Zoja iešņukstējās.
145
— Nekas, maziņā, — Juniors mierināja, — tagad mēs ar tevi skaidri saprotam, kas dzīvē ir galvenais, kas —
6-769
blēņas… Starp citu, smieklīgi: tava mašīna palika iekšpusē — un vesela… Ej uz telti, uztaisi ko ēdamu. Vējš
aiznes laiku …
* * *
Pirmā izzuda gaisma.
Bija dienas vidus, un Kombinatora radītajai saulei būtu vēl dažas stundas jāstrādā. Kupola izmēriem samazinoties, arī tā bija sarāvusies un tagad atradās gandrīz vai virs pašas galvas. Taču apgaismojums nemazinājās, joprojām bija diena. Un piepeši tā — uzreiz un bez krēslas — nodzisa. Kļuva tumši un baigi.
Juniors strādāja kuģī. Līdz viņam tik tikko atlidoja Zojas izbiedētā balss:
— Junio-or! Junio-o-o-r!
Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Un nokļuva tumsā.
— Zoja!
— Kas noticis? — viņš izdzirdēja no apakšas. — Kāpēc ir tumšs? Es baidos …
— Zojiņ, nebaidies! Tūlīt uzzināsim!
Viņš metās pie pults. Vispirms gandrīz vai nodomāja, ka Gudriniece nolēmusi samazināt enerģijas patēriņu: spīdeklis, kā arī visa Kombinatora sistēma barojās no kuģa resursiem, bet enerģija pašlaik pirmām kārtām bija nepieciešama kupola uzturēšanai. Gandrīz visa — izņemot tā, ko patērēja Kombinators.
— Gudriniec, kāpēc tu nodzēsi sauli?
— Ne jau es. Kombinators pats.
— Ieslēdz kuģa prožektorus. Un noskaidro, kas noticis.
Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Ārā bija kļuvis
gaišāks: trīs spēcīgi prožektori šķēla tumsu tur, kur tika virzīti to stari, taču ārpus tiem bija gandrīz vai pavisam tumšs, droši vien, ka no aplamās gaismas Junioram pēkšņi likās — atlikušie koki sāk lēnām kustēties. Viņš pārliecinājās, ka Zoja joprojām sēž pie kuģa, un ātri atgriezās kabīnē.
— Kas notiek ar Kombinatoru?
— Gaismu izslēgusi automātika, bet Kombinatorā — traucējumi.
— Tā tik vēl trūka! Kas par iemeslu?
— Darba apjoma samazināšanās.
Juniors saprata. Kombinatoram kļuva šauri. Viņa sistēma varēja darboties telpā, kas nav mazāka par noteikto. Citādi vissarežģītākās konfigurācijas lauki sāka klāties cits uz cita, pastiprināt vai pavājināt, radīt savstarpējus traucējumus. Spīdekļa izslēgšana visdrīzāk bija sistēmas pašsaglabāšanās akts. Pirmā tāda veida darbība. Kas tai sekos?
— Gudriniec, ko darīt?
— Likvidēt sistēmu.
— Nekādā gadījumā! — iekliedzās Juniors. — Izslēdz tādu iespēju! Pārņem sistēmas vadību!
— Tāds gadījums nav paredzēts.
Protams, viņa nevar, Juniors noguris nodomāja. Gudriniece tikai dod Kombinatoram komandas, ne vairāk. Var vēl atslēgt enerģiju. Tas arī viss.
— Ko darīt?
— Darba telpu sašaurināt nedrīkst. Citādi Kombinators pavisam izslēgsies. Saglabāt pasauli — nozīmē saglabāt t§ļpu.
Pacentīsimies, nodomāja Juniors. Izturēsim līdz galam. Un cerēsim uz Kombinatora stabilitāti. Lai gan — kuram no viņa radītājiem varēja ienākt prātā šādi darba apstākļi? Tie neietilpst neviena oficiāla izmēģinājuma robežās. Tehnika mūs neiegāž, nē. Tai tikai nav pa spēkam pieveikt šīs planētas dabu. Man nepieciešamas vēl dažas stundas. Dažas nožēlojamas stundas… Cik daudzas šeit ir pagājušas mierīgi un laimīgi. Un tagad pietrūkst tikai dažu. Nabaga Zoja, cik viņai pašlaik ir skumji un baigi. Taču jāstrādā. Paļauties var tikai uz darbu. Uz savām rokām. Acīm. Un uz to, ka vēl šīs dažas stundas Kombinators izturēs.
Juniors tomēr atrāvās no darba uz dažām minūtēm. Viņš nolaidās lejā, lai pabūtu kopā ar Zoju. Viņai tas pašlaik bija ļoti nepieciešams. Un viņam arī.
Viņi apskāvušies stāvēja. Spīdēja prožektori. Gūlās asas ēnas. Nepārtrauktais troksnis līdzinājās jūras šalkoņai: smiltis sitās pret kupolu, tecēja zemē, nosēdās, uzbērums auga aizvien augstāks.
— Junior! — pēkšņi izmisīgi iekliedzās Zoja, cieši spiežoties pie viņa un slēpjot seju. — Es laikam … Kas tur notiek?!
6*
147
Viņš pats jau bija ieraudzījis. Patiešām: koki kustējās. Un arī krūmi. Palēkdamies, kā dejodami, mājot ar zariem. īsti koki nekad nebūtu kaut ko tādu atļāvušies. Fik
cija.,.. Notika tā pati lauku savstarpējā uzklāšanās un kropļošanās, no kuras bija baidījies Juniors. Lauki deformējās — un viss, ko viņi šeit bija radījuši, arī deformējās, kustējās, pakāpeniski tuvojoties šīs pasaules centram — kuģim.
— Es baidos… — čukstēja Zoja. — Junior… man bail!
Viens koks izrāvās no zemes un uzlidoja gaisā. Sagriezās, aizķerot te ar saknēm, te ar galotni kupola sienu. Nogāzās. No nekā, krampjaini vicinot zarus, radās vairāki jauni. Krūmi kā cīnoties saķērās, cenšoties izraut viens otru ar visām saknēm. Juniors, velkot līdzi Zoju, atkāpās tuvākā amortizatora aizsardzībā.
— Gudriniec!
— Var tikai izslēgt Kombinatoru. Bet es pagaidām, kā tu pavēlēji, nepārtraukti sūtu viņam komandu strādāt.
— Tā arī turpini.
Haoss pieauga. Juniors stāvēja, ar vienu roku sev pie- kļāvis Zoju, ar otru turoties pie amortizatora. Pēkšņi varenā ķepa, kas stingri turējās pie zemes, — kuģa amortizators nodrebēja. Juniors skaidri izjuta šo kustību. Iedīcās rokassprādzes zummers.
— Kas tur notiek, Gudriniec?
— Spiediens uz kupolu pārsniedzis normu. Kuģis zaudē stabilitāti.