Debesis bija gandrīz melnas, bet sniegs mēnessgaismā mirdzēja dzidri zils.
•Zem ledus aizmigusi gulēja jūra, un dziļi zemē starp koku saknēm visi mazie ķipari sapņoja par pavasari. Tomēr līdz pavasarim bija diezgan tālu, jo gads bija paguvis nostaigāt tikai mazu gabaliņu jaunajā gadā.
Tieši tai vietā, kur ieleja meta vieglu līkumu, lai paceltos uz kalnu pusi, gulēja sniegā ieputināta māja. Tā atgādināja untumainu sniega kupenu un izskatījās gaužām vientuļa. Tai gluži blakus starp ledainajiem krastiem ogļu melna līkumoja upe - straume neļāva ūdenim
aizsalt visu cauru ziemu. Taču pāri tiltam neveda nekādas pēdas un sniega kupenas ap māju bija neskartas.
Iekšā bija silts. Lejā, pagraba krāsnī, lēnām dega milzum daudz kūdras. Ielūkojies pa logu, mēness apgaismoja mēbeļu baltos ziemas pārklājus un tilla audumā ietīto kristāla lustru. Un salonā ap lielo podiņu krāsni garo ziemas miegu gulēja Muminu ģimene.
Tā viņi bija gulējuši aizvien - no novembra līdz aprīlim jo ziemas miegu gulēja ari viņu senči, un troļļi Mumini ievēro tradīcijas. Visiem vēderā bija egļu skujas, uz mata, kā tas bija viņu senčiem, un pie gultas, cerību pilni, viņi bija sakrāvuši kaudzē visu, ko var ievajadzēties agrā pavasari. Lāpstas, saulesbrilles, filmu rullīšus, anemometrus [1] un tamlīdzīgas mantas.
Klusums bija mierīgs un gaidu pilns.
Dažbrīd miegā kāds nopūtās un ieritinājās dziļāk savā guļvietā.
Mēness stars aizklejoja no šūpuļkrēsla līdz salona galdam, slīdēja pāri gultas gala misiņa rumbuļiem un iespīdēja trollītim Muminam tieši sejā.
Un tad atgadījās kaut kas tāds, kas nekad vēl nebija atgadījies, kopš ziemas guļā aizgāja pirmais no trol- līšiem. Mumins pamodās un vairs nevarēja aizmigt.
Trollītis Mumins lūkojās uz mēnessgaismu un ledus kristāliem loga rūtī. Viņš dzirdēja, kā lejā, pagraba krāsnī, rūc uguns, un kļuva arvien možāks un možāks, un pārsteigtāks. Beidzot viņš uzslējās kājās un aiztipināja līdz māmiņas gultai.
Trollītis uzmanīgi paraustīja māmiņu aiz auss, tomēr viņa nepamodās, tikai vienaldzīgi saritinājās kamolā.
"Ja jau pat māmiņa nemostas, tad pārējos nemaz nav vērts modināt," trollītis Mumins nodomāja un tipināja prom pa svešādi noslēpumaino māju. Pulksteņi jau labi sen kā bija apstājušies, un itin visu klāja smalka putekļu kārta. Kopš pērnā rudens uz salona galda stāvēja zupas bļoda ar egļu skujām. Un savā nodabā klusiņām tinkšķēja tillā ietērptā kristāla lustra.
Pēkšņi trollītis Mumins nobijās un spēji apstājās siltajā tumsā pie mēness stara. Viņš jutās pagalam pamests.
- Māmiņ! Mosties! - trollītis Mumins sauca, raustīdams viņas segu. - Visa pasaule ir pazudusi!
Tomēr māmiņa nepamodās. Uz īsu brīdi viņas sapņi par vasaru kļuva nemierīgāki un raižpilnāki, tomēr pamosties viņa nespēja. Trollītis Mumins saritinājās uz paklāja pie viņas gultas, un garā ziemas nakts gāja savu gaitu.
Rītausmā augšā uz jumta sakustējās sniega kupena. Gabaliņu paslīdējusi, tā apņēmīgi nobrauca gar jumta malu un ar mīkstu būkšķi novēlās zemē.
Tagad visi logi bija aizķepēti ar sniegu - un caur rūtīm mājā iespraucās tikai vāri pelēka gaisma. Salons izskatījās daudz nedabiskāks nekā citkārt - it kā gulētu dziļi zem zemes.
Trollītis Mumins, ausis izslējis, ilgi klausījās, tad, aizdedzinājis naktslampu, aiztipināja līdz sekretāram, lai izlasītu Susuriņa pavasara vēstuli. Tā
atradās parastajā vietā zem jūras putu [2] tramvaja un līdzinājās ikvienai pavasara vēstulei, ko pirms došanās uz dienvidiem oktobrī atstāja Susuriņš.
Vispirms lieliem, apaļiem burtiem bija rakstīts: "Hei/" Pati vēstule bija īsa.
Dusi saldi un neskumsti. Pirmajā siltajā pavasara dienā es atkal būšu klāt. Gaidi mani, kopā celsim aizsprostu.
Susurinš.
Trollītis Mumins vairākas reizes izlasīja vēstuli un piepeši jutās izsalcis.
Viņš iegāja virtuvē. Arī tā atradās daudz jūdžu zem zemes un bija baisi uzkopta un tukša. Pieliekamais bija tikpat tukšs. Trollītis atrada vienīgi pudeli ierūgušas brūkleņu sulas un puspaciņu apputējušas kraukšķošās maizes.
Viņš apsēdās zem virtuves galda un sāka ēst, no jauna pārlasīdams Susuriņa vēstuli.
Pēc tam viņš apgūlās uz muguras un skatījās uz četrstūrainajiem koka klucīšiem zem galda. Bija ļoti kluss.
- Hei! - trollītis Mumins čukstēja. - Dusi saldi un neskumsti. Pirmajā siltajā pavasara dienā, - viņš teica jau mazliet skaļāk. Un tad iedziedājās pilnā balsī: - Es atkal būšu klāt! Es būšu klāt, un būs pavasaris, un būs silts, un es būšu klāt, un klāt es būšu, un šeit, un vienmēr…
Te piepeši viņš apklusa, ieraudzījis, ka no virtuves skapīša apakšas uz viņu blenž divas mazas ačeles.
Viņš arī blenza, un visapkārt valdīja tāds pats klusums kā pirmīt. Tad acis pazuda.
- Pagaidi! - trollītis Mumins nobijies iesaucās. Viņš pielīda pie virtuves skapīša un klusiņām aicināja: - Nāc, nāc! Nebaidies! Es esmu labs. Nāc atpakaļ…
Tomēr, lai nu kas tas bija, svešais, kas mājoja zem skapīša, vairs nerādījās. Trollītis Mumins nolika uz grīdas vairākus maizes gabaliņus un izlēja nedaudz brūkleņu sulas.
Kad viņš atgriezās salonā, stikla kruzulīši pie griestiem melanholiski ietinkšķējās.
- Tagad es iešu prom, - trollītis Mumins stingri sacīja kristāla lustrai. - Es esmu noguris nojums visiem, un nu es došos uz dienvidiem, lai sastaptu Susuriņu. Viņš mēģināja atvērt āra durvis, bet tās bija iesalušas.
Klusu pīkstēdams, viņš skraidīja no loga pie loga, bet tie visi bija iesaluši. Tad vientuļais trollītis Mumins uzskrēja bēniņos, atrāva jumta lūciņu un izrāpās uz jumta.
Viņu sagaidīja auksts gaisa vilnis.
Trollītim aizrāvās elpa, viņš paslīdēja un gar jumta malu novēlās lejā. Tā trollītis Mumins bezpalīdzīgi iebrauca jaunā, bīstamā pasaulē un pirmo reizi dziļi iegrima sniega kupenā. Sniegs nepatīkami durstīja viņa samtaino ādu, kamēr purniņš saoda jaunu smaržu. Tā bija spēcīgāka par viņam pazīstamām smaržām un mazliet biedējoša. Taču šī smarža vērta viņu pavisam možu un ieinteresētu.
Pār ieleju klājās bieza, pelēka puskrēsla. Taču ieleja bija ne vairs zaļa, bet balta. Viss kustīgais bija kļuvis nekustīgs. Visas dzīvās skaņas bija izzudušas. Viss četrstūrainais bija kļuvis apaļš.
- Tas ir sniegs, - trollītis Mumins čukstēja. - Māmiņa ir dzirdējusi stāstām par to, un to sauc par sniegu.
Pa to laiku, trollītim Muminam pašam nezinot, viņa samtainā spalva bija nolēmusi augt.
Tā bija palēnām apņēmusies pārvērsties par kažoku, kāds nepieciešams ziemā. Tam gan būs vajadzīgs ilgs laiks, taču lēmums bija pieņemts. Un tas taču vienmēr ir labi.
Trollītis pats tikmēr ar pūlēm gāja pa sniegu uz priekšu un nonāca pie upes. Pie tās pašas upes, kas priecīga un dzidra vasarā traucās cauri Muminu dārzam. Bet pašlaik upe izskatījās gluži citāda. Tā bija melna un vienaldzīga, arī upe piederēja jaunai pasaulei, kurā viņš neiederējās.
Drošības labad trollītis palūkojās uz tiltu. Un uz pastkastīti. Viss bija kā parasti. Viņš pacēla kastītes vāku, bet tajā nebija neviena sūtījuma, tikai kāda novītusi koka lapa bez teksta.
Nu jau trollītis Mumins bija apradis ar ziemas smaržu un tā vairs neradīja viņā ziņkāri.
Trollītis paraudzījās uz jasmīnu krūmu, kas tagad bija tikai viens kailu zaru mudžeklis, un pārbijies nodomāja: "Krūms ir miris. Kamēr es gulēju, visa pasaule ir nomirusi. Šī pasaule pieder kādam citam, ko es nepazīstu. Varbūt Morrai. Šī pasaule nav iekārtota tā, lai tajā varētu dzīvot trollītis Mumins."
Mirkli viņš svārstījās. Bet tad viņš apjauta, ka vienam pašam būt nomodā starp guļošajiem ir vēl ļaunāk.
Un tāpēc trollītis Mumins iemina pirmās pēdas pāri tiltam un tālāk - augšup pa nogāzi. Pēdas bija ārkārtīgi maziņas, taču stingras un, apejot kokus, veda taisni uz dienvidiem.