Vienkārši apbrīnojami, kā viņš bija varējis ievērot. Tādu sīkumu, blēņas. Iespējams, tikai tāpēc, ka šis sīkums spilgti atšķīrās no smiltīm. Sīkums bija gaiši zaļš.
Mazs, tievs, smalks, tik tikko pacēlies virs smiltīm zāles stiebriņš. Un tā galā — nupat atvērušās divas lapiņas.
Juniors ilgi gulēja un raudzījās uz stādiņu, elpodams sāņus, lai nejauši tam nekaitētu.
Nē, tas nebija, tas nevarēja būt Kombinatora pasaules pārpalikums. Viss, kas atradās tajā pasaulē, bija izzudis. Viss palikušais bija īsts. Kuģis. Mehānismi, Juniors. Zojas ķermenis reanimācijā.
Un vēl — stiebriņš un divas lapiņas.
Dzīvība. īsta. Pastāvīga. Lai arī bezgala nevarīga, tomēr — dzīvība.
No kurienes? — domāja Juniors, joprojām neticēdams savām acīm.
Un saprata: sēkliņu varēja šurp ievest viena no mašīnām. No Zemes, kur tās tika izmēģinātas. Vai arī no Antoras, kur šīs mašīnas dragāja un samala simtiem tūkstošu augu. Ne jau šādus, bet varenus, karaliskus augus. Kaut kur iestrēga sēkliņa. Pārlidoja neaptveramus attālumus. Nokrita šeit. Nokļuva vidē, kur ir gaiss un ūdens. Un izdīga …
— Izrādās, ka mēs šeit esam divi dzīvie, — Juniors skaļi sacīja, it kā stiebriņš varētu viņu saprast. — Tev jau nu es neļaušu iet bojā!
Ak dievs, viņš vēlāk nodomāja, cik gan mēs — tēvs, es pats, visi citi — esam rupji, cietsirdīgi, nežēlīgi un muļķīgi iznīcinājuši tādas un ne jau tādas vien dzīvības! Iztēlodamies, ka mums ir tiesības spriest tiesu par tām un spriedumu izpildīt, ja tās traucē sasniegt kādu no mūsu acumirklīgajiem sapņiem. Bet mūsu mērķi — vai tie maz pasaulei ir tik nepieciešami?
Nē, es tevi izaudzēšu. Pie velna visu. Es šeit palikšu tik ilgi, kamēr te sāks zaļot meži. Pēc tam mēs noņemsim kupolu. Un jūs sāksit pārveidot atmosfēru, Iedzīvināt planētu. Jo ikkatra dzīvība tomēr ir dzīvība, un mēs sevi nostādām augstāk par jums tikai tāpēc, ka mākam jūs nogalināt daudz veiksmīgāk nekā jūs — mūs. Taču bez jums mēs paši aiziesim bojā, bez jums mēs nevaram iztikt un dažkārt tikai to aizmirstam. Aizmirstam, ka dzīvība nenodod un nejauši neizgaist, ja pēkšņi sabojājas kaut kādas kontūras…
Es tevi izaudzēšu, stiebriņ. Enerģija, ūdens, gaisma ir. Arī — dižā Gudriniece, kam noteikti ir informācija ne tikai par to, kā iznīcināt, bet arī — kā tos izaudzēt. Ja saslimsi — atkopsim. Vai tiešām tāda metālu un kristālu masa kopā ar daļiņu veselā saprāta nebūs spējīgi saglabāt dzīvību vienam stiebriņam? Mēs taču mākam — ja gribam. Mums tikai brīžiem ir grūti saprast. Gadsimtu gaitā mēs esam pārlieku noskaņojušies nomainīt dabisko ar mākslīgo …
Es izaudzēšu tevi. Nekas, Zeme pagaidīs. Iztiks bez sava sadegušā Kombinatora. Kāds ir pateicis labus vārdus par vienu vienīgo bērna asariņu — ka par tādu cenu laime mums nav vajadzīga. Agrāk es domāju, ka tā ir puņķoša- nās un blēņas. Tagad es domāju: ja kāda iemesla dēļ vajadzētu uzkāpt ar papēdi uz tāda kā tu — pavisam sīka stiebriņa ar divām lapiņām —, es to neizdarīšu. Es vispirms pacentīšos saprast: ja nu ļaunuma, kaut arī attāla, no tādas rīcības būs vairāk nekā tūlītēja labuma? Stiebriņ, mēs esam pieraduši domāt — ja arī pašlaik kaitējam, tad vēlāk… šajā svētītajā «vēlāk» mums būs pietiekami daudz laika, lai visu izlabotu un atjaunotu, par visu norēķinātos. Taču mums šī laika nebūs, jo nebūs šī svētlaimīgā «vēlāk», kad atliks tikai izlabot kļūdas: mūsu kļūdas un cietsirdība arī dzīvo pašas savu dzīvi, satiekas un vairojas, nes augļus un pēkšņi izdīgst tur, kur mēs to vispār negaidām, nereti — mūsu pašu kaulos, mūsu miesā un asinīs, bet vēl pirms tam — mūsu saprātā. Tā, lūk, stiebriņ, tas notiek …
Turēsimies viens pie otra. Tam ir jākļūst par mūsu dzīves galveno likumu: turēties vienam pie otra, mēs ar tevi esam viens un tas pats, mēs esam dzīvība; un ne mūsu darbs, ne mūsu tiesa — ievest dzīvē līnijas un robežas, dalīt to vēlamajā un nevēlamajā, vajadzīgajā un nevajadzīgajā. Saudzēsim viens otru! …
Juniora dzīve kļuva tukša, pavisam drīz tā kļuva līdzīga tai dīvainajai planētai, uz kuras izlūks, kā viņam pašam likās, bija nolēmis pamatīgi iekārtoties: tukšuma vilinājums aizņēma droši vien deviņsimt deviņdesmit deviņas tūkstošdaļas, taču pēdējā — kā kupols uz planētas — glabāja sevī vēl kaut ko: vāro zaļo stiebriņu ar divām lapiņām. To nekādi nevarēja salīdzināt ar bojā gājušo Zoju, ja nu vienīgi tas, ka stāds, tāpat kā viņa, bija dabas un dzīves radīts, nevis idejas rosināts; apkārtnē viss atgādināja par sievieti, atgādināja tas, kas bija ar viņu kaut kādā veidā saistīts, — dīķis, tajā nogrimusī laiva, telts zem kuģa, arī pats kuģis, kas tā arī nebija viņu izglābis, jo Juniors nebija sapratis, kas viņa ir. Juniors zināja, ka šī sāpe viņam dota uz visu mūžu un nekas viņa dzīvē vairs nevarēs būt tā, kā bijis līdz šim; kāda viņa dzīve būs turpmāk — par to viņš nedomāja: kāda būs, tādu nu viņš pieņems.
Lai arī sākumā mazu, toties savu vietu stiebriņš ieņēma noteikti. Un Juniors pamazam sāka katru dienu pamosties ar domām par to un neaizmiga ātrāk, kamēr nebija pārdomājis visu, kas attiecas uz stādiņu, kas ar to bija noticis šodien un ko tā labā vajadzēja darīt rīt.
Vispirms Juniors pacentās noskaidrot, ko viņam var jaunajā un neierastajā darbā palīdzēt Gudriniece. Sēne pieņēma jauno darbošanos ja ne tuvu sirdij, kuras tai nebija, tad vismaz zināšanai. Starp citu, kā jau Juniors bija domājis, nekādas informācijas par nezināmas sugas augu kopšanu, pie kam vēl tik neparastos apstākļos, sēnei nebija. Gudriniece varēja paziņot, kā izaudzēt kuģa apstākļos jeb citā vidē ar tiem pašiem parametriem lokus, redīsus un citus dārzeņus; ar to arī viņas erudīcija izrādījās izsmelta. Nācās darboties ar meklējumu metodi, tomēr cenšoties pielaist iespējami mazāk kļūdu.
No šā un tā atkal it kā nevajadzēja baidīties: piemēram — no kaitēkļiem. Juniors šajā ziņā tomēr nebija pilnīgi drošs: ja jau sēkliņa bija palikusi dzīva, tad arī kaut kādas sporas varēja saglabāties. Tāpēc viņš vārgo stiebriņu katru dienu rūpīgi apskatīja, izmērīja tā garumu un gandrīz vai demontēja hromogrāfu no remontnodalījuma, lai to pārvilktu šurp un sekotu katrai lapiņu nokrāsas izmaiņai. Gudriniece, starp citu, ieteica to nedarīt. Toties Juniors samontēja ultravioleto lampu, kuru, neraugoties uz
Gudrinieces protestiem, bija izņēmis no medicīniskās iekārtas. Juniors paziņoja, ka viņam paredzēto apstaro- jumu saņems kopā ar augu un nekā citādi. Jāteic, ka Gudriniece vairāk iebilda principa pēc: kā viņa vēlāk atzinās, sēne izjuta pret stādiņu zināmu vājību viņu tālās, tomēr neapšaubāmās radniecības dēļ,
Gudriniece pievadīja augam ūdeni un pakāpeniski atrada vislabāko laistīšanas režīmu: laiku pa laikam viņa sarīkoja pat lietutiņu — ne jau ar lejkannas, bet ar tā paša vecā trīspadsmitā mehānisma palīdzību. Vietai, kui auga stādiņš, Juniors apvilka krāsaina kabeļa žogu, ko bija nežēlīgi norāvis no pirmās tilpnes šķērssienām.
Gandrīz veselu mēnesi viss noritēja lieliski. Stiebriņš auga. Juniors saprata, ka, gādājot par vārgulīgo augu, pirmām kārtām palīdz pats sev: kā viņš citādi dzīvotu šeit pēc visa notikušā, pēc Zojas nāves? Zoju viņš neapmeklēja, jo zināja, ka viņa tā arī guļ, nemaz neizmaini ju- sies, — Gudrinieces izveidotais režīms nepieļāva nekādas pārmaiņas. Taču Juniors nebija pārliecināts, vai, atkal viņu ieraudzījis un pārdzīvojis visu no paša sākuma, tiks galā pats ar sevi. Iespējams, ka šajā situācijā stiebriņš bija vienīgais glābiņš. Arī uz Zemes Juniors negribēja un nevarēja atgriezties: juta, ka viņam pašlaik nav pa spēkam satikt pat tēvu, kur nu vēl Georgu. Būtībā viņam nebija ko teikt arī cilvēkiem no TI. Neko viņš nebija paveicis, neko viņš nebija izpildījis. Iznīcinājis viņam uzticēto iekārtu un nogalinājis cilvēku. Ar to nebija vērts atgriezties. Bet augs vismaz paša acīs viņam deva stingru pamatojumu: Juniors bija apsolījis to šeit nepamest un netaisījās pārkāpt savu vārdu.
Tā viņš nodzīvoja gandrīz mēnesi. Tad stiebriņš saslima. Lapu galiņi sāka dzeltēt. Juniors nobijās. It kā patiešām mirtu kāds ļoti tuvs cilvēks, bet Juniors nespētu palīdzēt — nezinātu, kas un kāpēc notiek un kā ar to cīnīties.
Pāris dienu Juniors nostaigāja izmisis. Augs vārguļoja. Droši vien tas skaidri signalizēja par iemeslu, bet Juniors nesaprata viņa valodu. Un, par spīti visiem viņa pūliņiem, šī mazā dzīvība dzisa. Vai tiešām visam, pie kā vērsās viņa mīlestība, bija lemts iet bojā?
Viņš vienojās ar Gudrinieci, iekāpa agraplānā un izlidoja ārpus kupola robežām. Vienkārši tāpat. Lai ar kaut ko nodarbotos un izklaidētos. Lai kaut uz mirkli tiktu vaļā no smagajām domām.
* * *
Ārpus kupola bija klusums un miers. Valdīja tumsa, taču nevis tā violetā puskrēsla, kas bija Junioru sagaidījusi, viņam atlidojot uz planētu, bet blīva, melna tumsa, kāda mēdz būt jauna mēness naktī uz Zemes. Debess bija zvaigžņu pilna. Droši vien vajadzēja padomāt par to, kāpēc viena tumsa ir nomainījusi otru un aprimis arī or- kāns — nebija pat ne mazākā vējiņa. Juniors par to pārliecinājās, nosēdinājis mašīnu dažus kilometrus no kupola. Vajadzēja palauzīt galvu arī par to, no kurienes radušās zvaigznes un kāpēc to nebija agrāk. Bet Junioram pašlaik negribējās domāt par to, kas tieši neattiecās uz šodienu, uz viņa stādiņu un uz to, kas stādiņam draudēja.
Tāpēc, nolaidies un skafandrā izgājis no agraplāna, Juniors palūkojās zvaigznēs un tikai nodomāja, ka, būtu tās bijušas savas, dzimtā izplatījuma zvaigznes, tad, saņēmis spēkus, viņš pamēģinātu ar paralauku izsaukt tēvu, un vecais jau nu noteikti noskaidrotu, kur Juniors pieļāvis kļūdu un kā tā jāizlabo. Ja vien tās būtu savas zvaigznes…
Pagaidi! — Juniors, pārtraucis savu spriedelēšanu, pats sev teica. Kas tad tās ir par zvaigznēm? Vai tad tu esi aizmirsis, kā tās izskatās? Tās jau arī ir mūsējās! Vai nu es jau tiktāl piederu izplatījumam, ka sāku citādi redzēt, vai arī…
Kas — «vai arī», viņš nepaguva izdomāt. Jo pēkšņi vāji iedžinkstējās ausis, un Juniors izjuta pazīstamu apziņas sašķelšanās sajūtu, kad līdzās tam, ko viņš darīja pats, smadzenēs radās arī kaut kas cits no ārpasaules, kas visbiežāk tika formulēts vārdos, dažkārt izpaudās sajūtās, kas tomēr saturēja jaunu informāciju. Tieši tā izpaužas para- lauka iespaids, iekams jūs uzsākat dialogu. Junioram sāka drebēt kājas, un viņš apsēdās smiltīs, bet pēc tam nogūlās uz muguras, maksimāli atbrīvojoties un vienlaicīgi izjūtot iekšēju spriegumu.
— Tad nu beidzot — viņš uztvēra tēva vārdus. — Pagodināji. Varbūt paskaidrosi, ko tas nozīmē? Mēs jau veselu mēnesi fiksējam tevi mūsu izplatījumā, bet tu sēdi zem kupola, caur kuru kontaktēties tādā attālumā mēs neesam spējīgi. Kas ar tevi noticis?
— Man nebija pat nojēgas, ka atrodos mūsu izplatījumā, — atbildēja Juniors. — Es veicu piespiedu nosēšanos virstelpā. Tas ir ļoti labi, ka mēs varam aprunāties.
— Es ceru, — sacīja tēvs, — jo arī man tas sagādā gandarījumu. Ja tu pastāstīsi, kas noticis, es būšu vēl apmierinātāks. Vai mēs varam tev palīdzēt?
— Tu vari.
— Priecājos. Kādā veidā?
— Iedomājies, ka tev ir saslimis augs …
— Kāds?
— Velns viņu zina. Es taču neesmu botāniķis. Vienkāršs augs. Stiebriņš un divas lapiņas …
— Izsmeļoši. Kas tam kait?
Juniors paskaidroja. Tēvs teica:
— Ja tevi turētu tādā diētā; tad tev ne tikai lapiņas vien, bet arī sakne nodzeltētu. Gaisma, ūdens — tas ir lieliski, bet viņam jau tajās sterilajās smiltīs nav ko ēst! Labi vēl, ka tas ir tik ilgi noturējies. Viņam nepieciešams minerālmēslojums. Zinu, ka tev tāds nav. Tas nekas. Jūs abi ar Gudrinieci izgatavosit. Klausies …
Dzirdamība bija vāja, bet skaidra. Juniors noklausījās īsu lekciju. Pateicās. Tēvs sacīja:
— Redzu, ka tavs pasaules uzskats ir mazliet mainījies.
— Jā, — Juniors īsi atbildēja.
— Priecājos. Tagad jautājums tev. Tikai nebrīnies. Tilpnē, kur samontēts Georga Kombinators… Tev tur nāksies ieiet… Vienā no «Anakola» kabīnēm …
— Tēt, tur nekā nav, — Juniors viņu pārtrauca. — Tur nav neviena. Zoja guļ reanimatorā. Ne tāpēc, ka vēl ir kāda cerība. Vienkārši es nezinu, kur vēl varētu novietot…
— Kā tas notika?
— Nē, tēt. Tu pasaki man: kā tas varēja notikt? Lai normāla, dzīva, brīnišķīga sieviete (pēdējos vārdus viņš nemaz negribēja izrunāt — tie izrāvās paši no sevis)… pret savu gribu nokļūtu uz kuģa, tiktu iemidzināta, pie kam man tas nebija zināms… Vai tad mēs būtu atgriezušies viduslaikos vai kaut kādā piecpadsmitajā—divdesmitajā gadsimtā?
— Atbildēt ir vienkārši, lai arī smagi, — viņš saklausīja Senioru. — Georgs … Viegli ir noteikt, kur beidzas viduvējība un sākas neprāts. Eet kas ņemsies precīzi norobežot ģeniālu ideju no ārprātīgas? Cik reižu tās abas nav tikušas jauktas. Būtība ir tāda: Georgs pārāk daudz strādāja pie cilvēka kombinēšanas problēmas. Visiem bija zināms, ko viņš grib panākt. Viņš mēģināja reizi, trešo, divdesmito — izdevās fiziski precīzas kopijas, bet cilvēka
Iespējams, ka process nebeidzas pat atomārā līmenī… Taču viņam likās — viss teju, teju izdosies, darbam nepieciešamas tikai dažas absolūti mierīgas nedēļas, lai varētu atrast trūkstošo posmu. Bet šāda miera viņam nebija. Viņam traucēja. Tu jau vari iedomāties — kas?