Liekas, Zoja sadusmojās, augstprātīgi pacēla galvu,
nolaida skropstas. Tomēr atbildēja:
— Ko jūs ar to domājat?
— Sadzīvisks jautājums, — noteica Juniors. — Sadomāja un aizgāja. Varbūt jūs sastrīdējāties, sabārāties. Varbūt…
— Cita «varbūt» nav, — viņa augstprātīgi atbildēja. — Georgam neeksistēja citas sievietes, izņemot mani. Ticiet tam. Strīdējāmies, bārāmies! Vai tad bez tā var nodzīvot? Tikai… — Viņa cieši pavērās Juniorā, sapurināja galvu. — Ja kāds arī aizietu, tad tā būtu es, nevis viņš, vai saprotat?
— Kas gan te nesaprotams? — Juniors paraustīja plecus. — Vai viņš to zināja?
— Ko?
— To, ka jūs varat aiziet.
Zoja brīdi skatījās Juniorā, it kā nesaprotot, ko no viņas grib. Tad sarauca uzacis.
— Es neiedomājos… Atzīstieties — viņš jums kaut ko ir teicis!
— Pat ne pusvārda.
— Zvēriet… pie visa, kas jums svēts! Pie mīļotās sievietes. Pie bērniem …
Junioram nebija ne viena, ne otra. Tik un tā viņš, pacēlis divus pirkstus, nopietni teica:
— Zvēru.
Liekas, tas mazliet nomierināja satraukto sievieti. Dažas sekundes viņa klusēja, acīmredzot cenšoties sakārtot domas, uz kurām to bija ievirzījis Juniors. Pēc tam paskaidroja:
— Es nedomāju, ka manas… iespējamās aiziešanas draudi varētu likt viņam tā rīkoties. Georgs nav no tiem, kas dosies pretī briesmām. Kur nu vēl mēģinās paātrināt sev nevēlamu notikumu gaitu! Otrādi, lai cik maza būtu varbūtība sasniegt mērķi, viņš veiks visu iespējamo un neiespējamo, lai to sasniegtu, un galu galā panāks savu. Ticiet, jo es viņu pazīstu labāk nekā jebkurš cits.
— Nešaubos, — Juniors pieklājīgi piekrita. Lai gan sevi šaubījās, jo sievietes māk sevi pašas apvārdot un sāk ticēt tam kā patiesībai. Galu galā runa bija par reāla Georga attiecībām ar viņa reālo sievu, arī tāpēc, šķiet, bija pat nepieklājīgi ielauzties šajās attiecībās. Interesanti, vai Georgs ir iedomājies par šādu sava izgudrojuma pielietojumu? Diez vai. Pirmām kārtām Georgu interesēja tehniskas problēmas.
— Ticiet, ka tāds viņš ir. Neviens un nekad nav to redzējis uzvarētu. Ja viņš ķērās pie kādas problēmas, viņš to atrisināja, neatceros gadījumu, kad tas viņam nebūtu izdevies. Vienalga — zinātniska, tehniska vai personiska problēma. Tā kā jūsu minējums, Junior, ir nepamatots! — Liekas, Zojai izdevās sevi galīgi pārliecināt, viņa atdzīvojās, sejā atgriezās iepriekšējais smaids. — Ai, kas man tikko ienāca prātā! Ja viņš ir aizgājis, tad taču nav darījis to kājām! Es aiziešu palūkošos, vai garāžā nestāv viņa mašīna, — tad arī padomāsim …
Juniors nepaguva pateikt ne vārda, kad viņa jau bija noskrējusi pa lieveni un nogriezušies aiz stūra. Garāža, nodomāja Juniors. Interesanti, vai garāža te ir ieplānota? Kāpēc gan ne? Ja jau demonstrē dzīves līmeni, tad visā pilnībā. .. Cik mašīnu viņiem bija — viena, divas? Patiešām, asprātības trūkumu Georgam pārmest nevar …
Viņš saausījās. Aiz mājas stūra atskanēja negaidīts troksnis, tūkstoš reižu dzirdēts, bet tik un tā neticams. Dūca automobiļa motors, tas darbojās ar lieliem apgriezieniem — tā uzsāk braukšanu nemākulīgi vadītāji. Juniors paspēra dažus soļus un sāka kāpt lejup pa lieveni. Mašīna izšāvās aiz stūra — krēmkrāsas sporta kabriolets ar atbīdītu jumtu. Zoja strauji nobremzēja.
— Georga mašīnas nav! — viņa iesaucās. — Es — uz pilsētu, uz institūtu un mājup. Man viņš ir jāatrod! Nē, nē! Jūs palieciet šeit, ja viņš atbrauks — paskaidrojiet, sakiet, ka es drīz atgriezīšos! — Un mašīna aizjoņoja.
Drīz, Juniors nodomāja. Jūs atgriezīsities daudz ātrāk, nekā jums šķiet. Puskilometrs — pusminūte, bet tālāk — kupols … Tā, Zoja, ceļojums beidzies … — Viņš dzirdēja, kā attālāk vairākas reizes iekaucas motors — Zoja, neko nesaprotot, pūlējās izrauties ārpus kupola, nabaga izmisusī būtne … Ja sajūgs sadegs, viņai nāksies atgriezties kājām, bet arī tas nebūs ilgi…
Sajūgs tomēr bija izturējis, jo motora troksnis tuvojās. Juniors nokāpa no lieveņa un devās pretim. Tagad būs grūti kaut ko noslēpt, jārunā atklāti. Jā, tas nu ir, teiksim, superprogrammas uzdevums… Viņš ieklausījās — motora troksnis apklusa. Apstājusies. Ka tikai viņa trakumā sev kaut ko nepadara. Lai gan, Juniors tūlīt pat sevi nomierināja, viņa pieder Kombinatoram, tas viņu acumirklī atjaunos, ja notiks visļaunākais, Juniors nodrebinājās, sapratis, ka Kombinators to atjaunos tajā pašā veidā, kāda viņa bija savas eksistences sākumā, jo tas, kas notika pēcāk, vairs nepiederēja Kombinatoram, bet tikai šai fikcijai jeb sievietei, lai nu kas viņa būtu, — un jaunajai Zojai atkal būs jāmeklē Georgs, jābrīnās par Juniora klātbūtni un tā tālāk. Nē, labāk to nepieļaut! Viņš pielika soli.
Viņš atrada Zoju kādus pārsimt metrus no mājas, aiz ceļa pagrieziena, lai arī ne visai iebraukts, tas tomēr bija ceļš, acīmredzot tas veda līdz pašam kupolam un piederēja pie trešās apdzīvotības pakāpes. Zoja apjukusi stāvēja pie mašīnas un apskatīja visu, kas bija apkārt, — krūmus, kokus un zāli. Arī uz Junioru viņa palūkojās tā, it kā redzētu pirmoreiz mūžā.
— Zojiņ, nomierinieties.
— Junior, varbūt tas viss man tikai rādās? Varbūt es esmu jukusi?
— Nē, Zoja, jūs ..,
— Es neko nevaru saprast. Tā nemēdz būt! Es mazliet pabraucu, pēc tam mašīna nez kāpēc sāka buksēt un neparko negāja tālāk. Gribēju iet kājām, bet tur ir kaut kas melns, kam nekādi netiku cauri. Vai zināt, kā gadās, ja pretī pūš ļoti spēcīgs vējš un nelaiž …
— Klausieties, es jums …
— Pagaidiet. Tas vel nav viss. Es tikai tagad pievērsu uzmanību. Saprotiet, kaut kas ir noticis. Vietām es nepazīstu mūsu parku. Daudz kas ir kaut kur pazudis. Lapene, dārza skulptūras, kas Georgam bija tik dārgas… Nav dažu koku — to vietā ir pavisam citi. Georgam ir aizraušanās — stādīt retus, eksotiskus kokus. Ziemā ar tiem ir daudz ķēpas … To nav. Es braucu uz dīķi — manuprāt, tas ir kļuvis mazāks, un arī apveids …
— Jā, — teica Juniors, iekšēji saņemot spēkus. — Vai viss pārējais ir kārtībā?
— Ko jūs ar to domājat?
— Piemēram, sauli.
— Junior, pašlaik nav vietas jokiem… Kas var notikt
ar sauli? *
— Tātad jūs uz to neesat pat paskatījusies. Vai es pareizi sapratu?
— Ne jau uz saules man jāmeklē Georgs!
— Nē. Bet iespējams, ka tajā virzienā.
— Asprātība nevietā!
— Tā nav nekāda asprātība, Zoja. Tūlīt es jums pamēģināšu paskaidrot, kas notiek. Bet jūs pacentieties manus vārdus uztvert nopietni. Un saprast. Vai jūs esat spējīga klausīties, mani nepārtraucot, desmit minūtes?
— Pacentīšos, — viņa vārgi pasmaidīja.
— Ja kaut ko nesaprotat — vaicājiet. Taču no paša sākuma jums jāzina, ka tas, ko es jums stāstīšu, ir reāla patiesība, lai arī kāda fantāzija tā jums izliktos. Tātad — klausieties. Pieļausim, ka Georgs ir bijis šeit un izzudis. Vai tad, jūsuprāt, viņš arī lapeni būtu paķēris sev līdzi? Ari skulptūras un pat kokus? Izrāvis, aizvedis, bet to vietā iestādījis citus — un visu paveicis dažās stundās?
— Es jau saku jums, ka tas ir mīklaini…
— Bez tam izmainījis dīķa apveidus un tā izmērus?
— Protams, tas liekas neticami, bet kā to izskaidrot?
— Mēs vispār neatrodamies jūsu vasarnīcā, kā tas jums šķiet.
— Piedodiet, Junior, bet tās ir blēņas. Vai tad es nepazīstu savu vasarnīcu?
— Šī ir precīza kopija.
— Tādas nav. Māja ir celta pēc speciāli pasūtīta projekta …