— Kādā veidā? Un kāpēc?
— Kādā veidā — par to mums vislabāk varētu pastāstīt Georgs, ja viņš būtu sasniedzams. Kāpēc — uz to es varu atbildēt. Tam pašam eksperimentam, kura dēļ Georgs tik daudz strādāja, kura dēļ es lidoju un kurā acīmredzot kaut kādā veidā piedalījusies arī Georga sieva.
— Kāpēc jūs ar mani runājat trešajā personā?
— Acumirkli… Vispārējos vilcienos Georga uzdevums bija radīt precīza un funkcionējoša kāda mūsu zemes stū- rīsa modeli, taču pilnīgi citos apstākļos un no tā neatkarīgi. Uz jebkuras citas planētas …
— Jā, Georgs par to tika runājis.
— Tad jums viss ir jāsaprot.
— Gluži otrādi, tagad es vispār neko nesaprotu. Jūs taču negribat teikt, — viņa pamāja ar roku, — ka tā nav Zeme?
— Tieši tā. Tas ir Zemes gabaliņa modelis. Precīzāk — daļa no jūsu parka. Georgam acīmredzot bija vieglāk strādāt ar pazīstamu materiālu. Lai gan te var radīt ne vien šo modeli, bet arī daudzus citus. Dažādus.
— Pagaidiet. Citi mani neinteresē. Jūsuprāt, mēs neatrodamies uz Zemes. Bet kur tad?
— Nezinu. Ne jau šurp es lidoju. Ja gribat zināt vēl vairāk — mēs pat neatrodamies mūsu izplatījumā. Es nezinu, vai jūs saprotat, ko tas nozīmē.
— Mēs ar Georgu iepazināmies, kad es sāku strādāt pie viņa laboratorijā. Tāpēc nevarētu teikt, ka esmu absolūta analfabēte. Ja nekļūdos, tas nozīmē, ka mums nav pat sakaru?
— Pilnīgi pareizi.
— Labi, lai tā būtu. Bet kāda tur daļa man? Kē es šeit esmu nokļuvusi? Jūs sakāt, ka māja ir modelis. Labi,< nestrīdos, varu noticēt. Bet es taču neesmu modelis!
Juniors nopūtās.
— Protams, ka jums būs visgrūtāk noticēt. Un es būtu ļoti priecīgs, ja man nenāktos neko tādu jums teikt. Taču jūs arī pati saprotat…
— Pagaidām es neko nesaprotu. Es lieliski zinu, kas es esmu. Zinu, ka vēl vakarvakarā viss bija kārtībā.
— Starp citu, kas vakar notika?
— Nekas īpašs. Gandrīz vai visu dienu pavadīju kopā ar Georgu viņa institūtā. Vispār es turp bieži nebraucu — lai viņu netraucētu. Taču vakar tas bija tieši sakarā ar darbu. Mani izmeklēja. Vazāja no kameras kamerā, apkrāva ar adapteriem, pierakstīja… Tas bija ļoti nogurdinoši, bet es izturēju. Ne jau pirmo reizi piedalījos tādās procedūrās. Manuprāt, jau ceturto, vai pat piekto ..,
— Vai jūs zināt, kāpēc?
— Protams, Georgs gribēja radīt cilvēka modeli, viņš to arī neslēpa. Taču tas viņam neizdevās un. katru reizi bija nepieciešami jauni ieraksti. Ja tu esi ģeniāla cilvēka sieva, nākas paciest. Baidos, ka viņam arī vakar nekas prātīgs neiznāca — katrā ziņā viņš bija diezgan drūms.
— Bet pēc tam?
— Pēc tam? — Zoja pārdomāja. — Es aizbraucu mājās, bet viņš, kā jau teicu, atgriezās vēlu. Man ļoti gribējās gulēt… No rīta pamodos, iznācu pie dīķa — un ieraudzīju kuģi un jūs.
— Jūs atgriezāties šurp vai ari, iespējams, savā pilsētas dzīvoklī?
Zoja sadrūma. Pēc brīža atbildēja:
— Neatceros. Liekas turp. Bet, ja es esmu šeit, tātad — šurp. Dīvaini, ka es neatceros, kā nokļuvu te. Lai gan pati biju pie stūres.
— Vai arī — jums bija jābūt.
— Jūs gribat teikt…
— Pagaidām tikai to, ka jūs neatceraties, kādā veidā un kurp atgriezāties. Vienkārši jūs zināt, ka jums bija jāatgriežas, reiz jūs šodien atrodaties šeit. Patiesībā, Zoja, jūs neatgriezāties.
— Jūs gribat teikt, ka Georgs …
— Georgs pašlaik droši vien atrodas savā vasarnīcā, tieši tādā pašā mājiņā. Kopā ar savu sievu Zoju.
— Piedodiet, Junior, bet jūs esat traks. Kas tad, jūsuprāt, esmu es?
— Jūs, Zoja, esat kopija. Brīnišķīgi, ar lielu precizitāti izgatavota tās — īstās Zojas kopija.
— Nē, Junior, — viņa atmeta ar roku. — Jūs sākat nesakarīgi runāt. Es tāpat varu pateikt, ka jūs esat nevis Juniors, bet Juniora kopija. Kas no tā mainīsies?
Viņš piemiedza acis.
— Nekas, izņemot vienu apstākli. Viss, ko jūs redzat visapkārt, — un jūs pati, Zoja/ — eksistē, tikai pateicoties laukam, ko ģenerē Georga izdomātās iekārtas. Tās atrodas manā kuģi. Pietiek man tikai izslēgt šo lauku, lai viss izzustu: māja, koki, zāle, — viss, izņemot planētu, kuģi un mani pašu. Lūk, pierādījums tam, ka es neesmu kopija, bet gan reāls cilvēks.
— Es ari neizzudīšu. Pamēģiniet kaut vai tūlīt.
— Ticiet, Zoja…
— Tam es nevaru noticēt. Labāk noticiet jūs, ka es esmu tāds pats reāls cilvēks. Es esmu Zoja, Georga sieva. Jūsuprāt, iznāk, ka es neesmu spējīga saprast, vai esmu cilvēks vai kopija. Piedodiet, Junior, bet jūs neko nesaprotat.
— Labi, esmu gatavs jums piekrist, ja jūs paskaidrosiet man, kādā veidā esat nokļuvusi uz šīs planētas kopā ar
mani, ar manu kuģi. Paskaidrojiet tā, lai es varētu noticēt, un es ar prieku jums piekritīšu.
— Ja es to pati saprastu… Bet ne viss ir tā, kā jūs domājat. Ja mēs ar jums atrodamies uz citas planētas, tas nozīmē, ka jūs kaut kādā veidā ir piemānījuši un jūs, domādami, ka vedat kopiju, esat atvedis mani šurp.
— Tas ir neiespējami. Vai jūs varat iedomāties, cik ilgi es biju lidojumā?
— Es arī lidoju kopā ar jums. Droši vien mani kaut kā iemidzināja un es visu laiku nogulēju.
— Pat ja neizmanto anabiozi, tas būtu saistīts ar ļoti lieliem sarežģījumiem, to jau nu es zinu. Protams, arī jūs lidojāt šurp ar to pašu kuģi. Tikai citā — programmas veidā. Ļoti sarežģītā, bet tomēr tikai Kombinatora programmas veidā. Būtībā tā ir matrice atomu līmenī, tās izvērsums …
— Es nevēlos neko tamlīdzīgu dzirdēt. Junior, jūs kaut ko jaucat. Vai arī mānāties. Jebkurā gadījumā es jums nevaru noticēt. Un ari negribu.
Jā, nodomāja Juniors, tas nav viegls darbs — pārliecināt sievieti par kaut ko tamlīdzīgu. Sievietes kopiju, viņš tūlīt pat izlaboja, bet tas nemaz nav labāk. Tomēr jau var izdarīt secinājumus, ka kopija ir precīza un tai, cik es varu spriest, piemīt visas oriģināla īpašības. Bet būtībā… si- tuatīvā ziņā viņai ir taisnība: kāda tam nozīme, kas viņa ir? Kamēr viņa eksistē — tā nav problēma, bet, kad pārstās eksistēt, — arī no problēmas nekas nepaliks pāri. Velns, cik vienkārši: kad pārstās eksistēt!
— Kāpēc jūs klusējat, Junior? Runājiet, citādi jums pašlaik ir tāda seja, ka man kļūst baigi.
— Nu, ko jūs, Zoja, — viņš noteica, pārlaižot roku pār pieri, — baidīties te nav no kā. Mēs ar jums esam nokļuvuši mazā, ērtā, ļoti krietni iekārtotā pasaulē. Mums neviens un nekas nedraud, izņemot mūsu pašu neuzmanību. Es tūlīt paskaidrošu jums dažus noteikumus, kādi būs jāievēro, vai jūs to gribat vai ne. Par ko jūs aizdomājāties?
— Par Georgu. Kas viņu varēja pamudināt tā rīkoties ar mani?