— Es to nenoliedzu.
— Vai tevi aizskar tas, ka viņš toreiz nevēlējās ar tevi sarunāties?
— Varbūt es arī apvainojos, bet ne uz ilgu laiku. Pēcāk sāku domāt. Un nonācu pie dažiem slēdzieniem. Tos, kas varētu noderēt, es izklāstīju. Tie, ko nepateicu, attiecas tikai uz mani.
— Vai viens no taviem slēdzieniem iemiesojās Kombinatorā?
— Kombinators nepieder man, bet Georgam. Viņš sāka strādāt šajā virzienā ilgi, pirms mēs uzzinājām par Kurjeru. Taču man ienāca prātā, ka mēs varētu izmantot viņa pētījumus, lai nodibinātu kontaktus. Ne jau atrast Kurjeru ir galvenais — tu zini, ka viņš pazib ne jau tik reti. Galvenais — lai viņš iegribētu ar tevi sarunāties. Stāt! Ko tu dari!
Juniors neizpratnē atskatījās. Viņš bija tikai pakāpies soli atpakaļ.
— Bet tu neredzi, ko? Aug taču! Bet tu gandrīz vai ar papēdi uzkāpi.
— Tēt, — pēc iespējas mierīgāk teica Juniors, — vai kaut kāda zāles kušķīša dēļ ir vērts tā uztraukties? …
— Tā nav zāle, bet paparde. Tu pamēģini, izaudzē uz šiem akmeņiem kaut vai smilgu.
— Vai tu patiesi nevarēji atrast labāku zemi?
— Labāku? — pārvaicāja Seniors. — Uz labāku jau jebkurš muļķis … Nē, tu uz akmens, uz kaila akmens… Tā ka, dēliņ, esi uzmanīgāks. Lai arī tavs tēvs ir untumains, veču untumus vajag cienīt. Jā, par ko mēs runājām?
— Par secinājumiem, kurus esi paturējis sev. Es saprotu, ka tie ir, tā teikt, tavs personisks īpašums. Taču es tomēr esmu tavs dēls.
— Un mantinieks, — pavīpsnāja Seniors, — un pretendē … Man jau nav žēl. Atvaino, bet es tikai baidos, ka tev tie nederēs. Labi jau… Pamēģini kādreiz padomāt: kāpēc mēs tik alkatīgi esam pieķērušies pavīdējušai kontakta iespējai, kāpēc tik neatlaidīgi meklējam?
— Tas taču skaidrs… — mazliet apmulsis atbildēja Juniors.
— Un kas tad tev ir skaidrs?
Juniors mazliet padomāja.
— Progress, — viņš teica, — kustība uz priekšu.
— Līdz šim laikam mēs taču it kā atpakaļ nekustējāmies. Vai tad pašlaik mums ir kādas asas zinātniski tehniskās problēmas, kuras, mēs, cilvēce, nespētu paši atrisināt?
— Nav, — padomājis atbildēja Juniors.
— Vai ir kaut kādi kosmisku pārkārtojumu projekti, kurus mēs nevaram atrisināt vienatnē, bez kompanjoniem?
— No kurienes tad šie lai rastos? — Juniors pārvaicā ja. — Mēs projektējam, vadoties no savām iespējām un spēkiem.
— Kādēļ tad mums nepieciešams kontakts? Redzu, tu par to neesi padomājis. Un es arī ne. Jo mūsu, izlūku, uzdevums ir interesants pats par sevi, tajā — meklēt un atrast — ir pat krietns azarts. Tas tik ļoti aizrauj, ka vairs nedomā, kādēļ tu meklē.
— Pie kādiem secinājumiem tad tu esi nonācis?
— Pie dažādiem. No vienas puses — mēs dzīvojam labklājībā. Pagātnes problēmas atrisinātas, bet šodien ir atsevišķi problemātiski gadījumi, un ar tiem mēs veiksmīgi tiekam galā. Un tomēr …
Viņš paklusēja, pacēla zemes pikuci, saberza to pirkstos.
— Un tomēr mēs diez cik labi nejūtamies. Ar mums kaut kas nav lāgā.' Vai tu nekad to neesi matījis? Mēs esam radījuši tehniskā līmeņa ziņā ārkārtīgi sarežģītu civilizāciju. Kāpēc? Mēs par to diez cik dziļi neprātojam, galvenais bija radīt, bet pārējam, pēc mūsu ieskata, vajadzēja nākt pašam par sevi. Tas neatnāca. Pavairojot un sarežģījot mēs kaut ko esam pazaudējuši. Un nezinām — ko. Mēs dzīvojam neparasti sarežģītā pasaules modelī, kuru paši esam radījuši. Vienreizīgi, neattaisnoti sarežģītā. Pasaulei jābūt vienkāršākai, lai tās jēga būtu pieejama ikvienam. Tikai tāda pasaule var būt vienota. Lai ar! cik tas dīvaini, taču šajā mūsu ne nu īsti nelaimē, drīzāk — ne- sakarībā mums pašiem ļoti grūti orientēties. Jo cēloņi meklējami ne jau šīs pasaules modeļa konstrukcijā, bet ikvienā no mums! Katrs no mums ir mazs šīs pasaules nospiedums un nevar tāpat vien ņemt un saprast, kas ir tā. kā vajag, bet kas atkal — nav. Tas daudz vieglāk pamanāms no malas. Ar svaigu skatījumu. Bet, kamēr mēs esam vieni, uz mums nav kam skatīties. Un mēs meklējam to, kurš varētu …
— Tu domā, ka tas tik svarīgi?
— Kā tev liekas, vai cilvēka priekšstati par dieviem radās tukšā vietā? Nejusties vientuļam, lūk, kas viņam bija nepieciešams. Laiku pa laikam kādam paprasīt padomu: vai pareizi rīkojos, vai pareizi saprotu? Dievi pieder pagājībai. Taču nepieciešamība ir palikusi! Un tajā nav nekā pazemojoša vai nenormāla. Tu taču neuzskati par pazemojumu meklēt kāda draudzību vai mīlestību? Cilvēcei kopumā šīs jūtas ir tikpat dabiskas.
— Pagaidi, — Juniors iebilda. — Iespējams, ka tas viss ir taisnība. Bet kāds ir šo domu sakars ar tavu aiziešanu no TI?
— Es palaidu garām Kurjeru. Bet ne savas kļūdas dēļ. Iemesls ir nopietnāks. Savu lomu nospēlēja kaut kas tāds, kas mīt manī pašā, tāds, kas ir katrā cilvēkā. Tā kā potenciālais draugs šoreiz neko noteiktu nepateica, es sāku domāt pats. Un tas man likās tik ļoti svarīgi, ka to nevarēja darīt reidā. Jādomā ir mājās, uz Zemes.
— Nezinu, — noteica Juniors. — Droši vien, ka tas viss ir saprātīgi un nozīmīgi. Taču ne man. Mans uzdevums — atrast. Un vai tad tas ir tik svarīgi — kāpēc? Kāpēc cilvēki izdomāja Kombinatoru? Lai pārliecinātos, ka tas, ko mēs radām, dod mums kolosālas iespējas. Tas, ko mēs radām, ir lielisks. Mēs radām citu Visumu, dažkārt burtiski ne no kā. Varbūt tu teiksi, ka es pārlieku tīksminos par to? Kādēļ gan ne, un no kā būtu jākaunas? Mēs to esam veikuši, mēs mākam to mantot un apliecinām to paši sev, bet, ja satiksim citus, — pierādīsim arī viņiem. Ar tevi toreiz tāpēc nesāka runāt, ka neuzskatīja tevi par līdzīgu: tu biji pārāk nereprezentabii apgādāts. Mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk.
— Abi jūs ar Georgu — pār vienu kārti metami, — Seniors noburkšķēja, liekas, šauboties, vai vērts sarunu turpināt. Beigu beigās viņš tomēr piebilda: — Nezinu, vai tas ir bijis tā, kā tu iztēlojies. Man liekas, ka visa notikumu gaita vedina domāt citādi. Viss sākās ar to, ka mani izsauca caur paralauku — ļoti precīzi un nepārprotami. Tu taču pazīsti stāvokli, ko izsauc tādā veidā: neparasts iekšējs saspringums un pilnīgs ķermeņa atslābums. To nevar sajaukt ne ar ko citu.
Juniors pamāja. Šo stāvokli viņš zināja lieliski.
— Viņš man paziņoja, ka ir gatavs ar mani runāt, ja es varu uzstāties kā civilizācijas reprezentētājs. Es atbildēju, ka neesmu viens no visautoritatīvākajiem. Viņš atteica, ka saprot to, bet sarunāties ar tiem, kas atrodas uz Zemes, ir grūti: pārāk daudz sakaru traucējumu, — un ka sarunai ar mani būs iepriekšējs raksturs. Protams, es piekritu. Viņš iedeva man Antoras koordinātes. Pietuvojies tai, es pārliecinājos, ka signāls tiešāk nāk no turienes, lai gan no augšas nekādas ekspedīcijas apmešanās pazīmes neievēroju. Taču signāli nāca no viena noteikta punkta. Un viņš palūdza mani nosēsties uz Antoras.
Seniors brīdi paklusēja.
— Tu taču esi bijis tur. Vēlāk.
— Jā. Redzēju «Seniora stigu».
Seniors sabozās.
— Par stigu nevajag. Pienāks laiks ari tai… Ar vienu vārdu sakot — ja tu tur esi bijis, tad sajēdz, ka uz Antoras nevarēja atrast ne pleķīti zemes, uz kurai neaugtu velns zina kas.
Runā, ka visi botāniķi sapņo pēc nāves nokļūt tieši tur. Dzīves laikā tas izdodas tikai dažiem izmeklētajiem.
— Jā, botāniska paradīze. Bet nosēsties tur grūti… Es tomēr nosēdos. Nokāpu no trapa — un uzdūros sienai. Stumbri, kas liānu apvīti, liānas, kam caurauguši kaktusi, atšiepuši savus dzelkšņus. Bet dzelkšņi kā ziloņa ilknis un asi kā lapsenes dzelonis, no stumbriem nokarājas ērmoti zari, kas pastāvīgi kustas … Iedomājies, ka savā laikā uz Zemes dinozauri neaizgāja bojā, bet palika dzīvi, ēdot un bradājot visu, kas būtu varējis kļūt par sākotni pilnīgākām sugām. Man liekas, ka uz Antoras tas pats ir noticis ar augiem. Tie sagrāba visu, un nekam citam vairs nepalika vietas. īsi sakot, es nosēdos un sapratu, ka ar manu bruņojumu un apgādi te nav ko darīt; ja es būtu nolaidies divdesmit metrus no meklējamā punkta, es,šo attālumu nepārvarētu pat pusgada laikā. Visu šo laiku viņš uzturēja ar mani sakarus. Es viņam atklāti atzinos, ka neredzu iespēju līdz viņam nokļūt. Viņš atbildēja tādā garā — ja mēs esot īsta civilizācija, tad šāda problēma mums nevarot pastāvēt. Pēc tam es startēju, ieniru līdztelpā un izniru pie bāzes. Tur man izsniedza visu, ko es lūdzu.
— Trešās pakāpes tilpni.
— Komplekts numurs trīs sarežģītu planētu apguvei.
— Es arī pašreiz to vedu sev līdzi.
— Ne gluži to pašu. Jau pēc tam es parūpējos, lai šo komplektu nedaudz izmainītu. īsāk — piebāzu ar mehānismiem visu kuģa telpu. Un domāju, ka ar to uzreiz atrisinu divus uzdevumus. Pirmkārt — nokļūt tur, pie viņiem. Un otrkārt — tādējādi parādīt viņiem, ka mēs esam pelnījuši cieņu, jo nemaz neesam vājiņi. Spēks, spēks pirmām kārtām — tāda ir mūsu devīze kopš seniem laikiem … Es atgriezos uz Antoru. Kurjers atradās tur. Pacentos nosēsties tuvumā. Taču ne tieši klāt, jo nācās domāt par prestižu, drošības sajūtu un tā tālāk. Bez tam vajadzēja parādīt, ka mums tāda veida problēmas neeksistē!
— Droši vien tev bija taisnība!
— Toreiz arī man tā likās. Nu varēju sev attīrīt laukumu jebkurā vietā. Ar to es arī sāku. Vari iedomāties, kā tas izskatījās …
* * *
Juniors to iztēlojās. Viņš gluži vai savām acīm redzēja, kā virs apokaliptiskā džungļu haosa, antigravu izlīdzsva- rots, karājas kuģis, kas tur bija nolaidies, kā tas deva paredzēto brīdinājumsignālu sēriju, nogaidīja — un tad no sprauslām, kas gredzenveidīgi aptvēra korpusa apakšējo daļu, viens pēc otra pret zemi triecās it kā ciešās barankās savīti lādiņi, apžilbinoši spilgti pat Antoras sarkanīgajā dienas gaismā. Nulles operācija, nosēšanās vietas iztīrīšana. Impulsi tika padoti viens pēc otra, uzsitās liesmas, to mēles pacēlās augstāk par visaugstākajiem kokiem, apakšā apdullinoši šņāca un sprakšķēja, kraukšķēja, dārdēja; augi, ugunī lokotiēs, uzvijās sapinoties vēl ciešāk, sāka vārīties sula, pēc tam viss pārogļojās, sakrita, melns pelnu pulveris nosēdās uz grunts, caur to ar svilpienu izrāvās nokaitēta tvaika geizeri, laiku pa laikam aizklājot visu ar melnbaltu šķidrautu. Tā turpinājās apmēram pusstundu. Pēc tam impulss beidzās. Šķidrauts pamazām izklīda, kļuva redzama saules atspīdumā apklususi, plaisu izvagota augsne — ciets segums, uz kura varēja bez mazākajām bažām nosēsties. Kuģis līgani noslīdēja lejup un mīksti nosēdās. Tā smaile pacēlās pār atlikušo mežu, k^s bija it kā godbijīgi atkāpies.