— Vai arī palikt ar mani, nokļūt briesmās un, iespējams, iet bojā. Vai gan tad tu nesāksi man pārmest!
— Nē, mīļā. Bet tev ir taisnība, ka mums patiešām jāsagatavojas uz visādām nejaušībām. Atklāti sakot, es joprojām uzskatu, ka nekas briesmīgs šeit nevar notikt. Taču vajag … gan tava, gan mūsu miera dēļ.
— Ko nozīmē — «sagatavoties uz nejaušībām»? Tik un tā tev būs tikai divas iespējas: vai nu palikt ar mani, vai arī aizlidot…
— Kopā ar tevi!
— Es — uz kuģa?
— Tieši tā!
— Bet tu taču teici… Vai arī tas tā nav?
— Viss ir tieši tā, kā es teicu: pašlaik tu nevarēsi ieiet kuģī. Bet esmu pārliecināts, ka te kaut ko var mainīt. Kaut ko izdomāt.
— Pasaki — ko.
— Pagaidām vēl nevaru. Man vajag kārtīgi padomāt un aprunāties ar Gudrinieci. — Juniors aplūkoja uzrakto lauciņu: augsnes virskārta bija plāna, zem tās atradās tā pati melnā smilts. — Liekas, šodienai pietiks. — Iedūris lāpstu zemē, Juniors piegāja pie Zojas un apskāva to ap pleciem. •— Mazā, vai neiesim vakariņot? Jāteic tev, ka tāds darbs labvēlīgi ietekmē apetīti. Vai tev neliekas, ka vīrieši vispār ir ārkārtīgi rijīgas būtnes?
— Liekas gan, — atbildēja Zoja. — Vienkārši nesaprecu, ka līdz šim esmu varējusi ar to samierināties. Taču vienīgais veids, kā puslīdz saglabāt ģimenes vienprātību, ir — jūs paēdināt.
— Tev taisnība, — sacīja Juniors. — Bez barības es kļūstu vārgs. — Viņš satvēra Zoju pie rokas un pļāpāja tālāk: — Baidos, ka tā es nevarētu noiet pat ne trīsdesmit kilometru. Bet pēc pusdienām — varētu gan.
— Pagaidām aiznes mani līdz mājai, — apskāvusi viņu ap kaklu, teica Zoja. — Lai tā būtu, pēc vakariņām es tev atļauju nēsāt mani uz rokām, kamēr neapniks — man.
— Piekrītu!
Kad viņi jau tuvojās mājai, Juniors, kas visu laiku tā arī bija nesis Zoju, klusi pavaicāja:
— Vai tāpēc sāki runāt par iespējamām nepatikšanām, lai nebūtu kājām jāiet mājās? Ak, sievišķīgā viltība!
Zoja pavērās viņā ar nopietnām acīm.
— Nē. Tikai… Vai zini, Junior, mani nez kādēļ māc nemiers.
— Vai vari paskaidrot — kāpēc?
— Nē. Paskaidrot nevaru neko. Bet… kaut kas nav labi. Un dažkārt man atkal kļūst baigi. Kā pašā sākumā. Droši vien tās ir tikai manas iedomas un tu par tām smiesies!
Juniors klusēdams uzkāpa pa kāpnītēm verandā un atļāva Zojai nostāties uz grīdas, taču vēl turēja apskautu.
— Nē, — tikai tagad viņš atbildēja, — es nesmiešos. Pie mums — TI — intuīcija ir lielā cieņā, mēs nekad ne- smejamies par sajūtām, pat ja tām nav loģiska pamatojuma. Vai zini, kas man būs jāizdara, iespējams, rīt pat? Atkal nepieciešams izlūklidojums — turp, uz melno caurumu — vai kā tas saucas.
— Es ļoti uztraukšos, — klusi noteica Zoja. — Cik žēl, ka es nevaru lidot ar tevi.
— Tad jau briesmas nedraudētu? — Juniors smaidot noprasīja.
— Nē, — viņa nopietni atbildēja.
— Tu būsi kopā ar mani, — viņš sacīja. — Vai gan es tagad varu eksistēt viens? Tu vienmēr esi blakus.
— Es zinu, — pamāja Zoja.
* * *
Kamēr gaisa strāva nebija izsviedusi agraplānu ārpus kupola, Junioram likās — šis lidojums diez vai atšķirsies no iepriekšējā. Jo patiešām: cik varēja spriest no iekšpuses, vējš nebija cēlies, bet kas gan cits varēja apdraudēt viņu dārzu?
Vējš patiešām bija palicis vienmērīgs, bez rāvieniem un pauzēm, blīvs kā bezgalplaša upe bez salām un sēkļiem. Nokļuvis brīvā izplatījumā, Juniors necentās tūlīt uzņemt augstumu, lai gan atcerējās — jo augstāk, jo gaisa plūsma vājāka. Viņš pašlaik netaisījās atkal lidot uz melno grēda jeb ēnu, lai gan parādība joprojām viņu interesēja; Juniors nolēma veikt dažus aizvien plašākus lokus, lidot kā pa augošu spirāli, centrā atstājot kupolu. Junioram tāds lidojums likās nepieciešams vismaz tāpēc, lai pārliecinātos, ka visapkārt kupolam, izņemot šo grēdu, nav nekā nesaprotama vai draudoša.
Pilots uzreiz saprata, ka ir notikušas izmaiņas kupola tuvumā. Kādas? To viņš apjēdza tikai otrajā lokā. Jo tālāk no kupola, jo biežāk starp melnajām smiltīm kļuva redzami gaiši plankumi. Vispirms Juniors nodomāja, ka tās arī ir smiltis, tikai citā krāsā — baltas, bet, nolaidies zemāk un nolidojis dažus simtus metru gandrīz virs pašas zemes, viņš saprata, ka tas tā nav: gaišākie plankumi bija no smiltīm tīra klinšaina pamatne. Ļoti iespējams, ka smiltis pakāpeniski izpūta vējš. Trešajā lokā Juniora skatienam šādi plankumi atklājās jau biežāk, lieli klints laukumi bija nopūsti, šur tur vēl smiltis tecēja padziļinājumos. Varēja nodomāt, ka melnās smiltis tagad palikušas tikai diezgan plašā, apaļā laukumā, kura centrā jautās kupols — caurspīdīgs un no šejienes it kā spilgti zaļš traips uz krēslaini violeta fona. Iespējams, ka arī pats kupols aizturēja smiltis — ne tikai vēja necaurlaidības dēļ, bet arī pats spēka lauks kaut kā iespaidoja, aizturēja smiltis savā tuvumā, varbūt piešķīra tām statisku lādiņu? Juniors nepaguva, kā nākas, par to padomāt: viņa uzmanību piesaistīja kaut kas jauns, tas viņu galīgi neiepriecēja, bet, gluži otrādi, lika sadrūmt un pat sakniebt lūpas.
Tā bija plaisa. Melna josla, šaura un draudīga kā nazis, pāršķēla gaišāko virsmu, abi tās gali sākās un beidzās aiz pārredzamās telpas robežām. Protams, ka plaisa te varēja būt, likās, pati par sevi tā nav nekas briesmīgs: akmens monolīts taču nevar būt bezgalīgs. Bet Junioram izlikās, ka plaisa ir svaiga. Viņš par to pārliecinājās, nolaidies zemāk un nolidojis gar to dažus simtus metru, samazinājis ātrumu, lai sekotu visiem tās izlocījumiem. Juniors saprata, ka plaisa radusies pavisam nesen, jo, zemu lidojot, viņš skaidri redzēja, cik tā ir milzīgi dziļa.
Ja vien akmens plato struktūra arī agrāk būtu bijusi tāda, smiltis plaisu sen būtu aizpildījušas, nolīdzinājušas to līdz ar klints virsmu. Taču smilšu plaisā nebija. Gluži otrādi, likās — no dziļuma nāca kāda augšupejoša strāva, jo lidaparātu vairākas reizes viegli sakratīja, kad tas atradās virs šaurās, apmēram metru platās plaisas. Juniors pēkšņi pieliecās pie paša stikla: vai nedrošajā gaismā viņam tikai rēgojās, vai arī plaisas malas patiesi svārstījās viena pret otru, tikko manāmi elpoja? Ja tiešām elpoja, tad tā ir ļoti satraucoša zīme: vairs nevarēja rēķināties ar tā pamata nesatricināmību, uz kura stāvēja un ar kuru pašlaik it kā bija saaudzis kuģis; bet cilvēkiem kuģis bija viss — spēks, dzīvība un cerība — visa avots šajā pasaulē. Un pašas viņu pasaules avots.
Lai pārliecinātos par novērojumu pareizību, Juniors nolēma nosēdināt lidaparātu blakus plaisai. Viņš bija pārliecināts, ka šāds manevrs viņam nekādi nedraud: pie pašas virsmas vējš nav tik stiprs, lai mašīnu apgāztu; galu galā tā bija Juniora profesijas būtība — izkāpt uz nepazīstamas planētas, dzīvot pat diezgan nelabvēlīgos apstākļos, nevis tikai vadīt nebeidzamas dienas lidojošā kuģī… Doma par Zoju viņam lika tikai acumirkli aizkavēties — ja ar viņu kaut kas notiks, tā aizies bojā —, tagad viņš atbildēja ne tikai par sevi vien! … Šis acumirklis viņu izglāba.
Atskanēja zema, varena, rūcoša dārdoņa, mašīnu pasvieda augšup, un, tikai pateicoties vecajām iemaņām, Juniors paguva savlaicīgi pārņemt vadību. Tur, kur viņš tikko bija gatavojies nosēsties, atvērās bezdibenis. Plaisa izplētās pēkšņi, vienā rāvienā, it kā kāds visvarenais būtu negaidīti parāvis vienu akmens masīva malu un atvirzījis vēl par pieciem metriem. Gaiss sāka virmot, pēkšņais virpulis sāka vilkt lidaparātu augšup. Vējš uzreiz pieņēmās spēkā, kā būtu uzlidojis neredzams gaisa cunami, un vēlās tālāk, ieraujot sevī visu, kas bija apkārt. Melno smilšu paliekas priekšā, tuvāk kupolam, pacēlās gaisā, sāka virpuļot un izstieptā iesmveidīgā mākonī aizlidoja pa vējam — uz tālo, bet nesaprotamā kārtā visu iespaidojošo melno caurumu. Laiks doties mājup, nodomāja Juniors. Tur pašlaik var izrādīties nepieciešama mana iejaukšanās. Lidot bija grūti. Lidaparāts klausīja sliktāk nekā agrāk: pārāk neliels bija ātrums attiecībā uz gaisa masu, kas nesa agraplānu. Lidot ātrāk bija bīstami: atmosfērā atradās smiltis, ar tām varēja piesērēt gaisa filtrs. Vai pacelties augstāk?
Riskanti: var aizjoņot garām kupolam vai pāri tam, bet atgriezties pret tādu gaisa plūsmu būs daudz sarežģītāk.
Tikai daudzos gados iegūtā lidaparāta vadīšanas pieredze sarežģītos apstākļos līdzēja Junioram veiksmīgi nobeigt lidojumu. Kā arī pienācās, Gudriniece atvēra caurumu aizsarglaukā tikai uz sekundes daļu, bet arī pa šo brīdi zem kupola iebrāzās smilšu strūkla, sāka riņķot iekšējā, pretējā virziena vējā un lēnām nosēdās. Arī šeit vējš bija cēlies, Juniors to sajuta uzreiz un nemaz nevadīja agraplānu angārā, bet nosēdās laukumiņā starp kokiem, kur brāzmas bija vājākas. Izlīda ārā un gāja mājup. Noskrējusi no verandas, viņam pretī metās Zoja. Viņi apskāvās un ilgi stāvēja. Pat nepārmijuši ne vārda, abi saprata kopīgo apņēmību: būt gatavībā, lai izturētu tuvojošās briesmas, un, ka tādas būs, to viņi nojauta.
* * *
Tajā pašā dienā Juniors ķērās pie Kristāla uzstādīšanas. Viņš strādāja koncentrēti un cītīgi, nevēlēdamies zaudēt ne minūti laika. Tagad viņš pa īstam saprata — kuģis vēl var noderēt un ne tikai kā enerģētiskā iekārta vien.
Zoja skuma.
Pa vakariem Juniors centās ar maigumu izkliedēt domas, kuras acīmredzot arvien vairāk pārņēma Zoju, lai gan skaļi viņa par tām neteica ne vārda. Tikai reiz viņai paspruka:
— Tu esi kļuvis tāds, ka es pat sāku baidīties …
— Veltīgi. Nekas nav mainījies.
— Man liekas, tu it kā atvadies no manis.
— Muļķības, — Juniors viņai patiesi atbildēja. — Es nekad no tevis nešķiršos. — Viņš pasmaidīja. — Es, gluži otrādi, jūtos mierīgs. Jo šeit tu nevienā citā neiemīlēsies.
— Pat ja šeit būtu miljons citu… — viņa sacīja.
— Tomēr labi, ka nav. Apsveic mani: es uzstādīju Kristālu. Tagad mūsu rati ir pilnīgā kārtībā.
— Tavi, — Zoja izlaboja.
— Mūsu. Jo, ja mēs tos izlietosim, tad tikai divatā.