— Ahā, redzat nu — manējā!
— Par to nav jēgas runāt. Iedomājieties, ka tajā mirkli Zoja dubultojusies, radušās divas vienādas Zojas, bet tiesības būt īstai palikušas tai pirmajai, pieļausim, ka tā ir nolēmusi Augstākā tiesa. Bet jūs liktenis ir atnesis šurp. Vai tāds variants jūs neapmierina?
— Nezinu. Es padomāšu. Baidos, ka es Georgu pārāk nogurdināju. Droši vien, ka daudz kas varēja būt citādi. Bet es negaidīju …
— Zoja! Būs labāk, ja jūs par to domāsit vēlāk. Bet tagad pacietieties un uzklausiet to, ko es teikšu. Vispār var būt, ka es neveiksmīgi izteicos: tie nav noteikumi, bet — drīzāk — mūsu eksistences piespiedu apstākļi. Pirmais: jūs necentīsieties mani cienāt, ja nu vienīgi ar tīru ūdeni no dīķa. Es nevaru ēst jūsu ēdienu. Jums te ir pieejams viss. Man — ne. Katrā ziņā tas attiecas uz visu ēdamo.
— Nabadziņš! Jūs mirsit badā, bet es pārēdīšos jūsu acu priekšā!
— Man kuģī ir pietiekami daudz krājumu.
— Tad var iznākt gluži otrādi. Jo man ir tikai tas, kas ledusskapī. Vai te ir kādi veikali? Neesmu pārliecināta, lai gan nauda man ir līdzi.
— Domāju, ka izsalkusi jūs nepaliksit. Galu galā mani krājumi der jums tikpat labi kā man.
— Izdevīgi būt modelim, vai ne?
— Iespējams. Zoja, vai šis noteikums jums ir saprotams?
— Tas nav pārāk sarežģīts.
— Vai to izpildīsiet?
— Nav nekāda prieka palikt šeit vienai. Ar jums vismaz var parunāt…
Nevarētu teikt, ka sacītais būtu apvainojošs, un tomēr Junioram Zojas pēdējie vārdi ne visai patika. Tiem piemita tāda kā nevērības pieskaņa. Viņa salīdzina to ar Georgu, vai? Georgam piemīt varens prāts, bet pārējā ziņā Juniors droši vien ir vairāk piemērots, lai pārstāvētu cilvēku dzimumu visādu Kurjeru priekšā.
Viņš tomēr pacentās aizvainojumu neizrādīt.
— Un otrais. Jūs varat iet, kur vēlaties, un darīt, ko gribat. Tikai kuģis jums ir tabu. Pie tā var pieiet klāt, bet nekādā gadījumā nedrīkst iet iekšā kuģa lūkā!
— Vai jums tur ir briesmīgi noslēpumi? Varbūt jūs esat Zilbārdis? Un kuģī atrodas jūsu nomaitāto sieviešu ķermeņi?
— Es lūdzu izturēties pret maniem vārdiem nopietni. Nedrīkst. Tur jūs uzreiz izkļūsit ārpus lauka kontroles, un… būs slikti jums, man, visai šai pasaulei.
— Tas ir pārāk nenoteikti. Kas tad ar mani notiks?
Juniors nopūtās. Viņš skumji nodomāja, ka sarunām ar
sievietēm vajadzīga daudz lielāka pacietība nekā planētu izpētei.
— Jūs acumirklī aiziesit bojā.
— Patiešām? Tādā gadījumā — paldies.
— Nesaprotu.
— Jūs man parādījāt izeju — gadījumā, ja es kritīšu galīgā izmisumā.
— Zoja!
— Vai jūs nobijāties manis dēļ? Cik aizkustinoši… Tomēr ne, diez vai. Jūs nobijāties par savu kuģi. Un pats par sevi. Tas ir tuvāk patiesībai, vai ne? Junior, es saprotu — enerģijas atbrīvošanās, ļoti spēcīgs sprādziens un tā tālāk. Bet kāpēc man jādomā par visu, kas būs pēc manis? Jūs pats un visi pārējie, kas mani nostādījuši šādā stāvoklī, — vai esat daudz domājuši par mani? Ne pārāk daudz, vai ne? Vēl pareizāk — nedomājat nemaz.
— Zoja, jūsu pārmetums ir taisnīgs, taču pirmām kārtām to pelnījis Georgs. Ticiet man, es viņu neesmu lūdzis modelēt tieši jūs, droši vien ari neviens cits to nav darījis. Bet, ja jau dzīve mums ir izvirzījusi tādus noteikumus, tad kaut kā dzīvosim — tas ir viss, ko es varu pateikt. Kas attiecas uz kuģi, tad … Vai tiešām jūs nesaprotat? Jā, kuģis kaut kādā mērā cietīs, iespējams, ka arī es, ja atradī- šos blakus. Bet tas nav galvenais. Tas, par ko jūs domājat, — jums nav izeja. Ne šis, ne arī kāds cits mēģinājums aiziet, jo Kombinators acumirklī jūs radīs no jauna. Un jūs šeit parādīsities tāda pati, kādu es jūs ieraudzīju pirms divām stundām …
— Jums taisnība, — pēc brīža atbildēja Zoja. — Es par to nepadomāju. Labi, mans drosmīgais kapteini! Apsolu pat netuvoties jūsu klosterim. Ar noteikumu, ka jūs mani neatstāsiet uz ilgu laiku vientulībā. Esmu pieradusi, ka man apkārt ir cilvēki. Kad man gribēsies palikt vienai, es jums to īpaši palūgšu.
— Labi, Zoja. Es šeit neesmu pārāk aizņemts, un ..,
— Vai pašlaik jums ir kaut kas darāms kuģī?
— Pašlaik? Liekas — nav.
— Tad atrodiet. Vai esat pārsteigts? Tieši pašlaik man jāpaliek vienai. Piekrītiet — man ir par ko padomāt.
— Es saprotu. Labi. Es sev darbu atradīšu. Kad gribēsit mani redzēt, atnāciet… atnāciet pie dīķa. Tur es jūs ieraudzīšu, neizejot no kuģa.
— Labāk tā: atnāciet pie manis pusdienās. Varat paķert līdzi jūsu krājumus. Bet līdz pusdienām nodarbosimies katrs ar savu darāmo. Norunāts? Tādā gadījumā es neatvados.
* * *
Tādā saimniecībā kā kuģis, ja vien ir vēlēšanās, darbu var atrast vienmēr. Pirmām kārtām nepieciešams pārbaudīt Kristāla stāvokli: vai ar augošo mazuli viss ir kārtībā, vai nav nepieciešama cilvēka iejaukšanās. Mazulim tā nebija vajadzīga. Jo labāk. Juniors tomēr nosēdēja vairāk nekā stundu remontnodaļā pie inkubatora: šeit viņš neatļāvās ne mazāko paviršību, jebkura nolaidība vēlāk varēja maksāt pārāk dārgi. No remontnodaļas viņš devās uz aparātu telpu. Atplombēja durvis, kas pēdējo reizi bija noslēgtas vēl uz Zemes, un tūlīt pat nodiktēja ierakstu žurnālā, kas un kāpēc tas ir izdarīts: jāsāk sagatavošanas darbs Kristāla nomaiņai. Nodalījums bija šaurs, tur vajadzēja pārvietoties uzmanīgi, iepriekš apdomājot katru soli, katru kustību. Lai piekļūtu vien Kristāla kapsulai, bija vajadzīgas ne mazāk kā desmit minūtes. Pagaidām bija jāveic ne jau pats sarežģītākais uzdevums. Kapsula bija jāiztīra no vecā Kristāla paliekām, no putriņas, kurā tas pārvērties, — to vajadzēja pārsūknēt mazā metāliskā konteinerā, kas pēcāk jāatdod Gudriniecei analīzēm un atlikuma utilizācijai. Kosmoss nav tā vieta, kur kaut kas var pazust tāpat vien, to var atjauties tikai Zemes apkaimē. Pēc tam vajadzēja kapsulu izmazgāt, lai tā būtu gatava pieņemt jauno iemītnieci. Darbs nebija pārlieku steidzams, bet, ja reiz iegadījies brīvs laiks, kāpēc tad nepaveikt visu savlaicīgi?
Pirms mazgāt kapsulu, Juniors atcerējās, ka šodien vēl nav brokastojis. Un velti. Pusdienas paliek pusdienas, bet ēst gribas pašlaik. Viņš palūdza Gudrinieci sagatavot kaut ko vieglu un brokastoja savā kajītē: viņu bija lūguši atrasties kuģī, un viņš bija nolēmis no tā neiziet līdz pusdienām. Vienīgais, ko viņš brokastlaikā atļāvās, — ieslēgt apskates ekrānus. Tajos bija redzams vai viss parks. Gandrīz tūlīt viņš ieraudzīja Zoju — iznākusi no mežiņa, viņa lēni, nolaidusi galvu un vicinot kaut kur nolauztu zariņu, devās pie dīķa, iemeta tajā zariņu un apsēdās pie pašas ūdens malas, uzvilka kleitu pār ceļiem un, ar rokām atbalstījusi galvu, neatraudamās lūkojās ūdenī. Junioram kļuva viņas žēl, neizturami žēl. Georgs bija kaut ko izdomājis aplam, un apbrīnojami, ka tāds eksperiments vispār bija atļauts. Lai gan… Ja to izstāsta vispārējos vilcienos, tas viss sanāk gludi un jauki: kopā ar floras un faunas pārstāvju modeļiem tiks radīti ari cilvēku modeļi, lai mūsu pasaules aina būtu pilnīga. Ļoti pieklājīgi. Kam gan ir žēl modeļu? Tie taču nav dzīvi. Tā domā visi, lai gan neviens nezina, kur beidzas nedzīvais un sākais dzīvais. Nē, teorijā viss ir pilnīgi pieļaujams. Bet praksē — pašlaik tas Junioram bija pirmais gadījums. Un viņš, atklāti sakot, tagad nezināja, ko lai iesāk.
Zoja joprojām sēdēja, kad viņš nopūties Izslēdza ekrānus un devās uz aparātu nodalījumu. Tur viņš noņēmās līdz pašām pusdienām. Tad pieprasīja Gudriniecei uztura
devu un gandrīz skriešus metās pie lūkas.
* * *
Zoja viņu sagaidīja mājas priekšā. Juniors ieskatījās viņas sejā, bet tā arī nevarēja saprast, cik smagas bijušas viņas domas un pārdzīvojumi, vai daudz viņa raudājusi, ko un kā nolādējusi. Bet iespējams, ka, apsvērusi visu, ir samierinājusies ar modeļa lomu — mākslīgi radītā būtne ar īsu mūžu. Sievietes sejas izteiksme bija bezrūpīga, acis — skaidras, runa — nosvērta un rāma.
— Ak, Junior, vai jūs esat ielūdzis viesus? Kāpēc tad šī pārpilnība? Saprotu, mūžsenais vīrieša — ieguvēja un apgādnieka — instinkts. Nekas, pārpalikumu ieliksim ledusskapī, noderēs nākamreiz. Es redzu, ka jums te viss ir pagatavojams uz ātro. Protams, ceļā jums nav laika ar to noņemties. 2ēl, tas neļaus man pilnībā pierādīt savu mākslu. Es gatavoju garšīgi. Diemžēl jūs uz Zemes neesat bijis pie mums ciemos. Nekas, pēc tam kad atgriezīsities, noteikti atnāciet. Mēs jūs lieliski pamielosim. Es… vai viņa, nezinu, kā lai tagad saka. Bet jums nekādas starpības nebūs.
Tā pļāpādama, Zoja uzkāpa pa lieveni un iegāja virtuvē, Juniors tai sekoja kā piesiets. Tur, uz plīts, kaut kas bija gandrīz gatavs, vilinoši smaržoja, Juniors norija siekalas. Patiešām žēl, ka neko nevarēja nogaršot.
— Jūs neiebildīsit, ja es aplūkošu jūsu krājumus?
Viņš atvēra ledusskapi un apskatīja tā saturu. Viss izskatījās tieši kā uz Zemes. Lieliski nostrādāts. Tiesa, produktu nemaz nebija tik daudz.
— Vai tas ir viss?
— Es jums jau teicu. Junior, sakiet — cik ilgi mēs šeit dzīvosim?
Juniors atbildēja pēc brīža: