Satriektais Okrikovs apsēdās uz arhīva papīru kaudzes. Apsardzi vainos, ka nav redzējusi cehu strādājam. Bet viņš, Okrikovs, ir līdzdalībnieks, pie viņa sēdējis svešs cilvēks…
— Jā! — pēkšņi klupa virsū Dianova. — Sis radījums var uzbrukt citiem cilvēkiem.
Okrikovs pielēca kājās un metās pie telefona — izpirkt vainu.
Sajā laikā pasniedzējs drāzās pa pilsētu. Neērtā pozā gandrīz augšpēdu viņš paspirinājās, izlocījās … un tagad atradās pusguļus padziļinājumā uz briesmoņa muguras. Ap Kolbinu izauga caurspīdīgs kupols.
«Kabīne…» viņš atskārta, neredzēdams iespēju izkļūt laukā. «Automobilis vai…»
Patiesi, aparāts bija ieguvis plūdlīnijas formu. Apakšā kaut kas dūca — acīmredzot riteņi uz asfalta. Garām zibēja ēkas, šķūņi — nomale. Aiz vairākiem drūmiem spīķeriem nakts pašķīrās, līdz apvārsnim bija zvaigznes, priekšā blāvi spulgoja upe.
Pasažieris kļuva nemierīgs: «Kurp viņš joņo? Noslīksim.» Viņš grasījās trūkties augšā, bet sāpīgi atsitās ar galvu pret kupolu un atkrita sēdeklī. Stūres un bremžu nebija. Kolbins gribēja pieķerties pie kaut kā, bet nebija pie kā, un viņš pieķērās pats pie saviem ceļiem.
Aparāts novēlās pa lēzenu krastu un ietriecās ūdenī. Tā pārsegs izstiepās, kļuva smails. Mašīna pašūpojās, straume klusi satvēra to, aizmugurē pēkšņi sagriezās mutulis, aparāta priekšgals paslējās augstāk — un pāri upei traucās kuteris.
Pretējais krasts bija kraujš. Zvērs uzrāpās augšā pa to, locīdamies starp nelīdzenumiem, ierāva sānus un nosprauslājās — nopurināja ūdeni.
Tālāk nāca pļava.
Kabīnes kupols nozuda.
Mašīna, atkal izplūdusi kā klaips, lēni kustējās pa zāli. Apakšā sāka šņirkstēt.
Kolbins nolēca zemē un ko kājas nes noskrēja vairākus solus. Tad atjēdzās un apstājās. Nedrīkstēja laist zudumā tik lielisku agregātu.
Radījums rāpoja, atstādams aiz sevis noskūtu celiņu. Tā korpuss šķieda dzirkstis, kaut kur iekšā nopūtās un pukstēja virzulis.
«Ed zāli,» saprata pasniedzējs. Brīdi svārstījās un, zvaigžņu gaismā atradis dadzi, nesa to pie agregāta, drošības labad aizsedzies ar dadzi kā ar vairogu.
Mašīna pasniedzās pretī, sazelēja lapu un paostīja eksperimentētājam roku: vai nav vēl kaut kas? Aizmugurē tai izauga aste un labpatikā novēzējās.
«Ak tu dārgā vieglā mašīnīte!» aizkustināts nodomāja Kolbins. «Kālab es baidījos no tevis? Lai gan… tu mani sagrābi… Kāpēc sagrābi? A! Varbūt tu bez cilvēka nebrauc? Biji izsalkusi, gribēji drīzāk paganīties…»
Paēdis automobilis apstājās. Tajā kaut kas dūca un sprakšķēja kā augstsprieguma vadi. Droši vien tika ražota elektriskā enerģija.
Aparāts sāka augt. Zinātniekam atkal kļuva nelāgi, un viņš pakāpās atpakaļ. Mašīna ieguva piramīdas apveidu, pacēlās pāri cilvēka augumam, tad drusku saplaka un sāka pieņemties platumā. Iznāca taisnstūra telts. Tajā uz abām pusēm atvērās durvis.
Pasniedzējs šaubīgi vilcinājās. Tomēr saņēmās. Gāja iekšā.
Pie griestiem iedegās spuldzīte. Pie sienas stāvēja kaut kas dīvānam līdzīgs. Galda vietā — liels kubs, kas kustējās, tajā kaut kas tarkšķēja. Pēc tam no kuba izlīda šķīvis. Tajā bija dakšiņa, maize un kotlete.
Kolbins apaļām acīm skatījās uz šo greznību. Kotlete čurkstēja — acīmredzot tikko cepta. Vajadzēja izmēģināt visas agregāta iespējas, jo vairāk tāpēc, ka pēdējās divpadsmit stundas pasniedzējs bija tikai skalojis kuņģi ar tēju. Kolbins drosmīgi apsēdās un paņēma dakšiņu.
Viņš bija apsēdies neērti: zem lāviņas šajā vietā bija kaut kas ciets — iespējams, ka motors. Bet elkoni, ar kuru viņš bija atspiedies pret galdu, no apakšas kaut kas bikstīja. Pasniedzējs noņēma nost roku — no galda izlīda glāze ar pienu.
«Jā … Bet man taču atņems mašīnu! Nav manējā .. . Lūgšu, lai uzdāvina .,. nopirkšu. Esmu tomēr pirmais izmēģinātājs … riskēju ar dzīvību. Starp citu, tūlīt jābrauc uz rūpnīcu, jānomierina viņi… Jāpastāsta, kāds brīnums pie viņiem radīts.»
Viņš paskatījās apkārt, meklēdams kādu pogu vai sviru, kas pārvērstu telti par automobili. Bet vai nu mašīna uztvēra smadzeņu biostrāvas, vai arī pati kaut ko apjēdza — telts sienas visas reizē spiedās virsū Kolbinam, viņam pat sirds sažņaudzās no pārsteiguma. Pēc dažām sekundēm viņš atkal atradās pusguļus zem caurspīdīgā kupola. Aparāts izstiepās garumā un pacēlās mazliet augstāk — apakšā laikam izlīda ārā riteņi. Pagriezies automobilis ņipri slīdēja uz upes pusi.
Ausa gaisma. Sniega nekur nebija, slapjuma arī ne. Tātad snidzis bija tikai rūpnīcā …
Kolbins brauca pa nomali, starp puķu dārziņiem un baļķu mājām. Piepeši mašīna čīkstot nobremzēja, nošūpojās uz priekšu un apstājās.
«Kas tad nu?» Šķēršļus crļā neredzēja. Nekas nekur nebija noticis … Vienīgi tālumā bija dzirdams gari stiepts kliedziens
Tiešām, aparāts it kā ieklausījās: bija apklusis, apstādinājis visus savus motorus un 7.obratiņus . ..
Pēkšņi tuvējā dārziņā noplaukšķēja spārni un nekaunīga dumja balss nobrēcās:
— Kikerigū!
Automobilis pietupās un palēcās, labajā pusē tam strauji izauga spārns, bet no kreisā borta ar brīkšķi izsprāga tikai kroplīgs metāla karkass … Mašīna savicināja spārnus un uzlidoja gaisā kādu metru . . .
Kolbinu pasvieda iņus, apgrieza apkārt, caurspīdīgais kupols Pārsprāga, un pasniedzējs izvēlās uz ceja. Aparāts ar nepabeigto spārnu uzvandīja putekļus, apvēlās un smagi nogāzās zemē. Pajuka dzelži un apšuvuma gabali, nosprakšķēja zils zibens, no bezveidīgā korpusa ar lielgabala šāviena troksni izlidoja elektriskais dzinējs un izsita no žoga vairākus mietiņus. Uzliesmoja uguns, no mašīnas plūda kaut kāds laisks šķidrums, nodārdēja vēl viens sprādziens, un pār pasniedzēju nobira dzelzs šķembu krusa.
Izmēģinātājs sēdēja putekļos un apstulbis skatījās, kā sajūk gabalos un deg tehnikas brīnums. Viņš uzreiz neattapa, ka arī pats ir cietis: sāp krītot tikko nenolauztais kakls, apģērbs ir vienās smiltīs … Tikai kad kaut kur tuvumā iečīkstējās durvis un kāds samiegojies iznāca laukā skaidrot, kas tas par troksni, un sāka lamāties, viņš piecēlās un gāja prom.
Vēlāk viņš uzzināja, ka tāds iznākums bijis paredzēts. «Elektroniskās skaitļošanas mašīnas paskaidrojuma raksts» — dokuments ar daudziem jo daudziem labojumiem, kas bija rakstīti ar lodīšu pildspalvu, daudzās vietās ieplēšot papīru, skanēja šādi:
«Es, ESM ar sliktu atmiņu, tas ir, tāda, kas neaizmirst neko, atklāju, ka dažādās cilvēka darbības sfērās ir izgudrojumi un likumi, kuru savienošana var dot lieliskus efektus, taču reti kuram ienāk prātā savienot, tāpēc ka nav visu zinošu cilvēku un vienas zinātnes speciālistiem ir sveši citas zinātnes sasniegumi.
Es saņēmu uzdevumu aprēķināt vislētāko variantu braucienam uz Japānu.
Manis radītā konstrukcija ir augēdāja baktērija, kas izstrādā elektrību un pārvietojas ar elektrisko motoru palīdzību. Dresūra un mehāniska iedarbība uz baktēriju Jauj piešķirt tai automobiļa, motorlaivas, omitoptera un telts izskatu. Paredzēts ražot pārtiku ceļotājam. Brauciena laikā nav vēlamas tikšanās ar gaiļiem, tāpēc ka kliedziens «kikerigū» ir vispārbio-loģisks atmodas un celšanās signāls un aparāts nekavējoties pārvērtīsies par vēz-lidi un pacelsies gaisā.
Tā kā biedrene Dianova pāragri izslēdza automātisko cehu, baktērijas dresūra nolūkā pārvērst to par vēzlidi nav pabeigta.»
Kolbins ejot nopurināja bikses. Novilka un neapstādamies izdauzīja žaketi. Tā viņš tuvojās rūpnīcai.
Bet tad Kolbins sāka prātot: «Laikam gan nelaidīs iekšā teritorijā — neesmu šejienietis . .. Vārtus ari saārdīju . . . Nolamās . .. Pag, bet ka Dianova tika? Tur, kur viņa pārrāpās pāri aizžogojumam, es jau nu noteikti pārlēkšu. Ir jāatrod.»
Priekšniece sēdēja pie pults, aptvērusi galvu ar rokām. Viņa jau tik ilgi bija izprašņājusi mašīnu, ka bija sapinusies perfokartēs un savās piezīmēs, un tāpēc, paberzējusi pietūkušo pieri, nolēmusi vienkāršības labad sacerēt paskaidrojuma rakstu mašīnas vārdā. Mokās dzima pēdējās dokumenta rindkopas:
«Tā kā darba dienas beigās elektrība man bija atvienota, es biju spiesta ņemt enerģiju pa ventilācijas caurulēm no gaisa, — no tā molekulu Brauna kustības. Rezultātā molekulas sāka kustēties lēnāk, un tas noveda pie temperatūras pazemināšanās rūpnīcas teritorijā, pie miglas, bet pēc tam pie snigšanas.
Iegūto enerģiju es izmantoju, lai radītu grāvitonu staru, ar kuru izgāzu elektrības pults telpas durvis un pārslēdzu svirslē-džus uz stāvokli «iesi.». Sai ziņā atzīstu sevi par vainīgu un, lai izpirktu vainu, esmu gatava līdz morālai novecošanai strādāt bez remonta.»
Dianova neizbijās no pasniedzēja, jo tagad zināja, ka viņš nav apēsts. Viņa uztrūkās kājās un nepacietīgi metās pretī.
— Kur ir baktērija?
Kolbins nesaprata, kas tā par baktēriju. Turklāt viņā vēl bija dzīvs iespaids, kā priekšniece bija viņam uzbrukusi ar pavisam citu intonāciju. Viņš nenoteikti pameta ar galvu un, tā kā sieviete it kā deva viņam vietu, noguris kā jau kājāmgājējs, atslīga operatora sēdeklī.
Viņa priekšā gulēja paskaidrojuma raksts. Pasniedzējs uzmeta tam paviršu skatienu, ieinteresējās un izlasīja līdz beigām.
— A, — viņš teica. — Ak tad tā.. . Mūsu apvidus mašīna ir pagalam.