Zoja noskrēja no lieveņa. Juniors pamāja pats savām domām. Nekādas traģiskās medicīnas. Georgs nav kopējis sevi. Viņš atrodas uz Zemes kopā ar īsto, bet tagad jau ne vairs vienīgo Zoju pasaules telpā.
Kāds lielisks darbs, nenobrīnīties! Ne tikai ķermeņa, organisma struktūra — par to galu galā var spriest tikai pats Georgs, bet arī apziņa ir atveidota līdz neticamai līdzībai, gandrīz netveramiem sīkumiem. Tātad ņemti vērā visi smadzeņu potenciāli, viss ir aprēķināts, pareizāk — ģeniāli uzminēts. Tomēr… Georg, man tas ne visai patīk. Jo Zoja, atklājusi, ka tevis nav, neizbēgami būs satriekta, smagi pārdzīvos visu, ko viņa uzzinās par sevi kā par fikciju … Konstruktor, vai tev neliekas, ka tas ir cietsirdīgi? Lai arī kā viņu nosauktu — par fikciju vai kā citādi —kamēr lauks nav novākts, viņa eksistē: jūt un pārdzīvo … Vai tā būtu atriebība? Atriebība tai Zojai, kas palikusi tur, kopā ar tevi? Atriebība kopijai, kas atveido to, ar kuru cilvēks baidās sabojāt attiecības, un, tā teikt, tagad ar rungu dauza lelli? Runā, esot bijis tāds stresa situāciju likvidēšanas paņēmiens … Tas ir cietsirdīgi. Nabaga jaunajai sievietei nebūs viegli. Un man ar viņu — arī ne.
65
Tomēr, Juniors domāja tālāk, labi, Georga šeit nav. Kas tad ir? Esmu es. Kāpēc? Vēl viena problēma. Ja cilvēka fikcija, kā arī viss pārējais domāts demonstrēšanai Kurjeram, tad loģiski jābūt ieprogrammētiem diviem cilvēkiem. Vīrietim un sievietei. Divvienībai, uz kuras viss balstās. Bet pagaidām eksistē tikai sieviete. Jābūt vēl kādam. Es tas neesmu. Es atrodos ārpus iekavām. Es neesmu eksponāts … Taču iespējams, ka patiešām eksistē vēl cits. Kādu kilometru no šejienes, tādā pašā mājiņā parka pretējā pusē. Interesanti — kas? Vai no paziņām? Tfu, velns, ja būtu laikus padomājis par visiem šiem sarežģījumiem, droši vien nebūtu realizējis trešo pakāpi, būtu izticis arī bez bungalo …
3 — 759
Pa kāpnītēm noskanēja aši soļi. Steidzīgi ienāca Zoja. Viņa bija satraukta.
— Junior, viņa nekur nav …
— Vai jūs labi apskatījāties?
— Viņš taču nav kniepadata! Apgāju visu parku, saucu — nekādu pēdu.
— Neviena cita arī nav?
— Mēs šeit esam tā kā nomaļus, pie mums reti ieklīst nejauši ļaudis. Nē, neviena nebija.
— Tā gan … — Juniors nomurmināja.
— Kas tad ir? — Zoja uztraukti lūkojās viņā. — Vai jūs domājat — kāds varēja iekļūt un… Junior, tas nav iespējams, mēs taču nedzīvojam akmens laikmetā! — Viņa pacēla plaukstas pie deniņiem. — Kā piepeši iesāpējās galva… Pagaidiet, es iedzeršu kādas zāles. Tikai, lūdzu, neaize j iet…
Zoja, vēl netikusi līdz durvīm, pēkšņi apstājās, pagriezās, viņas acis iepletās, un tajās pazibēja šausmas.
— Junior, liekas, es saprotu …
— Runājiet, Zoja.
— Tas ir šausmīgi, šausmīgi.. Vai patiesi jūs varējāt? …
— Nesaprotu.
— Kad Georgam dažkārt nenāca miegs, viņš mēdza iziet parkā — pastaigāt, padomāt…
— Un tad? Vai jūs domājat, ka viņš ir iekritis dīķī un noslīcis?
— Kā jūs varat jokot tādā brīdī?
— Es nejokoju.
— Viņš nevarēja noslīkt, jo lieliski peld… Ne par to ir runa. Junior, jūs nosēdāties naktī! Protams, no augšas jūs viņu varējāt nepamanīt — tāds milzenis un mazs cilvēciņš …
Tagad viņš beidzot saprata.
— Zoja, Zoja! Vai jūs patiešām nodomājāt…
— Vai tad nemēdz būt nelaimes gadījumu? Mans nabaga Georgs…
Tūlīt viņa sāks raudāt, nodomāja Juniors, to es ciest nevaru, ar raudošiem es netieku galā. Vai nepietiek ar Ledu?…
— Zoja! — Viņš gandrīz izkliedza tās vārdu stingrā komandiera balsī. — Jūs bijāt blakus kuģim! Vai jūs vismaz pacentāties to apskatīt?
— Tas ir tik milzīgs, ka es nolēmu to izdarīt vēlāk..,
— Jūs pieļaujat, ka es nosēstoties būtu nonāvējis Georgu? Aizejiet turp un pārliecinieties, ka tas nav iespējams. Kuģis balstās uz trim amortizatoriem un pats atrodas augstu virs zemes. Amortizatorus izlaiž tikai tad, kad tas «karājas» gaisā un aparāti pārliecinās, ka lejā nav nekādu traucēkļu. Ne tikai cilvēku — peli nebūtu varējis nospiest, pat ja būtu gribējis! Kuģis nolaižas ar antigra- viem, nevis raķešu dzinējiem, nekādas izplūdes nav. Un bez tam …
Viņš gandrīz vai pateica: «Un bez tam, kad es nosēdos, šeit vispār nekā nebija, izņemot melnas smiltis!» Laikus aptvēra. Būtu pateicis, nāktos izpostīt arī visu pārējo. Es jau neesmu bende, viņš drūmi nodomāja. Nu, Georg, no tavas puses tas jau ir kaut kāds sadisms. Pagaidi, kad satiksimies …
Zoja raudzījās Juniori, un šausmas viņas acīs pamazām izgaisa. Viņa pat mēģināja pasmaidīt.
— Junior, vai jūs domājat, ka ar viņu nekas nav noticis?
— Esmu vairāk nekā pārliecināts, — viņš izjusti sacīja.
— Kur … kur tad viņš ir?
— Vai nu mazums kur … Piemēram, institūtā …
— Jā? Vai zināt, es neiedomājos. Patiešām, viņš var pat nakts vidū, pat miegā atcerēties kaut ko, pie kā vēl jāpiestrādā … Es tūlīt piezvanīšu uz institūtu!
Viņa metās istabā. Juniors gaidīja. Pēc pāris minūtēm Zoja atkal parādījās.
— Visi gluži kā sazvērējušies … Kaut kas noticis ar telefonu. Tāds iespaids, ka mūs atvienojuši: nav pat signāla … Junior, vai jūs nepalūkotos?
— Labi, — viņš piekrita, tai sekodams. Telefons atradās pašā pirmajā — plašā un patumšā istabā, jo aizkari vēl nebija atvērti. Juniors saskatīja lielu galdu, dīvānu, sienas atmirdzēja stiklos, droši vien grāmatplaukti… Telefons stāvēja uz maza galdiņa. Juniors nocēla klausuli. Klusums. Tad noskanēja pazīstamais klikšķis. Atkal klusums. Atkal klikšķis. Telefons bija pieslēgts kuģa sakaru tīklam. Ja būtu vēlēšanās, varēja parunāt ar Gudrinieci. Pašlaik Junioram tāda vēlēšanās neradās. Viņš nolika klausuli.
— Te, Zoja, neko nevar darīt. Bojājums nav šeit, bet
centrālē.
3*
67
— Ko darīt?
— Jāpagaida. Telefons nevar ilgi nedarboties. — Sājā brīdī viņš sevi gandrīz vai nicināja, saprotot, ka nespēs izvairīties no smagā pienākuma paskaidrot Zojai — vai ne-Zojai — visu. Taču paskaidrojot vien par maz, vajag, lai viņa vēl noticētu, bet sievieti grūti pārliecināt par to, kam tā pati negrib ticēt.
— Junior, kā jūs mani nesaprotat, es nevaru gaidīt. Man jāapjēdz, kas notiek, jāpārliecinās, ka viss kārtībā. Izdomājiet kaut ko, jūs taču esat pieredzējis cilvēks!
— Zoja, mana pieredze… Kāds sakars tam ar manu pieredzi? — Juniors pagriezās, izgāja verandā, Zoja tam sekoja. — Padomāsim kopā …
— Nekas jēdzīgs nenāk prātā.