— Lūdzu jums — galošu paliktnis. Es dzīvoju šajā mājā no 1903. gada. Un visā šajā laikā līdz 1917. gada martam nav bijis neviena gadījuma, ar sarkanu zīmuli pasvītroju — neviena, kad no mūsu neaizslēgtās parādes kāpņu telpas būto pazudis kaut viens galošu pāris. Ņemiet vērā, šeit ir divpadsmit dzīvok|u, man pieņemšanas. Vienā jaukā 17. gada marta dienā pazuda visas galošas, to skaitā divi pāri manējo, trīs spieķi, mētelis un šveicara patvāris. Un no tā brīža galošu paliktnis beidza savu eksistenci. Dārgumiņ! Un es tiemaz nerunāju par tvaika apkuri. Nerunāju. Lai būtu: ja reiz sociālā revolūcija — nevajag kurināt. Bet es jautāju: kādēj, kopš sākās šī jezga, visi sāka staigāt pa marmora kāpnēm galošās un velteņos? Kādēļ galošas vēl līdz šim brīdim jātur aiz atslēgas? Un vēl jāpieliek zaldāts, lai kāds nenospertu? Kādēļ novāca tepiķi no parādes kāpnēm? Vai tad Kārlis Markss aizliedz tepiķus uz kāpnēm turēt? Vai Kārlim Marksam kaut kur ir teikts, ka Prečisteņkas Kala- buhova mājas otra ieeja jāaizsit ar dē|iem un visiem jāstaigā apkārt caur sētu? Kam tas vajadzīgs? Kādēļ proletariāts nevar atstāt savas galošas lejā, bet pielāčo marmoru?
— Tak viņam, Filip Filipovič, galošu nemaz nav, — mēģināja iečiepstēties sakostais.
— Nekā tamlīdzīga! — pērkonīgā basā atbildēja Filips Filipovičs un ielēja glāzi vīna. — Hm … es neatzīstu liķierus pēc pusdienām, tie dara smagu un iedarbojas uz aknām .. . Nekā tamlīdzīga! Viņam ir gan tagad galošas, un tās galošas ir . . . manas! Tieši tās pašas galošas, kas nozuda 1917. gada pavasari. Jājautā, kas viņas nočiepa? Es? Nevar būt. Buržujs Sabļins? (Filips Filipovičs iebakstīja ar pirkstu griestos.) Smieklīgi pat iedomāties. Cukurrūpnieks Polozovs? (Filips Filipovičs norādija uz sāniem.) Nekāda gadījumā! To izdarīja, lūk, šie paši dziedoņi! Jaā-s. Un ja viņi tas vismaz novilktu kāpnēs. (Filips Filipovičs saka pietvikt.) Kada velna pēc puķes no kāpņu laukumiņiem izvāca? Kāpēc elektrība, kas, Die's dod atmiņu, 20 gadu laika nodzisa divas reizes, tagad akurāti dziest reizi mēnesi? Doktor Bormentāl, statistika ir šausmiga lieta. Jums, kas esat pazīstams ar manu pēdējo darbu, tas zināms labāk kā jebkuram citam.
— Sabrukums, Filip Filipovič.
— Nē, — pilnīgi pārliecināti iebilda Filips Filipovičs, — ne. Jums pirmajam, Ivan Arnoļdovič, jāatturas no ši vārda lietošanas. Tas ir — tniraža, dūmi, fikcija! — Filips Filipovičs plaši ieplēta īsos pirkstus, un divas bruņurupučiem līdzīgas ēnas saka didities pa galdautu. — Kas ir tas jūsu sabrukums? Veča ar ķeģi? Ragana, kura izsitusi visus logus, nodzēsusi visas lampas? Tak viņas vispār nav. Ko jūs domājat ar šo vārdu? — Filips Fiļipovičs nikni uzprasīja nelaimīgai kartona pīlei, kas kājām gaisā karājās līdzās bufetei, un pats viņas vietā atbildēja: — Lūk, kas tas ir: ja es, tā vieta, lai katru vakaru operētu, sākšu savā dzīvoklī dziedāt korī, pie manis iestāsies sabrukums. Ja es, ieejot tualetes istaba, atvainojiet par izteicienu, sākšu urinēt garām klozeta podam, un to pašu darīs arī Zina un Darja Petrovna, tualetē sāksies sabrukums. Jāsecina, ka sabrukums nav vis klozetos, bet galvās. Tādēļ,, kad šie baritoni bļauj «cīnīsimies ar sabrukumu» — es smejos. Zvēru, man nāk smiekli. Tas nozīmē, ka katram no viņiem jāslānī pašam sevi! Un, lūk, kad viņi izdauzīs no sevis visādas halucinācijas un sāks nodarboties ar šķūņu tīrīšanu, — savu tiešo pienākumu, — sabrukums izzudīs pats no sevis. Diviem kungiem kalpot nevar! Neiespējami vienā un tai pašā laikā slaucit tramvaju ceļus un mēģināt nokārtot kaut kādu spāņu plukatu likteņus! Tas nevienam neizdodas, doktor, un jo vairāk — ļaudīm, kuri vispār, atpalikuši attīstībā no eiropiešiem par gadiem 200, līdz šim brīdim ne visai labi tiek gala ar savu .personīgo bikšu pogām.
Filips Filipovičs bija iegājis azartā. Viņa ērgļa deguna nāsis trisēja. Smēlies spēkus sātīgās pusdienās, viņš dar- dināja kā senatnes pravietis, un viņa galva mirdzēja sudrabā.
Vārdi uz miegaino suni krita kā dobja pazemes dunoņa. Sapņu redzējumā ielēca te pūce ar dumjām dzeltenām acīm, te pavāra pretīgais mūlis netīrā baltā micē, te Filipa Filipoviča brašā ūsa, asas elektriskas gaismas apspīdēta, te gausas kamanas čirkstēja un izzuda, bet suņa kuņģī, sulā mirkdams, gremojās sažļambāts rostbifa gabals.
«V-iņš gan varētu mītiņos naudu pelnīt, — miegaini sapņoja suns, — pirmklasīgs darbonis. Lai gan viņam acīmredzot jau tā naudas kā spaļu.»
— Policists! — kliedza Filips Filipovičs. — Policists! — «Uhu-hū-hū!» — suņa smadzenēs plīsa kaut kādi burbuļi … — Policists! Tikai un vienīgi. Un pilnīgi vienalga — vai viņš nēsās nozīmi vai sarkanu naga cepuri. Nolikt policistu blakus katram cilvēkam, un likt šim policistam piebremzēt mūsu pilsoņu vokālos izvirdumus. Jūs sakāt — sabrukums. Es jums teikšu, doktor, ka nekas nemainīsies uz labo pusi mūsu mājā, vispār nevienā mājā, kamēr nesavaldīs šos dziedoņus. Tiklīdz viņi izbeigs savus koncertus, stāvoklis pats no sevis kļūs labāks.
' — Kontrrevolucionāras lietas jūs runājat, Filip Filipovič, — jokojot piezimēja sakostais, — nedod dievs, ja kāds izdzird.
— Nekā bīstama, — karsti iebilda Filips Filipovičs, — nekādas kontrrevolūcijas. Starp citu, tas ir vēl viens vārds, ko es pilnīgi nepanesu. Absolūti nav skaidrs — kas zem tā slēpjas? Velns viņu zina! Tāpēc es saku: nekādas tā saucamās kontrrevolūcijas manos vārdos nav. Tajos ir veselais saprāts un dzives pieredze.
Filips Filipovičs noņēma aiz apkaklītes aizsprausto spīdīgo, salauzīto salveti un saņurcījis nolika blakus neizdzertajai vīna. glāzei. Tajā pašā brīdī sakostais piecēlās un pateicās: «Mersi.»
— Mirklīti, dakter! — izņemdams kabatinaku, viņu aizturēja Filips Filipovičs. Viņš samiedza acis, noskaitīja baltos papīrīšus un ar vārdiem: — Šodien jums, Ivan Arnoļdovič, pienākas 40 rubļu, lūdzu, — pastiepa tos sakostajam.
No suņa cietušais pieklājīgi pateicās un sarkdams iebāza naudu bikšu kabatā.
— Šovakar es jums neesmu vajadzīgs, Filip Filipovič? — viņš pavaicāja.
'— Nē, pateicos, dārgumiņ. Šovakar neko nedarīsim. Pirmkārt, trusītis nosprāga, un, otrkārt, šovakar Lielaja «Aīda». Bet es sen neesmu dzirdējis. Mīlu … Atceraties? Duets … Ta-ri-rā-rim.
— Ka gan jūs paspējat, Filip Filipovič? — ar cieņu vai- caja ārsts.
— Visur pagūst tas, kurš nekur nesteidzas, — pamācoši paskaidroja saimnieks. — Protams, ja es tā vietā, lai nodarbotos ar saviem tiešajiem pienākumiem, sāktu dauzīties pa sapulcēm un caurām dienām dziedāt kā lakstīgala, es nekur nepagūtu. — Filipa Filipoviča pirkstos bikšu kabatā debešķīgi iedziedājās pulksteņa zvaniņš — pusdeviņi. . . Braukšu uz otro cēlienu .. . Esmu darba dalīšanas piekritējs. Lielajā lai dzied, bet es operēšu. Un labi. Un nekāda sabrukuma . . . Jā, Ivan Arnoļdovič, bet jūs gan sekojiet uzmanīgi: līdzko piemērota nāve, tā tieši no gālda barojošā šķidrumā, un šurp!
— Neuztraucieties, Filip Filipovič, patanatomi man apsolīja.
— Teicami, bet mēs tikmēr to ielas neirasteniķi pavērosim. Lai viņam sāns sadzist.
«Par mani rūpējas, — nodomāja suns, — ļoti labs cilvēks. Zinu, kas viņš ir. Burvis, mags un brīnumdaris no suņu pasakas .. . Nevarētu taču būt, ka es to visu esmu nosapņojis. Bet ja nu — sapnis? (Suns miegā nodrebēja.) Pamo- dīšos … un nekā. Ne lampas zīda abažūrā, ne siltuma, ne sāta. Atkal neprātīgais pavārtes aukstums, apledojušais asfalts, bads, ļauni cilvēki . . . Ēdnīca, sniegs … Ak dievs, cik man būs smagi! . ..»
Taču nekas tāds nenotika. Tieši pavārte izgaisa kā riebīgs sapnis un vairs neatgriezās.
Acīmredzot sabrukums nav nemaz tik briesmīgs. Neraugoties uz sabrukumu, divreiz dienā pelēkās ermoņikas zem palodzēm pielija karstuma, un siltums viļņiem izplūda pa visu dzīvokli.
Skaidrs kā diena: suns bija izvilcis pašu galveno suņu lozi. Ne retāk kā divreiz dienā viņa acis pildīja pateicības asaras Prečisteņkas prātniekam. Turklāt visi spoguļi viesistabā un pieņemamajā starp skapjiem tagad atspoguļoja veiksmīgu suni — skaistuli.
«Es esmu skaistulis. Varbūt nezināms suņu princis — inkognito, — viņš prātoja, vērodams spoguļa tālēs lepni apkārt klīstošo pinkaino kafijas krāsas suni ar apmierinātu purnu. — Ļoti iespējams, ka mana vecmāmiņa sagrēkojusi ar ņūfaundlendieti. Tāpēc es skatos — balts plankums uz purna. No kurienes, jāprasa? Filips Filipovičs ir cilvēks ar izcilu gaumi, viņš pirmo pagadījušos sētas kranci neņems.»
Nedēļas laikā suns aprija tikpat, cik pēdējos bada mēnešos uz ielas. Protams, tikai svara ziņā. Par ēdiena kvalitāti pie Filipa Filipoviča nav ko runāt. Pat neņemot vērā to, ka Darja Petrovna ik dienas Smoļenskas tirgū iepirka kaudzi atgriezumu par astoņpadsmit kapeikām, pietiks pieminēt vakariņas ēdamistabā pulksten septiņos, kurās suns piedalījās, neraugoties uz daiļās Zinas protestiem. Šo vakariņu laikā Filips Filipovičs iemantoja paliekošu dievības oreolu suņa acīs. Suns cēlās pakaļkājās un žļambāja žaketes stūri, suns iegaumēja Filipa Filipoviča zvanu — divus neskanīgus, aprautus saimnieka piesitienus — un riedams izlidoja viņu sagaidīt priekšnamā. Saimnieks ievēlās tērpies savā sudrablapsā, mirdzot miljoniem sniega spīgulīšu, smaržojošs pēc mandarīniem, cigāriem, smaržām, citroniem, benzīna, odekolona, vadmalas, un viņa balss kā komandas taure piepildīja visu dzīvokli.
— Kāpēc tu, cūka, pūci saplosīji? Viņa tev traucēja? Traucēja, es tev prasu? Kāpēc profesoru Mečņikovu sadauzīji?
— Viņu, Filip Filipovič, kaut reizīti ar stibu jānoslāna, — sašutusi runāja Zina, — citādi galīgi izlaidīsies. Paskatieties, ko viņš ar jūsu galošām izdarījis.
— Slānīt nevienu nedrīkst, — uztraucās Filips Filipovičs, — to tu iegaumē reizi par visām reizēm. Cilvēku un dzīvnieku var ietekmēt tikai ar pārliecināšanu. Gaļu viņam šodien devāt?
— Dievs, viņš visu māju izrijis. Ko jūs jautājat, Filip Filipovič. Es brīnos, kā viņš nepārsprāgst.
— Lai tik ēd vesels … Ko tev tā pūce nodarījusi, huligān?
— U-ū! — gaudās suns pielīdējs un, ķepas izgriezis, rāpoja uz vēdera.
Pēc tam viņu ar lielu jandāliņu aiz čupras vilka cauri pieņemamajai telpai uz kabinetu. Suns kauca, ņirdza zobus, mēģināja ieķerties paklājā, šļūca uz dibena kā cirkā. Kabineta vid ū uz paklāja gulēja stiklace pūce ar uzšķērstu vēderu, no kura rēgojās sarkanas pēc naftalīna smaržojošas lupatas. Uz galda mētājās drumslu drumslās sasistais portrets.
— Es speciāli nenovācu, lai jūs papriecātos, — satraukti ziņoja Zina, — uz galda tak uzlēca, nelietis! Un — caps — viņu aiz astes! Ne atjēgties nepaguvu, kad bija jau saplui- nijis. Ar purnu viņu, Filip Filipovič, pabadiet pūcē, lai zina, kā mantas bojāt.
Un sākās kaukšana. Pie paklāja pielipušo suni stiepa badīt pūci, bet suns izplūda rūgtās asarās un domāja: «Sitiet, tikai no dzīvokļa prom netrenciet.»
— Pūci jau šodien nosūtīt dzīvnieku izbāzējam. Turklāt še tev astoņi rubļi un sešpadsmit kapeikas tramvajam, aizbrauc pie Mjūra, nopērc viņam labu kakla siksnu ar ķēdi.
Nākamajā dienā sunim aplika platu, mirdzošu kakla siksnu. Pirmajā brīdī, ieskatījies spogulī, viņš ļoti satraucās un aizgāja uz vannas istabu, prātodams, kā siksnu nomaukt gar lādi vai kasti. Bet ļoti drīz suns saprata, ka ir vienkārši muļķis. Zina ķēdē veda viņu pastaigāties pa Obuhova šķērsielu. Suns vilkās kā arestants, vai degdams no kauna, bet, nogājis pa Prečisteņku līdz Jēzus baznīcai, lieliski apjēdza, ko dzīvē nozīmē kakla siksna. Neprātīga skaudība bija lasāma visu satikto suņu acīs, bet pie Mirušo šķērsielas kāds izkāmējis krancis ar nocirstu asti norēja viņu par «kungu mēslu» un «pakalpiņu». Kad šķērsoja tramvaja sliedes, milicis uz kakla siksnu paraudzījās ar cieņu un apmierinājumu, bet, kad atgriezās, notika pats neiedomājamākais, kas dzīvē var notikt: šveicars Fjodors pašrocīgi atvēra parādes durvis un ielaida Šariku, teikdams Zinai:
— Vai re, kādu pinkaini Filips Filipovičs iegādājis. Un pārsteidzoši trekns.
— Kā nebūs — par sešiem stumj iekšā, — paskaidroja salā skaisti piesārtusī Zina.
«Kakla siksna — tikpat kā portfelis,» suns domās asprātīgi atzīmēja un, pakaļpusi grozīdams, kā kungs sekoja Zinai beletāžā.
Pēc būtības novērtējis kakla siksnu, suns devās pirmajā vizītē uz to galveno paradīzes nodalījumu, kurā ieeja līdz šim viņam bija kategoriski liegta, — uz pavārienes Darjas Petrovnas valstību. Viss dzīvoklis nebija ne divu šīs valstības sprīžu vērts. Katru mīļu dienu melnajā, podiņiem apšūtajā plītī sprakšķēdama trakoja un šaudījās uguns. Cepeškrāsns sprēgāja. Zilgansārtajos tvaika stabos mūžīgās degošās mokās un neremdināmā kaislībā liesmoja Darjas Petrovnas seja. Tā spīdēja un laistījās taukos. Modīgajā frizūrā pār ausīm un ar gaišu matu groziņu uz pakauša zaigoja 22 mākslīgi briljanti. Gar sienām vadžos karājās zelta kastroļi, visa virtuve dunēja smaržās, burzguļoja un čūkstēja slēgtajos traukos …
— Ārā! — iespiedzās Darja Petrovna. — Ārā, zaglīgais klaidoni! Tevis tik te vēl trūka! Ka došu ar kruķi!
— Nu ko tu? Ko rejies? — suns glaimīgi miedza acis. — Kas es par klaidoni? Vai kakla siksnu neredzat? — un viņš ar purnu sāniski spraucās durvīs.
Sunim Šarikam bija zināms kāds cilvēku siržu iekarošanas noslēpums. Jau pēc divām dienām viņš gulēja līdzās ogļu kurvim un vēroja, kā Darja Petrovna strādā. Ar šauru, asu nazi viņa cirta galvas un kājiņas bezpalīdzīgām irbītēm, kā nevaldāms bende plēsa nost no kauliem mīkstumu, vistām rāva ārā iekšas, kaut ko mala gaļas mašīnā. Šariks tikmēr plosīja irbes galvu. Darja Petrovna ķeksēja ārā no piena bļodas izmirkušas baltmaizes gabalus, uz dēļa samīcīja tos ar gaļas putru, visu aizdarīja ar saldu krējumu, piebēra sāli un uz dēļa veidoja kotletes. Plīts gaudoja kā ugunsgrēkā, un uz pannas sprakšķēja, burzguļoja un lēkāja. Dārdēdamas sprāga vaļā krāsns durtiņas, atklādamas baismīgu elli, kurā mutuļoja un snaikstījās liesmas.
Vakarā akmens rīkle atdzisa, virtuves logā ar balto pus- aizkariņu elpoja blīvā un cienīgā Prečisteņkas nakts ar vientuļu zvaigzni. Virtuves grīda bija mitra, kastroļi vizmoja noslēpumaini un blāvi, uz galda gulēja ugunsdzēsēja naģene. Šariks gulēja uz siltās plīts, kā lauva pie vārtiem, un, vienu ausi ziņkārībā pacēlis, skatījās, kā melnūsains un satraukts cilvēks platā ādas jostā aiz puspievērtām durvīm Darjas Pet- rovnas istaba skauj Darju Pelrovnu. Viņas seja, pilnīgi visa, izņemot nopūderēto degunu, liesmoja mokās un kaislibā. Gaismas plaisa šķērsoja melnūša portretu, un Lieldienu pušķītis karājās viņa pogcaurumā.
— Kā dēmons apstājis, — puskrēslā murmināja Darja Petrovna, — liecies mierā! Tūliņ Zinka pārnāks. Nu, ko tu, tīri kā tevi ar būtu atjauninājuši?
— Mums tas nav nepieciešams, — slikti pār sevi valdīdams, sēcot atbildēja melnūsainis, — cik jūs gan ugunīga!
Vakaros Prečisteņkas zvaigzne slēpās aiz smagajiem aizkariem, un, ja Lielajā teātrī nebija «Aīdas» un nenotika Viskrievijas ķirurģiskās biedrības sēde, dievība novietojās kabineta dziļajā krēslā. Uguņi pie griestiem nedega. Spīdēja tikai viena zaļa lampa uz galda. Šariks gulēja ēnā uz paklāja un nenovērsdamies vēroja šausmu darbus. Stikla traukos pretīgā kodīgā un duļķainā šķidrumā peldēja cilvēka smadzenes. Līdz elkoņiem atkailinātās dievības rokas bija rūsganos gumijas cimdos, un slidenie, strupie pirksti rakņājās smadzeņu krokās. Brīžiem dievība apbruņojas ar mazu zibošu nazīti un lēnītēm grieza dzelteno, tvirto masu.
— «Pie Nīlas svētajiem krastiem», — kodīdams lupas un atcerēdamies Lielā teātra zeltītos interjerus, klusītēm dungoja dievība.
Caurules šai laikā sila visstiprāk. Karstums no tām cēlās līdz griestiem, no turienes izplatījās pa visu istabu, suņa kažokā atdzīvojās pēdējā, vēl paša Filipa Filipoviča neizķem- mētā, bet jau iznīcībai nolemtā blusa. Paklāji slāpēja dzīvokļa trokšņus. Un tad tālumā noklaudzēja ieejas durvis.
«Zinka uz kinematogrāfu aizgāja,» domāja suns, «bet, līdzko atnāks, vakariņosim. Šodien, jādomā, teļa gaļas kotletes.»
Tai šausmīgajā dienā Šarikam jau no rīta sirdī iedūra slikta priekšnojauta. Tās dēļ viņš pēkšņi kļuva skumīgs un brokastis — pusbļodiņu auzu putras un vakardienas auna kauliņu — apēda bez mazākās apetites. Viņš bēdīgi izmeta likumu pa pieņemamo istabu un klusiņām uzgaudoja savam spoguļattēlam. Bet dienā, pēc tam, kad Zina bija izvedusi viņu pastaigāties pa bulvāri, viss noritēja kā parasti. Pieņemšanas šodien nebija, jo pieņemšanas, kā zināms, otrdienas nenotiek, un dievība sēdēja kabineta, izklājis sev priekšā uz galda kaut kādas smagas grāmatas ar raibām bildītēm. Gaidīja pusdienas. Suni nedaudz uzmundrināja doma par to, ka otrajā ēdienā, kā viņš bija precīzi noskaidrojis virtuvē, būs tītars. Iedams pa koridoru, suns izdzirdēja, kā Filipa Filipoviča kabineta nepatīkami un negaidīti iezvanījās telefons. Filips Filipovičs pacēla klausuli, ieklausījās, un pēkšņi satraucās.
— Teicami, — atskanēja vina balss, — tūdaļ pat vediet, tūdaļ!
Viņš sarosījās, piezvanīja un pavēlēja ienākušajai Zinai steidzīgi pasniegt pusdienas.
— Pusdienas! Pusdienas! Pusdienas!
Ēdamistabā sāka klaudzēt šķīvji, skraidīja Zina, no virtuves atskanēja Darjas Petrovnas dusmīgā purpināšana, ka tītars vēl neesot gatavs. Suns atkal sajuta uztraukumu.
«Nemīlu kņadu dzīvoklī,» viņš prātoja. Un, līdzko viņš tā nodomāja, kņada ieguva vēl daudz nepatīkamāku raksturu. Vispirms jau pateicoties kādreiz sakostā doktora Bor- mentāla atnakšanai. Viņš bija atvedis sev līdzi nelabi smirdošu čemodānu un, pat neizģērbies, metās ar to cauri koridoram uz apskates telpu. Filips Filipovičs pameta neizdzertu kafijas tasi, kā ar viņu vēl nekad nebija gadījies, un izskrēja Bor- mentālam pretī, ko arī vēl nekad nebija darījis.
— Kad miris? — viņš iekliedzās.
— Pirms trīs stundām, — apsnigušo cepuri nenoņēmis un čemodānu vaļā taisīdams atbildēja Bormentāls.
«Kas tāds miris?» drūmi un neapmierināti nodomāja suns un mēģināja iespraukties starp abiem, «ciest nevaru, ka šitā ārdās.»
— Nemaisies pa kājām! Ātrāk, ātrāk, ātrāk! — Filips Filipovičs klaigāja uz visām pusēm un, kā sunim likās, metās zvanīt visus zvanus. Atskrēja Zina. — Zina! Darju Petrovnu pie telefona, pierakstīt, nevienu nepieņemt! Tu esi vajadzīga. Doktor Bormentāl, dieva dēļ — ātrāk, ātrāk, ātrāk!
«Nepatīk man, nepatīk,» suns aizvainoti sadrūma un sāka bezmērķīgi slamstīties pa dzīvokli, bet visa rosība sakoncentrējās apskates telpā. Zina pēkšņi paradījās sniega autam līdzīgā halātā un sāka skraidīt no apskates telpas uz virtuvi un atpakaļ.
«Ko, varbūt aiziet ieēst? Piķis viņus visus rāvis,» nolēma suns un pēkšņi tika pārsteigts.
— Šarikam neko nedot, — no apskates telpas nodārdēja komanda.
— Kā tad, šo jau novaktēsi.
— Ieslēgt!
Un Šariku ievilināja un ieslēdza vannas istabā.
«Nekaunība,» nodomāja Šariks, tupēdams pustumšajā telpā, «vienkārši muļķīgi. . .»
Un apmēram ceturtdaļstundu viņš nosēdēja vannas istabā pavisam dīvainā noskaņojumā — te nikns, te pilnīgā gara nospiestībā. Viss bija drūmi, neskaidri. ..
«Labi, būs jums rit galošas, augsti godājamais Filip Fili- povič,» viņš domāja, «divus pārus jau nācās piepirkt, un vēl vienu nopirksiet. Lai suņus neslodzītu.»
Bet pēkšņi viņa naidpilnās domas pārtrūka. Nez kādēļ spilgti un negaidīti atausa atmiņā mirklis no pašas agrīnās jaunības — saulainais, neaptverami plašais laukums pie Preo- braženskas vārtiem, saules lauskas pudelēs, ķieģeļu drumslas, brīvie suņi klaidoņi.
«Nē, kur nu, nekādā brīvē no šejienes neaiziet, kam mānīt sevi,» šņākuļodams caur degunu, skuma suns, «esmu jau pieradis. Esmu tagad kungu suns, inteliģenta būtne, labāku dzīvi redzējis. Un kas gan ir brīve? Tā, dūmi, mirāža, fikcija . .. Nožēlojamo demokrātu murgi…»
Pēc tam vannas istabas tumsa kļuva baiga, suns iekaucās, metās durvis, sāka skrāpēties.
— U-u-ū! — kā no mucas izskanēja pa visu dzīvokli.
«Pūci atkal saplosīšu,» nikni, taču bezspēcīgi nodomāja
suns. Pēc tam atslāba, pagulēja, bet, kad piecēlās, spalva uz viņa muguras pēkšņi sacēlās gaisā, vannā nez kāpēc norēgo- jās pretīgas vilka acis.
Un vislielāko moku brīdī durvis atvērās. Suns noskurinājies iznāca un drūmi devās uz virtuvi, bet Zina viņu aiz kakla siksnas apņēmīgi sāka vilkt apskates telpas virzienā. Dīvains aukstums iemetās sunim pakrūtē.
«Kam tad manis ievajadzējies,» viņš aizdomīgi prātoja, «sāns sadzijis, neko nesaprotu.»
Un viņš atspērās ar ķepām pret gludo parketu, tā viņu arī atslidināja uz apskates telpu. Šeit tūdaļ pārsteidza neredzētais apgaismojums. Baltā bumba pie griestiem mirdzēja tik spoži, ka gaisma griezās acīs. Baltajā mirdzumā stāvēja priesteris un caur zobiem dungoja par Nīlas svētajiem krastiem. Tikai pēc neskaidras smaržas varēja pazīt Filipu Filipoviču. Viņa apcirptais sirmums slēpās zem baltas cepures, kas atgādinaja patriarha galvassegu. Dievība bija viscaur baltā, bet baltajam pāri, kā epitrahils, uzsiets šaurs gumijas priekšauts. Rokās — melni cimdi.
Arī sakostais izrādījās cepurē. Garais galds bija atvāzts, un no sāniem tam piebīdīja mazu četrstūra galdiņu uz spīdīgas kājas.
Šai mirklī vairāk par visu suns sāka nīst sakosto, un vairāk par visu viņa šodienas acu izteiksmes dēļ. Parasti tiešas un atklātas, šodien sakostā acis bēguļoja no suņa skatiena. Tās bija saspringtas, liekulīgas, un to dziļumā slēpās slikts, nekrietns nodoms, ja ne vesels noziegums. Suns paraudzījās uz viņu smagi un nīgri un ielīda kaktā.
— Kakla siksnu, Zina — klusi izmeta Filips Filipovičs, — tikai nesatrauc viņu.
Zinas acis mirklī kļuva tikpat neģēlīgas kā sakostajam. Viņa piegāja pie suņa un acīm redzami liekulīgi viņu noglaudīja. Suns pavērās Zinā ar skumjām un nicinājumu.
«Nu ko… jūsu ir trīs. Ja gribēsiet, uzveiksiet. Tikai kauns jums … Ja es kaut zinātu, ko darīsiet ar mani. . .»
Zina attaisīja kakla siksnu, suns papurināja galvu, nosprauslājās. Viņa priekšā izauga sakostais, izplatīdams ap sevi nelāgu, šķebenu smaku.
«Fū, pretīgi … Un kāpēc man tik baismi un nelabi . ..» nodomāja suns un atkāpās no sakostā.
— Ātrāk, doktor, — nepacietīgi bilda Filips Filipovičs.
Asi un saldi nosmaržoja gaiss. Sakostais, nenolaizdams no suņa saspringto, draņķigo acu skatienu, ar labo roku, ko bija turējis paslēptu aiz muguras, ātri iegrūda sunim degunā mitras vates pikuci. Šariks apstulba, galvā viss vieglītēm sagriezās, taču viņš vēl paguva atsprāgt nost. Sakostais lēca pakaļ, un pēkšņi visu purnu aizķepināja ar vati. Tūdaļ pat aizrāvās elpa, bet vēl reizīti suns paguva izrauties. «Ļaundaris…» pavīdēja doma. «Par ko?» Un atkal vate. Tad pēkšņi telpas vidū parādījās ezers, un laivās uz ezera ļoti jautri, neredzēti rozā viņpasaules suņi. Kājas kļuva mik- stas, kā bez kauliem, un saļima.
— Uz galda! — kaut kur jautri nobūkšķēja Filipa Filipoviča vārdi, izplūzdami oranžās straumēs. Šausmas pagaisa, tās nomainīja prieks. Pāris sekundes izdziestošais suns mīlēja sakosto. Pēc tam visa pasaule sagriezās kājām gaisā un viņš vēl sajuta aukstu, bet patīkamu roku zem vēdera. Pēc tam — tukšums.
Uz šaurā operāciju galda ieplēties gulēja suns Šariks, un viņa galva bezpalīdzīgi kūļājās uz balta vaskadrānas spil- . ventiņa. Vēders bija izskūts, un tagad doktors Bormentāls, steigdamies un smagi elpodams, ar mašīnīti grauzās spalvā, skuva Šarika galvu. Plaukstām atspiedies uz galda malas, tik spīdīgām acīm kā viņa briļļu rāmīši, Filips Filipovičs vēroja šo procedūru un satraukti runāja.
— Ivan Arnoļdovič, pats svarīgākais brīdis, — kad es ieiešu turku seglos. Dieva dēļ, acumirklī padodiet piedēkli, un tūdaļ — šūt. Ja man tur sāks asiņot, pazaudēsim laiku un suni pazaudēsim. Lai gan viņam tik un tā nav nekādu izredžu, — viņš, acis piemiedzis, paklusēja, gandrīz vai zobgalīgi ielūkojās suņa puspatvērtajā aci un piebilda: — Bet, ziniet, žēl viņa. Iedomājieties, esmu pieradis.
Rokas viņš turēja paceltas, ka svētīdams nabaga nelaimīgo Šariku grūtam varoņdarbam. Viņš uzmanījās, lai ne puteklītis nenosēstos uz melnās gumijas.
Zem izskūtās vilnas iezaigojās suņa bālgana āda. Bormentāls nometa mašīnīti un apbruņojās ar bārdas nazi. Viņš ieziepēja mazo, bezpalīdzīgo galviņu un sāka skut. Asmens skaļi čirkstēja, vietām parādījās asinis. Galvu noskuvis, sakostais to norīvēja ar benzīnā samitrinātu vates pikucīti, pēc tam nostiepa suņa atkailināto vēderu un, smagi uzelpodams, teica:
— Gatavs.
Zina atvēra krānu virs izlietnes, un Bormentāls metās mazgāt rokas. Zina no pudelītes tās aplēja ar spirtu.
— Vai es varu iet, Filip Filipovič? — viņa vaicāja, bailīgi šķielēdama uz suna noskūto galvu.
— Vari.
Zina nozuda. Bormentāls atsāka rosīties. Viņš noklāja Šarika galvu vieglām marles salvetītēm, un uz spilvena parādījās ērmīgs kails suņa galvaskauss un dīvains bārdains purns.
Te sakustējās priesteris. Viņš iztaisnojās, palūkojās uz suņa galvu un teica:
— Nu, lai dievs svētī. Nazi.
Bormentāls no zaigojošās grēdas uz galdiņa izņēma mazu vēderainu nazīti un padeva to priesterim. Pēc tam viņš ieter- pās tādos pašos melnos cimdos kā priesteris.
— Guļ? — vaicāja Filips Filipovičs.
— Guļ.
Filipa Filipoviča žokļi saspringa, actiņas ieguva asi durstošu spidumu, un, nazīti novēcinājis, viņš trāpīgi un gari pārvilka ar to Šarika vēderam. Āda tūdaļ pavērās, un uz visām pusēm pašķīda asinis. Bormentāls plēsīgi metās virsu, sāka ar marles tamponiem spiest Šarika brūci, pēc tam ar mazām, tādām kā cukura standziņām, saknieba malas, un tās nožuva. Uz Bormentāla pieres lāsītēm izspiedās sviedri. Filips Filipovičs iešņāpa otrreiz, un Šarika ķermeni nu jau divatā sāka plosīt āķiem, šķērēm, kaut kādām skavām. Parādījās asiņu rasu raudoši rozā un dzelteni audi. Filips Filipovičs ar nazi rakņājās vēderā, pēc tam uzsauca:
— Šķēres!
Instruments sakostā rokās nozibēja kā burvju māksliniekam. Filips Filipovičs ielīda dziļumā un pāris pagriezieniem izrāva no Šarika ķermeņa vina sēklas dziedzerus ar kaut kādām ļerpatām. Bormentāls, no cītības un uztraukuma sviedriem pārpludis, metās pie stikla burkas un izvilka no tās citus, slapjus un noļukušus sēklas dziedzerus. Profesora un asistenta rokās sāka lēkāt, vīties īsas, mitras stīdziņas. Sīki iešķindējās pret skavām līkās adatas, sēklas dziedzerus iešuva Šarikam izņemto vietā. Priesteris atzvēlās no brūces, iespieda tajā marles tamponu un nokomandēja:
— šujiet nekavējoties ādu, doktor, — un atskatījās uz balto, apaļo sienas pulksteni.
— 14 minūtes taisījām, — caur sakostiem zobiem izgrūda Bormentāls un ar līku adatu ieurbās ļenganajā ādā. Pēc tam abi satraucās kā slepkavas, kuri steidzas.
— Nazi! — iekliedzās Filips Filipovičs.
Nazis it kā pats no sevis ielēca viņam rokā, un šai brīdī Filipa Filipoviča seja kļuva briesmīga. Viņš atņirdza zelta un porcelāna zobu kronīšus un vienā paņēmienā apvilka šarika pierei sarkanu vainagu. Noskūto ādu atbīdīja kā skalpu. Atkailināja kaulu. Filips Filipovičs ieb|āvās:
— Trepanu!
Bormentāls pasniedza viņam spīdošu svīķurbi. Lūpas kodīdams, Filips Filipovičs sāka urbt Šarika galvaskausā mazus caurumiņus centimentra attālumā vienu no otra, ar tādu aprēķinu, ka tie apņēma visu galvaskausu. Katram viņš patērēja ne vairāk kā piecas sekundes. Pēc tam, iebāzis nere- dzeta fasona zaga galu pirmajā caurumiņā, sāka zāģēt tā, kā izzāģē dāmu rokdarbu lādītes. Galvaskauss klusi čirkstēja un trīsēja. Pēc minūtēm trim galvaskausa vāciņu Šarikam nocēla.
Tad atkailinājās Šarika smadzeņu kupols — pelēks ar iezilganām dzīsliņām un sarkanīgiem plankumiem. Filips Filipovičs ar šķērēm iegrauzās apvalkā un to atvēra. Mirkli uzšļācās tieva asiņu strūkla, gandrīz trāpīja profesoram acī un nošpricēja viņa cepuri. Bormentāls ar torziona pinceti kā tīģeris metās spiest ciet un aizspieda. Sviedri Bor- mentālam plūda aumaļām, un viņa seja spīdēja lekna un daudzkrāsaina. Acis tā vien šaudījās no profesora rokām uz šķīvīti ar instrumentiem. Filips Filipovičs savuties bija kļuvis patiešām baigs. No viņa deguna lauzās svelpjoņa, zobi at- iezušies līdz smaganām. Viņš noplēsa smadzeņu apvalku un līda kaut kur dziļumā, bīdīdams ārā no atvērtā galvaskausa smadzeņu puslodes. Bormentāls tostarp sāka bālēt, ar vienu roku apņēma Šarika krūtis un teica:
— Pulss strauji krītas …
Filips Filipovičs zvērīgi uz viņu atskatījās, kaut ko noņurdēja un ierakās vēl dziļāk. Bormentāls ar krakšķi pārlauza stikla ampuliņu, piepildīja šļirci un viltīgi iedūra Šarikam kaut kur pie sirds.
— Tuvojos turku segliem, — ieņurdējās Filips Filipovičs un asiņainiem, glumiem pirkstiem izbīdīja Šarika pelēkdzel- tenās smadzenes no galvas. Mirkli viņš pašķielēja uz Šarika purnu, un Bormentāls tūdaļ pārlauza otru ampulu ar dzeltenu šķidrumu un ievilka to garā šļircē.
— Sirdī? — viņš nedroši pavaicāja.
— Ko jūs vēl jautājat? — nešpetni ieaurojās profesors, — vienalga viņš jums jau piecas reizes ir nomiris. Duriet! Vai tas ir iedomājami? — Viņa seja pieņēma iedvesmas pilna laupītāja izteiksmi.
Doktors ar atvēzienu viegli ievadīja adatu suņa sirdī.
— Dzīvs, bet tik tikko, — viņš bailīgi nočukstēja.
— Nav laika spriedelēt — dzīvs, nedzīvs, — iešņācās briesmīgais Filips Filipovičs, — es esmu seglos. Vienalga nomirs … Ak tu, vel … «Pie Nīlas svētajiem krastiem …» Piedēkli dodiet.
Bormentāls viņam padeva mēģeni, kurā šķidrumā kuļājās diegā iesiets balts kamoliņš. Ar vienu roku — «Nav viņam līdzīgu Eiropā… dieva vārds!» neskaidri nodomāja Bormentāls, — viņš pakampa balto piciņu, bet otra ar šķērēm izgrieza tādu pašu kaut kur dziļumā starp izspīlētajām puslodēm. Šarika kamolīti viņš izsvieda uz šķīvīša, bet jauno kopā ar diedziņu ievietoja smadzenēs un ar saviem īsajiem, brīnumainā kārtāsmalkiem un lunkaniem kļuvušiem pirkstiem, pamanījās ar dzintara krāsas diedziņu to tur pie- tīstīt. Pēc tam viņš izmeta no galvas kaut kādas spailītes, pinceti, smadzenes iebāza atpakaļ viņu kaula traukā, atliecās un jau mierīgāk pavaicāja:
— Nomira, protams? ..
— Diegveidīgs pulss, — atbildēja Bormentāls.
— Vēl adrenalīnu.
Profesors ātri pārsvieda smadzenēm apvalkus, nozāģēto vāciņu pielika kā pēc mēra, uzbīdīja skalpu un iebrēcās:
— Šujiet!
Bormentāls, salauzdams tris adatas, minūtēs piecās galvu sašuva.
Un, lūk, uz spilvena, uz asinīm krāsota fona parādījās nedzīvais, izdzisušais Šarika purns ar gredzenveida rētu ap galvu. Kā pieēdies vampīrs Filips Filipovičs atzvēlās no upura, norāva vienu cimdu, izpurinot no tā piesviedrēta pūdera mākoni, otru pārplēsa, nometa uz grīdas un, piespiedis pogu uz sienas, pazvanīja. Uz sliekšņa, aizgriezusies, lai neredzētu asiņaino Šariku, parādījās Zina. Priesteris krītai- nām rokām noņēma asinīm notašķīto cepuri un uzsauca:
— Man tūliņ papirosu, Zina. Visu tīru veļu un vannu.
Viņš ar zodu atspiedās pret galda malu, diviem pirkstiem
pavēra suņa labo plakstiņu, ielūkojās nepārprotami mirstošajā acī un izmeta:
— Re, velns parāvis. Nenosprāga. Nu, tik un tā nosprāgs. Eh, doktor Bormentāl, žēl suņa, maigs bija, kaut arī viltīgs.
Plāna, rakstāmlapas formāta burtnīca. Pierakstīta Bormentāla rokrakstā. Pirmajās divās lappusēs rokraksts ir kārtīgs, blīvs un skaidrs, bet tālāk izplūdis, satraukts, daudz klekšu.
1924. g. 22. decembris. Pirmdiena.
Slimības vēsture.
Laboratorijas suns apmēram divus gadus vecs. Tēviņš. Suga — sētas krancis. Iesauka — šariks. Spalva puduraina, tumši brūna, ar dzeltenīgiem plankumiem. Aste karsēta piena krāsā. Uz labā sāna pilnīgi sadzijuša apdeguma pēdas. Barojums pirms nonākšanas pie profesora — slikts, pēc nedēļu ilgas uzturēšanās — galēji nobarots. Svars 8 kg (izsaukuma z.). Sirds, plaušas, kuņģis, temperatūra …
23. decembrī. Pīkst. 8.30 vakarā izdarīta Eiropā pirmā operācija pēc prof. Preobraženska metodes: hloroforma narkozē izgriezti Šarika sēklinieki un to vietā pārstādīti vīrieša sēklinieki ar piedēkļiem un sēklvadiem, kuri ņemti no 4 stundas un 4 minūtes pirms operācijas miruša 28 gadus veca vīrieša un pēc prof. Preobraženska metodes saglabāti fizioloģiskajā šķīdumā.
Tūdaļ pēc tam izdarīta galvaskausa vāka trepanācija un izoperēts smadzeņu piedēklis — hipofīze, kurš nomainīts ar augstākminētā vīrieša hipofīzi.
Ievadīti 8 kubiki hloroforma, 1 šļirce kampara, 2 šļirces adrenalīna sirdī.
Operācijas mērķis: Realizēt Preobraženska eksperimentu ar kombinētu hipofīzes un sēklinieku pārstādīšanu nolūkā noskaidrot jautājumu par hipofīzes pieaudzējamību, bet tālākā nākotnē arī par tās ietekmi uz cilvēka organisma at- jaunināšanos.
Operēja prof. F.F. Preobraženskis.
Asistēja dr. I. A. Bormentāls.
Naktī pēc operācijas: draudīga atkārtota pulsa krišanās. Tiek gaidīts letāls iznākums. Milzīgas kampara dozas pēc Preobraženska metodes.
24. decembrī. No rīta — uzlabošanās. Elpošana paātrināta divkārt, temperatūra 42. Kampars, kofeīns zem ādas.
25. decembrī. Atkal pasliktināšanās. Pulss tikko jūtams, ekstremitāšu atdzišana, acu zīlītes nereaģē. Adrenalīns sirdī, kampars pēc Preobraženska, fizioloģiskais šķīdums vēnā.
26. decembrī. Zināma uzlabošanās. Pulss 180, elpošana 92, temperatūra 41. Kampars, barošana ar klizmu.
27. decembrī. Pulss 152, elpošana 50, temperatūra 39,8, acu zīlītes reaģē. Kampars zem ādas.
28. decembrī. Nozīmīga uzlabošanās. Pusdienlaikā pēkšņa stipra svīšana, temperatūra 37,0. Operācijas rētas iepriekšējā stāvoklī. Pārsiešana. Parādījusies apetīte. Barošana — šķidra.
; 29. decembrī. Negaidot konstatēta spalvas izkrišana no pieres un ķermeņa sānu daļām. Konsultācijai pieaicināti: ādas slimību katedras profesors Vasīlijs Vasi|jevičs Bun- darevs un Maskavas veterinārā parauginstitūta direktors. Gadījumu atzina par literatūrā neaprakstītu. Diagnoze palika nenoteikta. Temperatūra — normāla.
(Ieraksts ar zīmuli)
Vakarā pirmo reizi ierējās (pīkst. 8.15). Uzmanību saista spēcīga tembra izmaiņa un toņa pazemināšanās. Rej vārdu «vau-vau» vietā zilbes «a-o», skaņa nedaudz atgādina vaidus.
30.decembrī. Spalvas izkrišana kļūst vispārēja. Svēršana deva negaidītu rezultātu: svars — 30 kg uz kaulu augšanas (pagarināšanās) pamata. Suns vēl arvien uzturas guļus stāvoklī.
31. decembrī. Kolosāla apetīte.
(Burtnīcā — kleksis. Pēc klekša steidzīgā rokrakstā.)
Pīkst. 12.12 min suns skaidri izrēja A-b-ir.
(Burtnīcā atstāta tukša vieta un tālāk, acīmredzot uztraukumā kļūdoties, ierakstīts):
1. decembrī. (Pārsvītrots, izlabots) 1925. gada 1. janvārī. No rīta fotografēts. Saprotami rej «Abir», atkārtojot šo vārdu skaļi un it kā priecīgi. Pīkst. 3 dienā (lieliem burtiem) iesmējās, tādējādi izsaukdams ģīboni istabmeitai Zinai. Vakarā astoņas reizes pēc kārtas izrunāja vārdu «Abir- valg», «Abir».
(Ar zīmuli, greiziem burtiem): Profesors atšifrēja vārdu «Abir-valg», tas nozīmē «Glavriba» … Kaut kas baism . . .
2. janvārī. Fotografēts ar magniju. Smaidot. Piecēlās no gultas un pusstundu droši turējās uz pakaļkājām. Gandrīz vai mana auguma.
(Burtnīcā ielikta lapa.)
Krievu zinātne gandrīz cieta smagu zaudējumu.
Profesora F. F. Preobraženska slimības vēsture.
Pīkst. 1.13. min prof. Preobraženskim dziļas bezsamaņas stāvoklis. Krītot ar galvu atsitās pret krēsla kāju. Balderiāna tinktūra.
Dieva vārds, es sajukšu prātā.
Manā un Zinas klātbūtnē suns (ja, protams, var saukt par suni) nolamāja prof. Preobraženski «māmiņā».
(Ieraksti pārtraukti)
6. janvārī. (Te ar zīmuli, te violetu tinti.) Šodien, pēc tam, kad viņam nokrita aste, pilnīgi skaidri izrunāja vārdu «dzertuve». Strādā fonogrāfs. Velns viņu zina, kas.
Neko nesaprotu.
Profesors pārtraucis pieņemšanas. No pīkst. 5 dienā apskates telpā, kur blandās šis radījums, skan nepārprotami vulgāra lamāšanās un vārdi «vēl pārīti».
7. janvārī. Viņš izrunā ļoti daudzus vārdus: «važonis», «vietu nav», «vakara avīze», «labākā dāvana bērniem» un visus krievu leksikā atrodamos lamu vārdus.
Viņa izskats ir briesmīgs. Spalva palikusi tikai uz galvas, zoda un krūtīm. Citur āda kaila un ļengana. Dzimumorgānu apvidū — veidojošies vīrietis. Galvaskauss ievērojami palielinājies. Piere slipa un zema.
Filips Filipovičs vel arvien jūtas slikti. Novērojumus galvenokārt veicu es. (Fonogrāfs, fotografēšana.)
Pilsētā paklīdušas baumas.
Sekas ir neparedzamas. Šodien visa šķērsiela bija pilna ar visādiem slamstiem un vecenēm. Vēl tagad dīkdieņi nīkst zem logiem. Rīta avīzes parādījās pārsteidzoša piezīme. «Baumas par marsieti Obuhova šķērsielā nav pamatotas. Tas izplatījuši Suharevkas tirgoņi, un viņi tiks stingri soditi.» Kas, velns, par marsieti? Tie taču murgi.
Vakara avīzē vēl labak — uzrakstījuši, ka piedzimis bērns, kurš spēle vijoli. Turpat ari vijoles zīmējums un mana fotokartīte, bet zem tās paraksts: «Prof. Preobraženskis, kurš mātei izdarījis ķeizargriezienu.» Kaut kas neaprakstāms . . . Viņš saka jaunu vārdu: «milicis».
Izradās, Darja Petrovna bijusi mani iemīlējusies un kartīti izčiepusi no Filipa Filipoviča albuma. Pec tam, kad patriecu reportierus, viens no viņiem ielavījies virtuvē utt.
Kas notiek pieņemšanas laikā! Šodien — 82 zvani. Telefons atslēgts. Bezbērnu dāmas galīgi nojūgušās un nak …
Pilna sastāvā mājkoms ar Švonderu priekšgalā. Ko grib, — paši nezina.
8. janvārī. Vēlu vakarā noteicām diagnozi. Filips Filipovičs, kā īstens zinātnieks, atzina savu kļūdu — hipofīzes nomaiņa veicina nevis atjaunināšanos, bet pilnīgu p ā r c i I v ēciskošanos (trīs reizes pasvītrots). Tā dēļ viņa apbrīnojamais, satriecošais atklājums nebūt nekļūst mazaks.
Šamais nupat pirmo reizi pagājās pa dzīvokli. Koridora smējās, raugoties uz elektrisko lampu. Pēc tam manā un Filipa Filipoviča pavadībā iegāja kabineta. Ļoti stingri turas uz pakaļējām ķepām (pārsvītrots) … uz kājām un rada maza, slikti veidota vīrieša iespaidu.
Kabinetā smējās. Viņa smaids nepatīkams un it kā mākslots. Pēc tam pakasija pakausi, pavērās apkārt, un es pierakstīju jaunu, skaidri izrunātu vārdu: «buržuji». Lamājās, ši lamāšanās ir metodiska, nepārtraukta un acīmredzot pilnīgi bezjedzīga. Lamām zināma mērā fonogrāfisks raksturs: it kā radījums šos vādus kaut kur agrāk būtu dzirdējis, automātiski, zemapziņa ielāgojis, un tagad grūž ārā biežām zalvēm. Bet, vispār, neesmu nekāds psihiatrs, velns mani rāvis.
Uz Filipu Filipoviču lamas nez kādēļ atstāj pārsteidzoši smagu iespaidu. Ir brīži, kad viņš pārstāj būt auksts un atturīgs jauno parādību vērotājs un it kā zaudē pacietību. Ta reiz viņš pēkšņi nervozi iekliedzās:
— Pārtraukt!
Nekāda efekta.
Pēc pastaigas kabinetā Šariks kopējiem spēkiem' tika nometināts apskates telpā.
Pēc tam mes ar Filipu Filipoviču apspriedamies. Jāatzīstas, es pirmo reizi redzeju šo pašpārliecināto un apbrīnojami gudro cilvēku apjukušu. Pec sava paraduma dungodams, viņš ievaicājās: «Ko gan mes tagad darīsim?» Un tūdaļ pats atbildēja vārds vārdā tā: ««Moskvošveja»,' jā . . . «No Seviļas līdz Granadai». «Moskvošveja», dārgais doktor..*» Es neko nesapratu. Viņš paskaidroja: «Ivan Arnoļdovič, es lūdzu jūs nopirkt viņam veļu, bikses un žaketi.»
' Šūšanas uzņēmums 20. gadu Maskavā.
9. janvārī. Kopš šā rīta leksika ik piecās (vidēji) minūtes bagātinās ar jaunu vārdu vai frāzi. Liekas, tās, apziņā iesalušas, tagad kūst un nāk ārā. Atkusušais vārds saglabajas lietošanā. No vakarvakara fonogrāfs atzīmējis: «negrūsties», «nelietis», «vāķies no kāpšļa», «es tev rādīšu», «Amerikas ātzīšana», «prīmuss».
10. janvārī. Apakškrekliņu uzģērbt ļāva labprāt, pat jautri smiedams. No apakšbiksēm atteicās, paužot protestu ar piesmakušiem bļāvieniem: «Rindā, kuņas bērni, rindā!» Apģērbām. Zeķes viņam par lielām.
(Burtnīcā kaut kādi shematiski zīmējumi, kuri, pēc visa spriežot, attēlo suņa kājas pārvēršanos cilvēka kājā.)
Pagarinās pēdas skeleta aizmugurējā daļa (planta). Pirkstu iztaisnošanās. Nagi.
Atkārtota un sistemātiska tualetes lietošanas apmācība. Kalpone galēji nospiestā garastāvoklī.
Tomēr jāatzīst radījuma saprātīgums. Lieta stipri iet uz labo pusi.
11. janvārī. Pilnīgi samierinājies ar biksēm. Izrunāja garu un jautru frāzi: «Dod papirosīti, strīpainbiksīti.»
Vilna uz galvas — plāna un zīdaina. Viegli sajaukt ar matiem. Taču dzeltenie plankumi uz pakauša saglabājušies. Šodien nogāja pēdējās pūkas no ausīm. Kolosāla apetīte. Aizrautīgi ēd siļķi.
Pīkst. 5 diena notikums: pirmo reizi radījuma izteiktie vārdi nebija atrauti no apkārtējām parādībām, bet gan tieša reakcija uz tām. Proti: kad profesors viņam pavēlēja: «Nesvied ēdiena pārpalikumus uz grīdas,» — negaidīti atbildēja: «Atšujies, gnīda.»
Filips Filipovičs bija satriekts, pēc tam atguvās un teica:
— Ja tu vēlreiz atļausies nolamāt mani vai doktoru, tad norausies.
Šai brīdī es Šariku fotografēju. Varu galvot, ka profesora vārdus viņš saprata. No pierapakšas diezgan nikni palūrē- ja, bet apklusa.
Urrā, viņš saprot!
12. janvārī. Roku bāšana bikšu kabatās. Atradinām no lamāšanās. Svilpoja «Hei, ābolīt!». Uztur sarunu.
Nespēju atturēties no dažām hipotēzēm: pie velna pagai- dam atjaunināšanos. Lūk, kas ir neizmērojami svarīgāk: apbrīnojamais prof. Preobraženska eksperiments ir atklājis vienu no cilvēka smadzeņu noslēpumiem. Līdz šim mīklainā hipofīzes — smadzeņu piedēkļa — funkcija ir izskaidrota. Ta nosaka cilvēcisko veidolu. Tās hormonus var nosaukt par svarīgakajiem organismā — par veidola hormoniem. Zinātnei paveras jauns virziens: bez Fausta retortes radīts homun- kuls. Ķirurga skalpelis dāvājis dzivibu jaunai cilvēciskai vienībai. Prof. Preobraženski, jūs esat — radītājs. (Kleksis.)
Starp citu, esmu novirzījies no tēmas . . . Tātad, viņš uztur sarunu. Pēc maniem priekšstatiem, situācija ir tāda: pārstādīta un funkcionēt sākusi hipofīze atvērusi runas centrus suņa smadzenēs, un vārdi plūst aumaļām. Manuprāt, mums darīšana ar atdzīvojušies, pārformētam, nevis no jauna radītam smadzenēm. O, brīnišķīgais evolūcijas teorijas apstiprinājums! O, diženā ķēde, no suņa līdz Mendeļejevam — ķī- miķim! Vēl mana hipotēze: Šarika smadzenes suņa periodā uzkrājušās milzumu jēdzienu. Visi vārdi, ar kuriem viņš sāka operet pirmām kārtām, ir ielas vārdi, viņš tos dzirdējis un paglabajis smadzenes. Tagad, pa ielu ejot, es ar slēptām šausmām raugos satiktajos suņos. Dievs vien zina, kas slēpjas viņu smadzenēs.
Šariks ir lasījis. Lasījis (3 izsaukuma zīmes). Es to atklāju. Pēc «Glavribas». Tieši no beigām lasījis. Un es pat zinu šīs mīklas atminējumu: suņu redzes nerva pārrāvumā.
Kas notiek Maskavā — cilvēka prātam neaptverami. Septiņi Suharevkas tirgoņi jau sēž par baumu izplatīšanu, ka boļševiki izsaukuši pastardienu. To teica Darja Petrovna un pat nosauca precīzu datumu: 1925. gada 28. novembrī, svētā mocekļa Stefana dienā, zeme uztriekšoties debesu asij .. . Kaut kādi žuļiki jau lasa lekcijas. Tādu jezgu ar to hipofīzi esam sacēluši, mūc kaut no dzīvokļa ārā. Es pārvācos pie Preobraženska, pēc viņa paša lūguma, un nakšņoju pieņemamā istabā kopā ar Šariku. Apskašu telpa pārvērsta par pieņemamo. Švonderam izrādījusies taisnība. Mājas komiteja gavilē. Skapjos neviena stikla, jo lēkāja. Ar mokām atradinājām.
Ar Filipu notiek kaut kas dīvains. Kad es viņam izklāstīju savas hipotēzes un izteicu cerību izveidot no Šarika ļoti augsti attīstītu personību, viņš rūgti pasmīnēja un atbildēja: «Jūs domājat?» Viņa tonis vēsta ļaunu. Vai tiešām esmu kļūdījies? Vecais ir kaut ko izprātojis. Kamēr es ņemos ar slimības vēsturi, viņš sēž pie tā cilvēka vēstures, no kura mēs paņēmām hipofīzi.
(Burtnīcā ielikta lapa.)
Kļims Grigorjevičs Čugunkins, 25 gadus vecs, neprecējies. Bezpartijisks, taču solidārs. Tiesāts trīs reizes un attaisnots: pirmo reizi pierādījumu trūkuma dēļ, otro reizi izcelšanās glābusi, trešo reizi — 15 gadi katorgas nosacīti. Zādzības. Profesija: balalaikas spēlē traktieros.
Maza auguma, slikti veidots. Aknas palielinātas (alkohols). Nāves iemesls — naža dūriens sirdī alus dzertuvē («Stopsignāls» pie Preobraženska vārtiem).
Vecais neatraudamies sēž pie Čugunkina slimības. Nesaprotu, kas par lietu. Kaut ko burkšķ par to, ka neesmu, lūk, iedomājies apskatīt visu Čugunkina līķi. Kas par lietu — nesaprotu. Vai nav vienalga, kam pieder hipofīze?
17. janvārī. Nerakstīju vairākas dienas: slimoju ar influenci. Šai laikā veidols pilnīgi noformējies.
a) pēc ķermeņa uzbūves pilnīgs cilvēks;
b) svars apmēram 3 pudi;
c) augums neliels;
d) galva maza;
e) sācis smēķēt;
f) ēd cilvēku barību;
g) ģērbjas patstāvīgi;
h) veikli vada sarunu.
Še tev hipofīze (kleksis).
(Turpinājums sekos)