— Junior!
— Ko tev vajag, Gudriniec?
— Vai saglabāt kupola augstumu?
Jāpadomā. Ja saglabāsim, tā augstums būs pusotras reizes lielāks par balsta rādiusu. Kupola stabilitāte samazināsies. Nē, kupolam jākļūst zemākam. Trīssimt metru — pilnīgi pietiekams augstums. Tomēr ieeja dzīvojamajā korpusā tad atradīsies jau ārpus kupola — tas neder.
— Augstumu samazināt par simt piecdesmit metriem.
— Sapratu.
— Kā pastiprinās vējš, Gudriniec?
— Stundas laikā — desmit metru sekundē.
Tas nozīmē, ka vēl dažas stundas varēsim darboties nosacītā mierā. Varbūt pat veselu diennakti. Diennakts — tas ir bezgalīgi daudz. Pašlaik visi drošības pasākumi it kā būtu veikti. Jāķeras pie darba — emiteru pieslēgšanas. Diez vai izdosies tos, kā nākas, izmēģināt. Bet arī pieslēgšana jau būtu milzīgs panākums. Tad atliks tikai tīrie sīkumi. Bet iepriekš — vēl viens darbs.
— Gudriniec! Izskaitļo atkāpšanās iespēju no pieņemtā kupola konfigurācijas. Izveidosim to ovālu. Vai pat pilien- veidīgu. Plūdlīnijas. Kādēļ mums būtu jātēlo viļņlauzis? Lai vējiņš mūs apiet.
— Sapratu.
— Tā. Tagad …
Tagad vispirms jāatgriežas mājās. Jānomierina Zoja. Jā- iedveš viņai, ka visbriesmīgākais jau garām. Jāpabrokasto kopā. Kas tad galu galā ir noticis? Slikts laiks — nekas vairāk. It kā uz Zemes nekas tāds negadītos.
Tā spriežot, Juniors skriešus pārvarēja attālumu līdz mājai. Uz ceļa daži koki gulēja, izrauti ar visām saknēm, lauzuma baltie zobi atgādināja galvaskausa ņirdzienu. Tas nekas, toties pārējie noturējās … Ieraudzījis mājas, Juniors iesvilpās. Mjā-ā… Jumts vietumis šķita parauts uz augšu, vēja pusē logos nebija neviena stikla. Noskopoju- sies Kombinatora programmisti: būtu varējuši ieprogrammēt arī neplīstošu stiklu. Lai gan diez vai kāds paredzēja tādu ķibeli.
Viņu satiekot, Zoja centās izskatīties mierīga. Lieliski, tā arī vajag. Bija taču iemesli, lai uzlabotos garastāvoklis: auka bija aprimusi. Citādi kupols diez vai nakti izturētu …
— Saimniecīt! — vēl skrienot iekliedzās Juniors. — Alkstu asiņu! Esmu izsalcis!
Zoja pasmaidīja, un viņas smaidā bija kaut kas vairāk par vienkāršu reakciju uz neveiklu humoru. Paldies par to, ka mēs joprojām esam dzīvi, — tā viņas smaidu saprata Juniors. Un jau nopietni pateica:
— Nekas, viss ir kārtībā. Tiesa, daudz darba. Bet vai tad mēs kādreiz esam no darba baidījušies?
Pēc brokastīm Zoja sacīja:
— Man tā gribētos vismaz kaut kā tev palīdzēt. Tu visu dari viens pats…
— Tu tikai nedomā, — Juniors bargi atteica, — ka tā būs vienmēr. Tiklīdz izlīdīsim no šīm nepatikšanām, redzēsim — es uzreiz pārstāšu strādāt. Man briesmīgi patīk slinkot! Bet pagaidām — ir ko norauties …
— Bet es gribu palīdzēt.
— Tu jau arī palīdzi, — Juniors nopietni teica. — Tu pat iedomāties nevari, kā tu man palīdzi. Ar to, ka tu esi. lūdzu tevi: neriskē. Jā? Galvenais — esi. Ar pārējo es kāut kā pacentīšos tikt galā.
— Es būšu, — viņa apsolīja.
— Vairāk man arī nekas nav vajadzīgs.
* * *
Tievie vadiņi bija savīti kūlīšos, katrs — no vairākām daudzkrāsainām dzīslām; tās jāpievieno stingrā secībā, pēc tam kārtīgi jāpievada kabeļi pie šķērssienām, jāizurbj caurumi, tur, kur tie nekad nav bijuši paredzēti; katra kūlīša dēļ jāizurbj sešas šķērssienas, viena no tām kapitālā. Tas viss bija gan juveliera cienīgs, gan arī garlaicīgs un nogurdinošs darbs. Juniors pirmajiem emiteriem ziedoja gandrīz vai desmit minūtes katram. Vēlāk viņš pielāgojās, darbs sāka ritēt ātrāk, lai gan viņš laiku pa laikam joprojām šķēndējas par tehniku, kas lieliski izpildīja visu ieprogrammēto, bet, tiklīdz gadījās kas neparedzēts, tā pārgāja skatītāja lomā. Līdz vakaram Junioram izdevās tikt galā tikai ar piekto daļu darba. Tā strādājot, viņam būs nepieciešama gandrīz vai nedēļa. Bet viņš saprata, ka apstākļi var viņam šo nedēļu ari neatvēlēt. Pusdienot mājup viņš negāja, Zoja atnesa kaut ko ēdamu pie kuģa, un viņi ieturēja azaidu zālienā divatā. Pikniks mēra laikā, viņš klusībā pavīpsnāja. Viņi tāpat arī pavakariņoja. Juniors palūdza Zoju izvārīt kafiju, krietni daudz un stiprāku: viņš izlēma, ka strādās arī naktī. No rīta Juniors tomēr klupdams pārradās mājās un pāris stundu nogulēja ciešā miegā. Piecēlies viņš ar smagu galvu devās uz dīķi. Vēja izžāvētā ūdenstilpne tagad pildījās no jauna, bet ūdens netecēja tik strauji kā agrāk — laikam mehānismā kaut kas bija sabojājies. Juniors nepeldējās, tikai paskatījās uz pus- nogrimušo laivu un atkal gāja strādāt. Kad dienas vidū viņš saprata, ka vairāk nevar — emiteri sāka dubultoties un lēkāt acu priekšā —, viņš iekāpa kuģī un pieprasīja tonizāciju. Gudriniece gribēja atteikt: viņai nepatika Juniora stāvoklis. Izlūks tomēr palika pie sava un līdz vakaram nostrādāja normāli. Liekas, puse jau bija paveikta. Juniors juta, ka pašlaik vajag izgulēties: protams, varētu arī šo nakti pavadīt darbā, un viņš to arī būtu darījis, ja vien visu izdotos pabeigt līdz rītam. Tomēr tādu cerību nebija, spēkus vajadzēja aprēķināt vismaz vēl uz divām dienām. Nē, nodomāja Juniors, izgulēsimies, jo, kas guļ, tas veseļojas, es vienmēr esmu turējies pie šīs patiesības …
Viņš nolikās gulēt mājās. Zoja atradās blakus, un, kā vienmēr, kad viņa bija blakus, Junioram likās, ka nekas
briesmīgs nenotiek un nevar notikt. Tā viņš aizmiga.
* * *
Viņu pamodināja telefons. Vēl nepacēlis klausuli, Juniors saprata, ka mierīgā dzīve beigusies.
Gudriniece ziņoja, ka vēja ātrums uz planētas ir krasi kāpis — kārtējais lēciens, un ģenerators pat pie samazinātā kupola strādā ar astoņām desmitdaļām jaudas.
Tas vairs nebija vienkāršs vējš. Uz kupola nespieda gaiss, bet kā siena gāzās melnās smiltis. To graudiņi, drā- žoties lodes ātrumā — turklāt katrs no tiem vēl nesa līdzi elektrisko lādiņu —, taranēja neredzamo barjeru ne tikai ar savu masu, bet arī ar lauku, un ģeneratoriem nācās strādāt, ik sekundi mainot režīmu un ievactot aizvien jaunas jaudas, tā ka rezerve kusa.
Juniors pavēlēja ieslēgt kompresorus. Tomēr varenās mašīnas šoreiz gandrīz neko nespēja palīdzēt. Pēc pusstundas viena no tām izgāja no ierindas. Atbalstot kupola sienu no iekšpuses, pretvējš tai atņēma elastību. Un tagad, kad uz sienu gāzās nevis gaiss, bet smiltis, tāds atbalsts tikai kaitēja. Kompresorus nācās izslēgt.
Pa to laiku kupola pakājē krājās aizvien vairāk un vairāk smilšu. Ja siena būtu bijusi cilindriska, tas droši vien tai nāktu par labu: augstās kāpas to pasargātu no vēja sitieniem. Taču siena bija slīpa, un smiltis ar desmitiem, bet vēlāk ari ar simtiem tonnu smagumu sāka to spiest, un siena lēni, bet neatvairāmi izliecās. Bet vējš visu laiku pastiprinājās, un likās, ka tā spēks augs tik ilgi, kamēr ar smiltīm sajauktā gaisa molekulas neiegūs kosmisku ātrumu un nesāks atrauties no planētas un aizjoņot tumšajā bezzvaigžņu izplatījumā.
Vienīgais glābiņš, kā pasargāt kupolu, bija atkāpšanās. Un, paklausot Juniora komandām, kupols atkāpās. Katru reizi par dažiem desmitiem metru. Un atkāpies tas atviegloti iztaisnojās. Tomēr ne uz ilgu laiku: vējš pieauga, smiltis atkal pielīda klāt un sāka neatvairāmi rāpties pa sienu augšup, tā no jauna ieliecās — un atkal dažus soļus vajadzēja atkāpties.
Juniors ar Gudrinieci bez grūtībām aprēķināja, ka tāda taktika garantē ne vairāk kā desmit stundas, ja nerodas jauns lēcienveidīgs vēja ātruma palielinājums vai kas cits neparedzēts. Pēc desmit stundām kupols būtu tiktāl sa- šaurinājies, ka iekļautu sevī tikai kuģi un dažus metrus telpas ap to. Tā vēl būtu puse nelaimes. Taču kārtējo reizi nāksies samazināt arī kupola augstumu. Tad Juniors izrādīsies nogriezts no ieejas dzīvojamā korpusā — ja būs palicis lejā. Un no Zojas — ja atradīsies kuģī. Bet viņam vajadzēja būt gan te, gan tur.
Lai gan viņš saprata, ka nepagūs, tomēr turpināja maksimāli ātri strādāt. Juniors centās pabeigt vismaz vienu telpu — salonu un to daļu, kas Zojai būtu jānoiet no lūkas līdz salonam. Pārējo varēs pagūt arī pēcāk. Lai tikai viņa nokļūtu šeit.
Bet arī to viņš varēja nepagūt.
Pasaule sašaurinājās acu priekšā. Cilvēks kapitulēja. Taču negribēja padoties. Zoja neizrādīja, ka saprot notiekošā jēgu. Juniors gan zināja, ka viņa saprot. Pasaule kusa. Kupola virsotne atradās tikai metru virs lūkas. Pamatne turpināja samazināties. Kupols, kas sen jau bija
pārstājis būt pussfērisks, izejot caur hiperboloīda un paraboloīda stadijām, kļuva par rotācijas elipsoīda pusi, un šis elipsoīds joprojām stiepās garumā. Drīz vien tas gandrīz precīzi atkārtos kuģa aprises …
* * *
— Gudriniec! — Juniors pasauca. — Vai tev ir gatavs plūdlīnijas aprēķins?
— Sen jau.
Juniors vēl kavējās. Viņam negribējās dot komandu, jo tad mājai būtu jāpaliek aiz jaunās formas kupola robežas. Mājai, kurā viņi bijuši laimīgi. Mājai, kuras esamībā slēpās visa pasaules jēga. Taču nekas cits neatlika. Kad Juniors saprata, ka no tā neizdosies izvairīties, viņš uzcēla ceļojuma telti Zojai starp amortizatoriem, blakus enkuram; pārstiepa no mājas visu, bez kā viņai būtu grūti iztikt, kamēr viņš to pārvedīs uz kuģi. Un atkal Zoja stāvēja blakus Junioram pie kuģa un raudzījās uz to pusi, kur vēl turējās koki, bet aiz tiem vēl pacēlās māja, kurai pēc dažām minūtēm bija jānozūd. Juniors saprata, ka pašlaik viņam ir jāatrodas tai blakus.
Viņš apskāva Zoju ap pleciem un teica pie pašas auss:
— Nekas. Lai tikai būtu mēs. Tas viss kādreiz beigsies. Un tad mēs ar tevi vēl ne tādu vien uzbūvēsim…
Zoja klusēdama pamāja, un Juniors uzsauca:
— Sāc!