No spailes seifa sienā Juniors izņēma nelielu pinceti. Ar to satvēra vienu sēkliņu. Atvēra pieņemšanas kameras durvis. Uzmanīgi iebāza tajā roku ar pinceti, sajūtot spriego lauka pretošanos. Virs durvīm iedegās uguntiņa, jo sēkliņa bija nokļuvusi zonā. Tad Juniors lēni atlaida pinceti, izstiepa roku, aizvēra durvis, pagrieza rokturīti līdz galam. Novēroja, pieplacis pie lēcas. Inkubatora iekšējā virsma lēni mainīja krāsu. Iekšējās kameras segmenti bija atvērušies, spīdēdama sēkliņa iepeldēja darba kamerā. Apstājās, tikko manāmi kustējās, meklēdama sfēriskās kameras ideālo centru. Atrada. Sastinga. Tad sēkliņai cauri iztriecās vissmalkākais iniciatora stars. Tas bija procesa sākuma mirklis, apstiprinājumam virs pieņemšanas kameras durvīm, arī virs šķērssienas iedegās matēti tablo: «Uzmanību! Notiek process!» Vienlaikus atskanēja tikko dzirdama šņākoņa: no kompozīcijas reaktora verdošais tvaiks stingri noteiktās dozās tika ievadīts darba kamerā.
Juniors atrāvās no lēcas. Tā. Viss kārtībā.
Taču ir vēl viens darbs. Tu esi saimnieks kuģim un visam, kas uz tā borta. Būt saimniekam — nozīmē būt īpašniekam visās šā vārda nozīmēs, pirmām kārtām — mācēt izlietot… Ja nu padomāt par Kombinatoru?
Jā, protams, šī lidojuma programmā ir tikai sistēmas un montāžas izturības mēģinājumi. Kombinators tev ir vienkārši jānogādā uz izvēlētās planētas, kur to gaidīs komisija un notiks visi programmā paredzētie izmēģinājumi. Tā tas tiešām ir.
Bet, no otras puses, Kombinators ir saaudzēts vienotā veselumā ar kuģi un nav paredzēts pielietojumam uz Zemes — tur tas nav vajadzīgs… Kas tad šajā gadījumā vadīs Kombinatoru? Tu, jo kuģis — tas esi tu un neviens cits.
Līdz tam brīdim tev būs ilgi jāmācās — gan teorētiski, gan praktiski. Bet tas tiešām ir tik ļoti nepieciešams. Varētu domāt, ka es zinu no galvas visu, kas rakstīts par šo kuģi. Nekā tamlīdzīga. Nezinu. Tomēr lidoju — un, kā saka, ne jau slikti. Es neesmu teorētiķis un pat ne īsts remontētājs, esmu pilots un navigators, un nekas vairāk. Tas pats ar Kombinatoru: es neesmu ne konstruktors, ne inženieris. Es esmu roka uz pogas — un viss. Un nekādas īpašas zināšanas nevajag.
Ko tad darīt? Pieklauvēt pie pirmās tilpnes? Pie tās tilpnes, kuru tu uz Zemes neesi ne piekrāvis, ne visu tajā iekārtojis un pat ne devis padomus un norādījumus. Pie tilpnes, kurā atrodas nevis zemesracēji un ūdenssmēlēji, bet daudz smalkākas mašīnas. Man vajag tikai izšķirties, un tad es šeit kaut ko tādu radīšu! Zemes paradīzi iekārtošu.
Man sagribējās palmu, un šajā paradīzē būs palmas. Vispār — īstas. Apskatāmas no visām pusēm. Varēs pieiet klāt un pataustīt. Kas veiklāks, varēs pat uzkāpt. Un, ja ūdenī, pieņemsim, peldēs zivis, tad tās būs visīstākās. Tās varēs iebarot. Ķert. Pat cept. Tikai ēst tās nevarēs, bet tāda nepieciešamība neradīsies, jo ēdamā uz kuģa ir gana, pietiks visai atlikušajai dzīvei. Ēst tās nevarēs nevis tāpēc, ka kaut kas neatbilstu ķīmiskajā sastāvā: viss ir kā īsts. Nē jau, pat ne «kā īsts». Vienkārši — īsts. Nevarēs cita iemesla dēļ… Kāpēc tikai palmas un zivis? Ar Kombinatora palīdzību tu vari radīt visu pasaulē. Precīzāk — to, kam ir programma Kombinatorā. Programma ir ļoti plaša. Vesels sējums nosaukumu. Mēs patiesi gatavojāmies īstajai tikšanās reizei ar Kurjeru, lai parādītu, ka arī radīt esam spējīgi vērienīgi, drosmīgi, ar izdomu. Paldies Georgam. Viņa izdomātā un realizētā tehnika, kas bija noslēpta pirmajā tilpnē, dara mūs gandrīz vai dieviem līdzīgus. Gandrīz — jo tomēr viss mūsu radītais būs ne gluži… Vai ne gluži īsts? Jā, droši vien, ka ne gluži. Un ne tikai tāpēc, ka zivis nebūs ēdamas. Bet tāpēc, ka man pēcāk atliek tikai nokomandēt — viss izgaisīs, atgriezīsies izejas punktā, kļūs par smiltīm, gāzi, niecīgiem mikroelementu piejaukumiem … Taču līdz tam brīdim, kamēr pēc manas pavēles mašīna nelikvidēs lauku, — viss eksistēs lauka vissmalkākās, vissarežģītākās kombinācijās, kuras liek elementārdaļiņām dzīvot stingri noteiktā, ieprogrammētā kārtībā, citu vārdu pat nesameklēsi: dzīvot.
Ko tad darīsim — vai nodarbosimies ar pasaules radīšanu? Paveiksim to pirms termiņa: nevis nedēļas laikā, bet, teiksim, divās trijās dienās.
Juniors pavīpsnāja un pakasīja pakausi.
— Nu, nu, — viņš skaļi noteica.
Kā tas notiek, to viņš vairākkārt bija redzējis poligonā. Nav nekā, tukša telpa, tīrs laukums. Dūc pēdējie brīdinā- jumsignāli. Noskan komanda. Un pēkšņi ne no kā rodas gabaliņš pasaules. Ne šķitums, ne hologrāfija, ne arī nedzīvs makets. Dzīvās pasaules gabaliņš. Un tu ieej tajā, aiztiec ar rokām, redzi, dzirdi, saod, dzīvo šajos reālajos apstākļos. Un jau otrā mēģinājuma laikā tu pārstāj sajust tādas pasaules mākslīgumu. Jo viss, kas tajā eksistēja, neizpildīja vis kādas iepriekš paredzētas darbības, bet vienkārši dzīvoja, un tu uztvēri savu acu priekšā visu radīto pasauli vienīgi iespējamā veidā: tikpat reālu kā tu pats.
Ar vienu atšķirību: pagāja kaut kāds laiks, atskanēja komanda — un viss izgaisa. Tu paliki. Un nez kāpēc kļuva neizsakāmi skumji…
Tur jau tas suns aprakts, Juniors sev teica. Pieļausim, ka tu to izdarīsi. Bet, kad pēc trim nedēļām nogatavosies Kristāls un tu to uzstādīsi kuģī, kas būs gatavs lidojumam, tev vajadzēs visu izslēgt, novākt, iznīcināt. Būs žēl. Jo būsi jau paguvis pierast pie jaunās pasaules, ko pēc tavas gribas radījis pirmajā tilpnē novietotais Kombinators. Bet atstāt šādu pasauli šeit nav iespējams — tiklīdz atskanēs tava komanda noturētājlauka izslēgšanai, acumirklī izgaisīs, pārstās eksistēt tevis radītā paradīze, un tu jutīsies kā slepkava, kas iznīcinājis, lai arī mazu, bet veselu pabeigtu pasauli, arī visu to, kas tajā dzīvoja, vai saprati — dzīvoja! — ar kokiem, zivīm un vabolēm, ar visu, kas paredzēts programmā. Vai tas nav pārlieku cietsirdīgi? …
Pagaidi, pagaidi, Juniors apsauca sevi. Ko tas nozīmē — cietsirdīgi? Tie visi taču ir tikai tehnikas produkti.
Bet tie taču būs dzīvi? Kur beidzas ilūzija un sākas dzīve?
Vai zini, Juniors sev pateica, nelauzi galvu. Tu sāc psihot. Apvaldies. Piesargies. Vientulība ir laba tikai nelielās ārstnieciskās devās. Kā inde. Ja par daudz — tad tā ir nāvējoša.
Pagaidām paklaiņosim, Juniors pats sev ieteica. Uzvilksim skafandru. Iziesim ārā, papriecāsimies — ko tur mūsu brontozauri no trešās tilpnes būs sakārpījuši.
Jo citādi patiesi var sajukt no bezdarbības.
1fe * *
Viņš izgāja no remontnodalījuma. Zem papēžiem nodunēja traps. Skafandrs. Ķivere. Sakari ar Gudrinieci. Tīri automātiski, katram gadījumam Juniors tos pārbaudīja.
Tātad — ejam pastaigāties. Vispirms uz apskates platformu. Šeit, uz kuģa, es pašlaik neesmu vajadzīgs. Mūsu civilizācijas brīnišķīgā īpašība: laiku pa laikam tu kļūsti tai nevajadzīgs. Un paldies par to, ka palaikam tomēr vēl gadās situācijas, kurās bez tevis nevar iztikt. Taču to nav nospriedusi civilizācija. Tie ir tevis paša pieņēmumi. Civilizācijai gar to nav daļas. Automātiem tas ir vienalga Tādu pasauli kopā ar daudziem citiem radīji tu pats. Un, atklāti sakot, tā tevi pilnīgi apmierina. Tikai pateicoties tādam pasaules iekārtojumam, tu atrodies šeit, TI pašā smailē, nevis rocies pa vagām un apstādījumiem kā tēvs un nesaki: ak! — pie katra vārga zāles stiebriņa. Un kāda jēga no tāda stiebriņa, ja es, pāris vārdos pateicis vajadzīgo komandu, dažās stundās radīšu šeit pasaulīti ar miljoniem zāles stiebru, desmitiem koku! Kas attiecas uz mūsu civilizāciju, tad tā līdzās visam pārējam, bet varbūt pat pirmām kārtām — esmu es pats. Uz nevienam nezināmas planētas līdztelpā es audzēju Kristālu, nevis puķītes aiz žoga. Tāda ir mana būtība. Ko vēl man vajag?
Viņš uzkāpa uz apskates platformas un aplūkoja apkārtējo pasauli.
Nebeidzama krēslas valstība, nodomāja Juniors. Un klusums. Monumentāls klusums. Dīvaini — kāpēc? Skaidrs, ka šeit nav dzīvības. Taču ir atmosfēra, jābūt gaisa plūsmām, vējiem. Tomēr arī gaiss šeit ir kā akmens — tikpat monolīts un nekustīgs. Vispār šeit ir pat skaisti. Savādi, bet skaisti. Un tomēr kļuva daudz jaukā^, kad radās šis — pagaidām vēl ļoti mazais ūdens spogulītis. Tajā ļoti ērmoti atspīd violetie gaismas kūļi…
Ezeriņš — tik sīciņš, ka, labi saņēmies, to varētu pat pārlēkt, — patiesi jau bija veidojies, jo trīspadsmitais mehānisms — Ūdensvīrs —, laiku nezaudējot, strādāja pilnā sparā, it kā priecādamies par to, ka ticis pie darba. Ja to izslēgtu, ūdens izzustu burtiski dažu minūšu, pat sekunžu laikā; to iesūktu smiltis, un arī sausajai atmosfērai nekas nebūtu pretī piebaroties ar tvaikiem. Juniors sev pārmeta, ka nav ienācis prātā vispirms izrakt krietnu bedri un ap- kausēt tās dibenu un malas, — tad jau te būtu bijusi jūra ne jūra, bet vismaz vieta, kur var ar jahtu pavizināties …
Viņam piepeši briesmīgi sagribējās izpeldēties, bet ne jau kuģa sterilajā baseinā.
Šī iegriba izrādījās neparasti spēcīga. Droši vien tieši tā arī bija iemesls, nevis pilnīgi saprātīgi apsvērumi par to, ka nav nekāda iegansta šeit, klusos un mierīgos apstākļos, nesarīkot izvērstu Kombinatora pārbaudi, bet uz oficiālo — ar komisiju un banketu — jau lidot pārliecībā, ka Kombinators labi iztur lidojumu un izvērsumu lauka apstākļos un tu pats proti ar to apieties. Jo tūdaļ uzrādīt autoritātēm iekārtu ekspluatācijā, kamēr pieredzes vēl pamaz, — tas ir bīstami. Nē, protams, šie apsvērumi ar tādiem pašiem panākumiem varēja tikt apšaubīti un pat noliegti, pat ar tādu argumentu — ja jau tādas superpro- grammas pārbaudes bez speciālistu pārbaudes nav ieplānotas, tātad arī nav jārīko. Tā ka, iespējams, ne jau dažādi apsvērumi šeit bija noteicošie, bet tieši šī pēkšņā un nepārvaramā vēlēšanās, kas arī Junioram lika izšķirties pilnīgi un galīgi.
* * *
Tātad rīkosimies stingri, mierīgi un konsekventi. It kā te sēdētu zinātniskā komisija, kas tevī noraugās ar zināmām šaubām.
Vispirms liksim Gudriniecei izveidot aizsarglauku. Izraudzīsim gabaliņu vides, izolēsim no apkārtnes iedarbības, sāksim tur ieviest savu kārtību. Kupolveidīgais lauks nosegs ne tikai kuģi, bet arī daļu no teritorijas. Kādu rādiusu izvēlēsimies? Minimālo — kuģa augstumu —, lai izveidotos precīza pussfēra. Tas ir — piecsimt metru.
Juniors pa sakaru līniju deva Gudriniecei komandu. Pagāja dažas sekundes, kamēr sēne to apguva un pārveidoja attiecīgajos impulsos. Pēcāk — to bija interesanti novērot — puskilometra lokā smilts sakustējās, it kā zem tās, neparādoties virspusē, sāktu līst kāda dzīva būtne. Līda strauji, tā ka dažu sekunžu laikā aptvēra kuģi kilometra diametrā, un atgriezās izejas punktā, iekoda pati savā astē un pamira. Gudriniece tikai pēc tam ziņoja, ka izveidotais lauks ir izturīgs, nekādas pretdarbības tam nav. Un kur gan tāda pretdarbība varētu rasties?
Uzreiz kļuva mājīgāk. It kā līdz šim Juniors būtu atradies klajumā, bet te piepeši — telpā, lai arī plašā, tomēr noslēgtā un izolētā. Lai arī cik tas dīvaini būtu, bet viņam, izlūkam, dvēseles dziļumos atklāts plašums nepatika. Ko lai dara, pilnīgas laimes, kā saka, nemēdz būt…
Sekoja otrs posms. Viņš atkal izsauca Gudrinieci. Ne jau velti komandēt mehānismus varēja tikai ar viņas palīdzību: cilvēks ir iekārta, uz ko ne vienmēr var paļauties, — dažkārt viņš var komandēt arī aplam, bet Gudriniece šādu rīkojumu tad uzreiz nobloķētu. Šoreiz Juniors pavēlēja: astotajam normalizēt atmosfēru, pēc normas sasniegšanas to stabilizēt, uzturot nepieciešamo sastāvu. Divdesmit pirmajam rakt bedri, pēc tam, lai novērstu ūdens zudumus, apkausēt tās dibenu un sienas. Pēdīgi, kad divdesmit pirmais būs pabeidzis, — trīspadsmitajam uzsākt bedres piepildīšanu.
Juniors uzdeva izmērus un kādu brīdi stāvēja, vērojot, kā mehānismi izvērsās un ieņēma jaunas pozīcijas. Vispirms darbu uzsāka divdesmit pirmais — ārēji smagnējs un neveikls, taču bez nevienas liekas kustības, kā ikviens mehānisms, kas ir kārtībā, jo bezmērķīgi rosīties var tikai cilvēks, nevis mašīna. Divdesmit pirmais bija ekspedīcijas veterāns, vēl no tā komplekta, kas strādāja ar Senioru uz neskūtās planētas. Varētu teikt, jau večuks. Tas nekas, viņš ir pilnīgā kārtībā un vēl pastrādās. Kad atgriezīsimies no reida, radīsim speciālu muzeju un noliksim viņu uz postamenta ar visām nagainajām ķepām, graujošajiem žokļiem, zvīņainajām caurulēm, pa kurām drīz aiztecēs izkausētā masa, lai zem krāvējagregāta slīpajiem ieveidņu nažiem iegultu un sastingtu uz visiem laikiem, pēcāk vien- alga — lej ūdeni vai slāpekļskābi, materiāls izturēs, nepadosies. Šis divdesmit pirmais mehānisms ir monumentāli izveidots. Ar kaut ko līdzīgs pašai civilizācijai: ārēji it kā sarežģīta un smagnēja iekārta, taču sarežģītība ir pārdomāta, tās pamatā veselais saprāts, un kustības, kuras dažbrīd liekas stihiskas, nekontrolējamas un šausmīgas, patiesībā ir aprēķinātas līdz centimetram. Vismaz, ja runa ir par mašīnu. Labi, divdesmit pirmais, dari vien savu darbu …
Ar tādu pašu patiku Juniors vēroja arī trīspadsmito un astoto. Tas jau pilnā spēkā dzina noslēgtajā pasaulītē no smiltīm iegūto skābekli, bet tīrs silīcijs kā gaiļa aste uzvijās gaisā, nepa gūdams nokrist, jo trajektorija bija precīzi aprēķināta — viens no divdesmit pirmā uztvērējiem uzsūca smilšu graudiņu straumi lielā, četrstūrainā piltuvē, un veterāns kausēja izejvielu. Trīspadsmitais sagatavojās, piesūca pilnas tilpnes ar tām pašām smiltīm, jo nekā cita te nebija, un nogaidīja, līdz radīsies trauks ūdenim, kuru viņš bija iemācīts saražot… Labi, viss kārtībā … Darba pirmais posms rit normāli.
Laiks ķerties pie galvenā.
Juniors mazliet pagaidīja, nez kāpēc noklepojās (lai gan Gudriniecei tas bija vienalga, viņa Junioru arī tāpat būtu sapratusi) un sacīja, cenšoties noslēpt uztraukumu balsī:
— Tilpni numurs viens dehermetizēt. Kombinatoru sagatavot darbam.
Un viss. Cik maz vārdu nepieciešams, lai uzsāktu pasaules radīšanu. Cik tas ir vienkārši!
Juniors beidzot atļāvās nokāpt no apskates platformas. Zem zābakiem čirkstēja smiltis. Juniors piegāja pie trīspadsmitā un atspiedās ar elkoni pret kāpurķēdi. Gribējās ne tikai uzmanīt, drīzāk vienkārši papriecāties par to, kā Kombinators gatavosies savam sarežģītajam darbam.
Tas patiesi bija skaisti. Tilpņu korpuss bija kuģī vidē- jais, tas bija izvietots virs dzinēj korpusa, bet vēl augstāk virs tā — dzīvojamais korpuss, tur dzīvo Juniors, tur arī — dzīvo, vai? — sēne Gudriniece, no turienes tiek vadīts viss milzenis. Dzīvojamais korpuss — vismazākais, dzinēja — visplatākais, toties tilpņu korpuss — visietilpīgākais. Tas, no augšas lejup, secīgi dalās trijos stāvos: pirmajā, otrajā un trešajā tilpnē. Šis tas no trešās tilpnes jau strādā, jo tur atrodas smagā tehnika. Viszemāko, otro tilpni, aizpilda ikdienā nepieciešamās lietas, pārtikas rezerves un vēl šāda tāda produkcija no Zemes civilizācijas, kas varētu noderēt tikšanās reizē ar kaut ko, kas būtu draudzīgi noskaņots. Pagaidām tādas nebija notikušas, taču pēc Kurjera parādīšanās neviens neuzdrīkstējās tādas noliegt. Tur glabājās arī ierīces, kas varēja būt noderīgas tikšanās reizē ar naidīgi noskaņotiem radījumiem, tiesa, arī tādas pagaidām nebija notikušas. Bet pirmajā tilpnē atradās vissarežģītākais un neticamākais — pat mēle necēlās nosaukt to par tehniku, un. tomēr: tā bija patiesās, reālās pasaules (varbūt ar kādu pavisam minimālu pieļāvumu «gandrīz») radīšanas tehnika.
Pēkšņi šī cilindriskā korpusa augšējā daļa — pirmā tilpne pārveidojās. Pārtapa neparastā ziedā. Atvērās borta ziedlapiņas, tās tikai raudzījās nevis augšup, bet lejup — kā puķe, kuras galviņa liecas pret zemi. No iekšpuses, lai mestos acīs, borti bija izkrāsoti spilgti sarkani — nedod dies uzsākt manevrus ar nehermetizētu tilpni — tur dzīvo pārlieku nervozi un maigi mehānismi. Zem katras ziedlapiņas izveidojās atvere, 110 kurām izbīdījās izliektas un mirdzošas antenas izstarojumam, tās izskatījās jautri pat šejienes drūmajā apgaismojumā. Gluži kā dzīvas, tās mazliet pakustējās šurpu turpu, nosakot horizontālajā un vertikālajā plaknē precīzu leņķi, lai ikviena no tām darbotos katra tieši savā noteiktajā telpā. Kapsulas ar antenām savienoja resni, izolēti vadi. Kad izstarojuma antenas nomierinājās, kā mežģīņveidīgi lietussargi izvirzījās un atvērās kontroles un atgriezenisko sakaru antenas. Te, no apakšas, Juniors nevarēja atšķirt, bet tik un tā zināja, ka ikviens no lietussargiem sastāvēja no desmitiem, varbūt pat simtiem smalku šūniņu, turklāt katrai no tām bija savi sakari ar kapsulu. Tas laikam arī bija viss.
— Kombinators darbam gatavs, — Gudriniece ziņoja.
— Sākt noskaņoties uz darba apjoma parametriem.
Tagad Kombinatoram bija jāpielāgojas telpai zem kupola, kurā tam nāksies darboties. Vai drīzāk zem lauka, nodomāja Juniors, kuram patika vārdu spēles. — Pakļauts lauka iedarbei, tātad «zem lauka».
— Noskaņošanās uzsākta.
Arēji nekas nemainījās, jo vissmalkākā mikrotronu shēmu noskaņošanās notika tur augšā. Tas prasīs noteiktu laiku. Pat uz Zemes, tajā pašā poligonā. Kombinators katru reizi noskaņojās no jauna, jo viņam telpā kaut kas arvien mainījās, lai gan cilvēkiem likās, ka viss palicis pa vecam.
Juniors nodomāja, ka, protams, tas viss ir sarežģīti un dārgi. Daudz vienkāršāk būtu, ja vien Kurjeram kādreiz labpatiktos ierasties, atvest un demonstrēt viņam kaut kādas krāsainās, trīsdimensiju, hologrāfiskās filmas, jo tās dotu nebūt ne sliktāko priekšstatu par to, ko mēs spējam, kad nevis iznīcinām, bet radām. Ja Kurjers būtu bijis viens no mums, mēs arī rīkotos. Taču filmas sniegtu atbilstošu priekšstatu tikai mums pašiem, Zemes iedzīvotājiem. Bet kā lai zina, kāds ir šis Kurjers un visi pārējie? Iespējams, ka viņi uztver pasauli pilnīgi citādi nekā mēs. Un mūsu projekcijas viņiem neko nedos. Viņi vienkārši neieraudzīs nevienu attēlu. Neizjutīs. Taču reāli eksistējošos priekšmetus ieraudzīs, tieši tāpēc, ka tā nav ilūzija, bet realitāte. Tātad pati šī komplicētā situācija un tēriņi ir attaisnoti, jo kas gan mūsu laikos maksā lēti? Ja nu tikai sapņi.
— Noskaņošanās uz objektu pabeigta.