Šarikovs ielūkojas tukšajā glāzītē kā binokli, padomāja un atšiepa lupas.
— Tā, muļķi laiž .. . Runa, runā .. . Tīrākā kontrrevolūcija.
Filips Filipovičs atgāzās pret gotisko atzveltni un iesmējās tā, ka mutē viņam iezibējās zelta zobs. Bormentāls tikai nogrozīja galvu.
— Būtu vismaz ko palasījis, — viņš ierosināja, — citādi, ziniet…
— Jau tā lasu un lasu … — atbildēja Šarikovs un pēkšņi kārigi un žigli ielēja sev pusglāzi šņabja.
— Zina, — bažīgi iesaucās Filips Filipovičs, — vāc nost, bērns, šņabi. Vairs jau nav vajadzīgs. Un ko jūs lasat?
Galvā viņam pēkšņi nozibēja aina: neapdzīvota sala, cilvēks — zvērādā ietinies, ar zvērādas cepuri galvā. «Ro- binsonu vajadzēs . . .»
— Šito … Kā viņu .. . Engelsa saraksti ar šito … kā viņu, velnu, — ar Kautski.
Bormentāla dakšiņa ar baltas gaļas gabaliņu apstājas pusceļa, bet Filips Filipovičs izšļakstīja vīnu. Šarikovs tostarp pamanījās izdzert šņabi.
Filips Filipovičs novietoja elkoņus uz galda, ielūkojās Šarikovā un jautāja:
— Esiet tik laipns, un ko jūs varat par izlasito pateikt?
Šarikovs paraustīja plecus.
— Es nepiekrītu.
— Kam? Engelsam vai Kautskim?
— Abiem, — atbildēja Šarikovs.
— Tas ir brīnišķīgi, dieva vārds. Ja kāds apgalvos, ka cita … Un kādu risinājumu jūs no savas puses varētu piedāvāt?
— Ta ko tur piedāvāt . . . Raksta tik un raksta .. . Kongress, kaut kādi vācieši… Galva pamst. Ņemt tik visu un sadalīt. ..
— Tā jau es domāju, — izsaucās Filips Filipovičs uti uzsita ar delnu pa galdautu, — tieši tā arī domāju.
— Jus ari paņēmienu zināt? — vaicāja ieinteresētais Bormentāls.
— Ta kads tur paņemiens, — pēc šņabja kļuvis runīgs, Šarikovs paskaidroja, — lieta pavisam vienkārša. Citādi — kā iznāk: viens septiņas istabas iemitinājies, bikšu viņam 40 pāri, bet otram jāvazājas, miskastēs sev barība jāmeklē.
— Kas attiecas uz septiņām istabām, — to jūs laikam par mani, — augstprātīgi miegdams acis, apjautājās Filips Filipovičs.
Šarikovs sabožas un neatbildēja.
— Nu ko, labi, neesmu pret sadalīšanu. Doktor, cik cilvēkiem jūs vakar atteicāt?
- 39 cilvēkiem, — tūdaļ atbildēja Bormentāls.
— Hm . . . 390 rubļu. Nu, rēķināsim trīs vīriešus. Dāmas — Zinu un Darju Petrovnu — neskaitīsim. No jums, Šarikov, 130 rbļ. Papūlieties iemaksāt.
Jaukas lietiņas, — izbijies atbildēja Šarikovs, — par ko gan tadu?
Par krānu un par kaķi, — Filips Filipovičs pēkšņi ierēcās, zaudējis ironisko mieru.
— Filip Filipovič, — nobažījies apsauca Bormentāls.
— Pagaidiet. Par nejēdzībām, ko jus savārījāt un deļ kurām izjuka pieņemšana. Tas taču ir neciešami. Cilvēks ka mežonis, lekā pa visu dzīvokli, lauž krānus. Kurš nosita Polasuheras madāmas kaķi? Kurš . . .
— Jūs, Šarikov, aizviņdien dāmu trepes sakodāt, — pievienojās Bormentāls.
— Jūs atrodaties … — rūca Filips Filipovičs . . .
— Bet viņa man pa purnu iegāza, — iespiedzas Šarikovs, — man purns nav loterijā vinnēts!
— Tāpēc, ka jūs viņai krūtī iekniebāt, — kliedza Bormentāls, — jūs atrodaties . ..
— Jus atrodaties uz viszemākās attīstības pakāpes, viņu pārkliedza Filips Filipovičs, — jus esat vēl tikai veidojošies, prata ziņā neattīstījies radījums, visas jūsu izpausmes ir tīri dzīvnieciskas, un jūs atļaujaties divu universitāti beigušu cilvēku klātbūtnē pilnīgi neciešamā nekautrībā sniegt kaut kādus kosmiska mēroga un, protams, kosmiskas muļķības padomus par to, kā viss jāsadala … Un tai pašā laikā jūs sarijāties zobu pulveri . . .
— Aizviņdien, — apstiprināja Bormentāls.
— Nu, lūk, — dārdināja Filips Fiiipovišs. — Pievaldiet savu degunu — starp citu, kāpēc jūs esat no tā noslaucījis cinka ziedi? — un nebāziet to, kur nevajag! Jums jāklusē un jāklausās, ko jums stāsta. Jāmācās un jācenšas kļūt par kaut cik pieņemamu sociālas sabiedrības locekli. Starp citu, kurš nelietis jūs apgādāja ar to grāmatiņu?
— Jums visi ir nelieši, — abpusēja uzbrukuma apstulbināts, pārbijies atbildēja Šarikovs.
— Varu iedomāties, — nikni sarkdams, iesaucās Filips Filipovičs.
— Nu, ko. Nu, Švonders iedeva . . . Viņš nav nelietis . . . Manai attīstībai. . .
— Redzu gan, kā jūs attīstāties pēc Kautska, — spiedzīgi un dzeltēdams kliedza Filips Filipovičs. Te viņš neganti piespieda pogu uz sienas. — Šodienas gadījums to parāda ļoti labi. Zina!
— Zina! — kliedza Bormentāls.
— Zina! — auroja pārbiedētais Šarikovs.
Zina atskrēja bāla.
— Zina, tur pieņemamā . . . Viņa ir pieņemamā?
— Pieņemamā, — padevīgi atbildēja Šarikovs, — zaļa kā vitriols.
— Zaļa grāmatiņa . . .
— Nu tik dedzināt, — izmisis iesaucās Šarikovs, — tā ir kroņa, no bibliotēkas!
— Sarakste saucas, kā viņu .. . Engelsa ar šito velnu .. . Krāsnī!
Zina aizlidoja.
— Es to Švonderu, goda vārds, pirmajā zarā pakārtu, — izsaucās Filips Filipovičs, saniknots iegrauzdamies tītara spārnā, — apbrīnojami draņķi sēž mājā, kā augonis. Nepietiek ar to, ka viņš raksta visādas bezjedzigas paskvilas avīzēm .. .
Šarikovs saka ļauni un ironiski šķielēt uz profesoru. Filips Filipovičs savukārt veltīja viņam šķību skatienu un apklusa.
«Oi, nekas labs, šķiet, mums te dzīvoklī nesanāks,» pēkšņi pravietiski nodomāja Bormentāls.
Zina apaļā šķīvī ienesa no vienas puses rudu, no otras sārtu babu un kafijas kannu.
— Es to neēdīšu, — tūdaļ draudīgi un nelaipni paziņoja Šarikovs.
— Neviens jums nepiedāvā. Uzvedieties pieklājīgi. Doktor, lūdzu.
Pusdienas beidzās klusumā.
Šarikovs izvilka no kabatas saņurcītu papirosu un sāka kūpināt. Kafiju padzēris, Filips Filipovičs paskatījās pulkstenī, piespieda zvanu, un tas maigi nospēlēja ceturksni pāri astoņiem. Filips Filipovičs pēc sava paraduma atlaidās pret gotisko atzveltni un pastiepās pēc avīzes uz galdiņa.
— Doktor, lūdzu jūs, aizbrauciet ar viņu uz cirku. Tikai, dieva dēļ, paskatieties programmā — vai kaķu nav?
— Un kā tādus maitas cirkā laiž iekšā, — pašūpodams galvu, drūmi piezīmēja Šarikovs.
— Vai maz, ko tur laiž iekšā, — divdomīgi atsaucās Filips Filipovičs, — kas viņiem tur ir?
— Pie Solomonska, — sāka lasīt Bormentāls, — kaut kādi četri . . . Jussems un cilvēks uz pēdējās robežas.
— Kas tas par Jussemu? — aizdomīgi painteresējās Filips Filipovičs.
— Dievs viņu zina. Pirmo reizi dzirdu šo vārdu.
— Nu, tad labāk skatieties pie Ņikitiniem. Nepieciešams, lai viss būtu skaidrs.
— Pie Ņikitiniem . . . Pie Ņikitiniem . .. hm . . . ziloņi un cilvēka veiklības robeža.
— Ta-ā. Ko jūs teiktu par ziloņiem, dārgais Šarikov? — Filips Filipovičs neuzticīgi pavaicāja Šarikovam.
Tas apvainojās.
— Ko domā, es nesaprotu, vai. Kaķi — tā ir cita lieta. Ziloņi — derīgi dzīvnieki, — atbildēja Šarikovs.
— Nu, lieliski. Ja reiz derīgi, tad brauciet un paskatieties uz viņiem. Klausiet Ivanu Arnoļdoviču. Nekādās sarunās tur bufetē neielaisties! Ivan Arnoļdovič, pazemīgi lūdzu alu Šarikovam nepiedāvāt.
Pēc desmit minūtēm Ivans Arnoļdovičs un Šarikovs, ģērbies naģenē ar pīles knābi un drapa mētelī ar uzslietu apkakli, aizbrauca uz cirku. Dzīvoklī viss noklusa. Filips Filipovičs atradās savā kabinetā. Viņš aizdedza lampu zem smaga, za|a kupola, kas milzigaja kabinetā radīja ļoti mierīgu noskaņu, un sāka soļot pa istabu. Ilgi un kvēli cigāra galiņš mirgoja bali zaļu guni. Rokas profesors sabāza bikšu kabatās un smagas domas tirdīja viņa mācīto pieri ar jau atkāpties sākušiem matiem. Viņš šmaukšķināja lūpas, caur zobiem dungoja «Pie Nīlas svētajiem krastiem» un kaut ko murmināja. Beidzot nolika cigāru pelnutraukā, piegāja pie stiklotā skapja un apgaismoja visu kabinetu ar trim spēcīgām griestu lampām. No skapja, no trešā stikla plauktiņa, Filips Filipovičs izņēma šauru burku un, uzacis saraucis, sāka to aplūkot pret gaismu. Caurspīdīgajā, blīvajā šķidrumā, zemē negrimdams, peldēja mazs balts kamolītis, izņemts no Šarikova smadzeņu dzīlēm. Plecus raustīdams, kodīdams lūpas un krekšķinādams, Filips Filipovičs ieēdās tajā ar skatienu, it kā gribēdams baltajā, negrimstošajā pikuciti saskatīt cēloni tiem apbrīnojamiem notikumiem, kas dzīvi Prečisteņkas dzīvoklī bija sagriezuši kājām gaisā.
Ļoti iespējams, ka augsti mācītais cilvēks to arī saskatīja. Tiku tikām nolūkojies uz smadzeņu piedēkli, viņš burku noslēpa skapī, skapi aizslēdza, atslēgu ielika vestes kabatā, bet pats, galvu plecos ierāvis un rokas dziļi svārku kabatās sabāzis, iegāzās ar ādu apvilktajā dīvānā. Viņš ilgi gruzdi- nāja otru cigāru, pilnīgi sakošļādams tā galu, un, visbeidzot, pilnīgā vienatnē, zaļgani iekrāsots, iesaucās kā sirmais Fausts:
— Dieva vārds, man liekas, es to izdarīšu!
Neviens viņam neatbildēja. Dzīvoklī valdīja pilnīgs klusums. Obuhova šķērsielā, kā zināms, ap vienpadsmitiem norimst visa kustība, reti pa retam ieskanējās attālināti vēlīna kājāmgājēja soļi, tie noklaudzināja kaut kur aiz loga aizvilktņiem un pagaisa. Kabinetā zem Filipa Filipoviča pirkstiem maigi spēlēja pulksteņa zvaniņš . . . Profesors nepacietīgi gaidīja d-ra Bormentāla un Šarikova atgriešanos no cirka.
Nav zināms, ko bija izlēmis Filips Filipovičs. Tuvākās nedēļas laikā viņš neko sevišķu neuzsāka un, varbūt kā šīs bezdarbības sekas, dzīve pārblīvējās notikumiem.
Dienas sešas pēc gadījuma ar ūdeni un kaķi pie Šarikova no mājas komitejas ieradās jaunais cilvēks, kurš bija izrādījies sieviete, un iedeva viņam dokumentus, kurus Šarikovs tūlīt iebāza kabatā, nekavējoties pasaukdams doktoru Bormentālu.
— Bormentāl!
— Nu nē, jūs mani, lūdzu, vārdā un tēva vārdā uzrunājiet! — sejas izteiksmei mainoties, atsaucās Bormentāls.
Jāatzīmē, ka šo sešu dienu laikā ķirurgs bija pamanījies reizes astoņas sastrīdēties ar savu audzēkni. Un atmosfēra Obuhoviešu istabās bija nospiedoša.
— Tad arī mani sauciet vārdā, tēva vārdā! — pilnīgi pamatoti atbildēja Šarikovs.
— Nē! — durvīs norībināja Filips Filipovičs. — Tādā vārdā un tēva vārdā es savā dzīvoklī jūs neļaušu saukt. Ja jūs vēlaties, lai jūs nesauc familāri par Šarikovu, gan es, gan doktors Bormentāls sauksim jūs par Šarikova kungu.
— Es neesmu kungs, visi ir kungi Parīzē! — atrēja Šarikovs.
— Švondera darbiņš! — kliedza Filips Filipovičs. — Nu labi, ar to nelieti es izrēķināšos. Nebūs manā dzīvoklī nekā cita kā «kungi», kamēr es šeit atrodos! Pretējā gadījumā vai nu es, vai jūs aiziesiet no šejienes, un visticamāk, ka jūs. Šodien es ievietošu avīzēs paziņojumu un, ticiet, atradīšu jums istabu.
— Nu jā, tāds jau es muļķis, lai izvāktos 110 šejienes, — ļoti skaidri atbildēja Šarikovs.
— Ko? — noprasīja Filips Filipovičs un tik ļoti pārvērtās sejā, ka Bormentāls pielidoja pie viņa un maigi un bažīgi paņēma zem rokas.
— Jūs, ziniet, nekļūstiet bezkaunīgs, mesjē Šarikov! — Bormentāls stipri paaugstinaja balsi, šarikovs atkāpās, izvilka no kabatas trīs papīrus: zaļu, dzeltenu un baltu, un, bakstīdams tos ar pirkstu, ierunājās:
— Re. Dzīvokļu biedrības biedrs, un dzīvojamā platība man pienākas tieši dzīvoklī Nr. 5, pie atbildīgā īrnieka Preobraženska, 16 kvadrātaršīnas, — Šarikovs padomāja un piemetināja vardu salikumu, ko Bormentāls smadzenēs automātiski atzīmēja kā jaunu: kā jums labpatīk.
Filips Filipovičs iekoda lūpā un nepiesardzīgi izmeta:
— Zvēru, to Švonderu es beigu beigās nošaušu.
šarikovs šos vārdus uztvēra augstākā mērā asi un uzmanīgi, to varēja lasīt viņa acīs.
— Filip Filipovič, vorsihtig'. .. — brīdinoši uzsāka Bormentāls.
— Nu, vai ziniet! … Ja jau šādu cūcību! — krieviski izsaucās Filips Filipovičs. — Ņemiet vērā, Šarikov . . . kungs, ka es jūs, ja atļausities vēl vienu nekaunīgu izlēcienu, atstāšu bez pusdienām un vispār bez uztura savā mājā. 16 aršīnas — tas ir brīnišķīgi, bet jūs barot pēc šī štrunta papīrīša taču nav mans pienākums!
Te Šarikovs izbijās un pavēra muti.
— Es bez barošanas palikt nevaru, — viņš sāka murmināt, — kur tad es ieturēšos?
— Nu, tad uzvedieties pieklājīgi! — vienā balsī paziņoja abi eskulapi.
Šarikovs ievērojami pieklusa un, izņemot sevi pašu, todien nevienam pāri vairs nenodarīja: izmantodams neilgu Bormentāla prombūtni, viņš piesavinājās doktora bārdas nazi un tā pāršķēla sev vaigu, ka Filipam Filipovičam un dr-am Bor- mentālam nācās likt viņam šuves, par ko Šarikovs, asarām pārplūzdams, ilgi kauca.
Nākošajā naktī profesora kabineta zaļganajā krēslā sē-
1 Uzmanīgi (vāc. val.ļ
dēja divi — pats Filips Filipovičs un uzticamais, viņu maigi mīlošais Bormentāls. Māja jau gulēja. Filips Filipovičs bija ģerbies savā zilgajā rītasvārkā un sarkanajās čībās, bet Bormentāls kreklā un zilos bikšturos. Starp ārstiem uz apaļa galdiņa līdzās pietūkušam albumam stāvēja konjaka pudele, trauciņš ar citroniem un cigāru kaste. Zinātnieki, piedūmojuši pilnu istabu, kaismīgi apsprieda jaunākos notikumus: šovakar Šarikovs Filipa Filipoviča kabineta bija piesavinājies 2 červoncus, kas atradās zem rakstamgalda preses, pazudis no dzīvokļa, atgriezies vēlu un pilnīgi piedzēries. Ar to vēl par maz. Kopa ar viņu ieradās divas nepazīstamas personas, kas trokšņoja parādes kāpnēs tin Izrādīja vēlēšanos nakšņot pie Šarikova. Minētās personas māju pameta tikai tad, kad Fjodors, kas piedalījās šajā scēnā virs veļas uzmestā rudens mētelī, piezvanīja uz četrdesmit piekto milicijas iecirkni. Personas nozuda zibenīgi, līdzko Fjodors nolika klausuli. Pēc personu aiziešanas kaut kur izčibēja ari malahīta pelnutrauks no spoguļa priekšnama. Filipa Filipoviča bebrādas cepure, kā arī viņa spiekis. uz kura zelta vinjetē zelta burtiem bija rakstīts: «Dārgajam un un cienījamajam Filipam Filipovičam, pateicīgie ordinatori . . .» un tālāk sekoja romiešu cipars XXV.
Kas tie tādi? — Filips Filipovičs, dūres vīstīdams, gāja virsu Šarikovam.
Šarikovs, šūpodamies un pie kažokiem lipdams, murmināja, ka personas esot viņam nepazīstamas un nevis kādi nebūt kuņas dēli, bet labi cilvēki.
Vispārsteidzošākais, ka abi taču bija piedzērušies . . . Ka gan viņi pamanījās? — raudzīdamies uz to vietu, kur kādreiz karājās jubilejas piemiņa, nerimis brīnījās Filips FilipoviČS.
Speciālisti, — paskaidroja Fjodors, dodamies gulēt ar rubli kabatā.
Par diviem červonciem Šarikovs kategoriski atrunājās, un turklāt novāvuļoja kaut ko nesaprotamu par to, ka viņš, luk, neesot vienīgais dzīvoklī.
Aha, tad varbūt doktors Bormentāls nočiepis červoncus?—Filips Filipovičs vaicāja klusā, taču baismīgā balsī.
Šarikovs nošūpojās, pilnīgi atvēra miglainās ačeles un izteica pieņēmumu:
A varbūt Zinka paņēmusi. ..
Ko? … — kā spoks parādījusies durvīs, uz krūtīm atpogato blūzīti ar plaukstu piesegdama, iebrēcās Zina, ka viņš . . .
Filipa Filipoviča kakls kļuva sarkans.
Mierīgi, Ziniņ, — viņš teica, pastiepdams roku, — neuztraucieties, mēs visu nokārtosim.
Zina, lūpas izstiepusi, nekavējoties sāka raudāt, un plauksta lēkāja pa viņas atslēgas kaulu.
Zina, kā jums nav kauna? Kurš gan var iedomāties? Fū, kāds kauns! — apjucis sāka runāt Bormentāls.
Nu, Zina, — muļķe tu esi, dievs lai man piedod, — uzsaka Filips Filipovičs.
Bet te Zinas elsas pārtrūka pašas no sevis un visi apklusa, Šarikovam bija k|uvis slikti. Atsities ar galvu pret sienu,
viņš izdvesa ne īsti «ā» ne «ī», bet it kā plato «ēēē»! Viņa seja nobāla un žoklis sāka krampjaini raustīties.
- Spaini viņam, nelietim, no apskašu telpas iedot! Un visi sāka skraidīt, kopjot saslimušo Šarikovu. Kad nelaimīgo veda gulēt, viņš, Bormentāla rokās šūpodamies, ļoti maigi un melodiski lamājās rupjiem vārdiem, ar grūtībām tos izrunādams.
Visa šī jezga gāja vaļā ap vieniem, tagad bija trīs pēc pusnakts, taču abi dakteri kabinetā, konjaka un citrona ' uzmundrināti, par miegu pat nedomāja. Viņi bija tik ļoti piesmēķējuši kabinetu, ka dūmi peldēja blīvām, lēnām plaknēm, pat neviļņodamies.
Doktors Bormentāls, bāls, ļoti apņēmīgu skatienu, pacēla glāzīti ar lapsenes vidukli.
Filip Filipovič! viņš izjusti iesaucās, — es nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad ierados pie jums kā izbadis students un jūs devāt man patvērumu katedrā. Ticiet, Fiļip Filipovič, jūs man nozīmējat daudz vairāk kā profesors, skolotājs .. . Mana neizmērojamā cieņa pret jums … Atļaujiet jūs noskūpstīt, dārgais Filip Filipovič.
— Jā, manu dārgumiņ … — apjucis noīdēja Filips Filipovičs un pacēlās pretī. Bormentāls viņu apkampa un nobučoja uz kuplajām, stipri nosmēķētajām ūsām.
— Dieva vārds, Filip Fili…
— Tā aizkustinājāt, tā aizkustinājāt. .. Paldies jums, — runāja Filips Filipovičs. — Dārgumiņ, es dažreiz kliedzu uz jums operācijās. Piedodiet, nu, veča ātrasinību. Būtība taču es esmu tik vientuļš… «No Seviļas līdz Granadai. . .»
— Filip Filipovič, vai neērti jums nav? … — no sirds izsaucās kaismīgais Bormentāls, — ja negribat mani apvainot, nerunājiet vairs tādus vārdus .. .
— Nu, paldies jums… «Pie Nīlas svētajiem krastiem»… Paldies… Arī es jūs esmu Iemīlējis ka spējīgu ārstu.
— Filip Filipovič, es jums saku! — kvēli iesaucās Bormentāls, pielēca no krēsla, ciešāk aizvēra durvis uz koridoru un atgriezies turpināja čukstus, — tā taču vienīgā izeja. Es, protams, neiedrošinos jums dot padomus, bet paskatieties uz sevi, Filip Filipovič, jūs esat pilnīgi nomocījies, tā taču nevar vairs strādāt!
— Pilnīgi neiespējami, — nopūties apstiprināja Filips Filipovičs.
— Nu, lūk, tas taču ir neiedomājami, — čukstēja Bormentāls, — pagājušo reizi jūs teicāt, ka baidāties par mani, un, ja vien jūs zinātu, dārgais profesor, kā mani ar to saviļņojāt. Bet es taču neesmu vairs puika un pats saprotu, cik briesmīga lieta tur var iznākt. Bet, pēc manas visdziļākās pārliecības, citas izejas nav.
Filips Filipovičs piecēlās, sāka atgaiņāties ar rokām un izsaucās:
— I nekārdiniet mani, pat nerunājiet, — profesors sāka staigāt pa istabu, iešūpodams dūmu viļņus, — es pat neklausīšos. Saprotiet, kas notiks, ja mūs pieķers. Mums taču neizdosies atpirkties ar «ņemot vēra izcelšanos, neraugoties uz mūsu pirmo sodāmību». Jo mums taču nav piemērotas izcelšanās, mans dārgais?
— Kur nu! Tēvs bija tiesu izmeklētājs Viļņā, — konjaku izdzerdams, sērīgi atbildēja Bormentāls.
— Nu, lūk, esiet tik laipns. Tā taču ir slikta iedzimtiba. Neko neķītrāku pat iedomāties nevar. Lai gan, piedodiet, ar mani ir vēl ļaunāk. Tēvs — katedrāles virsmācitājs. Mersi. «No Seviļas līdz Granadai… klusajā nakts krēslā» . .. lūk, velns viņu rāvis.
— Filip Filipovič, jūs — pasaules nozimes spīdeklis, un dēļ kaut kāda, atvainojiet par izteicienu, kuces dēla . .. Vai gan viņi var jūs aizskārt, apžēlojieties!
— Tādēļ jo vairāk nevaru to darīt, — domīgi iebilda Filips Filipovičs, apstādamies un atskatīdamies uz stikla skapi.
— Bet kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs taču neesat pasaules nozīmes spīdeklis.
— Kur nu …
— Nu, lūk. Bet pamest kolēģi nelaimē un pašam izkulties uz pasaules nozīmības rēķina, atvainojiet … Es esmu Maskavas students, nevis Šarikovs.
Filips Filipovičs lepni izslēja plecus un kļuva līdzīgs senam franču karalim.
— Eh, Filip Filipovič … — bēdpilni izsaucās Bormentāls, — nu, ko tad? Jūs gaidīsiet, kamēr izdosies to huligānu par cilvēku iztaisīt?
Filips Filipovičs ar žestu viņu apstādināja, piepildīja glāzīti, iemalkoja, pasūkāja citronu un sāka runāt:
— Ivan Arnoļdovič, kā jūs domājat, es kaut ko jēdzu, nu, teiksim, cilvēka smadzeņu aparāta anatomijā un fizioloģijā? Kā jums šķiet?
— Filip Filipovič, nu ko jūs jautājat? — ļoti izjusti atbildēja Bormentāls un noplātīja rokas.
— Nu, labi. Bez liekulīgas kautrības. Ari es domāju, ka šai lietā neesmu pēdējais cilvēks Maskava.
— Bet es domāju, ka jūs esat pirmais ne tikai Maskavā, bet arī Londona un Oksfordā! — nikni pārtrauca Bormentāls.
— Nu, labi, lai ari tā butu. Tad, luk, ko, nākamajs profesor Bormentāl: tas nevienam neizdosies. Cauri. Varat pat nejautāt. Tā arī atsaucieties uz mani, sak, Preobraženskis teica. Finita. Kļims! — Filips Filipovičs pēkšņi svinīgi izkliedza, un skapis viņam atsaucās ar stikla šķindoņu. — K|ims, — viņš atkārtoja. Lūk, kas, Bormentāl, jūs esat mans pirmais skolnieks un turklāt, kā šodien pārliecinājos, — arī draugs. Tad nu jums kā draugam pilnīgi slepeni paziņošu, — zinu, jūs mani apsmieklā neliksiet, — vecais ēzelis Preobraženskis šai operācijā uzrāvies kā treš- kursnieks. Tiesa, atklājums tika izdarīts, jūs pats zināt, kāds, — te Filips Filipovičs abām rokām skumji norādīja uz loga aizkaru, acīmredzot ar to domādams Maskavu, — bet tikai ņemiet vērā, Ivan Arno|dovič, ka šī atklājuma vienīgais galarezultāts būs tāds, ka šis Šarikovs mums visiem tagad sēdēs šeit, — Filips Filipovičs paklapēja sev pa spēcīgo, strupo kaklu, — esiet mierīgs! Ja mani kads, — saldkaisli turpinaja Filips Filipovičs, — nostieptu te zemē un nopērtu, es, goda vārds, červoncus piecus samaksātu! « No Sevi|as līdz Granadai . ..» Velns mani rāvis … Es taču piecus gadus sēdēju, piedēk|us no smadzenēm ārā urbinādams … Jūs zināt, kādu darbu esmu paveicis — prātam neaptverami. Un tagad jājautā — kālab? Lai vienā jaukā dienā bezgala piemīlīgu suni pārvērstu tādā draņķi, ka mati ce|as stāvus.
— Kaut kas vienreizējs!
— Pilnīgi piekrītu. Redziet, doktor, kas notiek, ja pētnieks, ta vieta, lai taustoties virzītos paralēli dabai, pārforsē un ieskatās aiz aizkara: še tev Šarikovs, un grūd viņu, kur gribi.
— Filip Filipovič, bet ja nu Spinozas smadzenes?
— Jā! — norēca Filips Filipovičs. — Jā! Ja tikai nabaga suns man nenomirs zem naža, bet jūs redzējāt, kas tā par operāciju. Vārdu sakot, es, Filips Preobraženskis, savā mūža neko sarežģitaku neesmu darījis … Var jau pieaudzēt Spinozas vai kāda cita tāda velna hipofizi un uzmeistarot no suņa ārkārtīgi attīstītu personību. Bet kāda joda pēc — jājautā. Paskaidrojiet man, lūdzu, kālab mākslīgi jāfabricē Spinoza. ja jebkurš sievišķis var viņu piedzemdēt jebkurā brīdī. Madam Lomonosova taču Holmogoros piedzemdeja savu ievērojamo! Doktor, cilvēce pati par to rūpējas, un katru gadu, evolūcijas ce|ā atsijājot no visādu salašņu masas, rada desmitiem ģēniju, kas izdaiļo zemeslodi. Tagad jums skaidrs, doktor, kādēļ es noniecināju jūsu secinājumus šarikova slimības vēsturē. Mans atklājums, kaut piķis viņu rāvis, ar kuru jūs tā auklējaties, nav plika graša vērts . . . Ja, nestrīdieties, Ivan Arnoļdovič, es esniu sapratis. Es vārdus vējā nekaisu, to jūs lieliski zināt. Teorētiski tas ir interesanti. Nu, labi! Fiziologi būs sajūsmā. Maskava plosīsies … Nu, bet praktiski? Kas tagad ir jūsu priekšā? — Preobraženskis ar pirkstu norādīja apskašu telpas virzienā, kur nakšņoja Šarikovs.
— Neiedomājams maitas gabals.
— Bet kas viņš ir? — Kļims, K|ims! — iekliedzās profesors, — K|ims Čugunkins (Bormentāls pavēra muti)— lūk, kas: divas sodāmības, alkoholisms, «visu sadalīt», cepure un divi červonci pazuduši (te Filips Filipovičs atcerējās jubilejas spieķi un pietvīka) — nelietis un cūka … Nu, to spieķi es atradīšu. Vārdu sakot, hipofīze ir slēgta kamera, kas nosaka konkrētu cilvēcisku personību. Konkrētu! «No Seviļas līdz Granadai…» — nešpetni acis bolīdams, kliedza Filips Filipovičs, — bet ne vispārcilvēcisku! Tā ir — miniatūrā — pašas smadzenes. Un man tās nemaz nav vajadzīgas, kaut viņas cūkas aprītu. Es rūpējos pavisam par citu, par eugeniku, par cilvēku sugas uzlabošanu. Un, lūk, uz atjaunināšanos uzrāvos. Vai tiešām jūs domājat, ka es to naudas dēļ daru? Es tomēr esmu zinātnieks.
— Jus esat liels zinātnieks, lūk, kas! — konjaku norīdams, iesaucās Bormentāls. Viņa acis bija pielijušas asinīm.
— Pec tam, kad es pirms diviem gadiem pirmo reizi no hipofīzes ieguvu dzimumhormona izvilkumu, man gribējās izdarīt nelielu eksperimentu. Bet kas iznāca tā vietā? Dievs augstais! šo hormonu hipofīzē, ak kungs . . . Doktor, mani māc trula bezcerība, es, dieva vārds, esmu apjucis.
Bormentāls pēkšņi uzrotīja piedurknes un, šķielēdams uz savu degungalu, paziņoja:
— Tad nu tā, dārgo profesor, ja jūs nevēlaties, es pats uz savu risku piebarošu viņu ar žurkuzālēm. Dievs ar to, ka tēvs tiesu izmeklētājs. Galu galā — tas taču ir jūsu personīgais eksperimentālais radījums.
Filips Filipovičs apdzisa, atslāba, ievēlās krēslā un teica:
— Nē, mīļo puisīt, to es jums neatļaušu. Man ir sešdesmit gadu, un es drīkstu jums dot padomus. Līdz noziegumam nenolaidieties nekad, lai arī pret ko tas būtu vērsts. Nodzīvojiet līdz vecumam ar tīrām rokām.
— Apžēlojieties, Filip Filipovič, ja viņu tas Švonders vēl apstrādas, kas gan no viņa iznāks? Dievs tēvs, es tikai tagad sāku apjēgt, kas var iznākt no šī Šarikova!
— Aha! Tagad sapratāt? Bet es sapratu 10 dienas pēc operācijas. Nu, tad lūdzu: Švonders arī ir pats galvenais mu|ķis. Nesaprot, ka viņam Šarikovs ir daudz nopietnāks drauds, nekā man. Pašlaik viņš visādi cenšas uzrīdīt Šariko- vu man, neapjēdzot, ka, gadījumā ja kads savukārt uzridīs Šarikovu pašam Švonderam, no viņa pāri nepaliks ne radziņu, ne nadziņu.
— Un kā vēl! Pietiek kaķus vien iedomāties! Cilvēks ar suņa sirdi.
— O, nē, nē, — gari novilka Filips Filipovičs, — jūs, doktor, smagi kļūdāties, dieva dēļ, nenomelnojiet suni. Kaķi — tas ir pārejoši… Tas ir disciplīnas un divu trīs nedēļu jautājums. Esiet mierīgs. Vēl kāds mēnesis, un viņš izbeigs tos dzenāt.
— Bet kādēļ ne tagad?
— Ivan Arnoļdovič, tas ir elementāri… Nē, tiešām, ko gan jūs jautājat? Hipofīze taču nav gaisā iekārta. Tā taču tomēr uzpotēta suņa smadzenēm, ļaujiet tai iedzīvoties. Tagad Šarikovā izpaužas vairs tikai suniskā paliekas, un, saprotiet reiz, — kaķi — tas ir labākais no visa, ko viņš dara. Apjēdziet — visbriesmīgākais ir tas, ka viņam ir nevis suņa, bet tieši cilvēka sirds. Un visdraņķīgākā no visām, kas dabā pastāv.
Līdz pēdējai pakāpei saspringtais Bormentāls sažņaudza stiprās, kaulainās rokas dūrēs, paraustīja plecus un stingri noteica:
— Protams. Es viņu nositīšu.
— Aizliedzu! — kategoriski atbildēja Filips Filipovičs.
— Apžēlojieties . ..
Filips Filipovičs pēkšņi saausījās, pacēla pirkstu.
— Pagaidiet… Šķiet, dzirdu soļus.
Abi ieklausījās, bet koridorā valdīja klusums.
— Izlikās, — izmeta Filips Filipovičs un kaismīgi sāka runāt vāciski. Viņa runā vairākkārt atskanēja krievu vārds «krimināllieta».
— Mirklīti, — pēkšņi saausījās Bormentāls un piegāja pie durvīm. Soļi bija dzirdami pilnīgi skaidri un tuvojās kabinetam. Kaut ko nesaprotamu bubināja balss. Bormentāls atrāva durvis un pārsteigumā atsprāga atpakaļ. Pilnigi satriektais Filips Filipovičs sastinga krēslā.
Apgaismotajā koridora četrstūrī vienā naktskreklā ar kaujiniecisku un kvēlojošu seju stavēja Darja Petrovna. Gan ārstu, gan profesoru apžilbināja varenā un, kā bailēs abiem likās, pilnīgi kailā ķermeņa neiedomājamie apjomi. Savām spēcīgajām rokām Darja Petrovna kaut ko vilka, un šis «kaut kas» stīvēdamies šļūca uz dibena, bet viņa nelielās, melnām spalvām noaugušās kājiņas kū|ājās pa parketu. «Kaut kas», protams, izrādījās Šarikovs, pilnīgi apjucis, vēl arvien pilliņš, sapinkojies un vienā kreklā.
Darja Petrovna, grandioza un kaila, sakratīja Šarikovu kā kartupeļu maisu un teica šādus vārdus:
— Papriecājieties, profesora kungs, par mūsu viesi, Telegrāfu Telegrāfoviču. Es vismaz precējusies esmu bijusi, bet Zina — nevainīga meitene. Labi, ka pamodos.
Beigusi šo runu, Darja Petrovna apjēdza savu kailumu, iekliedzās, aizsedza krūtis ar rokām un aizdrāzās.
— Darja Petrovna, piedodiet, dieva dēļ, — atguvies nokliedza viņai pakaļ sarkanais Filips Filipovičs,
Bormentāls vēl augstāk uzrotīja krekla piedurknes un tuvojās Šarikovam. Filips Filipovičs ieskatījās viņam acīs un nošausminājās.
— Ko jūs, doktor! Es aizliedzu …
Bormentāls ar labo roku sagrāba Šarikovu aiz apkakles un sapurināja tā, ka krekla audums priekšpusē saplisa.
Filips Filipovičs metās starpā un mēģināja izraut sačāk- stējušo Šarikovu no ķirurga stingrajām rokām.
— Jums nav tiesību kauties! — pusnožņaugts bļāva Šarikovs, sēzdamies zemē un kļūdams ar katru brīdi skaidraks.
— Doktor! — vaimanāja Filips Filipovičs.
Bormentāls nedaudz atjēdzās un atlaida Šarikovu, kurš
tūdaļ sāka činkstēt,
— Nu, labi, — nošņāca Bormentāls, — pagaidīsim līdz ritam. Es viņam benefici uzrīkošu, kad atžirgs.
Tad viņš pagrāba Šarikovu aiz padusēm un aizvilka uz pieņemamo gulēt.
Šarikovs vēl mēģināja spirināties, taču kājas viņu neklausīja.
Filips Filipovičs nostājās izplestām kājām tā, ka rīta- svārka zilgie stūri pavērās, pievērsa acis un rokas koridora griestu lampai un novilka:
— Nu-nū …
Doktora Bormentāla apsolītā benefice nākamajā rītā tomēr nenotika, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Poligrafs Poligrāfovičs no mājas bija pazudis. Bormentāls krita niknā izmisumā, nolamāja sevi par ēzeli, ka nav noslēpis parādes durvju atslēgas, kliedza, ka tas ir nepiedodami, un nobeidza ar vēlējumu, kaut Šarikovs pakļūtu zem autobusa. Filips Filipovičs, ar pirkstiem matos ieķēries, sēdēja kabinetā un runāja:
— Varu iedomāties, kas notiks uz ielas . .. Va-a-aru. No «Seviļas līdz Granadai», ak dievs.
— Viņš vēl mājas komitejā var būt, — trakoja Bormentāls un kaut kur skraidīja.
Mājas komitejā viņš tiktāl salamājās ar priekšsēdētāju Švonderu, ka tas apsēdās rakstīt iesniegumu Harnovņičes- kas rajona Tautas tiesai, kliegdams, ka viņš neesot profesora Preobraženska lolojuma aukle, vēl jo vairāk tādēļ, ka šis lolojums Poligrāfs vēl vakar pat izrādījies maitas gabals, paņemdams septiņus rubļus mājas komitejas kooperatīvā, it kā mācību grāmatu pirkšanai.
Fjodors, nopelnīdams šai sakarā trīs rubļus, pārmeklēja visu māju no augšas līdz apakšai. Nekur nebija nekādu Šarikova pēdu.
Noskaidrojās tikai sekojošais: Poligrāfs nozudis rītausmā, ģērbies naģenē, šalle un mētelī, līdzi paķerdams pudeli pilādzīša no bufetes, doktora Bormentāla cimdus un visus savus dokumentus. Darja Petrovna un Zina neslepdamas pauda savu vētraino prieku un cerību, ka Šarikovs vairs neatgriezīsies. No Darjas Petrovnas Šarikovs iepriekšējā dienā bija aizņēmies trīs rubļus piecdesmit kapeikas.
— Tā jums arī vajag, — dūres kratīdams, rūca Filips Filipovičs.
Visu dienu zvanīja telefons, zvanīja telefons arī nākamajā dienā. Ārsti pieņēma neparasti daudz pacientu, bet trešaja dienā kabinetā tika apspriests jautājums, ka jāziņo milicijai, kuras pienākums ir sameklēt Šarikovu Maskavas atvaros.
Un, tiklīdz tika izrunāts vārds «milicija», Obuhova šķērsielas godbijīgajā klusumā ielauzās kravas mašīnas dārdoņa un logu stikli nodrebēja. Pēc tam atskanēja drošs zvans un neparastas pašcieņas pilns ienāca Poligrāfs Poligrāfovičs, pilnīgā klusumā noņēma naģeni, pakāra mēteli uz ragiem un atklājās jaunā veidolā. Viņam mugurā bija nepiemērota izmēra ādas jaka, padilušas bikses, arī no ādas, un augsti, līdz ceļiem šņorējami angļu zābaciņi. Neiedomājama kaķu smaka tūdaļ pārplūdināja priekšnamu. Preobraženskis un Bormentāls kā pēc komandas sakrustoja rokas uz krūtīm, nostājās pie stenderes un gaidīja Poligrāfa Poligrāfoviča pirmos paskaidrojumus. Šarikovs pieglauda sarainos matus, nokremšļojās un tā pavērās apkārt, ka
kļuva skaidrs: samulsumu Poligrāfs grib slēpt ar nekautrīgu vaļību.
— Es, Filip Filipovič, — viņš beidzot sāka runāt, — esmu stājies amatā.
Abi ārsti, nepavērdami mutes, izgrūda nenoteikta rakstura sausu skaņu un sakustējās. Preobraženskis atguvās pirmais, izstiepa roku un teica:
— Dodiet papīru.
Bija uzdrukāts: «Šī uzrādītājs, biedrs Poligrāfs Poligrāfovičs Šarikovs, patiesi uzskatāms par MKS nodaļas, Maskavas pilsētas attīrīšanas no klaiņojošiem dzīvniekiem (kaķiem u. c.) apakšnodaļas vadītāju».
— Tā, — smagi nopūtās Filips Filipovičs, — un kas tad jūs iekārtoja? Ah, to gan es pats varu iedomāties.
— Nu jā, Švonders, — atbildēja Šarikovs.
— Atļaujiet pavaicāt — kāpēc jūs tik pretīgi smirdat?
Šarikovs norūpējies paostīja jaku.
— Nu, ko, smird.. . Zināms: pēc specialitātes. Vakar žmiedzām kaķus, žmiedzām …
Filips Filipovičs nodrebēja un paraudzījas uz Bormen- tālu. Tā acis atgādināja divus tieši Šarikovā vērstus melnus stobrus. Bez ievadvārdiem viņš tuvojās Šarikovam un viegli, bet pārliecinoši paņēma to pie rīkles.
— Sardze! — nobālēdams iepīkstējās Šarikovs.
— Doktor!
— Neatļaušos neko sliktu, Filip Filipovič, neuztraucieties, — dzelžainā balsī atsaucās Bormentāls un iegaudojās:
— Zina un Darja Petrovna!
Sauktās parādījās priekšnamā.
— Nu, atkārtojiet, — teica Bormentāls un drusciņ piespieda Šarikova kaklu kažokam, — piedodiet man …
— Nu, labi, atkārtošu, — piesmakušā balsī atbildēja pilnīgi satriektais Šarikovs, pēkšņi ievilka gaisu, noraustījās un mēģinaja iebļauties «sardze!», taču kliedziens neizdevās un viņa galva pilnīgi iegrima kažokos.
— Doktor, es jūs lūdzu.
Šarikovs sāka māt ar galvu, likdams saprast, ka pakļaujas un atkārtos.
— … Piedodiet man, augsti cienījamā Darja Petrovna un Zinaīda? …
— Prokofjevna, — izbijusies nočukstēja Zina.
— Uf, Prokofjevna, — gaisu kampdams, atkārtoja aiz- smakušais Šarikovs, — ka dzēruma stāvoklī, naktī. ..
— Naktī atļāvos neķītru izlēcienu pret jums.
— Jums …
— Nekad vairs tā nedarīšu . ..
— Nedar…
— Laidiet, laidiet viņu, Ivan Arnoļdovič, — vienlaicīgi sāka lūgties abas sievietes, — jūs viņu nožņaugsiet.
Bormentāls palaida Šarikovu brīvībā un teica:
— Kravas mašīna jūs gaida?
— Nē, — godbijīgi atbildēja Poligrāfs, — tā mani tikai atveda.
— Zina, atlaidiet mašīnu. Tagad iegaumējiet sekojošo: jūs atkal atgriežaties Filipa Filipoviča dzivoklī?
— Bet kur lai es citur? — acis šaudīdams, kautri atbildēja Šarikovs.
— Te-eicami. Būt klusākam par ūdeni, zemākam par zāli. Pretējā gadījumā par katru bezkaunīgu Izlēcienu jūs atbildēsiet man. Skaidrs?
— Skaidrs, — atbildēja Šarikovs.
Filips Filipovičs visas pret Šarikovu vērstās vardarbības laikā bija klusējis. Viņš kaut kā bēdīgi sabozies stāvēja pie stenderes un, acis grīdā nolaidis, kodīja nagu. Tad pēkšņi pacēla skatu uz Šarikovu un neskanīgi, automātiski
ievaicājās:
— Lln ko gan jūs darāt ar tiem … ar beigtajiem kaķiem?
— Priekš manteļiem aiziet, — atbildēja Šarikovs, — no viņiem vāverītes strādnieku kredītam taisīs.
Pēc tam dzīvoklī iestājās klusums, kas turpinājās divas diennaktis. Poligrāfs Poligrāfovičs rītos aizbrauca ar kravas mašinu, vakaros uzradās, klusi pusdienoja Filipa Filipoviča un Bormentāla kompānijā.
Neraugoties uz to, ka Bormentāls un Šarikovs gulēja vienā istabā, viņi savā starpā nesarunājās, tā ka Bormen- tālam pirmajam k|uva garlaicīgi.
Pēc dienām divām dzīvoklī parādījās vāja jaunkundzīte ar izzīmētām acim un krēmkrāsas zeķītēs un ļoti sakaunējās, ieraugot dzīvokļa lieliskumu. Nodilušā mētelītī viņa gāja Šarikovam pa pēdām un priekšnamā saskrējās ar profesoru.
Profesors apstulbis apstājās, piemiedza acis un jautāja:
— Atļausiet uzzināt?
— Es ar viņu sarakstos, mūsu mašīnrakstītāja, dzīvos ar mani. Bormentālu nāksies no pieņemamās izlikt. Viņam ir savs dzīvoklis, — ārkārtīgi īgni un negribīgi paskaidroja Šarikovs.
Filips Filipovičs pamirkšķināja acis, paraudzījās uz pie- sarkušo jaunkundzīti, padomāja un ļoti pieklājīgi viņu uzaicināja:
— Es jūs palūgšu uz mirklīti pie sevis kabinetā.
— Es arī līdzi, — ātri un aizdomīgi izmeta Šarikovs.
Šai mirklī, kā no gaisa nokritis, parādijās Bormentāls.
— Atvainojiet, — viņš teica, — profesors aprunāsies ar damu, bet mēs abi pagaidīsim šeit.
— Es negribu, — ļauni atsaucās Šarikovs, tiekdamies pakaļ Filipam Filipovičam un no kauna liesmojošajai jaunkundzītei.
— Piedodiet, nē, — Bormentāls saņēma Šarikovu pie rokas delma, un viņi aizgāja uz apskašu telpu.
Minūtes piecas kabinetā nekas nebija dzirdams, bet tad pēkšņi atskanēja dobjas jaunkundzes elsas.
Filips Filipovičs stāvēja pie galda, bet jaunkundze raudāja netīrā mežģīņu kabatlakatiņā.
— Viņš, nelietis, teica, ka kaujās esot ievainots, — jaunkundze šņukstēja.
— Melo, — nepielūdzami atbildēja Filips Filipovičs. Viņš pašūpoja galvu un turpināja. — Man jūsu patiesi žēl, bet nevar taču ar pirmo pretimnācēju tikai dienesta stāvokļa deļ . .. Bērniņ, tas taču nav glīti… Lūk, ko … — Viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni un izņēma trīs papirišus par trīs červonciem katru.
— Es noindēšos, — jaunkundze birdināja asaras, — ēdnīcā sālīta gaļa katru dienu … un draud . .. saka, greznā dzīvoklī dzīvosi … ananāsi katru dienu . .. psihika man labsirdīga, saka, tikai kaķus, lūk, neieredzu. Viņš man gredzentiņu piemiņai paņēma .. .
— Nu, nu, nu — psihika labsirdīga … «No Seviļas līdz Granadai», — murmināja Filips Filipovičs, — jūs vēl esat tik jauna … Jāpārcieš.
— Vai tiešām šai pašā pavārtē?
— Nu, ņemiet naudu, kad jums aizdod, — ierēcās Filips Filipovičs.
Pēc tam svinīgi atvērās durvis, un pēc Filipa Filipoviča uzaicinājuma Bormentāls ieveda Šarikovu. Viņš tramīgi lūkojās apkārt, un vilna uz viņa galvas slējās gaisā kā suka.
— Nelietis, — izrunāja jaunkundze, zibsnījot ar norau- datajātn, izsmērētajām acīm un svītraino nopūderēto degunu.
— No kā jums rēta uz pieres? Papūlieties paskaidrot šai dāmai, — mīlīgi teica Filips Filipovičs.
Šarikovs nospēlēja par visu banku:
— Esmu ievainots Kolčaka frontēs, — viņš norēja.
Jaunkundze piecēlās un. skaļi raudot, izgāja.
— Izbeidziet! — viņai pakaļ nokliedza Filips Filipovičs,
— pagaidiet, gredzentiņu atdodiet, — viņš teica, vērsdamies pie Šarikova.
Šarikovs padevīgi noņēma no pirksta izpūstu gredzentiņu ar smaragdu.
— Nu, labi, — viņš pēkšņi naidīgi noteica, — to tu man pieminēsi. Es tev rīt sarīkošu štatu samazināšanu.
— Nebaidieties no viņa! — uzsauca Filips Filipovičs,
— es nepieļaušu, ka jums kaut ko nodara. — Viņš pagriezās un paraudzījās uz Šarikovu tā, ka tas atkāpās un ar pakausi atsitās pret skapi.
— Kāds viņai uzvārds? — pavaicāja Bormentāls. — Uzvārds! — viņš ierēcās, acumirklī kļūdams mežonigs un briesmīgs.
— Vasņecova, — ar acim mekledams, ka izšmaukt, atbildēja Šarikovs.
— Ik dienas, — ieķēries Šarikova jakas atlokos, noskaldīja Bormentāls, — es pats personīgi noskaidrošu «attīrīšanā», vai nav «samazināta» pilsone Vasņecova. Un ja vien jūs … uzzināšu, ka samazināta, es jūs .. . savām rokām tepat uz vietas nošaušu. Sargieties, Šarikov, es skaidra krievu valodā runāju!
Šarikovs, acu nenovēnsdams, raudzījās uz Bormentāla degunu.
— Pašiem revolveri atradīsies, — Poligrāfs nomurmināja, taču balss skanēja ļoti vārgi, un, pēkšņi izlocījies, viņš metās uz durvīm.
— Sargieties! — viņu panāca Bormentala kliedziens.
Nakti un pusi nākamās dienas pār dzīvokli gūlās
tāds miers ka pirms vētras. Visi klusēja. Taču nākamajā dienā, kad Poligrāfs Poligrāfovičs, kuram no rīta sirdī iedūrās nelāga priekšnojauta, ar kravas mašīnu sadrūmis aizbrauca uz savu darbavietu, profesors Preobraženskis pilnīgi neparasta laikā pieņēma vienu no saviem bijušajiem pacientiem, liela auguma resnu cilvēku karavīra formā. Tas neatlaidīgi bija pieprasījis tikšanos un savu panācis. Ienācis kabinetā, viņš, pieklājīgi paklanoties, sasita papēžus.
— Jums sāpes, dārgumiņ, atjaunojušās? — vaicāja noliesējušais Filips Filipovičs, — sēdieties lūdzu.
— Mersī. Nē, profesor, — atbildēja viesis, nolikdams cepuri uz galda stūra, — esmu ļoti pateicīgs .. . Hm . . . Esmu atbraucis citā jautājumā, Filip Filipovič . . . izjūtot visdziļāko cieņu . .. hm . . . brīdināt. Tīrie nieki. Vienkārši, viņš ir neģēlis … — Pacients parakņajās portfelī un izņēma papīru, — labi, ka tieši man ziņoja …
Filips Filipovičs degunu virs brillēm apsegloja ar pensneju un saka lasīt. Viņš ilgi murmināja pie sevis, ar katru brīdi vairāk mainīdamies sejā. «… kā arī draudot nogalināt mājas komitejas priekšsēdētāju biedru Švonderu, no kā varam spriest, ka glabā šaujamos ieročus. Un notur kontrrevolucionāras runas, un pat F.ngelsu savai sociāl- kalponei Zinaidai Prokofjevai Buņinai pavēlēja sadedzināt krāsnī, kā īsts meņševiks ar savu asistentu Ivanu Arnoļ- doviču Bormentālu, kurš slepus, nepierakstījies mitinās viņa dzīvoklī. Attīrīšanas apakšnodaļas vadītaja P. P. Šarikova parakstu apstiprinu. Mājas komitejas priekšsēdētājs Švonders, sekretārs Pestruhins.»
— Jūs atļausiet man to paturēt? — kļūdams plankumains, jautāja Filips Filipovičs, — vai arī, atvainojiet, tas jums vajadzīgs, lai ļautu lietai iet savu likumīgo gaitu?
— Piedodiet, profesor, — viesis ļoti apvainojās un piepūta nāsis, — jūs patiesi pārāk nicīgi uz mums skatāties. Es . .. — un viņš sāka uzpūsties kā tītars.
— Nu, piedodiet, dārgumiņ, — Filips Filipovičs saka purpināt, — atvainojiet, es patiesi negribēju jūs aizskārt. Dārgumiņ, nedusmojieties, viņš mani tā notramdījis . . .
— Es domāju gan, — pacients pilnīgi atmaiga, — bet kāds tomēr draņķis! Būtu interesanti uz viņu paskatīties. Maskavā par jums pat kaut kadas leģendas stāsta . . .
Filips Filipovičs tikai izmisis atmeta ar roku. Te pacients pamanīja, ka profesors pa šo laiku salīcis un it kā pat nosirmojis.
* * *
Noziegums nobrieda un krita ka gatavs auglis, kā jau tas parasti notiek. Ar nelāgi velkošu sirdi kravas mašīnā atgriezās Poligrāfs Poligrāfovičs. Filipa Filipoviča balss viņu uzaicināja ienākt apskašu telpa. Pārsteigtais Šarikovs ienāca un ar neskaidrām bailēm ielūkojās šautenes stobru atgādinošajās Bormentāla acīs, bet pēc tam Filipā Filipoviča. Ap asistentu sprēgāja negaiss, un viņa kreisā roka ar papirosu viegli drebēja uz akušieru krēsla spīdošā paro- ceņa.
Filips Filipovičs ļaunu vēstošā mierā teica:
— Tūdaļ savāciet mantas: bikses, mēteli, visu, kas jums vajadzīgs, un — ārā no dzīvokļa!
— Kā tad tā? — patiesi izbrīnījās Šarikovs.
— Āra no dzīvokļa! Šodien, — monotoni atkārtoja Filips Filipovičs, pētīdams savus nagus.
Kaut kads nelabais gars iemiesojās Poligrāfā Poligrā- foviča, acīmredzot nāve jau meklēja viņu un liktenis staveja viņam aiz muguras. Viņš pats metās neizbēgamā apkampienos strupi un ļauni ieriedamies:
— Kas gan tas ir, nē, patiešām! Ko domājat, es nepratīšu tikt ar jums galā, vai? Es te sēžu savas 16 aršīnās un sēdēšu ari!
— Vācieties ārā no dzīvokļa, — no visas sirds nočukstēja Filips Filipovičs.
Šarikovs pats pieaicināja savu nāvi. Viņš pacēla kreiso roku un parādīja Filipam Filipovičam apgrauztu, pēc kaķiem neciešami smirdošu pigu. Bet pēc tam ar labo roku izņēma no kabatas revolveri un pavērsa bīstamā Bormen- tala virziena. Kā krītoša zvaigzne nolidoja Bonnentala papiross, un pec pāris sekundēm pa sadauzītiem stikliem lēkājošais Filips Filipovičs šausmās svaidījās starp skapi un kušeti. Uz tās pievarēts un gārdzošs gulēja attīrīšanas apakšnodaļas vadītājs, bet viņam uz krūtīm atradas ķirurgs Bormentāls un smacēja viņu ar mazu, baltu spilventiņu.
Pēc pāris minūtēm doktors Bormentāls ar ļoti dīvainu seju izgaja pie parades durvīm un līdzās zvana pogai uzlīmēja zīmīti:
«Sakarā ar profesora slimību iodien pieņemšana nenotiks. Ludzu netraucēt ar zvaniem.»
Ar mirdzošu spalvu nazīti viņš pārgrieza zvana vadu, apskatīja spogulī savu asinīs saskrapēto seju un saplosītās, sīka drebulī lēkājošās rokas. Pēc tam viņš parādijās virtuves durvīs un aizdomu pilnajām Zinai un Darjai Petrov- nai teica:
— Profesors lūdz jūs neatstāt dzīvokli.
— Labi, — bailīgi atbildēja Zina un Darja Petrovna.
— Atļaujiet man aizslēgt durvis uz «melnajām» trepēm un paņemt atslēgu, — slepdamies durvju ēnā un ar plaukstu piesegdams seju, ierunājās Bormentāls. — Tas ir uz laiku, un ne jau tādēļ, ka jums neuzticētos. Bet kāds var atnākt, jūs neizturēsiet un ielaidīsiet, taču mūs nedrikst traucēt, mēs esam aizņemti.
— Labi, — atbildēja sievietes un tūdaļ kļuva bālas. Bormentāls aizslēdza «melnas» durvis, aizslēdza parades durvis, aizslēdza durvis no koridora uz priekšnamu, un viņa soļi pagaisa pie apskašu telpas.
Klusums uzgula dzīvoklim, piepildija visus kaktus. Atlīda krēsla, nelāga, saspringta, ar vārdu sakot, tumsība. Tiesa, vēlāk kaimiņi no pretejās puses runāja, it kā apskašu telpas logos, kuri iziet uz setu, Preobraženskim tai vakarā deguši visi uguņi, ka viņi pat it kā esot redzējuši paša profesora balto cepuri … Pārbaudīt grūti. .. Tiesa, arī Zina, kad viss jau bija beidzies, pļāpāja, ka pēc tam, kad Bormentāls un profesors iznākuši no apskašu telpas, viņu kabinetā pie kamīna līdz nāvei pārbaidījis Ivans Arnoļdovičs. Viņš it kā esot tupējis kabinetā uz pirkstgaliem un dedzinājis kamīnā burtnīcu zilos vāciņos, no tās kaudzītes, kurā glabājās profesora pacientu slimības vēstures! Seja doktoram it kā esot bijusi pilnīgi zaļa un visa, nu, visa … lupatu lēveros saskrāpēta. Un Filips Filipovičs tovakar pats sev neesot bijis līdzīgs. Un vel, ka . . . galu galā, var jau arī gadīties, ka nevainīgā meitene no Prečisteņkas dzīvokļa melo. ..
Par vienu var galvot noteikti: dzīvoklī tai vakara valdīja pilnīgs un baiss klusums. ' .
Naktī tieši desmit dienas pēc cīniņa apskašu telpā profesora Preobraženska dzīvoklī, kas atrodas Obuhova šķērsiela, ieskanējās spalgs zvans.
— Kriminālā policija un izmeklētājs. Esiet tik laipni, atveriet.
Atskanēja skrejoši soļi, klaudzēja, sāka nākt iekšā, un uguņos mirdzošajā pieņemšanas telpā ar atkal iestiklotiem skapjiem sapulcējās milzums tautas. Divi milicijas formās, viens melnā mētelī ar portfeli, ļauni priecīgais un bālais priekšsēdētājs Švonders, jauneklis-sieviete, šveicars Fjodors, Zina, Darja Petrovna un pusapģērbtais Bormentāls, kurš kaunīgi centās piesegt kaklu bez kaklasaites.
Durvīs no kabineta parādījās Filips Filipovičs. Viņš iznāca visiem zināmajā gaišzilajā halātā, un visi tūdaļ varēja pārliecināties, ka pēdējās nedēļas laikā viņš ir krietni atkopies. Nakts viesu priekšā nostājās agrākais valdonīgais un enerģiskais, iekšējas pašcieņas pilnais Filips Filipovičs un atvainojās, ka ģērbies rītasvārkos.
— Nekautrējieties, profesor, — ļoti samulsis atsaucās privātā ģērbtais cilvēks, pēc tam saminstinājās un sāka runāt. — Ļoti nepatīkami. Mums ir orderis kratīšanai jūsu dzīvokli, un, — cilvēks, pašķielējis uz Filipa Filipoviča ūsām, pabeidza, — un, atkarībā no rezultāta, arestam.
Filips Filipovičs piemiedza acis un jautāja:
— Bet kādā apsūdzība, uzdrošinos jautāt, un kuru?
Cilvēks pakasīja vaigu un saka lasīt papīnti, ko izņēma
no portfeļa.
— Preobraženskis, Bormentāls, Zinaida Buņina un Darja Ivanova tiek apvainoti MKS attīrīšanas apakšnodaļas vadī- taja Poligrāfā Poligrāfoviča slepkavībā.
Zinas raudašana apslāpēja viņa pēdējos vārdus. Visi sarosījās.
— Neko nesaprotu, — karaliski uzraudams plecus, atbildēja Filips Filipovičs, — kāda Šarikova? Ak, piedodiet, tā mana suņa . .. kuru es operēju?
— Atvainojiet, profesor, ne suņa, bet, kad viņš jau bija cilvēks. Tur tā lieta.
— Tāpēc, ka viņš runāja? — apvaicājās Filips Filipovičs. — Tas vēl nenozīmē būt cilvēkam. Kaut gan, nav svarīgi. Šariks arī pašreiz eksistē, un neviens viņu nekādā gadījuma nav slepkavojis.
— Profesor, — ļoti pārsteigts ierunājās melnais cilvēks un pacēla uzacis, — tad jums nāksies viņu uzrādīt. Desmitā diena, ka pazudis, bet fakti, atvainojiet mani, ļoti nelāgi.
— Doktor Bormentāl, esiet tik laipns un uzrādiet Šariku izmeklētājam, — orderi paņemdams, pavēlēja Filips Filipovičs.
Doktors Bormentāls, Šķibi pasmaidījis, izgāja.
Kad viņš atgriezās un uzsvilpa, pa kabineta durvīm izlēca dīvainas kvalitātes suns. Vietām viņš bija kails, vietām klāts ar ataugošu spalvu. Viņš iznāca kā mācīts cirka suns — uz pakaļkājam, pēc tam nolaidās uz visām četrām un palūkojās apkārt. Kapa klusums sastinga telpā kā želeja. Atbaidošā izskata suns ar koši sārto rētu pār pieri piecēlās pakaļkajās un pasmaidījis apsēdās krēslā.
Otrs milicis pēkšņi plaši pārkrustījās un atkāpdamies uzmina Zinai vienlaicīgi uz abām kājām.
Cilvēks melnajā, muti neaizvēris, izrunāja šādus vārdus:
— Kā tad tā, piedodiet? … Viņš attīrīšanā strādāja …
— Es viņu tur nenozīmēju, — atbildēja Filips Filipovičs, — viņam, ja nemaldos, Švondera kungs deva rekomendāciju.
— Neko nesaprotu, — apjucis teica melnais un vērsās pie pirmā miliča, — Tas ir viņš?
— Viņš, t- bez skaņas atbildēja milicis. — Fakts, ka viņš.
— Viņš pats, — atskanēja Fjodora balss, — tikai atkal apaudzis, maita.
— Viņš taču runāja . . . khe .. . khe . ..
— Ari tagad runā, tikai arvien mazāk un mazāk, tā ka izmantojiet gadījumu, citādi drīz viņš pavisam apklusīs.
— Bet kādēļ gan? — klusi apvaicājās melnais cilvēks.
Filips Filipovičs paraustīja plecus.
— Zinātnei vēl nav paņēmiena, kā zvēru pārvērst par cilvēku. Es, lūk, pamēģināju, bet, kā redzat, neveiksmīgi. Parunāja un sāka atgriezties pirmatnējā stāvoklī. Atavisms.
— Nepieklājīgus izteicienus nelietot, — suns krēslā pēkšņi novaukšķēja un piecēlās.
Melnais cilvēks negaidot nobāla, izlaida no rokām portfeli un sāka svērties uz sāniem, milicis viņu uztvēra no vienas puses, Fjodors no aizmugures. Izcēlās juceklis, kurā visskaidrāk bija saklausamas trīs frāzes:
Filipa Filipoviča: Balderiānus. Tas ir ģībonis.
Doktora Bormentāla: Es pats savām rokām nolidināšu Švonderu pa kāpnēm, ja viņš vēl parādīsies profesora Preobraženska dzīvoklī.
Un Švondera: Lūdzu ierakstīt šos vārdus protokolā. * * *
Pelēkās cauru|u ermoņikas sildija. Aizkari bija noslēpuši blīvo Prečisteņkas nakti ar tās vientuļo zvaigzni. Augstākā būtne, cienīgais suņu labdaris, sēdēja krēslā, bet suns Ša- riks, pret ādas dīvānu atspiedies, gulēja uz paklāja. Marta miglas dēļ suns rītos cieta no galvassāpēm, kuras to mocīja gredzenveidīgās šuves rajonā. Bet no siltuma vakarpusē sāpes pārgāja. Arī pašlaik kļuva arvien vieglāk, vieglāk, un domas suņa galvā plūda saskanīgas un siltas. «Tā paveicies man, tā paveicies, viņš domāja, laizdamies miegā, vienkārši neaprakstāmi paveicies. Nostiprinājies es esmu šai dzivoklī. Skaidrs kā diena — mana izcelšanās nav tīra. Vai nu bez ņūfaundlendieša. Padauza bijusi mana vecmāmuļa, lai viņai, večiņai, debesu valstība. Tiesa, visu galvu nez kādēļ sagraizījuši, bet gan jau līdz kāzām sadzīs. To mums nav vērts ņemt vērā.»
Kaut kur attāli klusi šķindēja mēģenes. Sakostais kārtoja apskašu «elpas skapjus.
Bet sirmais brīnumdaris sēdēja un dungoja: «Pie Nīlas svētajiem krastiem…»
Suns vēroja šausmu darbus. Glumos cimdos ģērbtās rokas cienīgais vīrs gremdēja traukā, cēla ārā smadzenes — sīksts cilvēks, neatlaidīgs, arvien tiecās pēc kaut ka, graizīja, pētīja, miedza acis un dziedāja: «Pie Nīlas svētajiem krastiem .. .»
1925. g. janvāris—marts. Maskava