(2. lurpinājums)
Slimības vēsturi beidzu. Mūsu priekšā jauns organisms; tas jānovēro no sākuma.
Pielikums: runas stenogrammas, fonogrāfa ieraksti, fotouzņēmumi.
Paraksts: Profesora F. F. Preobraženska asistents
Doktors Bormentāls.
Bija ziemas vakars. Janvāra beigas. Priekšpusdiena, laiks pirms pieņemšanas. Uz pieņemamās istabas durvju aplodas karājās balta papīra lapa, uz kuras ar Filipa Fili- poviča roku bija uzrakstīts:
«Saulespuķu sēklas dzīvoklī ēst aizliedzu»
F. Preobraženskis.
Un ar Bromentāla roku, zilā krāsā, trekniem kā pīrāgi burtiem:
«Mūzikas instrumentu spēle no plkst. 5 dienā Iīdz 7 no rita aizliegta.»
Tālāk ar Zinas roku:
«Kad atgriežaties, pasakiet Filipam Filipovičam: es nezinu, kur vipš aizgājis. Fjodors teica, ka ar Švonderu.»
Ar Preobraženska roku:
«Simt gadus gaidīšu stiklinieku?»
Ar Darjas Petrovnas roku (drukātiem burtiem): «Zina aizgāja uz veikalu, teica, atvedīšot.»
Pateicoties Iampai zem zīda abažūra, ēdamistabā valdīja ļoti vakarīga noskaņa. Gaisma no bufetes krita uz pusēm pārcirsta — spoguļstikli slīpā krustā bija pārlīmēti no vie- nas fasetes Iīdz otrai. Filips Filipovičs, pār galdu nolie- cies, grima milzīgas avīzes lapas Iasīšanā. Zibeņi šaudījās via sejā, un caur zobiem bira aprauti, strupi dudinoši vārdi. Viņš lasīja piezīmi:
«Nav nekādu šaubu, ka tas ir viņa nelikumīgi dzimušais (kā izteicās satrūdējušajā buržuāziskajā sabiedrībā) dēls. Lūk, kā izklaidējas mūsu pseidomācitā buržuāzija! Kurš katrs prot aizņemt septiņas istabas, kamēr mirdzošais taisnibas zobens nav iezibējies pār viņu sarkaniem stariem.»
Šv. . . .rs.
Aiz divām sienām ļoti uzmācīgi, ar bramanīgu veiklību tika spēlēta balalaika, un āķīgās «Spīd mēnestiņš» variā- ciju skaņas Filipa Filipoviča galvā sajaucās ar rakstiņa vardiem kaitinošā putrā. Izlasijis viņš sausi nosplāvas par plecu un automatiski caur zobiem iedziedājas:
— «Spī-īd mēnestiņš . . . spi-ī-īd mēnestiņš . . . spī-i-īd mēnestiņš . . .» Tfu-tu, pielipa, nolādēts meldiņš!
Viņš piezvanīja. Zina pabāza galvu starp portjeru strē- Iēm.
— Pasaki viņam, ka jau pieci, lai izbeidz, un pasauc viņu šurp, Iūdzu.
Filips Filipovičs sēdēja atzveltnes krēslā pie galda. Starp kreisās rokas pirkstiem viņam trīsēja brangs cigāra node-
gulis. Pie portrejas, atspiedies pret aplodu, kājas sakrus- tojis, stāvēja maza auguma nesimpātisks cilvēks. Mati uz galvas viņam auga cieti un it kā puduriem izravētā Iaukā, bet seju klāja neskūta pūka. Piere pārsteidza ar savu niecīgo augstumu. Gandriz vai zem uzaču melnajām, iz- vērstajām slotiņām sākās bieza matu birste.
Zem labās paduses pārplēstie svārki bija salmiem apli- puši, svītrotās biksiņas uz Iabā ceļgala saplisušas, bet uz kreisā nosmērētas ar lillā krāsu. Ap kaklu cilvēkam bija indīgi debeszila kaklasaite ar mākslīga rubina saspraudi. Šīs kaklasaites krāsa bija tik kliedzoša, ka, Iaiku pa laikam aizverot pārgurušās acis, Filips Filipovičs pilnigā tumsā te uz griestiem, te sienas redzēja Iiesmojošu Iāpu ar gaišzilu vainagu. Bet, acis atverot, apžilba atkal, jo no grīdas, gaismas vēdekļus šļakstīdamas, acīs Iēca laka kamašas ar baltām getrām. «Kā galošās,» ar nepatiku nodomāja Filips Filipovičs, nopūtās un šņākuļodams sāka darboties ap savu nodzisušo cigāru. Cilvēks pie durvim apmiglotu skatu šķielēja uz profesoru un, bārstidams pelnus uz krekla krūtežas, pīpēja papirosu.
Pulkstenis, kas karājās Iīdzās koka irbei pie sienas, nosita piecas reizes. Tā iekšās vēl kaut kas vaidēja, kad sarunu sāka Filips Filipovičs.
— Es, liekas, jau divas reizes esmu Iūdzis negulēt virtuvē uz Iāvas, jo sevišķi dienā?
Cilvēks čerkstoši, it kā būtu aizrijies ar kauliņu, ieklepojās un atbildēja:
— Virtuvē gaiss patīkamāks.
Balss viņam bija neparasta, neskanīga un tai pašā Iaikā dobja, it kā runātu mazā muciņā.
Filips Filipovičs pašūpoja galvu un jautāja:
— No kurienes šī riebeklība? Es par šlipsi runāju. Ar acīm sekodams pirkstiem, cilvēciņš pār savu atšiepto lūpu lielā maigumā pašķielēja uz kaklasaiti.
— Un kāpēc gan riebeklība? — viņš ierunājās. = Šika kaklasaite. Darja Petrovna uzdāvināja.
— Darja Petrovna jums draņķi uzdāvinājusi, tādu pat kā šie zābaki. Kas tā par spidošu nejēdzību? No kurienes? Ko es jums lūdzu? Nopirkt pie-klā-jī-gus zābakus, bet kas tas ir? Vai tiešām doktors Bormentāls tādus izvēlējās?
— Es viņam pieteicu, lai pērk lakas. Es, ko, par citiem sliktāks? Paejieties pa Kuzņeckuju, tur visi lakādā staigā. Filips Filipovičs nogrozīja galvu un sāka runāt stingri:
— Gulēšana uz Iāvas tiek izbeigta. Skaidrs? Kāda ne- kaunība? Jūs taču traucējat. Tur sievietes.
Cilvēka seja satumsa un lūpas atkārās.
— Neko teikt — sie-ievietes. Kundzes kādas. Prasta kal- pone, bet deguns gaisā kā komisārienei. To visu Zinka klačojas.
Filips Filipovičs bargi paraudzījās:
— Neiedrošinieties saukāt Zinu par Zinku! Skaidrs? Klusums.
— Skaidrs, es jums prasu?
— Skaidrs.
To draņķi no kakla novākt. Jūs . . . tu . . . jūs paskatieties uz sevi spoguli, pēc kā jūs izskatāties. Kaut kāds balagāns. Izsmēķus uz grīdas nemest — jau simto reizi
; Iūdzu. Un lai es dzīvoklī nedzirdētu vairs nevienu lamu vārdu! Nespļaut! Lūk, spļaujamtrauks. Ar pisuāru apieties uzmanīgi. Ar Zinu visas sarunas pārtraukt. Viņa sūdzas, ka jūs tumsā uzglūnot. Sargieties! Un kurš pacientam at- bildēja «suns vinu zina»? Jūs domājat, ka krogā atro- daties?
— Jūs gan, papucit, kaut kā pārlieku mani apspiežat, — cilvēks pēkšņi raudulīgi novilka.
Filips Filipovičs piesarka, brilles nozibsnīja.
— Kurš jums te ir papucītis? Kas tā par familiaritāti? Lai es vairs nedzirdētu šo vārdu! Saukt mani vārdā un tēvvārdā!
Cilvēciņa sejā iekvēlojās nekaunīga izteiksme.
— Nu, ko jūs vienmēr . . . Te nespļaut. Te nesmēķē. Tur neej . . . Kas tas ir, tiešām? Tiri kā tramvajā. Ko jūs man dzivot neļaujat?! Bet, kas attiecas uz «papucīti», to nu jūs veltigi. Varbūt es Iūdzu jūs operāciju taisīt? — cilvēks sa- šutis rēja. — Glitas lietiņas. Nogrāba dzīvnieku, galvu ar nazīti sagraizīja, bet tagadiņ paši ar riebumu. Es, varbūtās, savu atļauju operācijai neesmu devis. Un tāpatās mani radinieki ne. Es, varbūtās, prasību varu iesniegt.
Filipa Filipoviča acis kļuva gluži apaļas, cigārs izvēlās no pirkstiem. «Ir gan tips,» nozibēja galvā.
— Jūs atļaujaties būt neapmierināts, ka jūs par cilvēku pārvērta? Jums varbūt atkal Iabpatiktu pa mēslu bedrēm rakāties? Pavārtēs salt? Nu, būtu es to zinājis . . .
— Nu ko jūs visu laiku pārmetat — mēslu bedres un mēslu bedres. Es pie sava maizes kumosiņa tiku. Bet ja es zem naža būtu nomiris? Ko jūs, biedri, šai sakarā izteik- sit?
— Filip Filipovič! — pārskaities izkliedza Filips Filipovičs, - es jums neesmu nekāds biedrs. Tas ir drausmigi! «Murgi, murgi,» noplaiksnīja domas.
— Protams, protams, kā citādi . . . — cilvēciņš ironiski ierunājās un uzvaroši izlika uz priekšu kāju, — saprotam . . . Kādi nu mēs jums biedri. Kur nu. Mēs universitātēs ne- esam mācījušies, 15 istabu dzīvokļos ar vannām neesam dzīvojuši. Tikai tagadiņ būtu laiks šito aizmirst. Pašreizējos laikos katram ir savas tiesības . . .
Filips Filipovičs bālēdams klausījās cilvēka spriedelē- šanā . Tas pārtrauca runu un demonstratīvi devās pie pelnu- trauka ar izdegušo papirosu rokā. Via gaita bija zval- stīga. llgi viņš spaidija izdeguli, un viņa sejas izteiksme bija nepārprotama: «še tev! Še!» Papirosu nodzēsis, viņš pēkšņi noklabināja zobus un iegrūda degunu sev padusē.
— Ar pirkstiem blusas ķert! Ar pirkstiem! — nikni uz- kliedza Filips Filipovičs, — un kur jūs tās ņemat, es ne- saprotu?
— A ko, es šās audzēju, vai? — apvainojās cilvēks, — redzams, blusas mani mil, — te viņš ar pirkstiem paurkē- jās oderē zem piedurknes un palaida gaisā rudas vieglas vates kumšķi.
Filips Filipovičs pievērsa skatu griestu rotājumiem un sāka nervozi bungot pa galda virsmu. Cilvēks, sodījis blusu, pagāja nost, apsēdās krēslā, un, elkoņus uz atzvelt- nes atspiedis, ļengani nokāra plaukstas gar svārku atlo- kiem. Skatiens noslīdēja lejup pie parketa dēlīšiem. Viņš ap- cerīgi vēroja savus zābakus, un vērošana viņam sagādāja lielu baudu. Filips Filipovičs pavērās turp, kur zibsnīja asie .bļiki uz strupajiem purniem, samiedza acis un ierunājās:
— Jums ir vēl kāds jautājums?
— Ta kāds nu tur jautājums. Jautājums vienkāršs. Man, Filip Filipovič, dokuments vajadzīgs.
Filips Filipovičs viegli nodrebēja.
- Hm . . . Velns! Dokuments! Patiesi . . . Khm . . . Bet
var'būt to var kaut kā . . . — viņa balss skanēja nedroši un skumji.
— Apžēlojieties, — pārliecināti atteica cilvēks, — kā gan bez dokumenta? Tas jau nu — piedodiet. Paši zināt — cil- vēkam bez dokumenta eksistēt stingri aizliegts. Pirmkārt, mājas komiteja . . .
— Kāda tur daļa mājas komitejai?
— Kā tā — kāda daļa? Satiek, jautā, — kad gan tu, saka, augsti cienijamais, pierakstīsies?
— Ak tu dievs, — grūtsirdīgi izsaucās Filips Filipo- vičs, — satiek; jautā . . . Varu iedomāties, ko jūs viņiem stāstāt. Es taču jums esmu aizliedzis pa trepēm vazāties.
— Kas es, katordznieks, vai ? — izbnnijās cilveks, un savas taisnibas apziņa iekvēlojās pat viņa rubinā. — Kā tā — «vazāties»? Diezgan aizvainojoši ir jūsu vārdi. Es staigāju kā visi cilvēki.
To sakot, viņš ar lakotajām kurpēm pastrīķēja grīdu.
Filips Filipovičs apklusa, via skats aizklīda sāņus. «Vajag sevi tomēr savaldīt,» viņš nodomāja. Un, piegājis pie bu- fetes, vienā rāvienā izdzēra glāzi ūdens.
— Te-eicami, — viņš ierunājās jau mierīgāk, — vārdi nav galvenais. Un tātad — ko saka tā jūsu brīnišķīgā mājas komiteja?
— Kas šai ko teikt . . . Bet jūs velti viņu par brīnišķīgo apsaukājat. Viņa intereses aizsargā.
— Kā intereses, atļaujiet uzzināt?
— Zināms, kā — strādniecibas elementa.
Filips Filipovičs ieplēta acis.
— Un jūs tad būtu strādnieks?
— Tak skaidrs — ne jau nepmanis.
— Nu labi. Tātad, — ko viņiem vajag, lai aizstāvētu jūsu revolucionārās intereses?
— Zināms, ko — pierakstīt mani. Viņi saka — kur gan tas redzēts, ka cilvēks dzīvotu Maskavā nepierakstīts. Tas — viens. Bet pats galvenais — uzskaites kartite. Es dezertieris būt nevēlos. Tāpat arī — savienība, birža . . .
— Atļaujiet jautāt, uz kāda pamata lai jūs pierakstītu? Pēc kādiem dokumentiem? Pēc šī galdauta vai pēc savas pases? Jārēkinās taču ar stāvokli! Neaizmirstiet, ka jūs esat . . . Ē . . . hm . . . jūs taču esat, kā sacīt, negaidot izvei- dojies radījums. Laboratorisks, — Filips Filipovičs runāja arvien nedrošāk.
Cilvēks uzvaroši klusēja.
— Te-eicami. Kas tad, galu galā, vajadzīgs, lai jūs pierakstītu un, vispār, iekārtotu pie tās jūsu mājas komitejas plāniem? Jums taču nav ne vārda, ne uzvārda.
— To nu jūs veltīgi. Vārdu es sev pilnīgi mierīgi varu izvēlēties. Nodrukā avizē, un basta.
— Un kā gan jums Iabpatiktos saukties?
Cilvēks sakārtoja kaklasaiti un atbildēja:
— Poligrāfs Poligrāfovičs.
— Netēlojiet muļķi, — drūmi atsaucās Filips Filipovičs, — es ar jums pilnigi nopietni runāju.
tndīgs smīniņš saverkšķīja cilvēka ūsiņas.
— Kaut kā nesaprotu, — viņš ierunājās jautri un pār- domāti. — Es «māmiņā» Iamāties nedrikstu. Spļaut — ne- drīkstu. Bet no jums to vien dzirdu — «muļķis», «mulķis». Redzams, kāpēc feserā tikai profesori lamāties drīkst.
Filipa Filipoviča seja pielija asinīm, un, glāzi piepildot, viņš to saplēsa. Padzēries no citas, nodomāja: «Vēl drusku, un viņš mani sāks mācīt, turklāt viņam pilnīga taisnība. Neturi sevi rokās.»
Viņš pagriezās krēslā, pārspilēti svinīgi pielieca augumu un dzelžaini stingri teica:
— At-vainojiet. Man nervi nav kārtībā. Jūsu vārds šķita man dīvains. Kur jūs, interesanti zināt, tādu izrakāt?
— Mājas komiteja ieteica. Pēc kalendāra meklēja, — sak, kuru gribi? Es arī izvēlējos.
— Nevienā kalendārā nekā tamlīdzīga nav.
— Diezgan pārsteidzoši, — cilvēks pasmīnēja, — tāds jums apskates telpā karājas.
Filips Filipovičs nepieceldamies sasniedza zvana pogu uz sienas un zvanam atsaucās Zina.
— Kalendāru no apskašu telpas.
Nogaidoša pauze. Kad Zina atgriezās ar kalendāru, Filips Filipovičs noprasija:
— Kur?
— 4. martā svinams.
Parādiet . . . Hm . . . Velns . . . Krāsnī viņu, Zina, un tūdaļ.
Zina, acis izbiedēti blisinādama, aizgāja ar kalendāru, bet cilvēks nosodoši pakratīja galvu.
— Uzvārdu atļausiet uzzināt?
— Esmu ar mieru mantoto uzvārdu pieņemt.
— Kā? Mantoto? Un tas būtu?
— Šarikovs.
Kabinetā galda priekšā stāveja mājas komitejas prīekšsēdetājs Švonders ādas frencī. Doktors Bormentāls sēdeja krēslā. Viņa salā piesārtušie vaigi (vinš tikko bija atgriezies) pauda tikpat lielu apjukumu kā blakus sēdošajam Filipam Filipovičam.
— Kā tad lai raksta? — vinš nepacietīgi vaicāja.
— Nu, ko, — ierunājās Švonders, — lieta nav sarežģīta. Rakstiet apliecību, pilsoni profesor. Ka tā, vai, un šitā, dotā dokumenta uzrādītājs patiešām ir Šarikovs Poligrāfs Poli- grāfovičs, dzimis jūsu, sak, dzīvoklī.
Bormentāls apjucis sakustējās krēslā. Filips Filipovičs noraustīja ūsas.
— Hm … nu, velns! Neko muļkīgāku pat iedomāties nevar. Ne vinš dzimis, nekā, vienkārši . . . nu, vārdu sa- kot…
— Tā jau ir jūsu darīšana, — mierīgi un ļauni pazinoja Švonders, — dzimis, nedzimis . . . Visumā un kopumā taču jūs eksperimentu taisījāt, profesor! Jūs arī radījāt Šarikovu.
— Un ļoti vienkārši, — norēja Šarikovs no grāmatu skapja. Viņš tur spoguļattēla bezdibenī pētīja savu kaklasaiti.
— Es jūs loti lūgtu, — atcirta Filips Filipovičs, — ne- jaukties sarunā. Velti jūs sakāt «un ļoti vienkārši», — tas nepavisam nav vienkārši.
— Kā lai nejaucos, — aizvainoti iebubinājās Šarikovs. Švonders nekavējoties viņu atbalstīja.
— Atvainojiet, profesor. Pilsonim Šarikovam pilnīga tais- nība. Tās ir viņa tiesības — piedalīties sava personīgā lik- teņa apspriešanā, it īpaši tādēļ, ka runā jau par dokumentiem. Dokuments — pati svarīgākā lieta uz pasaules.
Šai mirklī apdullinošs zvans pārrāva sarunu. Filips Filipovičs kiausulē pateica «Jā . . .», nosarka un sāka kliegt:
— Lūdzu netraucēt mani ar sīkumiem. Kas jums par daļu? — un ar būkški nosvieda klausuli uz aparāta. Gaišzils prieks atmirdzēja Švondera sejā.
Filips Filipovičs, kļūdams vēl sarkanāks, nokliedza:
— Vārdu sakot, beigsim to.
Vinš izrāva lapinu no bioknota, uzmeta pāris vārdu, pēc tam saniknots nolasīja:
— «Ar šo apiiecinu» . . . Velns viņu zina, kas . . . Hm . . . «Šī uzrādītājam, laboratoriskas eksperimentālas smadzeņu operācijas ceļā iegūtam cilvēkam, nepieciešami dokumenti.» … Velns! Es, starp citu, vispār esmu pret šo idiotisko dokumentu sanemšanu. Paraksts — «profesors Preo- braženskis».
— Diezgan dīvaini, profesor, — apvainojās Švonders, — kā jūs tā dokumentus par idiotiskiem saucat? Es nevaru pieļaut nedokumentēta, turklāt vēl karaklausības uzskaitē neuznemta iedzīvotāja atrašanos mājā. Un ja nu pēkšni karš ar imperiālistiskajām haizivīm?
— Es ne uz kurieni neiešu karot, — pēkšni Šarikovs drūmi uzrēja skapim.
Švonders apstulba, bet ātri atguvās un pieklājīgi aiz- rādīja Šarikovam:
— Jūs, piisoni Šarikov, runājat augstākajā mērā neapzi- nigi. Karaklausības uzskaitē stāties nepieciešams.
— Uzskaitē stāšos, bet karot — še piga, — kaklasaites mezglu kārtodams, naidīgi atbildēja Šarikovs.
Bija pienākusi Švondera reize mulst. Preobraženskis pārmija skumji ļaunus skatienus ar Bormentālu. «Lūdzu jums — morāle,» Bormentāls daudznozīmīgi pamāja ar gaivu.
— Esmu smagi ievainots operācijas laikā, — drūmi ie- smilkstējās Šarikovs, — mani, edz, kā apstrādājuši, — un
viņš norādīja uz galvu. Pāri pierei stiepās ļoti svaiga ope- rācijas rēta.
— Jūs esat anarhists individuālists? — augstu uzraudams uzacis, vaicāja Švonders.
— Man baltā biļete pienākas, — uz to atbildēja Ša- rikovs.
— Mm-jā, labi, iai paliek pagaidām, — teica pārsteigtais Švonders, — fakts ir tāds, ka mēs profesora apliecību aiz- sūtīsim uz miliciju un jums izsniegs dokumentu.
— Vēl kas, ē . . . — negaidot viņu pārtrauca Filips Fili- povičs, acīmredzot kādas domas urdits, — jums nav mājā kāda brīva istaba? Esmu ar mieru to nopirkt.
Švondera brūnajās acīs iešķīlās dzeltenas dzirkstelītes.
— Nē, profesor. Par lielu nožēiošanu. Un nav paredzama.
Filips Filipovičs saknieba lūpas un neko neteica. Atkal kā negudrs iezvanījās telefons. Filips Filipovičs, neko ne- vaicājot, nometa kiausuli no radziniem, un tā, drusku pa- šūpojusies, palika karājamies gaišzilajā vadā. Visi sarāvās. «Gaiīgi sanervozējies vecais,» nodomāja Bormentāls, bet Švonders, acīm zibsnījot, paklanījās un izgāja.
Šarikovs, zābaku apmalēm čīkstot, devās tam pakaļ.
Profesors palika vienatnē ar Bormentālu. Bridi paklusē- jis, Filips Filipovičs drebulīgi noskurināja galvu un ieru- nājās:
— Tie ir murgi, goda vārds. Jūs redzat? Zvēru jums, dārgais doktor, esmu nomocījies šais divās nedēļās vairāk kā pēdējo 14 gadu iaikā. Tas ir tips, es jums teikšu . . .
Kaut kur attālu spalgi saplīsa stikls, pēc tam uzspurdza slāpēts sievietes spiedziens un tūdaļ apdzlsa. Nešķīstais gars aizplēsās pa koridora tapetēm apskašu teipas virzienā, tur kaut ko nogāza un acumirkiī aizbrāzās atpakaļ. No- klaudzēja durvis, un virtuvē atsaucās Darjas Petrovnas zemā balss. Pēc tam iegaudojās Šarikovs.
— Dievs tēvs, kas nu atkal! — iekiiedzās Filips Filipo- vičs, mezdamies uz durvīm.
— Kaķis, — apjēdza Bormentāls un traucās viņam pakaļ. Vini aizdrāzās pa koridoru uz priekšnamu, iegāzās tajā, no turienes nogriezās pa gaiteni uz tualeti un vannas istabu. No virtuves izsprāga Zina un uzskrēja virsū Fiiipam Filipovičam.
— Cik reižu neesmu pavēlējis — lai nebūtu kaķu! — sa- tricināts iekiiedzās Filips Filipovičs. — Kur viņš ir! Ivan Arnoļdovič, nomieriniet, dieva dēļ , pacientus pieņemamajā!
— Vannas istabā, sātans tads, vannas istabā sēž, — aizelsdamās kliedza Zina.
Filips Filipovičs metās vannas istabas durvīs, bet tās nepadevās.
— Tūliņ pat atvērt!
Ka atbilde aizslēgtajā vannas istabā kaut kas sāka spriņ- ģot pa sienām, gāzās bļodas, aiz durvīm dobji norēcās mežonīgā Šarikova baiss:
— Uz vietas nositīšu . . .
lešalcās caurules, un sāka gāzties ūdens. Filips Filipo- vičs metās durvīs un sāka tās raustīt. Uz virtuves siiekšna parādījās iztvīkusī Darja Petrovna ar pārškiebtu seju. Pēc tam augstajā stikla logā, kas zem pašiem vannas istabas griestiem izgāja uz virtuvi, iesprāga čūskveidīga plaisa, izvēiās divas lauskas, bet tām pakal izkrita milzīga izmēra kaķis, svītrots kā tīģeris un ar gaišzilu lenti ap kaklu, lī- dzīgs gorodovojam. Vinš nokrita tieši uz galda — garenā traukā, pārškeldams to uz pusēm, no trauka uz grīdas, tad apmetās riņkī uz trīs kājām, ar iabo priekškepu pamā- dams kā dejā, un acumirkiī iesūcās šaurajā durvju spraugā uz melnajām kāpnēm. Sprauga ieplētās, un kaķi nomainīja lakatā ieskauta večas fizionomija. Viņas baltiem punkti- ņiem izraibotie svārki jau atradās virtuvē. Veča ar lielo un rādītājpirkstu apslaucīja iekritušo muti, piepampušām un durstīgām ačelēm nomēroja virtuvi un ziņkārīgi izdvesa:
— 0, Kungs Jēzu!
Bālais Filips Filipovičs škērsoja virtuvi un draudīgi no- prasīja:
— Ko jums vajag?
Uz runājošo sunīti gribētos palūkoties, — pieglaimīgi atbildēja veča un pārkrustījās. Filips Filipovičs nobālēja vēl vairāk, piegāja vecenei cieši klāt un aizžņaugti nočukstēja:
— Šai pat mirkli no virtuves ārā!
Vecene atkāpās uz durvim un aizvainoti ierunājās:
— Kaut kā pārlieku jau bezkaunīgi, profesora kungs.
— Ārā, es saku! — atkārtoja Filips Filipovičs, un viņa acis kļuva apaļas kā pūcei. Viņš pašrocigi aizcirta melnās durvis aiz vecenes. — Darja Petrovna, esmu taču jūs Iūdzis!
— Filip Filipovič, — kailās rokas dūrēs žņaudzīdama, iz- misusi atbildēja Darja Petrovna, — ko es varu? Tauta caurām dienām Iaužas, kaut met visu pie malas.
Ūdens vannas istabā rēca dobji un brīdinoši, bet balss vairs nebija dzirdama. lenāca doktors Bormentāls.
— Ivan Arnoldovič, no sirds lūdzu . . . hm . . . cik tur ir pacientu?
— Vienpadsmit, — atbildēja Bormentāls.
— Atlaidiet visus, šodien es nepieņemšu.
Filips Filipovičs ar pirksta kauliņu pieklauvēja pie dur- vīm un uzsauca:
— Esiet tik Iaipns un tūliņ nāciet ārā! Kādēl jūs esat ieslēdzies?
— Hu-hū! — žēlabaini un neskanīgi atsaucās Šarikova balss.
— Kāda velna! . . . Nedzirdu, aizgrieziet krānu!
— Vau! Vau!
— Tak krānu aizgrieziet! Ko viņš ir izdarījis, nesa- protu . . . — nevaldāmās dusmās iebļāvās Filips Filipovičs.
Pavērušas durvis, Zina un Darja Petrovna raudzījās no virtuves. Filips Filipovičs vēlreiz nodārdināja ar dūri pa durvīm.
— Re, kur viņš! — Darja Petrovna virtuvē iebrēcās.
Filips Filipovičs metās turp. Sasistajā Iogā zem griestiem parādījās un izspraucās virtuvē Poligrāfa Poligrāfoviča fizionomija. Tā bija izvaikstīta, acis raudulīgas, bet gar degunu, svaigās asinis liesmojoša, stiepās gara skrā- pējuma švīka.
— Jūs esat jucis? — vaicāja Filips Filipovičs. — Kāpēc nenākat ārā?
Šarikovs skumji un bailīgi atskatījās atpakaļ un at- bildēja:
— Man atslēga aizcirtusies.
— Nu, tad atveriet. Jūs atslēgu nekad neesat redzējis?
— Tak neveras, nolāpītā! — izbiedēti atbildēja Poligrāfs.
— Tētīt! Viņš drošinātāju aizcirtis! — sasizdarna plauk- stas, iesaucās Zina.
— Tur ir tāda podziņa! — bļāva Filips Filipovičs, cenzdamies pārkliegt ūdeni, — nospiediet to uz leju . . . Uz leju spiediet! Uz leju!
Šarikovs nozuda un pēc minūtes atkal parādījās lo- dziņā.
— Ne suņa nevar redzēt, — viņš šausmās norēja Iogā.
— Tak gaismu ieslēdziet! Viņš ir satrakojies!
— Runcis, nolādētais, lampu sadrašķījis, — atbildēja Ša- rikovs, — bet es sāku viņu, neģēli, aiz kājām tvarstīt, krāns izskrūvējās, un tagad nevar atrast.
Visi sasita rokas un tādā stāvokli sastinga.
Pēc minūtēm piecām Bormentāls, Zina un Darja Petrovna sēdēja rindiņā uz mitra, pie durvju pakājes rullī satīta paklāja, un ar dibeniem spieda to pie spraugas zem dur- vīm, bet šveicars Fjodors ar iedegtu Darjas Petrovnas līgavas sveci pa koka trepēm, līda vēdlodziņā. Viņa pelēkrūtotais dibens pazibēja gaisā un izzuda loga caurumā.
— Du . . . hu-hū! — caur ūdens rēcieniem kaut ko kliedza Šarikovs.
Atskanēja Fjodora baiss:
— Filip Filipovič, tikpat jāver valā, Iai izplūst, no virtu- ves izsūknēsim.
— Veriet! — dusmigi uzsauca Filips Filipovičs.
Trijotne piecēlās no paklāja, vannas istabas durvis atvērās, un tūdal vilnis iegāzās koridorā. Tur tas sadalījās tris straumēs: taisni — uz pretī atrodošos tualetes telpu, pa labi — uz virtuvi, un pa kreisi — uz priekštelpu. Lēkā- dama un plakškinādama Zina aizcirta priekšnama durvis.
Līdz potītēm ūdenī, nez kādēļ smaidīdams, iznāca Fjodors.
Viņš bija caurcaurēm slapjš, drēbes pielipušas pie miesas.
— Tik tikko aizbāzu, liels spiediens, — viņš paskaidroja.
— Kur šis? — vaicāja Filips Filipovičs un lādēdamies pa- cēla vienu kāju.
— Baidās nākt ārā, — muļķīgi smīnēdams, atteica Fjodors.
— Vai sitīsiet, papucīt? — no vannas istabas atskanēja raudulīgā Šarikova balss.
— Stulbenis! — īsi atsaucās Filips Filipovičs.
Zina un Darja Petrovna Iīdz ceļiem uzspraustos svārkos un plikām kājām un Šarikovs ar šveicaru basi, ar uzrotītām biksēm šļapstināja pa virtuves grīdu slapjām lupatām un izgrieza tās netīros spaiņos un izlietnē. Pamestā plīts gaudoja. Ūdens caur durvīm tecēja skanīgajās trepēs, tieši kāpņu šahtā un krita pagrabā.
Bormentāls, pirkstgalos pastiepies, stāvēja dziļā peļķē uz priekštelpas parketa un sarunājās caur ķēdē nedaudz pavērtajām durvīm:
— Nebūs šodien pieņemšanas, profesors nav vesels. Esiet tik laipni, paejiet nost no durvīm , mums caurule plīsusi
— Bet kad gan pieņems? — uzstāja balss aiz durvim,
— man tikai uz mirklīti . . .
— Nevaru, — atbildēja Bormentāls un parvietoja svaru no pirkstgaliem uz papēžiem, — profesors guļ, un caurule ir plīsusi. Rīt, Iūdzu! Zina! Miļd! No šejienes izslaukiet, citādi parādes trepēs ieplūdīs.
— Lupatas vairs neņem.
— Tūliņ ar krūzītēm izsmelsim, — atsaucās Fjodors,
— tūliņ.
Zvani sekoja cits citam, un Bormentāls stāvēja ūdenī jau ar visu zoli.
— Kad operācija? — piesējās balss un pūlējās ielīst spraugā.
— Caurule plīsusi . . .
— Bet es galošās atnāktu . . .
Aiz durvīm ik pa brīdim parādījās zilgani silueti.
— Nevar, rīt, Iūdzu.
— Bet es esmu pierakstīts.
— Rīt. Katastrofa ar ūdensvadu.
Fjodors pie doktora kājām dīdījās pa ezeru, smēla ar krūzīti, bet saskrāpētais Šarikovs bija izdomājis jaunu pa- ņēmienu. Viņš sarullēja milzīgu lupatu veltnī, nogūlās uz vēdera ūdenī un dzina to no priekšnama atpakaļ tualetes virzienā.
— Tu ko, velns tāds, pa visu dzīvokli dzenā? — dusmojās Darja Petrovna. — Izžņaudzi izlietnē.
— Ta ko tur izlietnē, — rokām tvarstīdams netiro ūdeni, atbildēja Šarikovs, — parādes trepēs ieplūdīs.
No koridora ar šņirkstoņu izbrauca soliņš, un uz tā izstiepies balansēja Filips Filipovičs zili svītrotās kapzeķēs.
— Ivan Arnoļdovič, pietiks atbildēt, metiet mieru. Ejiet uz guļamistabu, es jums kurpes iedošu.
— Nekas, Filip Filipovič, kādi sīkumi.
— Galošās nostājieties.
— Ko tur, tikpat kājas jau slapjas.
— Ak dievs, ak dievs! — uztraucās Filips Filipovičs.
— Ir gan draņķa lops, — pēkšņi atsaucās Šarikovs un izslīdēja uz pirkstgaliem ar zupas bļodu. rokā.
Bormentāls aizcirta durvis, neizturēja un iesmējās. Filipa Filipoviča nāsis piepūtās, brilles uzzibsnīja.
— Par ko jūs runājat, — viņš no augšas pajautāja Ša- rikovam, — atļaujiet uzzināt.
— Par kaķi runāju. Šitāds maita, — acis šaudīdams, at- biidēja Šarikovs.
— Ziniet ko, Šarikov, — eipu atvlikdams, iesaucās Filips Filipovičs, — es pilnīgi noteikti neesmu redzējis bezkau- nīgāku radījumu kā jūs.
Bormentāls ieķiķinājās.
— Jūs, — turpināja Filips Filipovičs, — esat vienkārši nekauņa. Ka jūs iedrošināties tā runāt? Jūs to visu sarikojāt, un vēl atļaujaties . . . Nu, nē! Tas ir velns zina, kas!
— Šarikov, sakiet man, lūdzu, — ierunājās Bormentāls, cik ilgi jūs vēl dzenāsieties pakaļ kaķiem.' Kaunieties tā taču ir nejēdzība! Mežonis!
— Kas es par mežoni, — īgni atsaucās Šarikovs. — Ne- esmu nekāds mežonis. Nav iespējams viņu dzīvoklī izturēt. Tik vien skatās, ko nočiept. Faršu Darjai notiesāja. Es viņu pamācīt gribēju.
— Pašu jūs derētu pamācīt! — atbildēja Filips Filipo- vičs. — Jūs paskatieties uz savu fizionomiju spogulī.
— Aci gandrīz samaitāja, — drūmi atsaucās Šarikovs, ar slapju, netīru roku raudzīdams aci.
Kad no ūdens samelnējušais parkets nedaudz apsusa, visi spoguļi pārklājās ar pirts svīdumu un zvanīšana iz- beidzās, Filips Filipovičs sarkanās safjāna čībās stāvēja priekšnamā.
— Lūdzu, jums, Fjodor.
— Pazemīgi pateicos.
— Tūdaļ pārgērbieties. Un vēl ko, — iedzeriet šņabi pie Darjas Petrovnas.
— Pazemigi pateicos, — Fjodors pavilcinājās un tad teica: — VēI tāda lieta, Filip Filipovič. Es atvainojos, tiešām pat neērti. Tikai — par stiklu septītajā dzīvoklī . . . Pilsonis Šarikovs ar akmeņiem mētājās . . .
— Kalķim? — vaicāja Filips Filipovičs, sadrūmis kā lietus mākonis.
— Tur tā lieta, ka saimniekam. Viņš jau i tiesā draudēja iesūdzēt.
— Velns!
— Šarikovs viņējo virtuveni apkampa, a šis viņu sāka dzīt prom. Nu saķildojās.
— Dieva dēļ , jūs man vienmēr uzreiz par tādām Iietām ziņojiet! Cik vajag?
— Pusotra.
Filips Filipovičs izvilka tris mirdzošus pusrubjus un iedeva Fjodoram. '
— Par tādu neģēli vēl pusotra sudrabā bleķot, — durvīs atskanēja dobja balss, — vivš pats tak . . .
Filips Filipovičs apgriezās, saknieba Iūpas un klusēdams gāja virsū Šarikovam, izbīdīja to pieņemamā istabā un ieslēdza. Šarikovs tūdal no iekšpuses sāka ar dūrēm rībināt durvis.
— Neiedrošinieties! — jūtami vārā balsi iekliedzās Filips Filipovičs.
— Nē, tas nu gan, — daudznozīmīgi piebilda Fjodors,
— tik bezkaunīgu savu mūžu neesmu redzējis.
Kā no gaisa nokrita Bormentāls.
— Filip Filipovič, es jūs Iūdzu, neuztraucieties. Enerģiskais eskulaps atslēdza durvis uz pieņemamo is- tabu, un no turienes atskanēja viņa balss:
— Ko jūs iedomājaties? Krogā, vai, atrodaties?
— Tā gan, — piebilda apņēmīgais Fjodors, — tā gan, Iūk. Pa ausīm viņam vēl . . .
— Nu, ko jūs Fjodor, — skumji noburkšķēja Filips FiIipovičs.
— Vai dieniņās, jūsu žēl, Filip Filipovič.
— Nē, nē un nē! — uzstājīgi runāja Bormentāls, — esiet tik Iaipni aplikt.
- Nu ko, dieva vārds, — neapmierināti ieburkšķējās Šarikovs.
— Pateicos jums, doktor, — maigi teica Filips Filipovičs, — man, ziniet, jau apnicis izteikt aizrādījumus.
— Vienalga neatļaušu ēst, kamēr neapliksiet. Zina, paņemiet majonēzi no Šarikova.
— Tas ir kā «paņemiet? — satraucās Šarikovs, — es tūliņ aplikšu.
Ar kreiso roku viņš aizsedza trauku no Zinas, ar labo aizsprauda aiz apkaklītes salveti, un kļuva Iīdzīgs klientam frizētavā.
— Un ar dakšiņu, Iūdzu, — piemetināja Bormentāls.
Šarikovs gari nopūtās un sāka zvejot biezajā mērcē stores gabaliņus.
— Es vēl šņabīti iedzeršu? — viņš vaicājoši paziņoja.
— Vai nebūs gana? — painteresējās Bormentāls, — jūs pēdējā Iaikā stipri esat iemīļojis šņabi.
— Jums žēl? — atsaucās Šarikovs un palūrēja caur pieri.
— Nerunājiet muļķības . . . — iejaucās bargais Filips FiIipovičs, bet Bormentāls viņu pārtrauca.
— Neraizējieties, Filip Filipovič, es pats. Jūs, Šarikov, muļķības runājat, un visnejēdzīgākais ir tas, ka runājat ka- tegoriskā un pašpārliecinātā tonī. Šņabja man, protams, nav žēl, vēI jo vairāk tādēļ, ka tas nav mans, bet Filipa Filipoviča šņabis. Vienkārši — tas ir kaitīgi. Pirmkārt. Un, otrkārt, jūs arī bez šņabja uzvedaties nepieklājīgi.
Bormentāls norādīja uz aizlimēto bufeti.
— Ziniņ, pasniedziet man, Iūdzu, vēl zivi, — teica profesors.
Šarikovs tikām pasniedzās pēc karafes un, pašķielējis uz Bormentālu, pielēja glāzīti.
— Arī citiem jāpiedāvā, — teica Bormentāls, — un seko- jošā kārtībā: vispirms Filipam Filipovičam, tad man, un kā pēdējam sev.
Šarikova Iūpās iedegās jele manāms satīrisks smaidiņš, un viņš piepildīja glāzites.
— Viss pie jums kā parādē, — viņš ierunājās, — sal-yeti — tur, šlipsi — te, un «piedodiet», un «Iūdzu-mersī», bet tā, Iai būtu pa īstam — to nē. Paši sevi nomokāt, kā cariskajā režimā.
— Un kā tad būtu «pa īstam», atļaujiet painteresēties? Šarikovs Filipam Filipovičam neko neatbildēja, bet pacēla glāzīti un teica:
— Nu, vēlu, lai visiem . . .
— Jums tāpat, — ar zināmu ironiju atsaucās Bormentāls.
Šarikovs iekratīja glāzītes saturu sev riklē, saviebās, pacēla sev pie deguna maizes gabaliņu, paostija, pēc tam norija, un viņa acis pielija asarām.
— Pieredze, — pēkšņi, aprauti un it kā domās iegrimis, noteica Filips Filipovičs.
Bormentāls pārsteigti uz viņu pašķielēja.
— Atvainojiet . . .
Pieredze, — atkārtoja Filips Filipovičs, un rūgti pamāja ar galvu, — tur neko nevar darīt. Kļims.
Bormentāls ar ārkārtīgu interesi asi ielūkojās Filipam Filipovičam acīs.
— Jūs domājat, Filip Filipovič?
— Nav ko domāt, esmu par to pārliecināts.
— Vai tiešām . . . — sāka Bormentāls un, pametis skatu uz Šarikovu, apklusa. Šarikovs, aizdomu pilns, sadrūvējās.
— Spāter, — klusi noteica Filips Filipovics.
- Our, — atsaucās asistents.
Zina ienesa titaru. Bormentāls ielēja Filipam Filipovičam sarkano vīnu un piedāvāja Šarikovam.
— Es negribu. Es Iabāk šņabīti iedzeršu, — viņa vaibsti izplūda, uz pieres parādījās sviedru Iāsītes, viņš kļuva jautrs. Arī Filips Filipovičs pēc vīna nedaudz atmaiga. Viņa acu skats noskaidrojās, viņš vēlīgāk noraudzījās uz Šarikovu, kura galva peldēja salvetē kā muša krējumā.
Savukārt Bormentāls iestiprinājies juta slieksmi uz dar- bošanos.
— Nu, ko Iabu iesāksim šovakar? — viņš apvaicājās Šarikovam.
Tas pamirkšķināja acis un atbildēja:
— Vislabāk uz cirku iesim.
— Katru dienu uz cirku, — labsirdīgi iebilda Filips FiIipovičs, — manuprāt, tas ir diezgan garlaicigi. Es jūsu vietā kaut reizi aizietu uz teātri.
— Uz teātri neiešu, — nepatikā atsaucās Šarikovs un pārkrustīja muti.
— Žagošanās pie galda pārējiem bojā apetiti, — automātiski paziņoja Bormentāls. — Jūs mani atvainojiet . . . Interesanti, kāpēc jums nepatik teātris?
(Turpinājums sekos)
' Vēlāk l(vācu val)l. Labi (vācu, val.).