— Bet pēc tam? Jums taču būs jālido tālāk?
— Ē… Nu, stingri sakot…
— Vai šī pasaule tā arī paliks? Piedodiet, es jau aizmirsu: visa šī pasaule un es tās ietvaros — mēs varam eksistēt tik ilgi, kamēr jūs ar savu kuģi mūs uzturat. Tātad aizbraucot jūs iznīcināsit šo lielisko zemes stūrīti?
Juniors klusēja.
— Vai arī mani? Un jums nebūs manis žēl?
Novērsies viņš raudzījās pa logu.
— Junior, nogalināt sievietes — tas ir ļoti slikti.
«Tu jau neesi sieviete!» viņš gribēja atcirst, bet tā vietā iesaucās:
— Dieva dēļ, izbeidziet taču!
Zoja apmierināta pasmaidīja. Likās, tieši tas viņai bija vajadzīgs. Junioru nokaitināt. Velna Pigmalions, Juniors par sevi nodomāja, neveiksmīgais Krētas valdnieks …
— Labi, kaptein, es tā vairs nedarīšu, — viņa lēnprātīgi noteica un uzsmaidīja ar acīm. — Lūdzu pie galda. Un nedusmojieties uz mani. Uz sievietēm vispār ir bezjēdzīgi dusmoties. Mēs nekad nemēdzam būt vainīgas. Vai jūs neapvainojāties? Piedodiet, es negribēju jums nodarīt pāri.
— Nekas, — Juniors noburkšķēja.
— Tātad — nedusmojaties? Tad es jums atļauju noskūpstīt man roku.
Zoja pastiepa roku. Velns viņu sazina kas notiek, Juniors nodomāja, paklausīgi skūpstot roku un neviļus ieelpojot tās smaržu. Interesanti, vai visi institūta kretīni ar Georgu priekšgalā — vai tad viņi nevarēja iepriekš padomāt par to, ka šo pasauli likvidēt būs ļoti sarežģīti? Lai gan nav jau tā obligāti jālikvidē… Velns parāvis, nekas nav tā, kā vajadzētu … Lai gan — priekšā trīs nedēļas, tās vēl ir jānodzīvo, uzkritīs man vēl kāds koks uz galvas, vai nu mazums kas vispār var notikt…
— Gana, kaptein, gana. — Zoja atņēma roku. — Ticu, ka jūs esat man piedevis.
Kādu laiku viņi klusēdami pusdienoja. Beigās Zoja atnesa kafiju.
— Kaptein, šī ir jūsu. — Zoja piebīdīja viņam otru ka- fijkannu. — Nebaidieties, tur nekas nav pielikts no maniem krājumiem. Es netaisos apdraudēt jūsu dzīvību. Un vispār — pieņemu visus jūsu noteikumus. Taču man ir arī savi.
— Jau iepriekš tos pieņemu, — steidzīgi bilda Juniors.
— Neuztraucieties, tajos nav nekā tāda, kas jums nebūtu pa spēkam. Jūsuprāt, es esmu modelis jeb fikcija — atcerējos, ka Georgs tieši tā to dēvēja. Teikšu atklāti: ari pašlaik esmu pārliecināta, ka tas tā nav, ka es — esmu es pati… Taču nezinu, kā jūs pārliecināt. Tāpēc gribu, lai trīs nedēļas, vai cik arī ilgi mēs šeit būsim, jūs izturētos pret mani nevis kā pret modeli, bet kā pret sievieti.
— Pacentīšos, — Juniors nolieca galvu, — tikai baidos, ka mana audzināšana šajā jomā …
— Nebaidieties, šo to es jums pateikšu priekšā. Un nevajag saīgt — trīs nedēļas nemaz nav tik ilgs laiks. Ticiet — es paguvu daudz ko pārdomāt. Un pagaidām redzu tikai vienu izeju: dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vai jūs gribat kaut ko iebilst?
—. Neko, Zoja. Es priecājos …
— Vai priecājaties, ka es jums nesarīkoju histēriju? Junior, to es nevaru garantēt, viss var gadīties. Taču apsolu, ka centīšos, lai tas nenotiktu. — Viņa piecēlās. — Traukus es nomazgāšu vēlāk. Starp citu, nākošreiz traukus mazgāsit jūs. Kā esat nolēmis pavadīt pēcpusdienu un vakaru? Vai ir kaut kādi steidzami darbi?
— Nav.
— Tad pavadiet mani. Es vēlos sauļoties un peldēties.
— Ar prieku.
— Ko tad jūs stāvat kā sālsstabs? Dodiet taču man roku!
Viņš paklausīgi pasniedza roku.
— Bet otrā rokā paņemiet šo te.
Juniors pārtvēra lielu, bet vieglu somu.
— Ejam!
Un viņi nokāpa no lieveņa.
* * *
Juniors uzskatīja peldēšanos pēc pusdienām par kaitīgu. Paplunčājies viņš izlīda ārā un apgūlās, atslābinājās, svētlaimīgi pārdzīvoja iespēju nekur nesteigties un neko nedarīt — vienkārši gulēt, sajūtot, kā nesteidzīgi plūst laiks. Zoja peldējās ilgi un centīgi, it kā izpildot uzdevumu, riņķoja pa mazo dīķi kā vāvere riteni. Viņa iznāca no ūdens, jau galīgi pārguruši un pārsalusi, lai gan ūdens bija silts. Atvelkot elpu, viņa pienāca pie Juniora un mazliet pastāvēja, raudzīdamās uz viņu no augšas, viņas ķermenis trīsēja, un Juniors neizturēja nepārmetis:
— Zoja, vai tad tā var…
— Var. — Viņa apgūlās zālē blakus viņam. — Es izsalu līdz kaulam.
Juniors izdarīja instinktīvu kustību, lai atvirzītos, bet Zoja teica:
— Sasildiet taču mani, es drebu!
Juniors sajuta, kā viņa piekļāvās klāt ar visu savu vēso ķermeni un piespieda sevi nedomāt par to, kas, gribi vai negribi, pats līda galvā.
— Vai jums tā patīk peldēties? Noteikti līdz krampjiem?
Zoja brīdi klusēja.
— Patika… Kaut gan… Ne jau tā. Toties tagad — gluži kas cits.
— Kāpēc?
To droši vien nevajadzēja vaicāt. Viņš par vēlu attapās.
— Jāpagūst…
— Zoja … — Juniors gandrīz lūdzoši teica.
— Nekas. Lai tas jūs neuztrauc. Vai zināt, Junior, ka šajā situācijā ir pat kaut kas labs. Protams, tikai tādā gadījumā, ja jums ir taisnība. Tajā ir kaut kas nomierinošs. Zini, ka nenodzīvosi līdz vecumam, ka tev nedraud nevarība, kad pats sev kļūsti par nastu. Droši vien ir savs jaukums — nomirt jaunai.
— Zoja!
— Labi, vairāk par to nerunāšu. Labāk parunāsim par ko citu. Par kaut ko jautru. Jūs mani, Junior, atvainojiet, bet saprotiet — tāds dīvains dvēseles stāvoklis, jo es taču zinu, ka kļūdāties jūs un es neesmu ne modelis, ne kopija, ne fikcija, es zinu, ka esmu Zoja, parasta sieviete, nevis zinātnes un tehnikas produkts. Un tomēr kādā dvēseles stūrītī ticu jums. Muļķīgi, vai ne? Kas var pazīt mani labāk par mani pašu? Bet es neviļus sāku domāt un uzvesties tā, kā būtu jāuzvedas tikai fikcijai. Iespējams, tāpēc, ka esmu ļoti jūtīga un mani vienmēr ir bijis viegli par kaut ko pārliecināt.