Visā šajā tehnikā nekā principiāli jauna nebija, tā drīzāk satrieca iztēli ar visa mašīnu milzuma darbības vienotību un darbu vērienu. Visa sistēma, viss komplekts numurs trīs, veļot sev pa priekšu dārdoņas un liesmu vilni, virzījās, minūtē veikdama vairākus metrus, pa gatavu ceļu, kurš noklājās tai priekšā. Kolonnas beigās rāpoja mucvei- dīgie kriogēni, kas noklātā ceļa temperatūru samazināja līdz tādam līmenim, ka pa to varēja iet ar basām kājām. Tomēr ne jau tāds pārvietošanās veids šeit bija paredzēts — kad komplekta mašīnas bija iedziļinājušās džungļos kādus simt metrus, kuģa kravas celtnis, atkal nolaidies, atļāva izripot uz jaunā ceļa izveicīgam visurgājējam, un tā bija vienīgā mašīna visā komplektā, kuru vadīja tieši
cilvēks. Vienīgais cilvēks visā kuģī: pats Seniors.
* * *
— Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai tādā ceļā nokļūtu līdz vajadzīgajam punktam, — Seniors stāstīja dēlam. — Un pa visu šo laiku neradās ne mazākais šķērslis, ko varētu uzskatīt par saprātīgu pretdarbību. Es varēju darīt ar mežu, ar visu pianētu, ko vien gribu. Tikai tad, kad biju jau pie mērķa, Kurjers atkal ierunājās. Ļoti mierīgi viņš pateica apmēram tā: «Man ļoti žēl, bet mūsu saruna ir priekšlaicīga. Vajadzēs to atlikt.» Atklāti sakot, es apjuku. Nodomāju, ka esmu viņu nobaidījis. Sāku pārliecināt, ka mūsu varenība viņiem nav bīstama, ka mēs esam humāna, civilizēta rase… Uz to viņš atbildēja: «Pagaidām vēl ne. Bet mēs pagaidīsim.» Es paguvu tikai pavaicāt: «Kad, kur?…» Un izdzirdēju atbildi: «Kad būsim pārliecināti, ka jūs pārvaldāt arī procesa otru pusi.» Un viss.
— Atceros, par to tu ziņoji TI.
— Protams. Bet vairākums pie mums sliecas domāt, ka viņš nobijās un ka viņa vārdi jātulko tā: «Mācējāt nobaidīt — mākiet arī nomierināt.» Kopš tās reizes mēs visur cenšamies rīkoties ārkārtīgi uzmanīgi. No Zindika planētas vispār atsaucām savu misiju. Taču es domāju, ka Kurjeram prātā bija kas cits. Jūs parādījāt, ka mākat dedzināt, viņš man teica, parādiet, ka mākat arī izaudzēt.
— Un tu ar to sāki nodarboties, — Juniors neatturējās nepavīpsnājis. — Tēt, tu esi brīnišķīgs.
— Tā gluži nav. Tad es nolēmu nodarboties ar kaut ko citu. Parādījās «Anakola» projekts. Es atļāvu iekārtot kuģi tā izpildei. Uzradās Georgs ar savu Kombinatoru. Es uzreiz sapratu, kādas perspektīvas tas sola, un atbalstīju viņu. Bet tūlīt pat nolēmu, ka tas nav priekš manis. Jāsāk ar melno darbu, ar izmēģinājumiem, bet es jau esmu gados. Tas ir nākamās paaudzes uzdevums. Tad es palūdzu, lai izsauc tevi. Tiesa gan, es nebiju domājis, ka Georgs savu projektu realizēs tik ātri: viņam taču tikai viena puse bija uz papīra, bet otra — galvā. Taču viņš nav vienkāršs fanātiķis, viņš ir stūrgalvīgs fanātiķis. Daudzi viņu pamet, jo nevar sastrādāt. Taču uz katru vietu, kas atbrīvojas, pretendē divi vai trīs citi, labāki par iepriekšējiem.
— Jā, viņš ļoti ātri tika galā. Jau pilnā gaitā notiek montāža.
— Dēls, tad kāpēc tu esi šeit, nevis uz kuģa?
— Atmetot patmīlību, jāatzīstas — viņš mani vienkārši izdzina. Pateica, ka ārpus tilpnes numurs viens viņš netaisās iziet, bet tur viņam aukles neesot vajadzīgas. Spriežot pēc viņa vārdiem, uz tilpni man ceļš slēgts, jo tā būs aizzīmogota. Mans darbs — tikai pavadīt Kombinatoru pa izplatījumu, veikt dažas pārejas un Re-pārejas, lai pārbaudītu, kā šī viņa viituve iztur ceļojuma smagumu un vai pēc tam tajā vēl var izvārīt zupu. Tāpēc man atradās laiks apraudzīt tevi.
— Tātad tev par to nav nekāda priekšstata? …
— Nē, kāpēc gan. Es biju klāt poligonizmēģinājumos, kad tika realizētas atsevišķas, vienkāršas programmas. Šādas tādas zināšanas sagrābstījos. Citādi jau nedrīkstēja, jo Kombinators pieslēgts pie Gudrinieces, tas ietaupīja milzumu laika, viņiem nevajadzēja izgatavot vadošo skaitļotāju. Bet Gudriniece jau ietilpst manā saimniecībā, te bez manis viņi neko nedrīkstēja aiztikt.
— Tas nozīmē, ka tu viņu vēl .satiksi pirms starta. Pagaidi, nogriezīšu ziedus. Ne tik daudz viņam, kā viņa sievai. Vai tu esi to redzējis?
— Jā, — atturīgi atbildēja Juniors. — Skaista sieviete.
— Un tikai? Nu vai zini…
— Iespējams, ka mUjins atšķirīga gaume.
— Iespējams.,. Starp citu, — Seniors sacīja, — par sievietēm …
— Nevajag, — Juniors drūmi noteica.
— Pacieties. Tu zini, ka es nejaucos tavās darīšanās. Lai gan, kad es biju tavā vecumā, man jau sen biji tu. Bet nav neviena, kam ar laiku tu varētu pateikt to pašu. Lai gan tā ir tava darīšana. Mani šādi jautājumi interesē tikai no profesionālā viedokļa.
— Lūdzu, atšifrē.
— Vai tas tiešām ir nesaprotami? Tu aizlidosi. Ko tu atstāj? Ko ved sev līdzi? Ko vari atrast un atvest jaunu? To nezinot, grūti palaist cilvēku izplatījumā un būt par viņu mierīgam. Tāpēc es aizbraucu pie Ledas.
— Tu?
— Tieši tā — ņēmu un aizbraucu. Nekādi nevaru tevi iepriecināt.
— To es zināju arī tāpat. Es neesmu vainīgs un arī nenožēloju …
— Ko tad tu aizved sev līdzi? Savu brīvību? Bet ko tu ar to tur iesāksi? Uzklausi mani…
— Tēt, nevajag. Tu droši vien visu runāsi ļoti pareizi, pareizi priekš tevis. Taču ir arī kas tāds, kur svešai pieredzei nav nozīmes, kas jāapgūst pašam. Tā kā atļauj to darīt man.
— Ak tu muļķa cilvēk!
•— Lai tā būtu.
Viņi paklusēja, kamēr tēvs nogrieza ziedus.
— Tikai neaizmirsti pasniegt.
— Georgam. Sievu es diez vai redzēšu.
Seniors pamāja, un viņi atkal apklusa. Itin kā būtu pateikts viss, ko bija gribējuši. Tam, kas netika pasacīts, laikam arī nebija jāizskan.
— Tad nu .i. — teica Juniors, uzmanīgi paspēris soli uz priekšu.
Viņi apskāvās.
— Lido, — sacīja Seniors.
Un viņš aizlidoja.
* * *
Viņš sāka darboties ātri un mērķtiecīgi, kā bija radis. No caurspīdīga maisiņa iebēra analizatora uztvērējā sauju vietējo smilšu. Ieslēdza. Tas klusi iedūcās, un gandrīz acumirklī uz displeja kļuva redzami simboli un skaitļi.
— Tā-tā-tā-tā-tā, — Juniors prātodams murmināja. — Smiltiņas nav bagātas, pat vienkārši nabadzīgas, bet tas tikai nozīmē, ka to vajadzēs krietni daudz. Par laimi, tām tālu pakaļ nav jāiet. Būs nepieciešamas kaut kādas izmaiņas inkubācijas režīmā, tūlīt palūgsim izskaitļot, kādas tieši…
Juniors paklusu uzrunāja Gudrinieci un, kad tā atsaucās, piedāvāja tai šo uzdevumu. Viņš iztēlojās, kā tā būtu nicinoši sakniebusi lūpas, ja tādas būtu, un tā vispār būtu cilvēks, nevis tāda līdzība domājošai sēnei, kas atvesta no kādas tālas planētas. Mūsdienu elektronskaitļotājus šīs sēnes apsteidza par simt procentiem gan mazā apjomā, gan daudzpusības dēļ, bet izmaksāja briesmīgu naudu, tādas uzstādīja tikai uz augstākās klases meklētā jkuģiem. Gudriniece dzīvoja īpašā nodalījumā, kur bija radīta viņas dzimtās alas vide un kur Juniors nevarēja ielūkoties, lai ari kā vēlētos: Gudriniece un kuģis bija saistīti ar tās pašas tehnikas — adapteru, pastiprinātāju, pārveidotāju, ekrānu un pārējo līdzekļu palīdzību, kas vājos impulsus pārveidoja darbībā, taču sarunāties ar viņu varēja tieši, jo Gudriniecei piemita īpašība ģenerēt ļoti spēcīgu paralauku. Sēne nekad nepiedalījās abstraktās sarunās, iespējams — nevarēja, bet varbūt viņai cilvēks kā sarunu biedrs likās pārlieku primitīvs. Taču acīm redzami tāda dzīve to apmierināja, tā darbojās precīzi, un visdrīzāk jau nebija domājoša būtne — lai gan par to vēl joprojām strīdējās —f bet tikai bioloģiska domāšanas iekārta — neapdvē- seļota. Tādos smalkumos Juniors necentās ielaisties, tam neatlika laika un nebija ari vajadzības. Viņš noteikti zināja, ka Gudriniece nav cilvēks, ar to pietika.
Izrīkojis Gudrinieci, Juniors ieslēdza inkubatoru, lai tas iesildās. Viens kamielis izlīda caur adatas aci, viņš apmierināts konstatēja, savu iekšējo monologu visu laiku risinādams skautu žargonā, it kā patiešām vēl būtu puika. Šis ieradums pašam netraucēja, bet citu šeit nebija… Tagad tālāk. Detalizēta atmosfēras analīze. Atkal simboli un skaitļi. Tā-tā-tā-tā… Ūdeņraža šeit pietiks veselam Pasaules okeānam. Tas nozīmē, ka ūdens būs. Skābeklis — no smiltiņām, no dabiskā silīcija oksīda, bet silīcijs un ogleklis (no tā paša gaisa) ir visai noderīgi Kristāla veidošanai. Pamaz cietzemju elementa, to dēļ acīmredzot vajadzēs mazliet aizkavēties. Ģermāni ja nav nemaz, bet to dabūsim no vecā Kristāla, tā ka arī te viss ir pilnīgā kārtībā. Tātad — arī otrais kamielis ir izlīdis. Liela karavāna, laba karavāna…
Tā pats sev par prieku pļāpādams, Juniors ķērās pie smilšu krājuma izveides. Skaidri nodiktēja Gudriniecei uzdevumu. Iemirgojās tablo: trešā tilpne dehermetizēta, septiņpadsmitais mehānisms gatavs izejai; septiņpadsmitais uz celtņa; septiņpadsmitais uz grunts, stop. Brīnišķīgi, nodomāja Juniors. Atkal sākās uguntiņu deja: divdesmit pirmais uz grunts … astotais uz celtņa … Trīspadsmitais … Ar ūdens daudzumu, kuru dažās stundās varēja radīt trīspadsmitais mehānisms, būtu pieticis vidēja lieluma ezeram. Kristālam būtu gana ari ar desmit reizes mazāku. Tomēr prakse ieteica veidot ūdens rezervi, pēc tam to uzmanīgi sūknēt no augšas, bet ne no pašas virspuses, jo tas atviegloja attīrīšanu. Tas nozīmē, ka būs ezers. Iespējams, pirmoreiz šīs planētas vēsturē. Žēl, nebūs kam par to priecāties. Ja nu te vēl būtu kāds iedzīvotājs … Junioram kļuva jautri, atraisījās fantāzija … Viņš būtu visu ko sastādījis ap ezeru. Teiksim — palmas. Kokospalmas un visādas citādas, kādas nu mēdz būt. Bērzus, priedes, eikaliptus, arī lazdas, sēnes.. . Nu nē, viņš nodomāja, sēnes jau nav nekādi koki. Nospļauties par to — man būtu bijuši koki, kokveidīgas sēnes. .Piemēram, ar cepurīti desmit metru diametrā. Droši vien Gudriniecei būtu patīkami šeit satikt radus. Vai nav laba ideja? Planētu iecerējis un izveidojis TI uzticīgais kareivis Juniors, Seniora dēls. Juniorlenda. Bērniem ieeja brīva.
Apkārt noteikti jāaug zālītei. Gan garai, gan zemai, nebūtu par ļaunu ezerā audzēt zivis. Un ari vēžus. Kokos lai sēž un dzied putni. Pie tam palmās — turklāt vēl pērtiķi. Tad gan būtu jautri… Un noteikti runājošie papagaiļi, sasodīts, gandrīz aizmirsu, kā tad bez papagaiļiem? Nekādi nevar …
Jā, nodomāja Juniors. Tas nemaz nav tik sarežģīti. Mašīnas saraks bedrītes. Cik vajag un pat vairāk. Sēklu man ir gana, tikai žēl, ka nav īstās. Iestādīšu tās šeit — un sāks augt lēcas, gredzeni, aplikas, uzmavas, mikroshēmas, releji, atsperes, stangas, zobrati… Tad nu gan būs dārziņš, kāda droši vien visā pasaulē nav.
Var rīkoties ari citādi. Dot Gudriniecei komandu… Lai gan ezers tik un tā ir nepieciešams, bez tā neiztikt, viņš jau nopietni nodomāja, atgaiņājot kādu pieticīgu, bet rosinošu domu. Un nokomandēja: trīspadsmitajam — uzsākt. Pa to laiku septiņpadsmitais jau bijapiesūknējis pilnu bunkuru ar smiltīm. Tās bija tīras un sausas. Protams, tās vēl jāizsijā ne vienreiz vien. Kristāls ir neiedomājami kaprīzs .,, Gudriniece jau bija paguvusi aprēķināt režīmu atbilstoši izejmateriālu parametriem. Kā tur? Nekā īpaša. Tiesa, kā jau Juniors bija paredzējis, salīdzinājumā ar klasisko laboratorijas variantu proves aizkavējās. Vai uz ilgu laiku? Par piecdesmit procentiem. Tātad divu nedēļu vietā nosēdēsim šeit trīs, tas arī viss. Lai arī kāds būtu izlūks, bet pacietīgam viņam jābūt gan. Citādi dzīve būs īsa. Taču es neapšaubāmi dzīvoju, jo esmu objektīva realitāte, kas pati eksistē savās sajūtās …
Tāpat kā citiem, viņš nodomāja. Jā, dažam labam šī realitāte ari izpaudās sajūtās. Reiz Leda …
Stāt! — Juniors sevi aprāva. Nekādas Ledas nav. Viņa ir iedomu auglis. Labāk strādā, neķer mušas! Bezdarbībā rodas visas liekās domas.
Pa to laiku inkubators bija iekļāvies režīmā. Jau vārījās pirmais izejvielu sastāvs, kas bija bagātināts ar visām iespējamām piedevām no kuģa krājumiem. īstais brīdis sākt procesu.