— Ahā… — nomurmināja Juniors. Nevarēja taču viņai sākt atkal no gala pierādīt…
— Es saprotu, Junior, ka jūs gribat teikt… es viņu nekad vairs neredzēšu. Iespējams, ka tā arī ir. Es saprotu. Lai jūs nepārmestu man nekonsekvenci, padomājiet: es nevaru un negribu atteikties no savas pagātnes. Tāpēc ka citas man nav, tā ir mana vienīgā. Un tāpēc manas domas bieži aizklīdis tādos ceļosr kuru sākums ir šajā pagātnē. Neapvainojieties. Ja viņu neredzēšu — neko nevar darīt. Tad jūs viņam to pateiksit'. Bet es… Vai zināt, esmu jau to atlaidusi.
— Atlaidusi?
— Uz visām četrām pusēm. Man labpatīk domāt, ka pati esmu gribējusi aizbraukt. Es viņu pametu, nevis otrādi. Šķīros no viņa. Un šeit atrodos nevis tāpēc, ka būtu izsūtīta, bet gan tāpēc, ka man sagribējās kādu laiku padzīvot — varbūt pat līdz mūža beigām — brīnišķīgā zemes stūrītī, kas ir tālu no pasaules burzmas un trauksmes, turklāt pieauguša, atturīga un neuzbāzīga cilvēka sabiedrībā. — Viņa jautri pasmaidīja. — Piekrītat, ka trijos vārdos es jūs precīzi raksturoju, vai ne?
— Ne ko pielikt, ne ko atņemt, — Juniors piekrita. — Varu tikai apskaust jūsu meistarību.
Viņi pārgāja pāri klajumam, un zāle atkal iztaisnojās viņu pēdās, iegāja birzī — un likās: burtiski pēc dažiem metriem apkārtne pārmainījās — kļuva krēslains, viņus apstāja vareni stumbri, koki sakļāva milzīgus vainagus, kuros neapklusdami sasaucās putni. Zoja izbīlī satvēra Junioru aiz rokas un parāva sāņus. Viņš pasmaidīja.
— Nebaidieties, tā nav čūska, bet zalktis.
— Tik un tā man bail… Iesim prom no šejienes.
Viņi pagriezās uz citu pusi un vēl kādu mirkli bija sadevušies rokās. Pēc tam Zoja savējo uzmanīgi atbrīvoja.
Viņi atkal iznāca pie strauta, tas laikam līkumoja pa visu viņu pasauli, un Juniors nebūtu varējis pateikt, vai to ierīkojušas viņa mašīnas no trešās tilpnes vai tāda bijusi Kombinatora programma, vai arī tas ir tikai planētas — šīs apkārtnes mikroreljefs. Vienā vietā strauts veidoja līci, tur bija redzamas vilkābelīšu tumšās galvas. Zoja sacīja:
— 2ēl, ka visi cilvēki tā nevar dzīvot. Vai tiesa, Junior?
Juniors padomājis pašūpoja galvu:
— Zoja, lielākā daļa neizturētu pat mēnesi.
— Vai jūs tā domājat?
— Šeit ir paradīze tikai filozofam. Vai arī, — viņš nenoturējās, — mīlētājiem. Tiem, kas ir garīgi aktīvi. Pārējiem šeit būtu šauri un garlaicīgi.
— Nezināju gan, ka jūs esat filozofs, — Zoja pasmaidīja. — Vai jūs pats to zinājāt?
— Nē. Taču domāju, ka šeit varu kļūt par jebko.
Viņa iesāņus pavērās Juniorā.
— Šeit ir tāds gaiss. Nesteidzieties kļūt citāds. Jūs esat ļoti labs tāds, kāds esat. Uzticams. Pats. Bet mūsu brīnišķīgā pasaule, kurā ir tik jauki… Iespējams, ka tas jums liksies aizskaroši, bet es tai diez kā neticu. Man tā neliekas noturīga. Pasaule, kas balstās uz kaut kādiem ļoti sarežģītiem tehnikas sasniegumiem …
— Tad arī jūs, Zoja, neapvainojieties, ja es teikšu, ka jūsu spriedumi šajā jomā ir nekompetenti.
— Es jau neslēpju. Un tomēr … Uzticama ir tikai daba,
— 2ēl, ka jūs nedzird mans tēvs. Viņš jums aplaudētu. Mani uzskati ir citādi. Daba ir tik daudzveidīga un mainīga, un ar visiem mūsu atsevišķiem panākumiem kopumā tomēr tik nevadāma, ka arī šodien mūsu iespējas iepriekš paredzēt tās uzvedību ir visai ierobežotas. Pie tam tā ir pārlieku nesteidzīga, šī jūsu daba. Tās priekšstati par laiku nav samērojami ar mūsējiem. 2ēl, ka jūs neredzējāt to, kas šeit bija, kad es nosēdos. Melna smilts un violeta tumsa. Tas, kas pašlaik ir ārpus kupola. Iedomājieties, ka mans kuģis būtu līdz augšai piedzīts ar sēklām, mēslojumiem, demontētām siltumnīcām stādu audzēšanai un tamlīdzīgi. Mērķis — pārveidot planētu līdz šīs pasaulītes līmenim. — Juniors plaši izpleta rokas. — Vai šodien es būtu tālu ticis? Bet viss, kas ap mums, radies trijās naktīs. Mēs savu pasauli izveidojām paši, iepriekš zinādami tās iespējas un to, kā rīkoties, ja tehnika kļūs kaprīza. Šo mūsu pasauli pilnībā ir konstruējuši cilvēki, bet vai tāpēc tā sliktāka?
Viņš it kā izveda Zoju ārpus šīs pasaules iekavām, pielīdzināja sev, jo cilvēks paliek cilvēks, viņš stāv pāri šai pasaulei. Liekas, Zoja tomēr to neievēroja.
— Jā, ļūs radījāt trijās dienās, — viņa teica, — bet ne jau pasauli. Mazu pasaulīti diviem. Bet jūs neesat spējīgs paveikt to pašu uz visas planētas. Vai es maldos?
— Nē, — piekrita Juniors. — Bet mēs ar jums atrodamies pie jaunas, diženas tehnikas nozares pirmsākumiem. Tā darbojas. Bet tas nozīmē, ka paies ļoti īss laiks — un eksistēs ne vien portatīvie Kombinatori, kurus var samontēt uz kuģa, bet gigantiskas iekārtas, ja ne planetārā, tad vismaz kontinentālā mērogā. Un cilvēki uz jebkuru, lai arī cik nemīlīgu planētu nogādās tieši šīs iekārtas, jo pēc tam visas pārējās problēmas atrisināsies pašas no sevis. Varu jums pateikt, ka principā šī problēma tika atrisināta, kad cilvēki atrada paņēmienu, kā iegūt no izplatījuma praktiski neierobežotu enerģiju. Jo visai Kombinatora aparatūrai tā nepieciešama milzīgā daudzumā. Bet bez enerģijas — arī viela. Vienalga kāda. Kombinators var uzbūvēt pasauli no jebkā. Lielisku, krietnu, drošu pasauli.
— Kurā dzīvos, — piebilda Zoja, — lieliskas, krietnas, uzticamas cilvēku kopijas. Vai es nekļūdos? Jūs radīsit pasauli, lai vairotu cilvēku kopiju skaitu?
— Kāpēc? Ā, lūk, kas jūs mulsina. Nē, Zoja, pilnīgi citādi. Nāksies tikai ražot īstu pārtiku. Izaudzēt. Vai arī sintezēt, tas būtu pat vienkāršāk. Starp citu, jūs diez vai esat ēdusi sintētisku pārtiku …
— Nav bijis vajadzības.
— Zoja, kādēļ tik nicinoši. Es to esmu lietojis. Kuģī atrodas pat sintezators. Katram gadījumam. Taču neuztraucieties: man ir ļoti daudz dabiskas pārtikas. Jūs jau zināt, ka mūs apgādā uz to labāko.
— Ai, Junior, — iesmējās Zoja, — es tāpat gandrīz mirstu badā. Bet jūs vēl aizskārāt gastronomisku tēmu…
— Atvainojiet, Zoja, es esmu stulbenis. Aizrunājos … Ejam! Vai zināt, es domāju, sāksim uzreiz gatavot no maniem krājumiem. Kāpēc jānoņemas ar divām brokastīm, divām pusdienām ..,
— Ak, jūs bezgalīgi atvieglosit manu dzīvi. Lai gan man patīk gatavot.
Viņi ātri gāja gar strautu, gan attālinoties, kad ceļā stājās alkšņu krūmi, gan atkal tuvojoties ūdenim, kas vizēja kā perlamutrs.
— Cik daudz zivju!
— Vai saķert jums pusdienām?
— Jā… Lai gan — nevajag. Mēs taču nupat vienojāmies, ka pusdienas būs kopējas. Bez tam — man to ir žēl.
Juniors pavīpsnāja un tikko manāmi paraustīja plecus. Sieviete paliek sieviete. Nu ko, arī tas ir brīnišķīgi.
Priekšā, mazliet iesāņus no strautiņa, parādījās māja. . — Zoja, vai tūdaļ sāksit saimniekot? Varbūt pēc pastaigas mazliet atpūtīsities? Es tikmēr aizskrietu pēc produktiem.
— Medībās, — viņa pasmaidīja.
— Jā. Kuģa mežonīgajā pasaulē.
* * *
— Gudrinieci Man vajadzīgi produkti… Labi, es pats
atlasīšu.
Juniors devās uz noliktavu un ilgi tur rakņājās. Tā sa- vandīja, ka pēc tam ilgi nāksies visu savākt un automāti laikus neizsniegs to, ko Juniors Gudriniecei būs pasūtījis. Bet tas — vēlāk. Pašlaik galvenais — Zoja grib ēst.
Viņš piepildīja krietnu mugursomu no jaunu teritoriju pētīšanai paredzētā komplekta.
— Gudriniec, kā tur jūtas mūsu Kristāls? Vai aug?
Bet kam tev, ja tā padomā, nepieciešams Kristāls? — viņš pēkšņi nodomāja. Tu jau nekur nelidosi. Kuģis tev tagad ir enerģētiskā un tehniskā bāze uz ilgiem gadiem, nekas vairāk. Ja nu vēl dzīvojamā telpa. Bet Kristāls vajadzīgs tikai lidojumā, pārejot no viena izplatījuma citā. Tu bez tā iztiksi.
Taču uzvarēja ieradums cienīt kārtību un drošību. Ja Kristālam jābūt, tātad — tam ir jābūt. Un punkts. Juniors apmierināti uzklausīja ziņojumu par to, ka Kristāls ir kārtībā. Un pamāja ar galvu.
— Gudriniec, ja gadīsies kaut kas steidzams, mani varēsi sameklēt pa jauno telefona līniju.