VLADIMIRS MIHAILOVS
TREŠĀ PAKĀPE
Fantastisks stāsts
RlGA «LIESMA» 1987
VELTĪJUMS HELĒNAI
Viņš skatījās uz indikatoru. Nebija nekādu šaubu, ka asis vairs neatbilda Eiklīda paralelitātei: tās nemitīgi tiecās krustoties. Un nevis kaut kur matemātiski izliektā telpā, bet šeit, speiskoordinatora ietvaros.
Pazaudēt līdztelpā abu asu paralelitāti — tas bija ļaunāk nekā nokļūt atklātā jūrā bez kompasa. Tur vismaz zvaigznes spīd noteiktajās vietās. Vari secināt, kur atrodies. Bet te ej nu izšķir, kur ir zvaigznes, kur — līdztelpas projekcija. Ir nu gan «paveicies»! Neveiksme piemeklēja tieši šeit, nevis dzimtajā telpā. Ja koordinatoram laikus neatgriezīšu sajēgu, iebraukšu tur, no kurienes pat trīs gados neizkļūšu.
Kas noticis? Viss it kā elpo normāli, resursu vairāk, nekā vajadzīgs, pat ja gribēsi, tik daudz neizmantosi, bet mašīna acīm redzami atšālējas. Ai, tehniķi — korifeji, ai, pagaidiet, nokļūšu pie jums, saules gaisma jums vairs nebūs mīļa…
Juniors tā murmināja reizi par visām reizēm piesavinātajā nevērīgajā manierē — sak, mums viss ir tikai nieki; šo to viņš murmināja skaļi, šo to klusībā. Skaļi galvenokārt izteiksmīgus vārdus, kurus domās vien minēt nav jēgas, jo tad tie nesniedz nekādu atvieglojumu. Pa to laiku rokas pašas darbojās: mierīgi, bez steigas ieslēdza vienu kontrolķēdi pēc otras, izsekoja vienu kontūru pēc otras, kamēr kuģa diagnostiķis, uguntiņām mirgojot, risināja to pašu uzdevumu ar savām metodēm. Šeit — viss kārtībā. Ari te. Kārtībā. Normā. Kārtībā. Taču kaut kur ir šķērsām: abas asis drebelējas it kā rituāldejā no Zindika planētas — un katra uz savu pusi. Atkal norma. Ar! šeit norma…
Kaut nu ātrāk izdotos atrast kļūmi, pēkšņā grūtsirdībā nodomāja Juniors. Lai būtu kā būdams, tikai ātrāk. Tikai ne pašās beigās. Tāpēc ka beigās ir Kristāls. Ja tas ir Kristāls, tad diemžēl bez piespiedu nosēšanās nekādi neiztikt. Kuģī ir maz tādu detaļu, ar kurām izlāpīties gan līdz- telpā, gan arī savā telpā, kurām nepieciešama precīzi fiksēta un virzīta gravitācija. Bet tādas ir. Un Kristāls no tām laikam taču ir visnejaukākais. Jo… jo Kristāls ir Kristāls, kas gan te ko skaidrot.
Jā, viņš nodomāja vēl pēc minūtēm desmit. To jau es zināju. Protams, Kristāls, kas gan cits? Viss pārējais ir tevis necienīgs. Citiem var bojāties kaut kādi sinhronizatori, magnētiskās lēcas, var tikt traucēta sinfazitāte… Kur nu Junioram tik sīkas ķibeles. Par to pēcāk pat nebūtu ko stāstīt. Ja jau Junioram kas lūst, tad tieši Kristāls. Toties runas klīst pa visu Tālo Izlūkdienestu. Kā gan citādi! Kurš ir TI ass? Juniors. Kurš ir slavenās izlūka dinastijas pārstāvis? Protams, Juniors. Tāpēc jau viņš ir Juniors, tas ir — jaunākais, jo ir ari vecākais, Seniors, vēl joprojām sveiks un vesels. Kurš nosēdās uz Medūzas? Juniors. Kurš, kurš, kurš?… Juniors, Juniors, Juniors. Un, beidzot, kuram uzticējuši uzņemt sakarus ar Kurjeru? Viņam, kam gan citam. Protams, kontaktu meklē arī citi. "Taču visi nez kādēļ pieraduši domāt, ka atradīs viņš. Nu, kā tad ir, vai atradīsi?
Ne velna neatradīsi, nodomāja Juniors. Ko gan citu, ja ne sirmus matus var iegūt, kad tev maitājas Kristāls? Lai nu dievs pagādā vietiņu, kur var izdarīt piespiedu nosēšanos. Kaut kādu vietiņu. Ar gravitāciju, kas būtu normas robežās. Lai gan gravitāciju viegli iegūt vienmērīgi paātrinātā lidojumā, tikai bez Kristāla lidot nevar, te tas suns ir aprakts. Kaut gadītos planētiņa ar pieņemamu grunti. Pats Kristāls nav liels, taču, lai to izaudzētu, nepieciešams milzums izejvielu. Grozies, kā gribi, bet nosēsties vajadzēs.
Prieka maz, Juniors nodomāja. Vēl neviens un nekad nav veicis piespiedu nosēšanos līdztelpā. Atkal tu esi pirmais. Bet, goda vārds, ne brīdi nešaubīdamies, būtu apmainījis šo prioritāti pret kaut vai vistālāko, visnemīlīgāko un nekam nederīgu planētiņu — lai tikai tā atrastos savējā telpā, bet nevis šajā piena ķīselī. Taču veikt Re-pāreju bez Kristāla, tas ir… Nē, to pat nav ar ko salīdzināt, jebkurš salīdzinājums būtu nevietā.
Tātad — sēdīsimies. Gravimetri uzrāda kaut kādu pievelkošu masu klātbūtni. Apspriedīsimies ar Gudrinieci. Dosim viņai uzdevumiņu. Proti: mainu Kristālu ar bojātiem sakariem pret planētu ar gravitācijas lauka spriegumu no viena līdz viens, komats, diviem «g»; šķidras un tikai klinšainas nepiedāvāt… Optimālo rekomendāciju ievadīsim tieši mašīnā. Izvēlei tik un tā neatliks laika: koordinators
agonē. Vai nolemts? Nolemts. Un vairs nekādu emociju.
* * *
Nevienmērīga violeta dūmaka klājās pār līdzenumu, un šī dīvainā nevienmērība radīja nelīdzena reljefa iespaidu. Īstenībā plato bija gluds kā olimpiskā slidotava, to klāja smalka, čirkstoša un it kā pieķemmēta smilts; viscaur, cik tālu sniedzās skatiens, vīdēja biežas paralēlas līnijas — droši vien vēja pēdas. Pašlaik valdīja klusums, tumšās debesis šķita skaidras — taču tajās nebija redzama neviena zvaigznīte, nekā, kur acij pietverties. Nosēšanās antigravu svelpoņa it kā iesūcās smiltīs, un klusums piepildīja visu apkārtni. Tikai kuģī laiku pa laikam kaut kas klikšķēja: - tas piemērojās jaunajai videi, kurā bija nokļuvis, analizēja to, izdarīja secinājumus, izstrādāja režīmu, kādā tagad būs jādarbojas. Kuģis, kas bija radīts kustībai, ar katru mirkli aizvien ātrāk saauga ar apkārtni, kļuva par tās organisku sastāvdaļu. Tagad bez kuģa šeit izskatītos tukši; tas šajā planētas daļā tapa par centru, dabisku atskaites punktu, par bāku, pēc kuras varēja orientēties. Bet nebija jau kam.
Nomaļa vietiņa, nodomāja Juniors. Un, spriežot pēc tā, ko varēja saskatīt planētas lidojuma laikā, tāda svētlaime te valdīja visur. Mirusi pasaule. Ar neprecīzu sitienu aplam aiztriekta, pazudusi, uz visiem laikiem izgājusi no spēles dieva tenisbumbiņa. Par dzīvību te nebija pat dzirdējuši. Ne jau mirusi planēta, nē, — nedzimusi, tā būs precīzāk.
Viņš bija pietupies, ar cimdos iespīlētajām plaukstām rušināja irdenās smiltis, kuras dziļumā nekļuva miklākas. Sausums. Gaisā nav ne miņas no ūdens tvaikiem. Ideāls klimats plaušu slimniekiem, ja vien tie neelpo skābekli. Zem šīm smiltiņām — akmens pamats. Kuģis jau paņēmis paraugus. Nav jāuztraucas: mēs nekur neiegrūsim. Droša grunts. Saki, ko gribi, patīkami paklaiņot pa kaut ko tādur kas nav kuģa klājs.
Tātad — kas mums ir pilnīgai laimei? Gravitācija. Miers. Smilts. Tiesa, nav ūdens. Nekas, to mēs iegūsim, ja vajadzēs, — zem kājām pilns ar skābekli, analīzes uzrādījušas, ka ūdeņradis ir atmosfērā. Silts, pēc Kelvina skalas trīssimt grādu. 2ēl, bet bez skafandra iziet ārā nevar. Lai gan — to mēs vēl redzēsim. Tomēr bez elpošanas aparāta šeit ne soli nespersi. Tas nekas. Nav pirmā reize.
Kaut kāda dīvaina gaisma. Ne īsti diena, ne nakts. Kur tad spīdeklis? Nav redzams. Bet tam ir jābūt, uz to norāda temperatūra. Tiesa gan, lidodami klāt, mēs neredzējām neko tādu, ko varētu nosaukt par sauli. Iespējams, ka šī ir perifērijas planēta, no kuras saule izskatās pēc magones sēkliņas, gluži kā mūsu spīdeklis no Plūtona. Bet no kurienes tad radies siltums? Planēta it kā būtu par vecu vulkāniskām norisēm, arī virsma tad nebūtu tik gluda, bet kodolenerģētiskie procesi būtu sasnieguši tādu radiācijas līmeni, kāda šeit nav. Labi, kamēr planēta griezīsies, gra- vimetri kaut ko taču uztaustīs. Starp citu, ar kādu ātrumu tā griežas? Pagaidām nav zināms. Vienādojums, kurā visi lielumi nezināmie.
Un galu galā kāpēc tev tas vajadzīgs? Nosēdies esi labi. Neviens te netraucēs. Strādā, cik tik uziet! Un guli mierīgi. Briesmas uz nulles līmeņa. Ne tīģeru, ne mikrofloras. Viss sterils.
Juniors pavīpsnāja ar lūpu kaktiņu. Visbiežāk miegu zaudē ne jau briesmu dēļ. Jā gari…
Viņš atgāja nostāk, tad, paturēdams kuģi centrā un joprojām to novērodams, apmeta riņķi. Mīklainajā violetajā gaismā izskatījās, ka tas šūpojas, taču Junioram bija skaidrs, ka tā ir tikai muļķu baidīšana. Bez kuģa te būtu nāvīga garlaicība. Teiksim atklāti — vieta ir padrūma. Nomāc. Ari noskaņojums kļūst kaut kāds violets. Psihē novirzās kaut kādas ass līnijas tāpat kā koordinatorā. To nedrīkst pieļaut. Ne tādēļ lidojām šurp.
Tas nekas, mēs viens divi visu nokārtosim. Mēs — pa ieradumam pazibēja prātā, jo viņš domāja gan sevi, gan kuģi. Divos piegājienos. Katrs no tiem — septiņas Zemes diennaktis. Tik ilgi aug Kristāls: divas nedēļas. Tāpēc nezaudēsim laiku.
Netīkama puskrēsla. Tūlīt uzstādīsim pārnēsājamo gaismas aparatūru, sarīkosim ilumināciju. Tālākā programma šāda — nokārtot izejvielu ieguvi. Iestādīt sēkliņu. Demontēt veco Kristālu, pareizāk — to mannas biezputru, kurā tas pārvērties, vēl pietiks laika, kamēr augs jaunais.
Jāveic paredzētā mehānismu un iekārtu pārbaude. Varētu ari iztikt bez apkārtnes rekognoscēšanas, taču Juniors to izdarīs, viņš nav radis atkāpties no TI likumiem. Bet to visu — vēlāk, kad būs aizsākts galvenais darbs.
Protams, nebūtu par ļaunu kaut ko paziņot bāzei. 2ēl, ka no šejienes tas nav iedomājams. Pat visu caururbjošais paralauks un ar tā palīdzību iespējamie efektīvie sakari izplatījumā uz līdztelpas robežas atspoguļojas un neiet cauri. Pārliecinājies par to, ka viņš nav izniris paredzētajā laikā savā pasaulē, bāzē sāks uztraukties. Un uztrauksies divas nedēļas. Tur viņš nekādi nevar palīdzēt. Cilvēki nevar pierast pie tā, ka, lai arī kādas šausmas tiem rēgotos, ar Junioru nekas nevar notikt, izņemot sīkas nepatikšanas. Viņš ir no tēva rauga audzēts.
* 4 *
No kurienes vien nebija izkūlies tēvs, dižais Seniors. Tā viņš bija izaudzinājis arī dēlu: jāizkuļas vienmēr, neatkarīgi no tā, vai no turienes var vai nevar izkulties. Tēvs mācīja tā — citi nevar, bet tu varēsi. Kad TI atradās vēl bērna autiņos, Seniors viens no pirmajiem stāvēja pie tās šūpuļa, turot gatavībā pudelīti ar knupīti. Par spīti visām prognozēm, tēvs veiksmīgi lidoja līdz pat, maigi izsakoties, ļoti cienījamam vecumam. Kad viņš bija atgriezies no sava pēdējā lidojuma, viņu nebūt nepavadīja lejup pa trapu kā patriarhu, pieturot zem rokām, viņš, kā vienmēr, nodārdi- nāja pats pa kāpnītēm, tik tikko pieskardamies tām ar papēžiem, — maziņš, nekaunīgi atmestu galvu, dzēlīgu mēli. Tajā brīdī neviens neiedomājās, ka Seniors ir atgriezies no sava pēdējā reida: likās, spēka viņam pietiks vēl ilgam laikam. Taču viņš vairs nelidoja. Neviens tieši nezināja — kāpēc. Lai gan, protams, klīda leģendas. Pat tādas, it kā viņam sapnī būtu parādījusies mirusī māte un stingri pieteikusi: «Mitja, laiks arī godu prast…»
Droši vien, ka vistuvāk patiesībai bija stāsts par to, ka viņš esot ieradies pie TI šefa un, dzerdams tradicionālo kafijas tasīti, it kā starp citu pateicis: «Klau, Pirat, kur pašlaik atrodas mans huligāns, vai tālu?» Šefs parādījis, kur. Seniors sacījis: «Esi tik labs un izsauc viņu.» — «Kāpēc?» viegli satraucies, painteresējies šefs. «Gribu sava mašīnu nodot viņam. Ja vien tev nav iebildumu pret tādu kandidatūru.» Šefs piemiedzis acis, Seniors ari. Mirkli viņi raudzījušies viens otrā, tad Seniors sacījis: «Jā. Savu laika esmu nolidojis.» Šefs it kā nav sācis taujāt, kas un kāpēc, jo no šiem cilvēkiem nav pieņemts pieprasīt motivāciju, kā to neprasa no cilvēka, kurš dodas nāves briesmās. Seniors vienīgi piebildis: «Vajag par šo to mierīgi padomāt.» Tad Pirāts piedāvājis vecākā padomnieka vietu. «Nē,» Seniors atbildējis, «paldies, bet es pašlaik padomus nevaru dot, man pašam ar šo un to jātiek skaidrībā.» — «Vai tu psiho tādēļ, ka palaidi Kurjeru?» painteresējies šefs. «Viņš tik un tā ir jāmeklē.» Seniors paraustījis plecus: «Kas tad saka, ka nav jāmeklē? Taču es pieļauju, ka mans huligāns nepievils.» Pie tā ari palikuši. Tādas, lūk, klīda leģendas, un var jau būt, ka Juniors par to zināja mazliet vairāk. Bet tautas daiļradei viņš netraucēja: kā cilvēkiem labpatiks, tā viņi mēļos, un galu galā saruna taču netika ierakstīta. Patiesībā tā, protams, bija daudz nopietnāka un pēc tās programma kontakta meklējumiem ar Kurjeru tika pārskatīta un vienā otrā punktā pamatīgi izmainīta.
Pēc šīs patriarhu pārrunas Junioru izsauca no tās pašas Zindika planētas, uz kuras gudri cilvēki nu jau pāris gadu pūlējās nodibināt abpusēju saprašanos ar vietējiem iedzīvotājiem — un nekādi nevarēja, jo iezemieši uzvedās tā, it kā nekādu cilvēku pasaulē pat nebūtu, stūrgalvīgi tos ignorēja, ko nu te vēl domāt par kontaktiem. Juniors mazliet bija paguvis iepazīties ar apstākļiem un sācis kaut ko apjēgt, kad viņu atsauca, un viņš tā ari nepaguva neko līdz galam izdomāt.
Tēvs ilgi un rūpīgi skaidroja dēlam lietas būtību. Iepazīstināja ar mašīnu. Junioram ari agrāk bija brīvā meklējuma tiesības, taču augstākās klases kuģi saņēma pirmoreiz, tāpēc vajadzēja no jauna kļūt par skolnieku. Pēcāk Seniors jau pavisam atvaļinājās. Bet nevis lai cienīgi diktētu memuārus un atrastu literātu, kurš no šī materiāla izveidotu kaut kādu lasāmvielu, Seniors apmetās klusā nostūri un sāka audzēt puķītes un citus zaļumus. Atklāti sakot, šis tēva biogrāfijas pēdējais posms Junioram ne visai patika. Varbūt tāpēc, ka tas savā ziņā bija tāds standarts, bet tēvs visu mūžu bija rīkojies pretēji standartiem, vai iespējams, ka viņam rēgojas arī kādas vecišķas nevarības pazīmes, gandrīz vai vecuma plānprātība. Lai gan dēls lieliski zināja, ka Seniors nav mainījies uz slikto pusi ne par milimetru. Tas bija aizskaroši, ja kāds, kas pazina Senioru vairāk no leģendām nekā personīgi, smīnēdams paraustīja plecus, kad sarunās uzpeldēja veterāna vārds. Dažkārt arī pašu Junioru pārņēma šaubas, jo izskaidrot to visu viņš nespēja, nesaprata, kāpēc bija jāpamet iemīļotais darbs un jāuzvedas kā cilvēkam, kas ne uz ko vairāk nav spējīgs, bet treniņlidojumu laikā Juniors taču ne vienu reizi vien pieķēra sevi, ka apskauž tēvu, viņa pieredzi, pārliecinā- tību un precizitāti. Viņš mēģināja parunāt ar tēvu par šo tēmu nopietni — viņi abi tomēr bija viena dinastija, dzimta, slavens uzvārds. Seniors tikai smīkņāja un turpināja rakņāties pa zemi.
— Atradis arī, ko klausīties, — viņš bija teicis dēlam, kad Juniors bija atnācis to apraudzīt (vārdu «atvadīties» viņi nelietoja principā) pirms šī paša — pirmā nopietnā lidojuma uzdevuma. — Neklausies viņos, dēls. Viņi doma citā dimensijā.
— Tas nozīmē, ka arī es domāju ne jau šajā pašā dimensijā, — paziņoja Juniors, nevēlēdamies aizlidot, nenoskaidrojis pilnīgi visu, kas attiecas uz tēvu.
— Tas ir pilnīgi dabiski.
— Nu vai zini, tēt!
— Zinu, zinu.
— Vai tiešām tu nevēlies, lai es vismaz saprastu, kāpēc tu rīkojies tieši tā un nevis citādi?
Seniors atstiepa muguru, jo saruna notika dārzā, atbalstījās uz kapļa.
— Mani saprast nav grūti. Es tikai nevaru sajēgt, kāpēc tas tevi tā satrauc. Kā redzi, es atrodos pilnīgā drošībā, dzīvoju veselīgu un tikumisku dzīvi.
— Hm, — noburkšķēja Juniors.
— Tieši tā, — atteica tēvs. — Tikumisks, bet veselīgs dzīves veids. Tev to ir grūti saprast: tavā vecumā, kad vēl tālu līdz četrdesmit, tikumība nekotējas. Tu tomēr vari lidot ar pilnīgu pārliecību, ka pēc atgriešanās atradīsi mani šajā pašā vietā.
Taču šoreiz Juniors bija stingri nolēmis neatkāpties.
— Klausies, — viņš sacīja, — pamēģini izturēties pret mani nopietni. Iespējamais tikšanās rajons ar Kurjeru ir noteikts diezgan precīzi, un man ir iespēja pirmajam uzsākt meklējumus.
— Tikai necel degunu gaisā, — tēvs brīdināja. — Un, kā ir rakstījis kāds sens manis cienīts autors, labāk teikt nevis «es paveikšu», bet gan «es paveicu».
Pamācību Juniors palaida gar ausīm. Tēvam patika lasīt morāli.
— Tas nozīmē, — turpināja dēls, — ka man jābūt gatavam uz jebkuru pārsteigumu. Neviens taču nezina, kā noritēs kontakts ar Kurjeru, ja tāds notiks. Un svarīgs ir katrs sīkums.
— Dažkārt, — tēvs atzīmēja, — tu spried gluži jēdzīgi.
— Neapvainojies, bet man ir aizdomas, ka tava rīcība pēdējā laikā — gan tas, ka tu aizgāji no TI, gan tavas botāniskās aizraušanās — saistīta tieši ar Kurjeru.
— Domāt nevienam nav liegts, — nesatricināmā mierā atteica tēvs. — Es neslēpju neko no tā, kas tev varētu noderēt. Tu dodies meklējumos daudz labāk ekipēts nekā savā laikā es. Ja man toreiz būtu bijis kravas telpā Kombinators, iespējams, ka tev pašlaik nenāktos meklēt to, ko es toreiz pazaudēju.