35
Droši vien Juniors to arī būtu pateicis Georgam, ja vien nebūtu dzirdējis viņa runu tajā pašā banketā. Būtībā tas bija tosts. Georgs toreiz bija teicis: «Tas, ko mēs radām, visādā ziņā ir augstāks un nozīmīgāks par mums, tas ietilpst pilnīgi citā kategorijā. Ja mēs esam aklas evolūcijas auglis, tad mūsu radītās būtnes ir mērķtiecīga saprāta produkts, citiem vārdiem — jau ar savu izcelsmi viņas ir augstākas par mums, jo viņu sākotne ir ideja, bet mūsu — protoplazma. Vai jūs varbūt uzskatāt, ka tas, ko radījusi daba, ir skaistāks nekā mūsu radītais? Es apliecinu, ka nē.
Mēs radām ne sliktāk, bet dažkārt pat labāk nekā daba. Radām jau šodien. Tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir un mēs varam upurēt savam darbam sevi un visu, kas mums pieder, bet mums nav tiesību upurēt.darbu sev un tam, kas mums pieder!» Visi sāka trokšņot, lielākā daļa — aplaudēt, kāds mēģināja aizsākt diskusiju, bet visi gribēja priecāties, viņi beidzot bija atbrīvojušies no kolosāla sasprindzinājuma, un viņiem nebija daļas gar «augstām matēri- jām».
Jā, Juniors toreiz šaubījās, vai Georgu var un vajag atraut no darba —- pat viņa paša labā. Izlūku pilnīgi par to pārliecināja saruna, kas norisa viņa kuģa pirmajā tilpnē — apaļā sešstāvu būvē. Tilpne bija gandrīz tukša, tehniķi un roboti beidza demontēt iepriekšējo aparatūru, kurai tā arī neizdevās pastrādāt gan tāpēc, ka no Zindika planētas kolonizācijas bija atteikušies, gan tāpēc, ka pasaulē bija piedzimis Georga Kombinators. Iepriekšējā programma bija saukusies «Anakols». Tās jēga bija tāda, ka jaunas planētas apguvei būtu nepieciešama tūkstošiem cilvēku transportēšana un tātad milzums reisu. Tas nebija rentabli. Kuģis taču varēja uzņemt ļoti ierobežotu pasažieru skaitu. Jālido būtu mēnešiem ilgi, un pasažieri taču nevarēja iztikt gandrīz pilnīgi bez kustībām: viņiem bija nepieciešama normāla dzīves telpa, teātris, sporta zāle, baseins, pastaigu vieta, un, ja tas viss būtu jāiebūvē pirmajā tilpnē, tad kuģis varētu uzņemt tikai dažus desmitus cilvēku. «Anakola» konstruktors piedāvāja pārvadāt cilvēkus it kā anabiozē, patiesībā tā bija nevis anabioze, bet kaut kas līdzīgs regulējamai letarģijai, kurā (kā bija pierādījuši izmēģinājumi) cilvēks varēja atrasties līdz pusgadam — nekustoties, minimāli patērējot un aizņemot maz vietas. Projektu pieņēma, tika pabeigta tilpnes iekārtošana ar daudzām šaurām vienvietīgām kabīnēm, kurām pievadīja komunikācijas un adapterus.
Tad parādījās «Kombinators». Jaunā projekta priekšrocības bija acīm redzamas: kāpēc gan vest cilvēkus, kaut kādā mērā riskējot ar tiem — pat ja ne lidojumā, tad pēcāk, jo pastāvēja iespēja nogādāt vajadzīgajā punktā tikai dažas iekārtas, lai arī ļoti sarežģītas, kuras tad arī tur radītu visu, ieskaitot darbaspēku, — visu, kas nepieciešams un noderīgs kolonizācijas pirmā, vissmagākā cikla realizācijai. īstie cilvēki varētu pēc tam lidot turp kā uz kaimiņ- pilsētu, ne nu obligāti tūkstošiem uzreiz, bet vismaz pa vienam.
Juniors, «Anakola» konstruktors un Georgs stāvēja tilpnē. Georgs atradās šeit pirmo reizi un rūpīgi aplūkoja telpas. «Tas man noderēs,» viņš atkārtoja, «lieliski, lieliski.» «Anakola» radītājs nomākts klusēja. Georgs uzlika viņam uz pleca roku. «Jūsu ideja bija asprātīga,» viņš sacīja, «bet mazliet novecojusi. Mūsu laikā nepieciešams operēt ar parītdienas kategorijām.» — «Es no šīs spēles izstājos,» atbildēja konstruktors, «man pietiek vilšanos.» Georgs gribēja kaut ko atbildēt, bet viņa'uzmanību novērsa kāds, kurš bija palicis pie lūkas. Cik varēja saprast., runa risinājās par to, ka kaut kāds uzdevums nebija vai nebūs izpildīts laikā. «Pasakiet viņam tūlīt pat,» nepaceļot balsi, teica Georgs, «ka tieši viņš man deva solījumu un tieši viņam es uzticējos. Mums nav lieka laika. Divi tūkstoši projektētāju un tūkstotis programmētāju nevar gaidīt, kamēr viņš pabeigs. Pasakiet manā vārdā: ja shēmas nebūs gatavas tieši laikā, es viņu izsviedīšu ārā ar tādu troksni, ka apdzīvotajā kosmosā pat visnaivākais cilvēks viņu neņems darbā pat par zālienu kopēju.» Georgs atkal pievērsās «Anakola» konstruktoram. «Es jūs nesaprotu. Jūs izvirzījāt sev mērķi. Cilvēks, kurš izvirzījis sev mērķi un nav spējīgs to sasniegt, nav cienīgs dzīvot. Mērķi eksistē, lai tos sasniegtu.» — «Taču mērķī var arī vilties.» — «Vilties var cilvēks, sapratis, ka mērķis bijis sīks, tad viņš izraugās citu — lielāku, nozīmīgāku par pirmo. Piemēram, es: vispirms gribēju panākt iespējami ātrāku apdzīvoto vietu izveidi kolonijās. Jo tālāk, jo vairāk. Esmu pārliecināts. ka arī jūs atradīsiet. Starp citu, pāris jūsu kabīņu varat atstāt, tās man ar kaut ko iepatikušās.» Konstruktors pamāja: «Ņemiet kaut visas. Tagad tie ir lūžņi. Georg, klausieties, cilvēks taču var vilties arī citu, piemēram, morāli ētisku apsvērumu dēļ.» — «Man ir viena ētika,» atteica Georgs. «Labs ir viss, kas ir labs cilvēcei.» — «Ja tas ir slikti cilvēkam, pat tikai vienam vienīgam?» — «Cilvēce stāv augstāk par jebkuru atsevišķu cilvēku. Jūs domājat par cilvēka ērtībām, bet es — par cilvēd kopumā; rezultāts ir viennozīmīgs.» — «Bet ja cilvēks pats tam nepiekrīt?» — «Tāds ir jānovāc. Kā ikviens, kas traucē.» — «Ikviens?» «Anakola» veidotājs piemiedza acis. Georgs pēc brītiņa atbildēja: «Ikviens. Lai cik grūti tas ari nebūtu. Jāmāk pārkāpt sev pāri!» Juniors klausījās un klusēja. Tikai tagad viņam ienāca prātā — Georga sieva var nolemt, ka viņš ir nobijies, nav uzdrošinājies pateikt to, ko viņa lūdza.
— Nu un velns ar viņu! — Juniors nikni noteica un uzsita dūri uz galdiņa tā, ka uz tā viss palēcās.
To gan darīt nevajadzēja, jo tā bija anormāla uzvedība. Un Juniors uz kuģa bija viens, tāpēc visu laiku atradās visstingrākajā uzraudzībā, arī medicīniskajā. Sēne Gudriniece — ja to kādreiz norakstītu no kuģa, varētu atrast darbu jebkurā, pat augstas klases klīnikā un strādāt tur jebkuru darbu, sākot ar diagnostiku un beidzot ar slimnieku kopšanu. Pašlaik sēne, protams, nepalaida garām iespēju un skaļi paziņoja:
— Testēju nervu sistēmu. Jautājums …
— Nevajag, — Juniors to pārtrauca, — labāk kaut ko iedod, lai varu ciešāk aizmigt.
Gudriniece pasvārstījās. Taču piekrita., droši vien vadoties no tā, ka miegs ir labākās zāles:
— Ieslēdzu hipnoradu …
Apgūlies Juniors nodomāja, ka miegā, kā zināms, laiks tek atpakaļ. Ko tas nozīmē? Ja visu laiku tikai gulētu vien, tad mēs ar Ledu …
Viņš neizturēja. Skaļi iekliedzās:
— Dod spēcīgāk! Ko tu gaidi?!
Tieši tajā brīdī hipnorads iedarbojās un Juniors iemiga, negaidīdams nekā slikta no tā, ka miegā laiks tek atpakaļ. Tātad nav izslēgts, ka daļa no tā, ko esi redzējis sapnī, īstenībā tev vēl priekšā.
* * *
Pamodies Juniors nevarēja uzreiz atgūties. Pēc nenormālās nakts galvā bija palikusi tāda kā viegla migliņa, kas gan ļāva saskatīt priekšmetus, bet izkropļoja to aprises. Sapņos kaut kas rādījās, liekas … Viņš atcerējās un pavīpsnāja. Labi vēl, ka sapnī nebija redzējis Kristālu, kas dejo, apskāvis Gudrinieci. Taču tas nav svarīgi. Gaidāma laba diena. Droši vien aiz borta jau saplaucis dārzs. Par vienu dienu mazāk atlicis līdz startam.
Viņš sakārtojās, kustības bija ne pārāk lēnas un ne pārāk ātras, bet ierastas — normālā tempā. Vajadzēja paēst brokastis, taču tirdīja nepacietība. No iekšienes ieraudzīt to, kas pašlaik atradās vai kam vajadzēja atrasties ierobežotajā telpā ap kuģi, varēja tikai ar videoiekārtām. Pilnīgi noderīgs paņēmiens, taču Junioram gribējās ko citu — pašam ar savām acīm redzēt un pārliecināties. Tam, ko viņš gatavojās ieraudzīt, pat ar visu zinātniski tehnisko nopamatojumu vajadzēja izskatīties kā brīnumam. Bet ar brīnumu jātiekas vaigu vaigā, nevis caur objektīvu.
Juniors painteresējās, kāds laiks aiz borta. Gudriniece atbildēja nekavējoties un bez kāda pārsteiguma: tīrs gaiss, silts, viegls vējš… Tas izlūku nez kāpēc īpaši iejūs- moja — vējš, jā? Viegls vējiņš — tas ir kaut kas! Taču, būdams uzmanīgs un pieredzējis cilvēks, viņš atkārtoja jautājumu konkrētāk: vai ir atļauts iziet bez skafandra un elpošanas aparāta? Atļauja tika dota nekavējoties, bez mazākās aizķeršanās.
Tad viņš devās uz lūku. Pasmīnēja, ievērojis, ka šoreiz no priekštelpas netika, kā parasti, izsūknēts gaiss, tāpat kā tas nenotika, atrodoties uz Zemes, jo apkārtējā vide bija normāla, galīgi pieņemama cilvēka eksistencei… Lūkas iekšējās plāksnes nodrebēja, atbīdoties sakustējās, un šaurajā spraugā ielauzās smarža, zemes pavasara smarža, un vēja pūsma cilāja matus. Juniors pamīņājās no vienas kājas uz otru, ar pūlēm atturēdamies no vēlēšanās palīdzēt lēnīgajām plāksnēm — uzspiest ar plecu, pagrūst. Tad — metās uz priekšu.
Viņš apstājās apskates laukumiņā. Un skatījās. Kādu brīdi vienkārši raudzījās. Ne par ko nedomādams. Raudzījās — un viss. Ja viņam agrāk būtu teikuši, viņš nekad nebūtu ticējis, ka tik saldu sāpi var izjust, tikai palūkojoties vien uz šķietami visvienkāršāko.
Jā, viņam vēlāk iešāvās prātā, kad jau bija atsācis domāt, šeit ir tas, kas nepieciešams cilvēkam. Cik maz, izrādās, vajag … Priežu iecietīgais miers. Bērzu garo bižu vieglā šūpošanās. Pelēko apšu lapu mirdzums. Lekna zāle ar biežiem vienkāršu lauku ziedu raibumiem. Tas ir vajadzīgais, viss pārējais — prāta jaukšana un iedomas. Un nospļauties par to, ka tas nav pats izaudzis, bet gan radīts atomlīmenī no matricēm, ko dažās stundās iemiesojusi cilvēkā izdomātā un izveidotā visviltīgākā tehnika. Nav svarīgi, ka tie bija otrās pakāpes produkti vai arī, kā tos Georgs bija nosaucis, — produktu produkti. Vienalga. Tā ir metafizika. Taču tie stāv un šūpojas, un met ēnu. Lai arī spīdeklis ir mākslīgs, toties ēna — īsta, arī siltums ir īsts un klusā šalkoņa, un vēja šalkas — tās jau nu nekādi nav mākslīgas.
Kāpēc gan, nodomāja Juniors, kad tu to pašu redzi mājās, uz Zemes, tad nepievērs tam īpašu uzmanību, uztverot to kā pašu par sevi saprotamu? Tīra psiholoģija, viņš atbildēja pats sev. Pat atgriežoties no reida, kad izsenis neesi neko tādu redzējis un jau iepriekš priecājies, ka gaidāma tikšanās ar to visu, atgriešanās un tikšanās nenotiek uzreiz: ekrānā pieaug Saule, tad parādās un palielinās Zemes piliens, tu lido garām ārējām joslām, Mēnesim, iekšējām joslām, Lielajam Kosmosstartam, kur visbiežāk ar! apstājies. Tur ir daudz kas no Zemes, bet no turienes vairs jau ne viens pats, bet kopā ar cilvēkiem — un arī tie ietilpst jēdzienā «Zeme» — beidzot dodies uz planētu — un pamazām pierodi pie tā, kas tev atklājas katrā nākošajā posmā. Tik daudz no dvēseles atdod tevi sagaidījušiem cilvēkiem, ka pārējam atliek maz, bet šim pārējam — arī bērziņiem tajā skaitā — tam taču jābūt uz Zemes, tu jau iepriekš zini, ka tas ir, bija un nekur nevarēja izgaist, un tu noteikti to visu redzēsi, bet tas, kas pienākas, vienmēr tiek uztverts citādi nekā uzdāvinātais, nopirktais vai atrastais. Šeit tā man ir dāvana, atradums, pilnīgi kas cits, nekā jābūt uz šīs planētas, kur ir nekustīgs gan gaiss, gan arī droši vien laiks. Paldies, Georg, tu mani iepriecēji. Protams, ka iedarbojas arī pats kontrasts ar to, kas palicis viņpus kupola, — ar violeto puskrēslu, tumšajām smiltīm, drūmo vienveidību, no kuras nav tālu līdz cilpai… To visu var jebkurā brīdī ieraudzīt, vajag tikai piemiegt acis, lai netraucē pašu spilgtā gaisma. Taču turp negribas un arī nevajag skatīties, jo šeit, iekšpusē, ir tik daudz kā tāda, kas priecē acis. Kur jūs esat, visi pasaules Kurjeri, kur esat noslēpušies, kāpēc neredzat? Skatieties, kā mēs, cilvēki, dižas civilizācijas pārstāvji, protam vienā acumirklī pārveidot mirušas planētas, tās atdzīvināt, darīt zaļas, ziedošas, priecīgas. Lai arī pašlaik ir pārveidota tikai maza daļa — mēs esam tikko sākuši, tas ir pirmais izmēģinājums, pirmā vēl nepilnīgā konstrukcija, bet kas vēl būs! Nē, Kurjer, man nav kauns ar tevi satikties pat šajā mirklī!
Darīsim tā, piepeši nolēma Juniors. Es neēdīšu brokastis savos kuģa apartamentos. Paēdīšu šeit. Enā zem koka, vējiņā… Un katru dienu visas nākošās trīs nedēļas brokastošu šeit. Iespējams, ka arī pusdienošu un vakariņošu te. Ja sagribēsies, tad arī nakšņošu zem koka, iekārtot guļvietu ir vienkāršāk par vienkāršu, Georgam tā noteikti ir ieprogrammēta — kāds parasts bungalo. Ja jau man ir iznācis tāds nepļ^nots atvaļinājums, tad es to pavadīšu, kā pienākas: pie dabas krūts, pludmalē …
Te viņš atcerējās un pagrieza galvu, bet borta izliekums traucēja saskatīt, un Juniors pagāja dažus soļus pa skata laukumiņu. No dīķa spoguļa, kas bija paguvis izveidoties pa nakti, gaisma tā iesvēla acīs, ka viņš tās samiedza. Stāvēdams pretējā krastā, trīspadsmitais vēl lēja klāt ūdeni — vai nu vēl nebija sasniegta vajadzīgā atzīme, vai arī kāda daļa tomēr sūcās cauri apkausētajam slānim. Diez vai — mašīnas savu darbu prot… Redz, nu ir arī ūdens… Pat nenosauksi par dīķi — mazs ezeriņš. Un ne jau tik maziņš, gadās daudz mazāki. Tā ir nebijusi veiksme — trīs nedēļas atvaļinājuma šādos apstākļos. Vārda pilnā nozīmē — lietderīgā un patīkamā apvienojums.
Juniors pagriezās un iegāja lūkā. Tūlīt pat pavēlēja Gudriniecei lūku neaizvērt, kamēr neradīsies acīm redzama nepieciešamība. Negribējās ik reizes mīņāties, kamēr neveiklie mehānismi darīja savu darbu. Lai vējiņš iepūš arī dzīvojamā korpusā. Vienīgais, kas tur jāpasargā no visa veida blakusiedarbībām, — inkubators ar tajā augošo Kristālu. Taču tajā nodaļā neba nu vējiņš, tur pat tropiskā viesuļvētra neiekļūs.
Juniors nosūtīja lejup no savas kajītes vienu galdiņu, divus krēslus. Būtu pieticis arī ar vienu, taču viņam iegribējās, lai būtu divi. Vai tad viņš to nevārēja atļauties? Atri pagatavojis brokastis, viņš nolaidās lejā. Neviļus sa- minstinājās, pirms uzkāpa uz zāles: kas zina, kā reaģē šī superzinātniskā, supertehniskā, pa atomam sintezētā, ārkārtīgi spēcīgu, lai arī nejūtamu izstarojumu lauku uzturētā zāle, lai gan tai bija visparastākais izskats… Zāle reaģēja kā jau zāle — tā paklausīgi nogūla zem cilvēka kājām. Otro soli Juniors spēra droši. Zāle bija uzticama. Kārtīga. Nemaz ne sliktāka par to, kas uz Zemes. Iespējams, pat labāka: bieza, līdzena, tieši tāda kā tā, kuru vajag reizi iesēt un pēc tam trīssimt gadu kopt un apcirpt…
Viņš ātri izvietoja mēbeles un izkrāva visu atnesto uz galda. Apsēdās, atspiedās pret krēsla atzveltni, nopūtās un piemiedza acis, ļaujot seju vējiņam. Un cilvēki vēl nez kāpēc strīdas par to, kas ir laime!
Juniors ēda un dzēra lēni, ar baudu, kādu sen nebija izjutis. Brokastis pēkšņi vairs nebija tikai dienas kārtības pastāvīgs elements, tās kļuva par notikumu, par svētkiem. Droši vien tas nozīmē — ņemt no dzīves visu, ko tā spēj dot. Dzīve dod, taču mēs neņemam, jo, kamēr clarām vienu, dzīvojam jau ar ko citu, mērķējot uz trešo. Tas ir muļķīgi, jādzīvo šajā brīdī, nevis nākamajā. Tas ari viss. Un uzreiz kļūst tik labi!
Bija tik labi, ka viņš pat nebija par slinku, lai pieceltos pēc otrās kafijas tases. Viņš nodomāja, ka rit paņems šurp visu kafijas kannu. Dzēra, izgaršojot katru malciņu. Brīnišķīgi, vienkārši apbrīnojami, cik viss ir brīnišķīgi… Un kas būs pēc tam?
Pēcāk, viņš nodomāja, apciemosim Kristālu. Prieki paliek prieki, bet pirmajā vietā ir darbs, un atvaļinājums nav tev dots visam mūžam. Vēlāk? Tad saņemsim morālas tiesības pastaigāties pa savu vasarnīcu, savu latifun- diju, savu pasauli — sakiet, kā gribat, — un palūkoties, ko tad mēs vedam sev līdzi pirmajā tilpnē kā programmu «Mērenā josla».
Viņš vēl pasēdēja, it kā kaut ko gaidīdams. Apķērās — ko tad? Un saprata, ka visu laiku ir neapzināti gaidījis, kad iečiepstēsies, iedziedāsies kaut kādi putniņi, aizzibēs tauriņš, aizdūks vabole. Tūlīt pat aprāva sevi: tu pārāk daudz gribi. Pirmā pakāpe — flora. Augu valsts. Tā arī ir parādījusies. Pilnā apjomā. Šajā posmā putni tev nepienākas.
Galdu un krēslus Juniors atstāja turpat, uzveda augšā tikai traukus un uzticēja tos attiecīgajām iekārtām. Pēc tam devās pie inkubatora. Tur viņš uzreiz aizmirsa visu, izņemot Kristālu. Ilgi neatrāvās no inkubatora, strikti pārbaudīja nodrošinājuma mehānismu darbu, caurskatīja paš- pieraksta lenti, it kā viņam par katru cenu vajadzētu kaut kur piekasīties. Bet, lai arī kā viņš to būtu vēlējies, viņš nevarēja izvirzīt nekādu pretenziju. Tā tam arī jābūt. Kristāls veidojas lēni, bet pareizi. Pagaidām nemanāmi, taču pēdējās divas trīs dienas tas briedīs acīm redzami. Kas mums vēl ir attiecībā uz kuģi? It nekas. Visus kārtējos darbus veic Gudriniece. Ja būs nepieciešama cilvēka iejaukšanās — brīdinās. Lai gan civilizācija var lieliski tikt galā pati. Ar to pašu Kristālu arī. Patiesi: planētu, kur nosēsties, atrada Gudriniece. Dabiski, ka arī mašīnu nosēdināja viņa. Juniors to vien izdarīja kā izvilka sēkliņu no penāļa un pārvietoja inkubatora kamerā. Iedomājieties tikai, cik tas bija sarežģīts darbs! Automāts, protams, ar tādu nekādi netiktu galā!…
Tā, pasmejoties pats par sevi, Juniors iznāca no re- montnodalījuma, aizvēra aiz sevis biezās durvis un pagrieza slēgratu. Arī to viņš atļāvās izdarīt ar rokām. Protams, ka vajadzēja tikai nokomandēt — un mazais motoriņš paveiktu to pašu. Taču cilvēkam kaut kas ir jādara ar paša rokām. Lai gan — tas ir skaidrs — viņš šeit eksistē ekstremāliem gadījumiem. Piemēram, lai tiktos ar Kurjeru. Paies vēl kāds laiks, un cilvēku sāks vadāt anabiozē un modināt tikai tad, kad gadīsies kaut kas ārkārtējs. Ja šī ārkārtējā nebūs, viņš tā arī nogulēs visu ceļu. Pamodīsies jau uz Zemes, kur viņam pateiks: «Apsveicam, jūs esat veicis nedzirdētu lidojumu, pabijis zvaigžņu sistēmā «Pie Velna Vecmāmiņas»,» — bet viņš nožāvājies un pastaipījies atbildēs: «Vai patiesi? Iespējams … Varu jums pateikt, ka tur var gulēt ne sliktāk kā jebkurā citā telpas punktā…»
Risinādams šīs domas, Juniors jau bija paguvis nolaisties zemē un tagad stāvēja zālienā, miedzot acis un neapzināti smaidīdams. Iesim pastaigāsim, kā tas arī bija ieplānots. Pastaiga jau nav vienkārša pastaiga, ja vēlaties, tas ir darbs: kompleksa «Kombinators» uzvedības pārbaude lauka apstākļos. Ārkārtēja pārbaude — tāpēc jo interesantāka.
Juniors devās uz priekšu, pa ceļam lūkojoties gan pa labi, gan pa kreisi. Viņš gāja, kurp acis rāda, citiem vārdiem — virzījās uz apdzīvotās telpas robežu, kas bija izpletušies puskilometrā no kuģa, tā ka varēja izvingrināt kājas.
Ejot viņš veica atklājumus, un katrs tam lika priecāties, pievienoja kaut ko jaunu tai laimes sajūtai, kura viņā dzīvoja no pašām pirmajām šīsdienas minūtēm. Ak dies, te taču stāv ābelītes! Viena, divas… sešas! Bet šī te ir bumbiere. Un vēl viena. Plūme. Kādu dārzu Georgs ieprogrammējis! Patiesi, nav jākaunas parādīt jebkuram Kurjeram! Juniors gandrīz pastiepa roku, lai norautu ābolu. Baltie dzidrie — šo šķirni viņš pazina un cienīja. Roka sastinga pēdējā brīdī. Neaizraujies, Juniors sev teica. Georgs tevi brīdināja, ka tie ir īsti — īsti, tomēr ēst tos nedrīkst. Georgs pat paskaidroja, kāpēc. Juniors koncentrējās un atcerējās. «Tāpēc,» Georgs viņam bija teicis, «ka tu pats esi pietiekami jaudīgs tā lauka ekrāns, kas uztur visas šīs konstrukcijas un bez kura tās tūlīt pat pazudīs. Tā izgaisīs arī ābola kumoss, nokļuvis tev mutē. Tā kā tas patiesi ir tikai atomu daudzums, starp kuriem tiek uzturēti mākslīgi sakari, pastāvīgi tērējot krietnu enerģiju, — jo šī taču nav vis ķīmiska sintēze, bet gan laicīgas kombinācijas —, tātad šis ābols tevī iedarbosies kā diezgan jutīgs lādiņš, jo cilvēkam nemaz tik daudz nevajag, lai pats sadalītos molekulās. Tā ka ēst šeit nedrīkst neko. Pārējo — lūdzu, aiztiec, plēs, rauj…»
Viņš tomēr gribēja noraut ābolu, jo juta šādas darbības nepieciešamību, bet pažēloja — ja nevar apēst, kāpēc jārauj? Juniors nepadomāja, ka, vēlākais, pēc trim nedēļām visa šī greznība un arī āboli izzudīs, pasaule pārstās eksistēt un viņš būs tas, kas iznīcinās šo brīnišķīgo pasauli. Tiklīdz Kristāls nostāsies savā vietā, vajadzēs visu izslēgt, sakārtot pārlidojumam un doties tālāk, turp, kur notiks oficiālais izmēģinājums un kur Kombinatoram droši vien uzdos radīt gabaliņu no kādas citas pasaules, pieticīgās priedītes diez vai kādu interesēs… Stingri runājot, protams, šī pasaule netiks iznīcināta. Tā atkal pārtaps portatīvā jeb, kā saka, transportablā stāvoklī. Un līdz brīdim, kad jauna komanda to izsauks dzīvē, eksistēs kā programma un enerģijas rezerve. Lai ari vājš, tomēr mierinājums. Tāpat kā būs ar tevi pašu, kad tu pēc tam paliksi kādam atmiņā. Tas, protams, ir labi, tomēr patīkamāk palikt dzīvam, nevis saglabāties atmiņā …
Līdz tam vēl ir laiks, Juniors sevi mierināja, — veselas trīs nedēļas! Milzums laika! Un visu šo laiku pasaule pastāvēs, zaļos un šalks… Un Juniors, kā pašlaik, pastaigāsies pa to. Kā antīks domātājs nez kādos tur dārzos. Kā viduslaiku feodālis. Patiešām: kuģis nav peļamāks par jebkuru pili, bet aizsardzības iespēju ziņā ir pārāks par jebkuru cietoksni. Visapkārt — muiža. Mana zeme. Mans paradīzes dārzs, mani Elizejas lauki. Lai tikai kāds pamēģina atņemt, Juniors pēkšņi nodomāja, spēcīgi saspiežot dūres un lūkojoties apkārt. Lai tikai pamēģina… Viņš tūlīt pat apjēdza, ka te nevajadzēs cīnīties par savu zemi un tiesībām, jo viņš šeit ir vienīgais un, kā saka, pirmais dieva vietnieks. Dūres lēni atslāba, Juniors pat pasmaidīja, viegli samulsis, taču sirds joprojām sitās stiprāk un biežāk nekā parasti, un viņš pašūpoja galvu it kā izbrīnā, it kā nosodījumā: cik dziļas, izrādās, šīs jūtas pat mūsdienu cilvēkā — cilvēkā bez saknēm, uz gaisa spilvena …
Viņš nogūlās zālē, atbalstīja galvu dūrēs un skatījās sev priekšā. Pie pašas sejas šūpojās dažāda zāle. Juniors pat nezināja, kā to sauc, botānika nebija viņa stiprā puse, bet atcerējās, ka arī uz Zemes ir gadījies satikt visus šos audziņus; vidējās joslas flora, pirmās pakāpes apdzīvoja- mība šeit bija pārstāvēta bez izskaistinājumiem un muļķošanās — viss, kā nākas. Juniors iedomājās, kāds milzīgs darbs jāveic, lai sagatavotu šādu programmu, kas pašlaik realizējās Kombinatora neiedomājami sarežģītajās shēmās, un neviļus sajuta lepnumu par cilvēkiem, par visu civilizāciju, taču bija žēl, ka nebija kam to izteikt. Nē, viņš nodomāja, Kurjers jāatrod par katru cenu. Jāatrod un jāparāda: te mēs esam! Skaties! Viņš ir jāatrod, lai ari cik daudz laika tas prasītu. Pat ja es viņu atradīšu tikai vecumdienās, šīs ieprogrammētās pasaules arī tad būs zaļas un šalcošas. Bet ja nepagūšu …
Te viņš aprāvās. Aizvēra acis. Ja nepagūsi. Tavs tēvs nepaguva atrast. Un uzticēja tev. Dēlam. Kādreiz mantojumā pārgāja īpašums. Tagad — mērķi un novēlējumi. Kam nodosi tu? Nav taču neviena.
Ja nu ar Ledu būtu …
Juniors atkal pārtrauca sevi — rupji un asi. Stāt! Aizveries! Nekādas Ledas nav bijis. Nekad nav bijis. Domā tā!
Taču tā domāt neizdevās. Ja Leda neeksistētu, tad, jādomā, būtu bijusi cita. Viņš, Juniors, ir normāls cilvēks, un viņam nav raksturīga tieksme visu mūžu pavadīt vientulībā. Nē, būt viņa bija. Ja vien …
Ar smagu, trulu piepūli viņš piespieda sevi atvairīt atmiņas par to, ko nevajadzēja atcerēties, lai neizjauktu iekšējo līdzsvaru. Tomēr tas jau bija iedragāts, un, kad Juniors piecēlās no sagulētās zāles, visa apkārtne viņam vairs nelikās tik bezrūpīgi laimīga kā pirms dažām minūtēm.
— Labi būs, — viņš skaļi noburkšķēja. — Taču putni lai dzied. Vai tad man galu galā nepienākas tiesības uz putniem?
Protams, ka pienākas arī uz putniem. Zāliens izskatījās mazliet tā kā neīsts, ja tajā nelidoja un nelēkāja vabolītes, zirneklīši, skudras un kāpuri — visi mums tik ļoti pierastie steidzīgie sīkuļi, kas neļauj cilvēkam justies absolūti vientuļam, kad tam nav līdzās citu cilvēku. Jā, šāds parks ir skaists, taču tā ir tikai pirmā apdzīvojamības pakāpe. Kā uz Antoras. Šeit ir īsta pasaule, nevis Antora, bet gabaliņš no manis apdzīvojamās vides, un tajā ir jālido spārēm, jāspurdz tauriņiem, smagajām kamenēm jāturas virs ziedu kausiņiem …
Viņš devās atpakaļ pie kuģa. Pa ceļam norāva vienu ziedu, otru. Rūpīgi apskatīja — lauzuma vietā izspiedās sulas piliens. Dzīvs. Tas nav ne atlējums, ne arī imitācija. Dzīvs… Viņš saplūca veselu pušķi. Ieliks kajītē. Vakarā iemiegot raudzīsies ziedos un smaidīs. Jau sen viņš nav plūcis ziedus. Sev pašam — vispār nekad. Uz Zemes nebija atļauts tos plūkt, lai neizjauktu vides līdzsvaru. Uz Zemes vajadzēja rēķināties ar visu, līdz pat sīkumiem.