— Visas rezerves izsmeltas.
— Ko darīt?
— Nepieciešams startēt.
Nevijus Juniors pavērās augšup. Tagad, kad gaismeklis bija nodzisis un kupola virsotne atradās zemāk nekā agrāk, labāk varēja saskatīt to, kas notiek ārpusē. Juniors saprata, kas tur notiek. Kupola augšējā daja svārstījās, vējš ar mežonīgiem rāvieniem centās to noārdīt, piespiest pie zemes, gāzās desmitiem tonnu smilšu. Kupols svārstoties nevijus spieda uz kuģi. Un tā gigantiskais korpuss sāka lēni, pagaidām vēl tikko manāmi šūpoties. Nebija tādu spēku, kas to varētu noturēt. Bet vēl augstāk karājās — pienākusi pavisam klāt, liekas, pat viļņodamās kā okeāna vilnis — neiedomājama izmēra melna ēna vai grēda, vai caurums pasaules telpā kā visu iespējamo pasaules šausmu iemiesojums …
Un šajā melnumā dega zvaigznes.
Briesmīgs vēja rāviens. Amortizators nodrebēja vēl jū- te.māk. Neatraudamās no Juniora, Zoja kaut kā nevienmērīgi, grūdieniem, sēcot elpoja. Kaut kas bija jādara. Tā nedrīkstēja stāvēt un gaidīt beigas. Un Juniors izšķīrās. Viņš zināja, ka tas ir neprāts. Ka tā ir kuģa ūn viņa paša bojāeja. Bet tādas beigas pašlaik viņam nelikās briesmīgas. Kopā… Un tomēr kaut kur pretēji jebkurai loģikai klauvēja — trīsēdama — cerība: ja nu? Notiek taču brīnumi! Ja nu?
— Zoja! — viņš iekliedza tai pašā ausī. — Uz kuģi! Skriešus!
Zoja, nepaceļot acis, pašūpoja galvu. Juniors nolēma, ka viņa nav sapratusi.
— Lai notiek kas notikdams, Zoja! Šeit tik un tā jāiet bojā. Bet tur, iespējams, pietiks ar to, ko es paguvu…
Viņš izdzirdēja, ka Zoja nomurmināja:
— Nē… Ja nu ne? Viss aizies bojā, arī tu… Es negribu.
Viņš strauji pacēla viņu uz rokām, bet Zoja ar negaidītu spēku izrāvās un cieši pieķērās amortizatora stienim.
— Junior, mīļais, steidzies! … Neaizmirsti — tu esi cilvēks! Bet es … Tu taču teici, ka mani var atkārtot vēlreiz!
Uz mirkli Juniors sastinga. Ar to pietika, lai Zoja mestos prom un izgaistu tumsā, nokļuvusi ārpus prožektora stariem. Juniors neapdomājies metās tai pakaļ. Rokassprādzē pīkstēja tikko dzirdama Gudrinieces balss:
— Kuģis … Stabilitāte … Amplitūda …
— Gudriniec! — viņš uzkliedza, skrējienā pacēlis rokassprādzi pie lūpām. — Samazini kupola augstumu par divsimt metriem!
Viņš zināja, ka tad vairs nevarēs iekļūt kuģī. Bet viņš to arī vairs negribēja. Viņam bija jāatrod Zoja, pārējais — nav svarīgi! Juniors izlauzās cauri dejojošiem krūmiem, kas viņu sita un skrāpēja ar saviem zariem. Viņam metās virsū sajucis koks, un Juniors parāvās sāņus. Viņš nezināja, kurp skriet, jo zem kupola vēl palika pietiekami daudz vietas,, lai paslēptos. Vairākas reizes Juniors apstājās un sauca. Taču diez vai kāds būtu varējis viņu sadzirdēt pat divdesmit soļu attālumā, jo ausis bija pilnas ar vēja rēkoņu, smilšu triecieniem un koku brakšķēšanu.
— Gudriniec! — viņš iekliedza rokassprādzē. — Pagriez prožek.,.
Viņš nepabeidza. Acu priekšā uzšāvās spilgta liesma. Sprādziens. Grūdiens krūtīs. Tas apdullināja. Viņš nokrita. Atsitās ar pakausi. Zaudēja samaņu.
Juniors lēni atvēra acis. Sajuta stipras galvassāpes. Tās pārvarēdams, viņš pacēlās uz elkoņiem. Attālāk rēca vējš. Spīdēja kuģa prožektori. Kuģis joprojām stāvēja. To Juniors atzīmēja automātiski. Kuģis stāvēja uz melnajām smiltīm. Nebija nekā: ne zāles, ne krūmu, ne koku. Bija melnas smiltis un daži smagie mehānismi, no kuriem vietām atspoguļojās stari. Juniors aizvēra un atkal atvēra acis. Nekas nemainījās. Smiltis. Viss. Beigas.
Ar piepūli viņš pacēla rokassprādzi pie mutes.
— Gudriniec! — viņš gribēja sacīt, taču nevis izrunāja vārdu, bet kaut kā nošņāca, izspieda. Viņš noklepojās. — Gudriniec! — Šoreiz iznāca labāk. — Kas noticis? Vai izslēdzies Kombinators?
— Kombinators sadedzis, — bezrūpīgi atbildēja Gudriniece; viņai jau tā nebija nekāda traģēdija. — Sadegusi pamatshēma.
— Tā, — noteica Juniors, — skaidrs … — Viņš uzslējās četrrāpus, tad piecēlās kājās, sāka šūpoties, galvā izmisīgi klaudzēja. Līdzsvaru viņš tomēr noturēja, saspringa, paspēra soli, atkal sašūpojās, tad, atvelkot elpu, pastāvēja uz vietas. «Tātad — esmu dabūjis triecienu tajā pašā brīdī,» viņš nodomāja. Kombinators ir sadedzis. Ja viņš likvidētu pasauli, tad būtu pamazām samazinājis jaudu un viss būtu kusis pakāpeniski. Bet viņš sadega un atslēdzās uzreiz. Un viss uzsprāga. Viss.
Jēdziens «viss» iekļāva arī Zoju, bet viņš par to negribēja un neatļāva sev domāt. Viņas vairs nebija. Gājuši bojā. Viņš pat pašlaik to nevēlējās pielīdzināt ārprātīgajiem kokiem un mākslīgajai zālei.
Lēnām, soli pa solim pārvarēdams attālumu, viņš gāja uz kuģi. Kājas stiga smiltīs. Labi, ka turas kupols, Juniors vienaldzīgi domāja. Labi, ka gaisu nav radījis Kombinators, bet gan vecie, labie mehānismi. Būtībā arī tam pašlaik nebija nozīmes. Pat pret vecajām mašīnām viņš neizjūta nekādu maigumu. Dvēsele bija tukša. Viena no mašīnām — Ūdensvīrs — stāvēja viņam ceļā, to nācās apiet. Juniors apgāja, pieturēdamies pie tās metāliskā korpusa. Aiz mašīnas gulēja Zoja. Ar seju augšup. Deniņos bija asinsizplūdums. Acis atvērtas. Seja bija nopietna, skumja un daiļa.
Esmu sajucis prātā, vienaldzīgi nodomāja Juniors. Zojas nav, viņa ir izgaisusi. Viņš svārstījās. Šoreiz viņam neizdevās noturēties kājās. Viņš noslīga blakus Zojas ķermenim: Zojiņ, viņš nodomāja, tātad esam kopā? Tas nozīmē …
* * *
Pēc kāda laika viņš atkal atjēdzās un pacēla galvu — Zoja bija blakus. Juniors aizvēra acis, spēcīgi paberzēja ar pirkstiem plakstus un deniņus. Paskatījās vēlreiz. Zoja bija tepat. Viņš paņēma tās roku un pūlējās sataustīt pulsu. Pulsa nebija. Viņš atpogāja uz Zojas krūtim savu kombinezonu, ko viņa bija nēsājusi kopš tās nakts, un pielika ausi. Juniors apsēdās un ilgi sēdēja aizvērtām acīm, neapzināti glaudot Zojas galvu. Viņa skatiens bija vērsts augšup, kur atradās kupols, bet aiz tā — zvaigznes.
Zummers sen pīkstēja, bet Junioram bija vienalga: viņš netaisījās kaut ko darīt vai kaut kur iet. Viņa vieta bija šeit. Līdz pašām beigām. Zummers sāka apnikt. Juniors laiski nodomāja, ka rokassprādzi var aizmest, lai tā netraucētu. Taču viņš bija aizmirsis, kā jāatver slēdzis un kā jānoņem no rokas aparātiņš. Juniors pacēla to pie mutes.
— Ko tev vajag?
— Vējš pierimst, — Gudriniece ziņoja.
— Ko?
— Vējš pierimst.
— Kāds vējš? Ak jā …
Pierima kaut kāds vējš. Nu, pierima, vai tad Zoja pēc tam uzcelsies? Nē. Neuzcelsies. Viņas vairs nav. Lai gan viņa neizgaisa kopā ar Kombinatora pasauli. Lai gan …
Kāpēc gan viņa neizgaisa? — ar smagu piepūli nodomāja Juniors. Kombinators viņu bija radījis. Un viņai bija jāizgaist. Bet neizgaisa. Ja viņa neizgaisa, tas nozīmē, ka Kombinators to nebija radījis. Jo viss, ko viņš bija radījis, izgaisa. Bet Zoja — šeit…
Domas sajuka, pēc tam kādu laiku to vispār nebija. Juniors sēdēja, turot Zojas roku.
Kas tad viņa ir, ja to nav radījis Kombinators? — atkal uzplaiksnīja domas. Tātad viņa var būt tikai cilvēks. Mani, piemēram, Kombinators nav radījis. Tātad es esmu cilvēks. Un viņu arī. Tātad viņa ir cilvēks. Mēs abi esam cilvēki. Tas nozīmē, ka viņa būtu varējusi atrasties kuģī tādā pašā drošībā kā Juniors. Būtu varējusi. Viņš to nebija laidis. Jo viņš nezināja, ka arī viņa ir cilvēks.
Juniors atkal līdz sāpēm spēcīgi saberzēja pieri ar pirkstiem. Prātā grozījās kāda grūti notverama doma. Ļoti vienkārša, dabiska. Lūk… Nē… Jā — kā gan viņa te nokļuvusi, ja ne no Kombinatora programmas? Cita ceļa taču nebija? Ko? Nebija, vai ne?
Viņš piecēlās un brīdi zvāļojoties pastāvēja, nostiprinādamies stabilā stāvoklī. Vajadzēja doties uz kuģi un ļauties Gudrinieces mehāniskajai gādībai. Un vēl kaut ko vajadzēja paveikt, aizmirsties, velns parāvis … Juniors, lēni stumjot kājas pa smiltīm, gāja uz kuģi. Piegāja klāt, apstājās. Nē, ne jau te vajadzēja nokļūt. Kādā citā vietā. Kur gan? Galva strādāja ar lielu piepūli, ar sāpēm, ar nedzirdētu čerkstoņu. — Gudriniec! — nelietojot rokassprādzi, Juniors to pasauca caur paralauku, pat iepriekš nepadomājis, tas iznāca it kā pats no sevis. Gudriniece tomēr tādā pašā veidā atsaucās. — Gudriniec, — viņai sacīja Juniors, — droši vien vajag atjaunot kupolu līdz sākotnējiem izmēriem. — Gudriniece neizbrīnījās, sēne vispār nekad nebrīnījās, tā atbildēja tikai ar parasto īso — «sapratu». Tā, — noteica pie sevis Juniors. Pagriezās ar muguru pret kuģi un devās pa daudzreiz ieto taku, — tikai tagad te nebija zāles, tātad nebija arī taciņas, te gulēja smiltis, bet priekšā nebija redzami koki, un aiz tiem nestāvēja māja, kurā gaidīja sieviete. Mājas vietā pacēlās nosēdušos smilšu paugurs, kas tagad atradās atjaunotā kupola iekšpusē. Kur bija stāvējusi māja? Pa kreisi, pa labi? Nekādu pēdu. Viss uzsprādzis, iztvaikojis, aizlidojis. Tas ir skaidrs, bet… Juniors notupās uz ceļiem. Nebija nekādu instrumentu, un viņš sāka grābt smiltis vienkārši ar rokām, uzreiz kļūdams slapjš no sviedriem — no pazemojošajiem vājuma sviedriem. Juniors atpūtās un grāba atkal, īsti labi pat nesaprazdams, kāpēc to dara. Pēkšņi pirksti uzdūrās kaut kādam svešķermenim smiltīs. Tā bija konservu kārba. Juniors to rūpīgi apskatīja, pagrozīja acu priekšā. Kārba nebija no kuģa, no viņa krājumiem, viņš labi atcerējās, ko bija nesis šurp. Viņš nemitējās grābt. Vēl dažas kārbiņas, plastikāta paketes,/ko nokritušās smiltis bija pasargājušas no vēja. Viņa mantu te bija mazāk par pusi. Pārējais piederēja Zojai. īsts ēdiens, nevis Kombinatora radīts. Kāpēc gan Zoja neteica ne vārda, kāpēc piekrita viņam, ja pati saprata? … Tālāk grābt droši vien nevajadzēja, arī spēka nebija atlicis. Viņš klimta atpakaļ uz kuģi, pēc tam pagriezās tur, kur gulēja Zoja, tad — atkal uz kuģa pusi un pavēlēja Gudriniecei sagatavot Zojai tīru veļas komplektu. Bridi pastāvēja. Uzlīda uz lifta plāt- formas un brauca augšā. Apturēja platformu pirmās tilpnes līmenī, pasauca Gudrinieci un pavēlēja tilpni atvērt. Gudriniece atteicās: tas bija stingri aizliegts. Juniors nesāka strīdēties. Pacēlās kabīnē un atvēra tilpni ar avārijas slēdzi — avārijas gadījumā visi aizliegumi tiek likvidēti. Paņēma padusē sagatavotos palagus. Nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un apklāja to. Atgriezās. Pacēlās līdz tilpnei. Lūka bija atvērta. Juniors iegāja iekšā. Plašajā sešstāvu tilpnē bija kluss, viegli oda pēc deguma. Juniors, neizjūtot ne mazāko ziņkārību, paraudzījās apkārt. Citā reizē viņu noteikti būtu interesējusi plākšņu, apvalku un kabeļu daudzkrāsainā mozaīka, aiz kuras nebija saskatāma šķērssiena; pašlaik viņš tai vienaldzīgi pagāja garām. Juniors uzreiz nesaprata, kurp iet, to apjēdza tikai pusceļā. Savā laikā Georgs — šeit, stāvot šajā pašā tilpnē, — bija lūdzis «Anakolas» konstruktoram atstāt viņam pāris kabīņu, kas te bija iepriekš samontētas, lai pārvadātu cilvēkus dezak- tivētā stāvoklī. Kur palikušas kabīnes? Ja cilvēks ir pamodies tikai mājās, tad no kabīnes līdz mājām kādam viņš ir jānogādā. Kādam vai kaut kam. Kādam mehānismam. Juniors paraustīja plecus: mehānismu, kas bija izņēmis cilvēku no kabīnes, varēja arī nemeklēt: Kombinators to noteikti bija radījis tepat uz vietas citu programmu realizācijas palīgiekārtu skaitā un nākošajā tās pašas programmas posmā — likvidējis, iznīcinājis. Bet pašas kabīnes eksistēja neatkarīgi no Kombinatora… Tāpēc Juniors, uzdūries tām, nebrīnījās. Blakus stāvēja divas kabīnes, tās pašas, kādu agrāk te bija milzum daudz. Vienai no tām bija atvērts vāks, iekšā — guļamvieta ar spilvenu, uz jumta — milzums kaut kādu cauruļvadu, spirāļu, mikroelementu … Spīdēja vāja lampiņa. Juniors pieliecās, ieraudzīja kaut ko uz spilvena: tā bija matu sprādze. Viņš to paņēma un iebāza kabatā. Aizvēra acis. Ievilka gaisu. Oda smaržas — tās pašas, deguma smaka šeit atkāpās. Vairāk laikam nav ko meklēt. Kas noticis un kādā veidā — bija skaidrs. Kāpēc? To Juniors nezināja. Kāpēc — vai tas maz bija svarīgi? Zoja vairs neeksistēja — tas bija svarīgi. Bet viņa jau no paša sākuma bija pārliecināta par savu īstumu. Juniors bija tas, kas neticēja. Viņš zināja, ka Zojai jāparādās uz burvju mājiena. Viņš bija noticējis lielā tehnoloģiskā laikmeta un tā dižo konstruktoru visvarenībai.
r— Esi tu nolādētsl — viņš skaļi teica, ielicis šajos
vārdos visas savas jūtas. Viņš pat nezināja, vai lāsts adresēts Georgam vai pašam sev, vai visai pasaulei, visai dižajai civilizācijai, kas atļauj un pat liek domāt par dzīvu cilvēku kā par tehnikas ražojumu — un ne vairāk; liek ne vien domāt, bet piespiež arī pašu cilvēku noticēt tam, ka viņš ir ne vairāk kā tehnikas produkts vai, kā mēdza izteikties Georgs, — idejas produkts, nevis mīlestības rezultāts.
— Lai mēs visi esam nolādēti! — vēlreiz sacīja Juniors, pametot tilpni.
Likās, lāstā izteiktais naids piešķīra viņam spēkus. Viņš nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un, lai gan ne uzreiz, tomēr spēja viņu pacelt uz rokām. Tagad tas bija grūtāk nekā agrāk: viņa nepalīdzēja, neaptvēra viņu ap kaklu. Juniors, sēcoši elpojot, aiznesa viņu līdz lifta platformai Pacēlās ar viņu augšup. Ienesa vējtverī. Noteica, atvelkot elpu: «Gudriniec, šeit ir cilvēks. Gājis bojā. Jāsaglabā. Izdari visu, kas pienākas.» — «Sapratu,» atsaucās Gudriniece. Kad medicīniskais aparāts uz ratiņiem jau bija pieripojis klāt un noguldījis Zoju, Juniors gribēja palīdzēt, bet automātam palīdzība nav vajadzīga, izlūks pateica Gudriniecei: «Tu pārbaudi uzmanīgi. Protams, es saprotu, ka nav iespējams — pārāk ilgi… Tomēr… Tu taču mums visu māki!» Sēne, kā vienmēr, nesatricināmi atbildēja: «Visas analīzes tiks veiktas šeit un uz Zemes.» — «Paldies,» atbildēja Juniors, nezinādams, ko darīt tālāk. Atkal nolaidās lejā. No apakšas paskatījās uz Kombinatora antenām, kas bezpalīdzīgi karājās, taču tās nepārstāvēja dzīvību. Tās bija tikai triku meistara līdzekļi. Juniors nospļāvās un aizgriezās. Viss bija tāpat kā pirms pusstundas, pirms stundas. Gulēja melnās smiltis, stāvēja mašīnas. Kādai caurulei no paplašinātā gala bija iztecējusi ūdens strūkliņa. No otras pūta viegls, tikko jūtams vējiņš: atjaunojās gaiss. Spīdēja kuģa prožektori. Abās pusēs no viņu gaismas konusiem biezēja tumsa.
Viņš klīda, ar zābakiem uzarot smiltis. Viss, kas bija atlicis 110 mazās, lieliski izdomātās pasaules. Jo pasaule — tā bija dzīvība. Bet šeit nebija dzīvības. Tās imitācija, nekas vairāk. Sveiciens tev, imitācijas civilizācija! — viņš truli nodomāja. Ha! Un, kad tevī rodas, parādās patiesa dzīvība, tu atļaujies to pat neievērot. Tā rezultātā šeit palikusi vienīgā būtne melnajās smiltīs — es. Nevienam nevajadzīga pagaidām dzīva būtne. Pagaidām.
Pēc tam viņš apstājās.
Jt * *
Pēkšņi Junioram prožektoru sāņus gaismā kaut kas pavīdēja zem kājām. Kaut kas mazs un trausls, kam viņš gandrīz vai bija uzkāpis ar zābaku.