— Un vēl. Iznāk tā, ka es varu runāt par sevi jau it kā no malas, kā par to, kas palikusi uz Zemes kopā ar Georgu un dzīvo pati par sevi. Varu pat mazliet, patenkot. Smieklīgi, vai ne? Vai negribat patenkot?
— Ja tas jums sagādā prieku …
— Milzīgu! Būtībā esmu briesmīga tenku vācele, tikai vienmēr centos sevi apvaldīt, jo tenkot ir nepieklājīgi. Bet pašlaik… Mūs neviens trešais nedzirdēs, bet jūs jau nevienam nestāstīsit, vai ne?
— Nevienam, — Juniors godīgi nosolījās. — Par ko tad mēs tenkosim?
— Par mani, vai tad jūs nesapratāt? Kurš pirmais? Sāciet jūs.
— Zoja, ko tad es par jums varu pateikt? Es taču jūs galīgi nepazīstu!
— Nav tiesa. Mēs ar jums jau esam pazīstami vairākas dienas, šodien jau visu dienu esam kopā, sarunājamies — nevar būt, ka jums nav radušās kādas domas, kāds viedoklis par mani. Es taču tomēr neesmu tukša vieta!
— Ko jūs! Protams, ka ne.
— Tad arī pasakiet visu, ko jūs par mani domājat.
— Lai notiek. Pamēģināšu.
— Es gaidu!
— Zoja, es domāju.
— Jūs ļoti lēni domājat, Junior! — vēl mazliet pagaidījusi, viņa noteica.
Taču Juniors joprojām klusēja. Viņš pēkšņi saprata, saprata skaidri un gaiši, ka viņam ir līdz sāpēm žēl šīs neaizsargātās sievietes, kura, izjūtot nāves bailes, tomēr cenšas būt drosmīga. Tieši sievietes, nevis modeļa vai kaut kādas fikcijas. Jo viņa patiešām ir sieviete. Visīstākā. Galu galā — kāda gan nozīme veidam, kā viņa parādījusies pasaulē. Lai arī viņu nav auklējusi māte, viņa nav bērnībā spēlējusies, nav pārdzīvojusi savu pirmo mīlestību — tikai citu acīs viņa to nav pārdzīvojusi un uzradu- sies šodien, bet viņai pašai tas viss ir bijis, viņa to saņēmusi reizē ar atmiņu, un vienīgi tur var glabāties viss, kas bijis. Un kas par to, ja kaut kur citā pasaulē dzīvo vēl viena sieviete ar to pašu atmiņu, kas glabā tādu pašu pagātni? Viņas nekad nesatiksies, viņu ceļi nešķērsosies, un neatkarīgi no tā, vai Zoja pēc trim nedēļām aizies bojā vai nodzīvos vēl gadu desmitus, — no šī brīža abu sieviešu dzīvesceļi iet dažādos virzienos, un jau tāpēc vien viņas abas ir īstas. Šī, tā sakot, ir civilizācijas ārlaulības meita, bet vai tad tādiem bērniem mazāk tiesību dzīvot kā tiem, kas dzimuši likuma paspārnē?
Nabaga bērns, cik gan viņa šeit briesmīgi vientuļa, cik gan skumji viņai apzināties, ka ir viena un tāda paliks līdz pašam galam. Viņai nav nākotnes, ir tikai pagātne, pie kam bez jebkādas pašas vainas, tikai tāpēc, ka Georgam iegribējās, lai Kurjeram cilvēci pārstāvētu tieši viņa sieva. Lai gan — ko citu Georgs varēja darīt? Mīļotā sieviete būtu izjutusi to pašu, un tādā gadījumā godīgs cilvēks … Velns to zina, kas tādā gadījumā jādara cilvēkam! Atteikties no uzdevuma? Bet tas ir tik grūti tam, kam visa dzīve — šajā uzdevumā …
— Zoja, Georgs droši vien jūs loti mīlēja?
— Jā. īpaši sākumā.
— Nē. Ari tagad.
— Droši vien… Pa savam. Ja jūs viņu kaut mazliet pazināt, tad jums bija jāsaprot, ka viņam viss un vienmēr bija citādi. Ne tā kā citiem.
Vai arī mīlestībā?
— Arī. Viņš bija loti noslēgts un baidījās ārēji izrādīt jūtas.
— Tomēr jūs zinājāt.
— Protams, jo katra sieviete zina, ja tās ir… Lai ari cik tas liktos savādi, Georgā ari bija loti daudz kas no sievietes.
— Vai jūs domājat, ka no mātes? Jūs viņu pazināt?
— Nē. Es domāju dažas tīri sievišķīgas rakstura īpašības. Viņam patīk galējības. No neparasti plašiem uzskatiem — galējā šaurībā. No mīlestības — uz naidu. Vienā mirklī, un dažkārt pat varēja likties — bez iemesla. Patiesībā jau no viņa redzesviedokļa iemesli bija vienmēr. Vai jums neliekas, ka tas biežāk ir raksturīgs sievietēm?
— Es, Zoja, neesmu sieviešu raksturu zinātājs!
— Tad ticiet man, ka tas tā ir.
— Vai jūs domājat viņa zinātnisko uzskatu plašumu?
— Te ir mana kārta teikt — ko gan es saprotu zinātnes problēmās! Nē, es domāju vispār dzīvē. Ari attiecībās ar mani. Un vēl viena iezīme, kuru es uzskatu par sievišķīgu: ja viņš paguva sevi par kaut ko pārliecināt, tad tas viņam kļuva par neapstrīdamu patiesību. Domāju, ka tas bieži palīdzēja darbā, tāpēc viņš dažkārt arī guva panākumus tur, kur citi atkāpās. Bet dzīvē… — Zoja paklusēja. — Piemēram, liekas, viņš pārliecināja sevi par to, ka man bez viņa ir vēl kāds. Ar vienu vārdu — draugs.
— Hin, — noteica Juniors. — Bet vai tāds patiesi bija?
— Tam taču nav nozīmes! Svarīgi tas, ka viņš tam noticējis. Ko jūs būtu darījis viņa vietā?
— Es nezinu, Zoja. Es neesmu speciālists ne ētikā, ne mūslaiku ieražās. Man ir pamaz pieredzes, jo es lielāko dzīves daļu pavadu vientulībā. Vispār negribējās par šo tēmu runāt. Galu galā jūs pati labāk zināt, kā jums dzīvot.
— Junior! Kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt tik sauss?
— Sauss? Nezinu, man likās, ka es …
— Vai jūs esat greizsirdīgs uz mani? Uz to, kas varēja būt?
— Klausieties, Zoja! Es taču… Mēs ar jums . *»
— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad greizsirdīgs mēdz būt tikai uz to, kas tev pieder? It nemaz. Un nekāda loģika te nepalīdz. Arī jūs tā neglābs. Vai zināt ko, Junior? Ja mēs tik un tā tenkojam divatā, bez tiesībām un iespējas pastāstīt kādai trešajai personai, tad būsim atklāti un patiesi viens pret otru. Runāsim patiesību un tikai patiesību …
— Bet ne visu patiesību?
— Visu. Citādi nav jēgas.
Juniors nopūtās.
— Grūti, Zoja.
— Man ir vēl grūtāk. Bet… dažkārt tas ir nepieciešams. Vai man vēl gadīsies tāda iespēja? Brīdinu uzreiz, ka nevienam no mums tāda atklātība nedod nekādas tiesības. Tenkojam, un viss. Piekrītiet! Es sākšu, lai jums būtu vieglāk. Un pat noņemšu aizliegumu. Klausieties, Junior, — patiesībā nekādu draugu man nav bijis. Jūs saprotat, ko es domāju. Nebija — lai gan no malas dažreiz kaut ko tādu varēja iztēloties. Es noņemu aizliegumu tādēļ, lai tad, kad jūs atgriezīsities uz Zemes un satiksiet Georgu, viņam to pastāstītu. Tad uzreiz kļūs vieglāk dzīvot tai man… tai Zojai, kas ir blakus viņam. Viņa to jums nekad nestāstīs. Kaut vai lepnības dēļ. Vai pateiksiet?
— Ja satikšu — jā.
— Redzat, cik es esmu atklāta. Tagad jūsu kārtā. Vai piekrītat?
Junioram negribējās piekrist. Bet viņš bija sapratis, lai arī ko viņa lūgtu, viņš izdarīs visu. Un ne tikai tāpēc, ka pat senatnē izpildīja uz nāvi notiesātā pēdējo vēlēšanos. Ne tikai tāpēc.
— Zoja, esmu gatavs.
— Tad atbildiet!
— Vaicājiet.
— Es jau pavaicāju. Par greizsirdību.