129025.fb2 TRE?? PAK?PE - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

TRE?? PAK?PE - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

Šeit viņš var to sev atļaut. Ziedos slēpjas liela jēga, Ju­niors domāja, tuvojoties kuģim. Tikai tagad tā, liekas, sāk atklāties…

Uzmanīgi nesot ziedus, izlūks uzkāpa uz apskates lau­kuma. Iegāja lūkā. Kaut kas spalgi iešņācās. Uzplaiksnīja. Rokā iesitās asa sāpe. Tikai pieradums savaldīties, māka pārvarēt sāpes neļāva Junioram iebļauties pilnā rīklē. Aiz­mugurē ātri kā avārijas situācijā aizcirtās lūka. Viņš pa­skatījās uz roku. Ziedu tajā nebija, plauksta, apdegusi sar­kana, acu priekšā uzblīda, pārklājās ar čulgām. Ir gan iz­lūks! — Juniors nikni nodomāja, vaibstoties no sāpēm, un skriešus devās uz medicīnisko kajīti. Tikko pats piemi­nēja, ka nedrīkst ēst ābolus. Bet kuģis ekranē kombinētāj- laukus daudz spēcīgāk nekā tu pats. Kuģī nedrīkst ienest neko no šīs kvazidabas. Aizsapņojies — un saņēmi pēc nopelniem.

Šķendēdamies viņš ļāva Gudriniecei nodarboties ar cie­tušo roku — lai parāda savu talantu, Hipokrata pēctece … Gudriniece izmantoja iespēju pierādīt, ka orientējas kā medicīnā, tā arī pirmās palīdzības sniegšanā. Labi, Juniors viebdamies domāja, ka man nevajag darboties ar rokām, jo Kristāls aug arī bez manas palīdzības. Skaisti gan es būtu izskatījies… Un viss paša muļķības dēļ. Kā teikts, mūžu dzīvo, mūžu mācies …

Viņam apstrādāja roku, ko viņš paklausīgi turēja, iebā­zis necaurspīdīgā it kā metāla cilindrā, — tur iekšā rokai kaut ko uzlēja, ar kaut ko smērēja. Gudriniece reizēm ko­mandēja — pagriezt roku uz vienu vai otru pusi. Pēc tam uzlēja kaut kādu sintētiku, kas, izveidojusi caurspīdīgu plēvi, acumirklī sastinga. Sāpēja tik un tā, lai arī mazāk nekā sākumā. Garastāvoklis sabojājās. Negribējās pat uz parku, tas vairs nelikās jauks, draudzīgs un uzticams. Par laimi, šajā brīdī Gudriniece paziņoja savu spriedumu ar tādu profesorisku pārliecību, ka medicīnu uz pieci zina tikai kungs dievs, uz četri — viņa pati, bet visi pārējie — labi ja uz divi ar krustu.

— Lai audi ātrāk sadzītu un atjaunotos, ne mazāk kā uz diennakti noteikts gultas režīms.

Suņusēne tāda, bez īpaša ļaunuma nodomāja Juniors, pa roku galam vilkdams nost bikses, jo bija pienākusi kārta gurnam. Sprādziena brīdī roka bija nolaista, un, lai gan visvairāk tika plaukstai, šis tas trāpīja arī gurnam, kas pašlaik sāka pieteikt savu esamību. Sasodīts, noliek gultā uz veselu diennakti. Pat nevar pastrīdēties, jo no strīda mēģinājumiem viņa vienmēr izvairās, apklust — un viss, nevēlas domājoša sēne diskutēt ar domājošu niedres stiebru… Par ko lai arī īpaši strīdētos? Man patiešām nekaitētu pagulēt.

Juniors nejutās sevišķi labi, jo apdegumi lika sevi just, delna vispār nederēja nekam. Atmetis segu, viņš apgūlās. Arī gultā mēdz būt labi. Var domāt, lasīt, sapņot. Dien­nakti mēs izturēsim tāpat vien, arī ēdinās mūs šeit pat uz vietas — augstākā mērā aizkustinoši. Var mierīgi slimot — neviens neielauzīsies, nesamīdīs zāli, nenoplūks ābolus. Bet rīt…

Jā, starp citu, — rīt.

Viņš pasauca Gudrinieci un pavēlēja:

— Uzdot Kombinatoram otrās pakāpes apdzīvojamības programmu. Apakšprogramma: vidējā josla.

Tā gan, viņš apmierināti nodomāja. Rīt mēs pamodīsi- mies veseli. Iziesim parkā. Un no zariem mūs korī sveiks dažādi putniņi. Un tas būs ļoti, ļoti patīkami. Ir taču zi­nāms, ka, lai arī cik labi bija šodien (bija taču labi, bet pie savainotās rokas — pats vainīgs), vajag, lai rīt būtu vismaz mazliet, mazliet labāk. Citādi dzīvot ir garlaicīgi. Rīt celsimies reizē ar putniem…

* * *

Pēdējo uz Zemes pavadīto pirmsstarta dienu viņš uz­sāka tā: vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, pa ceļam izberzēdams acis, izdrāzās no istabas, noskrēja no pazemā lieveņa — un pēc dažiem ašiem soļiem metās ūdenī. Viņš jutās kā vāja strāvas lādiņa trāpīts, un uzreiz kā straumes aiznesta nolobījās gan miegainība, gan tas viss, kas varēja Junioru traucēt vismaz kādu laiku justies laimīgam, un katra kustība pēkšņi kļuva par prieka avotu, kur zemais, miesiskais ir neatdalāms no augstā, garīgā. Negaidīti rīts izdevās tāds, kāds paliek atmiņā uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Iespējams, arī vēl tāpēc, ka no ūdens, no tā­luma viņš ieraudzīja, kā uz lieveņa uzkāpa baltā kostīmā tērpusies sieviete, un, lai gan viņš nevarēja to saskatīt, taču bija pārliecināts, ka tā ir skaista, jo tādā rītā viņa nevarēja būt citāda. Kad viņš uzzināja, ka sieviete ir bi­jusi Zoja, kas atbraukusi pie vīra, kurš nakšņoja turpat pirmsstarta bāzē, lai pavadītu Junioru, tas nesamazināja iespaidu, lai arī Junioram Zoja nebija simpātiska. To, ka tā ir bijusi viņa, viņš uzzināja vēlāk, kad brīnišķīgā rīta iespaids bija jau izkristalizējies un ieņēmis dvēselē savu vietu.

Un šeit, pašlaik vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, Ju­niors nedomādams, iepriekš neko neparedzēdams, izdarīja tāpat: metās pie savlaicīgi atvērtās lūkas (sēne mācēja pie vajadzības būt arī uzmanīga), ātri nolaidās lejā, skrēja, vicinot dvieli, basām kājām pa zāli, visu laiku vēl kā ap­dullis mirkšķinādams acis, un, neļaudams sev apstāties, apdomāties, metās ūdenī. Šļakatas pašķīda uz visām pu­sēm. Ūdens bija silts. Galvenais — tas bija īsts, no tā ne­bija jābaidās, ja pēkšņi iegribētos, to varētu arī dzert. Juniors, laikus neizniris, neviļus norija malku un pārlie­cinājās, ka ūdens ir normāls, tikai bezgaršīgs kā lietus- ūdens, jo tajā pietrūka kaut kādu sāļu smalko piemaisī­jumu. Taču peldēt varēja lieliski, un Juniors baudīja šo seno, vienkāršo, bet viņam ne vienmēr pilnā mērā pie­ejamo labsajūtu, vēl un vēlreiz nira un izniris ar zināmu izbrīnu ieraudzīja blakus nesatricināmi paceļamies kuģa puskilometru augsto bultu: viņam nekad vēl nebija ga­dījies peldēt dažus metrus no varenajiem, ķepainajiem amortizatoriem. Jā, arī šis rīts solījās uz ilgu laiku palikt atmiņā.

Pēc tam viņš ilgi gulēja, sildoties zālienā, gozēdamies gan uz vēdera, gan uz muguras, pagriežot sānus pret spī­dekli, kas, lai arī bija mākslīgs un atradās neredzamā ku­pola iekšpusē, savā spektrā neatšķīrās no Saules. Pēkšņi kaut kas sāpīgi iedūra kājā, droši vien jo sāpīgāk tāpēc, ka negaidīti. Juniors nepaguva apdomāt darbību, roka reaģēja pati, skanīgi noplaukšķot ar atvērto plaukstu. Uz kājas bija sarkans plankumiņš, un tajā saplacināts ods bija izpletis kājiņas. Tā, lūk, Juniors vispirms apmieri­nāts nodomāja, ikkatra agresija tiks sodīta! Un tikai pēc tam apķērās un padomāja par odu — kā tad tā? Izrādās, ka arī odi šeit ir uzradušies?

«Bet kā ar pārējiem?» viņš gribēja pats sev pavaicāt, taču norija jautājumu, sapratis, ka tas ir lieks. Jo pašlaik ne tik vien līdz viņa dzirdei, bet pat līdz apziņai nonāca paklusais, bet skaidrais putnu koris. Juniors tam uzreiz nebija pievērsis uzmanību, jo bija aizmirsis, ka vakar tāda nebija, bet tagad atcerējās un sāka ieskatīties un ieklau­sīties. Un ieraudzīja daudz. Kā atvēries zieds aizspurdza taurenis, aizšalca liela un eleganta spāre, netālu dīca ods, un Junioram pamāžojās, ka no viena krūma otrā ienira kāds, kas jau noteikti bija piederīgs četrkājaiņiem. Ju­niors tagad atcerējās savu komandu otrās pakāpes apdzī- vojamībai, bet tas notika kaut kā garāmejot, it kā ko­manda nebūtu svarīgs apstāklis, bet viss, kas te kustējās un skanēja, kas šodien piepildīja mazo pasaulīti, būtu ra­dies pats no sevis kā dāvana viņam nez no kā. Viņš svēt­laimīgi pasmaidīja. Nē, tomēr ir labi, ai, cik labi… Acis pašas pievērās no baudas.

Atkal iedzēla turpat, kur iepriekš. Šoreiz pirms sitiena Juniors pavēra acis: patiesi, tur sēdēja ods. Tātad, viņš nodomāja, divi agresori un abi vienā vietā. Viņš palūko­jās. Nosistais ods bija viens. Acīmredzot to pirmo Juniors ar sitienu bija nogrūdis. Droši vien … Viņš nekustēdamies sēdēja un skatījās uz iedzimtās asinskāres upuri. Satriek­tais ods vēl kustināja vienu kājiņu, pēc tam arī tā pamira. Un sīkais ķermenītis sāka ātri kust — ātri kā sausā ledus drumsla uz karstas plīts. Viens divi — un izzuda pavisam. Vēl pēc mirkļa — šoreiz Juniors skaidri sadzirdēja — klusu noklikšķēja, un ods atkal no kaut kurienes uzradās tajā pašā vietā. Suņi tādi, Juniors nodomāja, bet tagad odu nesodīja, tikai pavicināja plaukstu, ods atrāvās un aizli­doja. Labi, nolēma Juniors, ja jau tā — dzīvo vien …

Viņš piecēlās, pametis dvieli uz krasta. Palūkojās visap­kārt. Ne tikai putni un odi parādījušies — bija izmainīju­sies arī viņa pasaules, Svētlaimības zemes, ģeogrāfija. Ju­niors tikko bija izdomājis šādu nosaukumu šim stūrītim, lai, pēcāk atceroties, nebūtu ilgi sev jāskaidro, kas un kā, pietiktu nosaukt šo vārdu — un viss ataustu atmiņā. Va­kar šeit nebija strauta, taču trešās tilpnes mašīnas bija pa- centušās — nez kāpēc tas Kombinatoram vajadzīgs —, un tagad strautiņš tecēja, tā gultne meta skaistus līkločus, augštece bija paslēpusies aiz kokiem, bet tur, protams, stā­vēja trīspadsmitais mehānisms, vienīgā ūdens ādere uz planētas. Pasmīnējis par vēl vienu pārsteigumu, Juniors lēni, izbaudot katru soli, sāka iet prom no strauta. Viņa parādīšanās nemaz nesamulsināja putnus, tie turpināja savu pavasara sasauksmi, kā iesirma bārda, kas aizmukusi no sava saiittnieka, aizlipināja ezis. No strauta pa galvu pa kaklu metās nost kāda būtne, ne lielāka par suni, bet šis biia kas garkājains un lielacains, jautru saules zaķīšu iz­raibināts, lai arī to neviens nebija dzemdējis, šim radīju­mam jau piemita instinkts, kas lika vispirms mukt un pē­cāk — tikt skaidrībā. Juniors pavīpsnāja, pašūpoja galvu — it kā brīnīdamies, it kā nosodīdams — nē, noso­dīt nebija par ko. Vēl šādi tādi kustoņi aizskrēja un aizrā- poja garām. No turienes, kur koki auga biežāk, kļuva dzir­damas īstas meža skaņas, arī šajā pasaulē avij nebija lemts sadzīvot ar vilku, gluži otrādi, šeit viss bija pirmatnīgi dabisks, tāds, kādu droši vien vairs neredzēsi īstajā Zemes pasaulē. Viss likās mūžīgs, radies sen pirms mums, un ne­gribējās domāt, ka tā visa vēl nesen nebija un eksistēja tikai kristālos iešifrētas programmas, planētas smiltis un vēl mazumiņš tīru elementu Kombinotra autonomajās gla­bātavās. Cik nabadzīgi dažkārt izskatās cēloņi salīdzinā­jumā ar to sekām, kā tie neatbilst viens otram, bet lavīna iesākas ar mazu akmentiņu, un daudzinātais salmiņš lauž kamieļa muguru. Kāpēc par to jādomā, jāmaitā sev gara­stāvoklis?

Lai izkliedētu šīs domas, Juniors vispirms apstājās, bet pēc tam apsēdās zālē zem koka. Uz Zemes viņš būtu sācis skatīties debesīs, bet šeit nebija īstas debess, un viņš sāka aplūkot kokus, zāli un visu citu, kas piepeši parādījās re­dzes laukā, bet, kad tas pazuda, Juniors centās uzminēt, kas parādīsies nākošais, un ne reizi neuzminēja. Tas bija lieliski — atklāt jau atklāto, uzzināt jau zināmo un tajā pašā laikā noslēpumaino, neviena neredzēto, jauno.

Tas bija tik burvīgi, ka viņš pēkšņi nodomāja: paklau, vai man nepalikt šeit ilgāk? Kaut ko tādu jau vairs nekur un nekad nebūs lemts piedzīvot. Vai es patiesi to nebūtu nopelnījis no Mātes Zemes? Lai allāhs ar to Kurjeru, ja neesam līdz viņiem izauguši, tātad — nodzīvosim arī bez viņiem, vienalga, ja mēs tos neatradīsim, tie atnāks pie mums, kad uzskatīs par vajadzīgu. Neba indiāņi atklāja Veco pasauli, un ne jau havajieši atpeldēja pie Albiona krastiem, visam jānotiek likumsakarīgi. Palikt šeit. Pro­tams, ne jau uz visu mūšu — apniks. Bet, ja neapniks, tad var arī pavisam. Viens pats? Nu un tad, ka viens pats, jo visa disharmonija, neiekārtotība un nelīdzsvarotība dzīvē nāk no sievietēm. Pat no labākajām. Citiem vārdiem, pat Leda dzīvē ienesa jukas un šaubas. Bet droši vien labākas par Ledu nevienas nav. Man nav, domāja Juniors. Neap­tveramā attālumā no Ledas un no visa, ko viņš zināja un būtu varējis kādreiz uzzināt, tagad un šeit varēja sev pa­teikt: nē, tik un tā tu nemetīsies pie viņas, jo viņas nav visā šajā izplatījumā, bet tas ir bezgalīgs — tāpat kā jeb­kurš cits izplatījums. Lai gan viņa ir vislabākā, es neva­rēju … Katru reizi viss sākās no gala, un bija nevis vien­kārši labi, bet gan neiedomājami labi, bet pēc tam, pašā visīstākajā brīdī… Asaras, asaras … Nē, tā nevarēja dzī­vot. Negribu un nedzīvošu.

Juniors pārtrauca pats sevi un atkal sāka domāt par to, cik lieliski būtu bijis palikt šeit uz visiem laikiem. Ar prātu viņš saprata, ka nevarēs, bet dvēselē — gribēja un ticēja, ka tas pašlaik un vienmēr viņam būs vajadzīgs. Tādas domas bija patīkamas ar savu noteiktību un mieru.

Patiešām, kas ir nepieciešams Svētlaimības Zemes eksis­tencei? Tikai enerģija. Shēmas noteikti Junioru pārdzīvos. Arī visa pārējā aparatūra. Pēc ilga pārtraukuma uz Zemes atkal bija iemācījušies darināt kārtīgas lietas. Visam, kas pašlaik bija ap viņu, piemita garantēti ilgs mūžs. Tiesa, tas nespēja ne nodrošināt, ne uzturēt paša Juniora eksis­tenci: viņš šeit nav ne mednieks, ne zvejnieks, ne arājs un pat ne ražas novācējs. Taču krājumu uz kuģa pietiks ilgiem gadiem ducim tādu ēdāju kā viņš, bet gan gadu gaitā izdomās vēl kaut ko. Te ir ūdens. Nē, šeit var dzīvot. Pilnīgā drošībā. Planēta ir neparasti mierīga — liekas, šeit nekad nekas nenotiek pat aiz nesagraujamā aizsargkupola. Vai pietrūks cilvēcisku kontaktu? Ak dies, otrajā tilpnē glabājas, ierakstīta Kristālos — vārdos un attēlos —, gan­drīz vai visa pasaules kultūra, simt mūžu nepietiks, lai to visu izmantotu. Jo vairāk grāmatniekam. Eet Juniors, ne­raugoties uz profesiju, bet, iespējams, tieši pateicoties tai, bija grāmatnieks un nereti ar ironiju domāja, ka viņa draugu un labu paziņu lokā ir daudz vairāk literāru va­roņu nekā reāli dzīvojošu cilvēku, ka tos, literāros, viņš gan vairāk pazīst, gan labāk saprot un var no tiem iemā­cīties vairāk nekā no dzīvajiem. Tā ka par kontaktu trū­kumu vai sliktu sabiedrību viņš nekādi nevar žēloties.

Juniors to pārdomāja ilgi, grūti pateikt, cik tieši, iespē­jams, dažas stundas. Atkal iedzēla ods, kas bija viņu sa­meklējis arī šeit. Juniors automātiski iznīdēja nemierīgo kukaini, un ods tūlīt atkal radās no jauna. Tad viņa do­mas aizklīda citur.

Ko tas nozīmē? Es nositu odu, bet tas izveidojies atkal. Kāpēc? Atbilde nāca pati. Programma paredz noteiktu, ga­līgu odu daudzumu, to nebūs ne par vienu mazāk un ne vairāk, bet tieši tik, cik pēc šīs programmas nolikts dotajā apjomā. Un ne tikai odu, bet arī koku, ežu un spāru, un zāles stiebru, un ābolu ābelē. Šeit ir nevis varbūtību un nejaušību pasaule, bet precīzi aprēķināts noteiktības un stabilitātes novads. Vilki var rīt avis, cik uziet, — tāpēc avju nekļūs mazāk. Un tas nez kāpēc ir nepatīkami. Jo jāizdara secinājums, ka tu šajā pasaulē neesi saimnieks, tu neko un nekad nevarēsi tajā izmainīt, tikai dzīvot, taču šī pasaule eksistē neatkarīgi no tavām vēlmēm. Neraugo­ties uz to, ka tu šo pasauli radīji pēc savas gribas, liki, pat pavēlēji tai realizēties un jebkurā brīdī ar tādu pašu vieg­lumu vari to iznīcināt. Neko teikt, interesants visvaris, no­domāja Juniors, vari radīt un iznīcināt, bet neesi spējīgs to izmainīt pat par vienu pašu odu, par vienu pašu nieka zālīti…

Starp citu, varbūt tā nemaz nav? Iedomājies tikai — ods!

Juniors piecēlās, pastiepās līdz zaram, apņēmīgi to no­lauza un tūlīt pat, it kā baidoties apdedzināties, nosvieda zālē. Zars gulēja, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pār­laida skatienu no tā uz lūzuma vietu un atpakaļ. Viss pa­lika pa vecam. Juniors kļuva mundrāks: kā redzi, ne viss ir tik briesmīgi. Ods — tas vēl nekas, taču koks tā arī pa­licis ar nolauztu zaru, un zars guļ zemē. Tātad kaut ko tu spēj arī šeit. Protams, ja būtu zinājis tikpat, cik zināms visam milzīgajam institūtam, kas radījis Kombinatoru, jau­tājumi atkristu, bet tu nezini, un paldies dievam, ka tā.

Tomēr sēdēt zem koka Junioram vairs negribējās. Pie tam viņš apķērās, ka visu dienu nav ēdis, bet laika aiz­tecējis, ai, ai, cik daudz. Viņš nevis gar strautu, bet pa vis­īsāko ceļu devās uz kuģi. Tepat visapkārt kaut kas lidoja, dziedāja, kustējās un zaļoja. It kā viss būtu kārtībā, bet nez kādēļ piezagās skumjas. Juniors pacēlās uz apskates laukuma, gribēja ieiet lūkā, bet aizkavējās, pieskārās ar plaukstu pie kuģa apvalka. Viņš nodomāja, ka šeit viss ir pareizi un droši. Ja gadīsies kaut kādi traucējumi, tad var būt vajadzīga arī mana iejaukšanās. Kā tas bija ar Kris­tālu. Interesanti. Ja es radu mašīnu dzīvā pasaulē, tad esmu tās saimnieks. Bet, ja es ar šīs mašīnas palīdzību radu citu pasauli, vai tad tajā esmu bezspēcīgs?

Viņš pēkšņi noskaitās pats uz sevi. Galu galā ko tu gribi? Ja nebūtu šīs tevis radītās pasaules, tu būtu sēdējis sanīcis, bet apkārt plestos tikai tumšās smiltis violetā dū­makā, un viss, ko tu būtu varējis, — kā bērns paspēlēties smiltiņās. Tad tev būtu bijis labāk? Pasaki paldies civilizā­cijai, kas tevi sūtījusi, un esi apmierināts. Cik gan nelāga būtne ir cilvēks: dod viņam visu — un vēl būs par maz!

Pēc šīm pārdomām Juniors beidzot iegāja lūkā, pa ce­ļam pasūtīja Gudriniecei pusdienas, nolēmis lejup tās ne­nest, bet apēst šeit. Vēlāk, kad būs pienācis vakariņu laiks, tad arī varēs lejā, svaigā gaisā pavadīt krēslas stundu. Pēc tam Juniors devās uz remontnodalījumu un ilgi un rūpīgi pārbaudīja, kā aug Kristāls, un salīdzināja saņemtos datus ar grafiku. Kamerā bija migla, un Kris­tālu vairs nevarēja saskatīt, tā izklīdīs tikai pašās procesa beigās, taču aparāti pārliecināja izlūku, ka viss kārtībā. Kā tam arī jābūt, nodomāja Juniors. Tā jums nav nekāda brīnumu pasaka, vienkārši iestādījām sēkliņu, un no tās aug Kristāls, noliktajā laikā izaugs un nostāsies ar mūsu aktīvu palīdzību savā vietā, un noturēs asis tik paralēli, kā nebūtu turējis pat Eiklīds.

Juniors paēda pusdienas un neizturējis "atkal nolaidās parkā. Sēdēt un atpūsties lejā bija daudz labāk nekā ka­jītē, jo citādi iznāk, ka putni dzied velti, bet tā viņiem ir nepieciešamība, un viņi dzied, taču neviens neklausās. Tas būtu tāpat kā piespiest aktierus spēlēt tukšā zālē — muļ­ķīgi un cietsirdīgi. Viņš sēdēja klausīdamies putnu balsīs. Varbūt uz nakti arī lakstīgala iedziedāsies? Gaisma kļuva blāvāka, jo Kombinators bija nomodā arī par normālu die­nas garumu, un, lai gan spīdeklis nekustējās, tomēr stingri pēc pulksteņa palielināja un samazināja gaismas spil­gtumu. Protams, pēc Zemes laika.

Viss bija kā īsts. Tikai saules pulksteni šeit nevarēja izmantot, un kam tas būtu vajadzīgs šajā civilizācijas at­tīstības posmā? Juniors nesteidzīgi pārsprieda, ka būtībā vispār nav nekādas starpības, vai pasaule ir radusies pati vai arī cilvēks to ir izveidojis un tajā apmeties. Pati par sevi bija radusies tikai ola, māja nevarēja tapt bez cil­vēka, un cilvēki dzīvo mājās, nevis alās un tāpēc jūtas vēl labāk. Nē, cilvēks vispār un konkrēti Juniors pats ir muļ­ķīgi iekārtots. Viņam redziet, nepieciešama apziņa, ka šī pasaule ir organiska un dabiska. Bet dzīvo taču nevis ap­ziņā, bet pasaulē!

Starp citu, viņš nodomāja, par putniņiem. Aiz kupola ek­sistē neapšaubāmi dabiska, lai arī ne pārāk viesmīlīga pa­saule. TI noteikumi obligāti prasa pastāvīgi novērot to, kas notiek ap tevi. Šajā ziņā tu jau nu esi pārāk izlaidies. Kupols paliek kupols un Kombinators — Kombinators, bet vēlāk, kad pienāks laiks ziņot, neviens nesapratīs, kā izlū­kam izdevies sveikam un veselam trīs nedēļas nosēdēt uz nezināmas planētas un neatrast laiku painteresēties, kas īsti uz tās notiek. Nē, uz viņu vienkārši rādīs ar pirkstiem! Labāk jau painteresēsimies.

Vispirms Juniors reģistrēja to aparātu mērījumus, kas sekoja situācijai aiz kupola. Temperatūra, spiediens un at­mosfēras sastāvs, izmaiņas sastāvā… Reiz Junioram ļoti tālu no šejienes izdevās pēc izmaiņām atmosfēras sastāvā (kas tik un tā bija nederīgs elpošanai) paredzēt izvirdumu turpat burtiski zem kājām, no tā nebūtu paglābis nekāds aizsarglauks, lai gan ārēji viss bija pilnīgā kārtībā un ap­kārtnē nebija saskatāms ne vismazākais pauguriņš. Bet pašlaik šeit daba it kā būtu izvirzījusi sev uzdevumu neti­cīgajam cilvēkam demonstrēt savu miermīlību un stabili­tāti — kaut vai par simto daļu kaut kas būtu pārvērties! It kā tā būtu nevis daba, bet termostats. Labi jau, daba, paldies.

Pienāca kārta tiešajiem novērojumiem. Ko lai šeit no­vēro? Un kādā veidā? Lai arī iekšējā gaisma bija nodzi­susi, zem kupola bija daudz gaišāk nekā ārpusē. Lokatori pašā kuģa priekšgalā uz masta, kas atradās ārpus kupola, darbojās nepārtraukti, bet arī tie nebija reģistrējuši nekā­das pārmaiņas. No optikas un vēl jo vairāk no tiešas no­vērošanas ar neapbruņotu aci diez vai būs kāds labums. Juniors tomēr apzinīgi skatījās violetajā pustumsā, kas no šejienes jau vispār likās melna tumsa, raudzījās, kamēr iesāpējās acis, un tā arī nespēja nonākt pie galīgā secinā­juma: vai tumšais plankums, ko viņš bija novērojis pagā­jušajā reizē, tiešām eksistē. Un, ja tas nerēgojas, vai ir kaut kādā veidā pārvērties, vai arī, kā viss pārējais, — jāuzskata par nemainīgu un pastāvīgu šīs pasaules daļu. Vai vajadzētu aizlidot turp palūkoties, kā nākas, lai pēcāk jau būtu miers? — Juniors pats sev vaicāja. Varbūt nav vērts? Galu galā viņš nolēma, ka padomās par to mazliet vēlāk. Šķiet, laikam te nebija lielas nozīmes, jo nekādi tuvāki, ne arī attālāki draudi no tumšā plankuma puses nebija paredzami.

Pabeidzis tā dēvētos novērojumus no skatu laukuma, Juniors atkal nolaidās lejā. Pastaigā, viņš ironiski nodo­māja. Dzīvoja veselīgu un augsti tikumisku dzīvi kā atva­ļināts admirālis. Tagad pastaigāšos, pēc tam pavakariņošu, pirms miega izpeldēšos un viegli un bezrūpīgi aizmigšu. Kāda dzīve, citas nevajag! … Pats to gandrīz neapzinā­damies, viņš tomēr gāja nevis, kur pagadās, bet pa no­teiktu maršrutu un drīz vien nonāca tur, kur dienā bija atpūties un kur zālē gulēja — bija jāguļ — nolauztais alkšņa zariņš. Tā nebija. It kā būtu kaut kur iekritis. Vai kāds zvērs būtu to aizvilcis? Taču Juniors saprata, ka tas nekur nav iekritis un to neviens nav aizvilcis. Viņš paskatījās turp, kur bija jābalo svaigajam lūzumam. Ne­kāda lūzuma nebija, neviena lauzta, savainota zara. Ju­niors ar skatienu pārbaudīja koku un drīz vien bez grūtī­bām starp pārējiem pazina to pašu nolauzto zaru, kurš pēc izskata atgādināja skrejošu cilvēciņu. Tas auga, it kā nekas nebūtu noticis. Juniors saprata — atkal «oda efekts». Te­vis radītā pasaule tevi pacieš, taču nepakļaujas, iztiek bez tevis, lai arī ir atkarīga no tavas gribas, un, ja tu pašlaik nomirtu, tā nenožēlotu, jo tu tai neesi vajadzīgs kā pār­vērtību avots un ievadītājs, kā tās progresa, pilnveidošar nās elements, jo šajā pasaulē nav ne progresa, ne pilnvei­došanās, tā ir pastāvības pasaule, bet tu, cilvēk, lai arī kur parādītos, nes sev līdzi pārmaiņu nepieciešamību un alkas pēq tām. Lai arī kā apdauzītu savas kājas šai ceļā, tu skriesi, iesi, klibosi, līdīsi tieši pa šo ceļu, pat nezinot, vai šis ceļš un pārvērtības ir īstās, vai jārāpo šurp vai arī tieši pretējā virzienā. Tāpēc šī pasaule noliedz tevi un atjauno visu, ko mēģini pārmainīt, un, tiklīdz reālijā pēc tavas iejaukšanās izgaist pēdējā dzīvības atblāzma, — tā at­jauno visu it kā ņirgājoties. Vēl vairāk — ja ar tevi kaut kas notiks, šī pasaule vēl ilgi eksistēs, nelaižot savās robe­žās nevienu cilvēku, pat ja kāds šeit parādītos. Atnācējs vārgs melnajās smiltīs, bet šī pasaule blakus zaļos un smaržos, tā neielaidīs nevienu, un izsisties cauri tādas jau­das aizsarglaukam ir praktiski neiespējami. Tātad tu, Ju­nior, esi savā ziņā izņēmums. Samierinies, pārstāj nīgro- ties un apmierinies ar esošo. Šeit jūs esat divi, tu un pa­saule, kamēr eksistējat, esat neatkarīgi viens no otra, nav svarīgi, ka pamatā tā ir atkarīga no tevis, jo arī tu esi atkarīgs no tās, tev var uzkrist koks vai uzbrukt plēsoņa — ne jau tāpēc, ka tas būtu ieprogrammēts, bet tāpēc, ka te radušies visādi koki: gan jauni, gan savu mūžu nodzīvo­juši, kā jau tam dabā jābūt, un neviena programma nevar paredzēt, zem kura no tiem tu stāvēsi katrā konkrētajā brīdī. Tā ka apmierinies, dzīvo un izmanto!

Ne, iesākumam parādīsim šai pasaulei, ka mēs no tās nebaidāmies. Tūlīt mēs pavakariņosim: tepat, pie dabas krūts. Tā vēl par maz. Mēs šeit šodien arī nakšņosim. Krastmalā. Kuģī atrodas ceļojuma komplekts — vai tad kāds izlūkdienests var bez tā iztikt? Paņemsim guļam­maisu … Nē, nevis pasaule izmanto mani, bet es — pa­sauli .., Tas ir pirmkārt. Un otrkārt — pagaidām realizē­tas tikai divas apdzīvotības pakāpes. Kā zināms, to ir trīs.

Un augstākajā — trešajā pakāpē ir jābūt ieprogrammētam ari kaut kam man nepieciešamam. Trešā pakāpe poligonos netika izmēģināta, jo Georgs steidza pabeigt kaut kādas pēdējās programmas. Tad nu mēs tās pārbaudīsim. Un pa­lūkosimies, ko šī pasaule dod cilvēkam, kad tā klātbūtne kļūst vairs nevis nejaušība, bet likumsakarīgs, ieprogram­mēts fakts. Jo tikai ar cilvēka parādīšanos tiek sasniegta pilna apdzīvotība. Jā, pieprasīsim trešo pakāpi. Un izrādī­sies, ka šī pasaule mani ne vien apkalpos, bet arī luncinās astīti kā klēpja sunītis …

* [1] *

Juniors pamodās nakts vidū. Pasauli bija pārņēmusi dī­vaina gaišzila gaisma. Kas notiek? — viņš noskurinājās, pēc tam saprata — mēness! Programmisti bija paredzējuši arī mēnesi. Braši puiši!

Viņš atbalstījās uz elkoņa. Mēness gaisma nez kāpēc satrauca, sirds sāka klauvēt spēcīgāk. Tur augšā kaut kas bez skaņas pazibēja — vai sikspārnis? Pūce? Dzīvība ne­guļ … Tālienē noskanēja apslāpēta šķindoņa un apklusa. Nošalca un pierima čaboņa. Kaut kas notiek. Vai realizē­jas trešā pakāpe? Starp citu, vai es tiem netraucēju? Nē, jo tad Kombinators būtu brīdinājis par traucējumiem. Diez vai trešajā pakāpē ir kaut kas cilvēkam bīstams — tajā taču viss ir domāts tieši cilvēkam. Man. Jo citu cil­vēku šeit nav, aizmiegot nodomāja Juniors.

Sieviete gandrīz pārstāja smieties, spriežot pēc pagai­sušā smaida un rūpju pilnajām acīm, pat mazliet izbijās. Taču tūlīt pat neizturēja un no jauna sāka smieties. Bet apjukušais Juniors joprojām nekustēdamies gulēja, pie- placis zālei. Sieviete, kas bija pietupusies uz ceļgaliem, piecēlās un izslējās — gara un slaida, vieglās, baltās drā­nās, basainītēs, kas pilnībā atbilda laika apstākļiem. Tā ne­bija Leda. Cita, bet pazīstama. Kas?

Viņa piegāja pie Juniora, noliecās un sniedza roku.

—   Kā jūs izbijāties! Tas bija smieklīgi. Celieties taču augšā! Vai jūs esat nolēmis tā arī nomirt pie manām kājām?

Juniors neveikli piecēlās. Viņš bija tikai peldbiksītēs (labi, ka vismaz tās nebija novilcis, viņš novēloti saprie­cājās, kas gan varēja kaut ko tādu paredzēt?…). Piecēlās un nostājās viņas priekšā un, skatienu nenovērsdams, pa­mazām sāka pazīt. Tomēr viņa to pazina pirmā.

—    Junior! … Vai tad jūs mani nepazīstat? Es esmu Zoja! Pamostieties taču! Labrīt!

—   Jā, — lēni, it kā šaubīdamies atbildēja Juniors. —Jūs esat Zoja. Protams.

Viņš iekšēji saspringa, gaidot veselu virkni jautājumu, kurus viņas vietā būtu uzdevis jebkurš, — kur un kāpēc viņi te atrodas, ko vispār tas viss nozīmē, vai nu mazums jautājumu var rasties tādā situācijā. Un ko viņš atbildēs? Ka tā ir Kombinatora neparedzēta virsprogrammas pār­baude, ka viss notiekošais ir Kombinatora darbības rezul-' tāts? Vai apliecinās, ka pats neko nesaprot un nemaz nav gaidījis viņu šeit satikt (tā būtu tīrā patiesība), tāpēc pats nav spējīgs neko paskaidrot? Vai improvizēs vēl kaut ko? Vienā sekundē galvā noplaiksnīja šīs domas, pēc tam pa­tiešām atskanēja jautājums, taču tāds, kādu Juniors pat paredzēt nebija varējis:

—    Junior, kā jūs šeit nokļuvāt? Es briesmīgi brīnījos, ieraudzījusi jūs guļam dārzā. Un tas… — viņa slaidi pa­māja ar roku uz kuģa pusi, kas stāvēja savā likumīgajā vietā, būdams visas šīs pasaules centrs un esamības avots. — Kāpēc jūs nolēmāt nolaisties tik tuvu mājai? Vai kaut kas ļoti steidzams? Manuprāt, tāda nolaišanās ir atļauta tikai ārkārtējos gadījumos. Vai jums tik neatliekami kļuva vajadzīgs Georgs? Nabadziņš droši vien vēl guļ, domāju, ka tikai rīta pusē likās gulēt, viņam bija tik daudz jezgas ar visu aparatūru… Jā, ko tad mēs stāvam? Jūs varat man pārmest viesmīlības trūkumu, bet, goda vārds, tas tā

nav. Ejam, Junior. Esmu izbadējusies, laiks brokastot, Priecājos, ka iegriezāties pie mums, pie tam tik neparastā veidā. Jo mēs līdz šim taču vēl neesam pa īstam iepazinu­šies, vai ne?

Joprojām runādama, viņa viegli paņēma Junioru zem rokas un uz viņa lūdzošo skatienu (velns dīdīja vakar at­stāt apģērbu augšā kajītē) tikai papurināja galvu:

— Ko jūs, Junior, izbeidziet. Mēs visi te tā staigājam. Vasara paliek vasara, reizē ar temperatūru mainās arī pie­klājības normas, vai ne?