— Junior, tu daudz domā par bērniem.
— Varbūt tu uzskati, ka es tam esmu pārāk jauns?
— Nē. Labi, ka tu vēl tam neesi pārāk vecs. Es izpildīšu arī šo tavu uzdevumu, pamēģināšu noskaidrot. Es tomēr pārāk nepaļaujos uz to, ko nosakām teorētiski. Nepieciešams eksperiments.
— Gudriniec! Saproti savā sēnes prātā: iekams dzemdēt bērnu, ir jāzina, ka viņam nedraud nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā.
— Jā, protams. Šajā brīdī es piemirsu, ka jūs neizkaisāt miljoniem sporu, kā to darām mēs. Jums ir jādomā par katru pēcnācēju.
— Tieši tā.
— Labi, es padomāšu.
* * *
Nākamajā reizē:
— Gudriniec, man ienākusi prātā gaiša doma.
— Es klausos.
— Nokopē no manis matrici.
— Kāpēc?
— Ja ar mani gadījumā kaut kas notiks, lai… Kombinators varētu mani atjaunot.
— Tas ir loģiski. Paskaidro, kā to izdarīt.
— Es nezinu.
— Es arī nezinu.
— Bet tu vari uzzināt. Mums ir visi Kombinatora dati. Viss par viņa iekārtu un darbību. Ir gatavas programmas. Tu ar savu nevainojamo loģiku un darbaspējām salīdzinot un analizējot varētu saprast, kas, pirmkārt, viņam ir vajadzīgs kādi dati un kādā veidā, otrkārt — kā mēs varētu šos datus iegūt. Pēcāk mēs varētu padomāt par nepieciešamās aparatūras radīšanu. Nedomāju, ka tā mums būtu pārlieku sarežģīta.
— Labi. Tas nav vienkāršs uzdevums, bet es to risināšu.
— Paldies. Ko tu uzzināji par to, ko es tev iepriekš lūdzu?
— Pilnīgi ticamu — gandrīz neko. Šo to — ar deviņdesmit procentu varbūtību. Lai šeit varētu rasties un eksistēt jaunas būtnes, nepieciešams Kombinatora darbību noteiktā veidā koriģēt. Diez vai citādi kaut kas būtu iespējams.
— Kā to paveikt?
— Ja tu dosi uzdevumu to noskaidrot — es pacentīšos.
— Lūdzu, izdari to.
— Junior!
— Klausos.
— Kristāls ir gatavs jau sen. Bet līdz šim brīdim nav izņemts no inkubatora un uzstādīts vietā. Kuģis nav kārtībā.
— Es nekur netaisos lidot.
— Kuģis nav kārtībā. Tā nedrīkst būt.
— Nav svarīgi.
— Ir svarīgi. Es nevaru tikmēr risināt tavus uzdevumus, kamēr mani kaitina sajūta, ka nav kārtībā kuģis. Saproti, Junior, es to sajūtu ar sava ķermeņa turpinājumu. Ja tu gribi saņemt atbildes — uzstādi Kristālu.
— Labi. Ja tu tā vēlies.
— Es nevaru vēlēties vai nevēlēties. Tas ir nepieciešams — tātad tas ir jādara.
— Es to izdarīšu.
sfr * flr
Taču Juniors arī pēc šīs sarunas tūlīt neķērās pie Kristāla. Pārāk daudz bija visādu citādu darbu. Viņi ar Zoju vija savu ligzdiņu. Juniors turklāt vēl tēloja tik kaislīgu zemkopi, ka patiesi varēja nodomāt — rakņāšanās pa zemi viņam vienmēr sagādājusi baudu. Viņš sagatavoja Zojai, viņas puķēm, vēl vienu lauciņu; tomēr no tā, kas bija iesēts pirmajā, neuzdīga neviens stādiņš. Viņiem, nezinošiem ne botāniku, ne agronomiju, neizdevās saprast — kāpēc, bet viņi cītīgi turpināja darbu, lai gan aizvien mazāk ticēja panākumiem.
— Junior, — Zoja reiz teica, — sēklām joprojām nedīgst asni, es dažas izraku, tās nemaz nav pārmainījušās: sapuvušas nav, bet nav ari sākušas dīgt.
— Diemžēl, — iztaisnojies un atbalstījies pret lāpstu, piekrita Juniors. — Kombinators tās acīmredzot kaut kā neitralizē un šeit var eksistēt nevis īstie, bet tikai viņa radītie augi.
Zoja novērsās.
— Ko tu? Vai tas tevi tik ļoti sarūgtina? — Juniors satraucās.
— Ne jau tas vien. Es jau arī neesmu īsta … Esmu pieradusi pie šīs domas, jo pilnībā tev uzticos. Bet reiz tu sāksi man to pārmest.
— Zojiņ, padomā! Pārmest tev? Tu esi miljonreiz labāka par visām, kā tu saki, īstajām. Es nekad un neko tev nevarēšu pārmest.
Zoja pagriezās pret viņu. Tās acīs mirdzēja asaras.
— Protams, šeit ne. Bet ja te kaut kas notiks…
— Neliekas vis, — Juniors atbildēja, — ka te varētu notikt kaut kas tāds, ko mēs nevēlētos.
— Vai tas ir pavisam izslēgts?
Juniors padomāja.
— Principā nav …
— Redzi nu. Un tad — viens no diviem: vai nu tev nāksies aizlidot un pamest mani šeit…