Jūras pusē, vairāk uz rietumiem, pa sniegu bezmērķīgi skraidīja vāverēns. Tas bija gaužām nesaprātīgs vāverēns, kas par sevi labprāt mēdza domāt kā par "vāverēnu ar skaisto asti".
Starp citu, viņš nekad nedomāja nedz bieži, nedz ilgi. Vāverēns drīzāk mēdza nojaust vai sajust. Patlaban viņš bija sajutis, ka matracis dobumā ir kļuvis par cietu, un tagad viņš meklēja jaunu.
Ik pa brīdim vāverēns pie sevis murmināja: - Matracis … - lai neaizmirstu, ko viņš meklē. Viņam viss aplam ātri aizmirsās.
Vāverēns krustu šķērsu lēkāja starp kokiem un pa ledu, iebāza purniņu sniegā un prātoja, palūkojās debesīs, papurināja galvu un atkal lēca tālāk.
Beidzot viņš nonāca līdz alai un iešmauca arī tajā. Taču, nokļuvis tik tālu, viņš vairs nespēja koncentrēties un pilnīgi aizmirsa matraci. Apsēdies uz savas astes, vāverēns iedomājās, ka viņu varētu nosaukt arī par "vāverēnu ar skaistajām ūsām".
Kupenā pie alas ieejas kāds bija noklājis salmus. Un salmos stāvēja liela kartona kaste ar caurumiem vākā - elpošanai.
- Savādi! - vāverēns izbrīnā sacīja. - Agrāk šīs kartona kastes te nebija. Te kaut kas būs aplam. Vai arī šī ir pavisam aplama ala. Varbūt es esmu pavisam aplams vāverēns, bet tam es diez ko negribu ticēt.
Pacēlis vāka stūri, viņš iebāza purniņu kastē.
Iekšā, siltumā, gulēja kaut kas mīksts un patīkams, un piepeši vāverēns atcerējās savu matraci. Izkodis mīkstumā caurumu, viņš ar asajiem zobiņiem izvilka vilnas šķipsnu.
Viņš vilka ārā šķipsnu pēc šķipsnas; drīz viņš bija izplūcis jau pilnu klēpi vilnas un kā apsēsts strādāja ar visām četrām ķepām. Vāverēns bija gaužām priecīgs un apmierināts.
Un te pēkšņi kāds centās iekost vāverēnam kājā. Zibens ātrumā viņš izlēca no kastes, brīdi svārstījās un izlēma būt drīzāk ziņkārīgs, nevis pārbijies.
Palēnām no cauruma vākā paslējās nikna galva ar izspūrušiem matiem.
- Vai tu esi īsti gudrs?! - prasīja mazā Mija.
- Nē, domāju, ka neesmu, - vāverēns atbildēja.
- Nu tu esi mani uzmodinājis, - mazā Mija stingri turpināja. - Un apēdis manu guļammaisu. Kas noticis?
Taču vāverēns bija tik pārlieku uztraukts, ka atkal bija aizmirsis matraci.
Mazā Mija iespurdzās un izlīda no kartona kastes. Aiztaisījusi vāku savai māsai virs galvas, viņa pagājās uz priekšu un pataustīja sniegu.
- Ak, tāds tas izskatās! - viņa sacīja. - Ko tik visu viņi neizdomā. - Mazā Mija tūdaļ sakampa sniega piku un drošu roku svieda vāverēnam. Pēc tam mazā Mija izgāja no alas, lai iekarotu ziemu. Taču vispirms viņa paslīdēja uz ledainā kalna un ļoti stipri sasitās.
- Ak, kā! - mazā Mija draudīgi sacīja. - Tad tā tas notiek!
Pēc tam viņa iztēlojās, kāda izskatās Mija ar kājām gaisā, un ilgi pie sevis smējās. Viņa skatījās uz kalnu un prātoja. Tad noteica: "Ahā," - un nobrauca uz dibena lejā pa kalnu - pāri visiem izciļņiem un visām grambām - un aizslīdēja tālu pa spīdīgo ledu.
Braucienu mazā Mija atkārtoja sešas reizes un sajuta, ka viņai sāk salt vēders.
Tad mazā Mija iegāja atpakaļ alā un izgāza no kastes savu guļošo māsu. Saprotams, Mija nekad nebija
redzējusi kamanas, tomēr bija pārliecināta, ka kartona kastes ir iespējams izmantot saprātīgi.
Kas attiecas uz vāverēnu, tad tas sēdēja meža biezoknī un izklaidīgi raudzījās no koka uz koku.
Zvērot pat pie savas astes, viņš nespēja atcerēties, kurā kokā bija viņa dobums un ko viņš īstenībā bija meklējis.
Trollītis Mumins nebija ticis diez cik tālu uz dienvidiem, kad starp kokiem sabiezēja tumsa.
Ar katru soli ķepas dziļi iegrima sniegā, un sniegs vairs nelikās tik pievilcīgs kā iesākumā.
Mežā valdīja pilnīgs klusums un sastingums. Lāgiem liels sniega blāķis nogāzās no kāda zara. Tas brīdi šūpojās, tad atkal viss stāvēja kā nedzīvs.
"Visa pasaule ir devusies ziemas guļā," trollītis Mumins nodomāja. "Vienīgi es esmu nomodā un nevaru aizmigt. Vienīgi es iešu un iešu - augām dienām un augām nedēļām -, līdz pārvērtīšos par sniega kupenu, par ko neviens nezinās."
Un tad mežs pavērās un viņam pie kājām gulēja jauna ieleja. Otrā pusē viņš ieraudzīja Vientuļos Kalnus. Gluži kā viļņi cits aiz cita tie tiecās uz dienvidiem, un vēl nekad kalni nebija izskatījušies tik vientulīgi.
Tikai tagad trollītim Muminam sāka salt pa īstam. Vakarīgā tumsa rāpās ārā no kraujām un lēnītēm līda augšup uz sasalušajām kalnu korēm. Tur augšā sniegs izveidoja it kā robainus, baltus zobus uz melnās klints; cik tālu vien sniedzās skats - melnums, baltums un tuksnesīgums.
-Aiz kalniem atrodas Susuriņš, - trollītis Mumins pie sevis noteica. - Kaut kur viņš sēž un ēd apelsīnus. Ja vien es zinātu, ka viņš zina, ka viņa dēļ es rāpjos pāri šiem kalniem, - tad es to spētu izdarīt. Taču pilnīgi vienam tas nav pa spēkam.
Un trollītis Mumins pagriezās un pa savām iemītajām pēdām lēnām sāka iet atpakaļ.
"Es uzvilkšu visus pulksteņus," viņš nodomāja. "Tad varbūt pavasaris atnāks maķenīt ātrāk. Un vēl var gadīties, ka no viņiem kāds pamodīsies, ja, piemēram, es saplēsīšu kaut ko lielu."
Tomēr viņš zināja, ka neviens no viņa ģimenes ne- pamodīsies.
Te piepeši patiesi kaut kas atgadījās. Kādas mazas pēdiņas šķērsoja trollīša Mumina pēdas. Viņš stāvēja un labu brīdi blenza uz pēdām. Varbūt pirms kādas pusstundas pa mežu bija aiztipinājusi kāda dzīva radība. Tā nevarēja būt tālu aizgājusi. Gājējs bija devies uz ielejas pusi, un tam vajadzēja būt mazākam par trollīti. No pēdām sniegā bija palikuši ļoti sekli nospiedumi.
No astes galiņa līdz pat ausīm trollītim Muminam pārskrēja karstas tirpas.
- Pagaidi! - viņš iebļāvās. - Nemūc prom no manis! -
smilkstēdams viņš Muka uz priekšu pa sniegu, un
piepeši viņu sagrāba šausmīgas bailes no tumsas un vientulības.
Laikam jau bailes bija slēpušās kaut kur visu laiku - kopš viņš pamodās guļošajā mājā taču tikai tagad viņš ļāva tām pilnu vaļu.
Trollītis Mumins vairs nekliedza, jo baidījās nesaņemt atbildi. Viņš neiedrošinājās pacelt purniņu no pēdām, kas tik tikko bija samanāmas tumsā. Visu laiku klusi činkstēdams, viņš rāpoja un līda pa sniegu.
Un piepeši viņš ieraudzīja gaismu.
Lai gan tā bija sīciņa, visu mežu apspīdēja maigi sarkana blāzma.
Trollītis Mumins nomierinājās. Aizmirsis pēdas, viņš lēnām soļoja uz priekšu. Līdz, pienācis klāt, ieraudzīja, ka, stingri iesprausta sniegā, deg parasta stearīna svece. Tai visapkārt no apaļām sniega pikām bija sakrauta mazītiņa torņveida mājiņa. Pikas bija caurspīdīgas un blāvi sarkandzeltenas - kā naktslampas abažūrs mājās.
Viņpus lampas kāds bija ieracies sniegā - ērtā bedrītē; kāds tur gulēja, lūkojās nopietnajās ziemas debesīs un svilpoja - ļoti klusu, tomēr svilpoja.
- Kas tā ir par dziesmu? - trollītis Mumins vaicāja.
- Tā ir dziesma par mani pašu, - balss no bedrītes atbildēja. - Dziesma par Tū-tikiju, kas ir uzcēlusi sniega laternu, bet piedziedājums ir gluži par ko citu.
- Es saprotu, - trollītis Mumins teica un apsēdās sniegā.
- Nesaproti vis, - Tū-tikija draudzīgi atbildēja un piecēlās bedrītē tik stāvus, ka bija redzams sarkan
balti svītrains svīteris. - Jo piedziedājums ir par kaut ko nesaprotamu. Patlaban es domāju par ziemeļblāzmu. Nav zināms, vai tā ir īstenībā vai arī tikai šķietama. Viss ir ārkārtīgi nedrošs, un tieši tas mani nomierina.
Tad Tū-tikija apgūlās sniegā un turpināja lūkoties debesīs, kas bija kļuvušas jau pilnīgi melnas.
Trollītis Mumins paslēja augšup purniņu un ieraudzīja ziemeļblāzmu, ko pirms viņa nebija skatījis vēl neviens trollītis. Ziemeļblāzma bija baltā, zilā un mazlietiņ zaļā krāsā un ieskāva debesis kā gari, plīvojoši aizkari.
- Man liekas, ka tā ir īstenībā, - viņš sacīja.
Tū-tikija neatbildēja. Pierāpojusi pie sniega laternas, viņa izņēma savu sveci.
- Šo mēs ņemsim līdzi uz mājām, - viņa teica. - Iekams nav atnākusi Morra un uzsēdusies tai virsū.
Trollītis Mumins nopietni pamāja ar galvu. Morru viņš bija redzējis vienu vienīgu reizi. Ļoti sen kādā
augusta naktī. Pelēka un ledusauksta viņa bija tupējusi ceriņkrūmu ēnā un tikai skatījusies uz viņiem. Taču - kā skatījusies! Un, kad viņa bija aiz- lavījusies prom, tai vietā, kur viņa sēdēja, zeme bija sasalusi.
Vienu mirkli trollītim Muminam ienāca prātā, vai tikai ziema īstenībā nav iestājusies tāpēc, ka uz zemes ir sēdējušas desmitiem tūkstošu morru. Bet par to viņš nolēma runāt tad, kad labāk iepazīs Tū-tikiju.
Kamēr viņi kāpa lejā pa nogāzi, ieleja iegaismojās, un trollītis Mumins ieraudzīja, ka ir uzlēcis mēness.
Aiz tilta, savā nodabā aizmigusi, gulēja Muminu māja. Taču Tū-tikija nogriezās uz rietumiem un slīpi gāja cauri kailajam augļu dārzam.
- Šeit auga ābeles, - trollītis Mumins piezīmēja, lai uzturētu sarunu.
- Bet tagad aug sniegs, - Tū-tikija pa gabalu teica un turpināja iet.
Viņi nonāca līdz jūrai, kas tagad bija viens vienīgs liels tumšums, un pa šaurajiem steķiem uzmanīgi aizgāja līdz peldmājai.
- Te es mēdzu nirt, - trollītis Mumins klusītēm nočukstēja, skatīdamies uz dzeltenajiem, aplauztajiem niedru stublājiem, kas bija izlīduši no ledus. - Ūdens bija gluži silts, un es zem ūdens izdarīju deviņus atvēzienus.
Tū-tikija atvēra peldmājas durvis. Iegājusi iekšā, viņa nolika sveci uz apaļā galda, ko trollīša Mumina tētis reiz sen bija izvilcis no jūras.
Ģimenes vecajā astoņstūru peldmājā viss izskatījās pa vecam. Nodzeltējušie zaru caurumi dēļu
sienās, logi ar sīkām zaļām un sarkanām rūtīm, šaurie soli un skapis peldmēteļiem, un kāds gumijas murmulis, ko nekad neizdevās kārtīgi piepūst.
Viss bija tāpat kā pērnvasar. Tomēr istaba kaut kādā noslēpumainā veidā bija pārmainījusies.
Tū-tikija noņēma cepuri, un tā tūdaļ uzrāpās pa sienu un uzkarinājās uz naglas.
- Es arī vēlētos sev tādu cepuri, - trollītis Mumins sacīja.
- Tev nemaz nevajag cepuri, - Tū-tikija teica. - Lai sasildītos, tu vari kustināt ausis. Tomēr ķepas tev ir aukstas.
Un pāri istabai atnāca vilnas zeķu pāris un nogūlās zemē pie trollīša Mumina ķepām.
Vienlaikus stūrī trīskāju dzelzs krāsniņā iekūrās uguns un zem galda kāds piesardzīgi sāka spēlēt flautu.
- Viņa kautrējas, - Tū-tikija skaidroja. - Tāpēc spēlē zem galda.
- Bet kāpēc viņa ir neredzama? - trollītis Mumins vaicāja.
- No pārliekas kautrības viņas ir kļuvušas neredzamas, - Tū-tikija atbildēja. - Ar mani kopā te dzīvo astoņas mazas pelītes.
- Šī ir tētuka peldmāja, - trollītis teica.
Tū-tikija nopietni palūkojās trollītī.
- Varbūt tev ir taisnība un varbūt nav, - viņa teica.
- Pērnvasar peldmāja piederēja tētim, bet pa ziemu tā pieder Tū-tikijai.
Uz krāsniņas sāka vārīties katls. Pacēlās vāks, un karote apmaisīja zupu. Kāda cita karote piebēra mazliet sāls un kārtīgi atgriezās uz palodzes.
Pret nakti ārā pieņēmās aukstums, un caur zaļajām un sarkanajām rūtīm iespīdēja mēness.
- Pastāsti man par sniegu, - trollītis Mumins lūdza un apsēdās saules izbalinātajā tētuka dārza krēslā.
- Es to nesaprotu.
- Es arī ne, - Tū-tikija atteica. - Var domāt, ka sniegs ir auksts, bet, ja no tā uztaisa sniega mājiņu, tad tas kļūst silts. Var domāt, ka tas ir balts, taču dažreiz tas ir sārts un dažreiz zils. Tas var būt vismīkstākais uz pasaules, un tas var būt cietāks par akmeni. Nekas nav īsti drošs.
Zivju zupas šķīvis, uzmanīgi slīdēdams pa gaisu, novietojās uz galda trollīša Mumina priekšā.
- Kur tavas pelītes iemācījās lidot? - viņš jautāja.
- Nūja, - Tū-tikija novilka. - Ļaudis neklājas iztaujāt par visu ko. Varbūt pelītes negrib atklāt savus noslēpumus. Neraizējies par viņām un arī par sniegu ne.
Trollītis Mumins ēda zupu.
Palūkojies uz stūra skapi, viņš nodomāja: "Cik jauki ir zināt, ka tur karājas tavs vecais peldmētelis.
Ka pa vidu jaunajai un nemierīgajai pasaulei ir palicis kaut kas drošs un pierasts." Trollītis zināja, ka viņa peldmētelis ir zils un ka tam ir notrūcis pakaramais, un, iespējams, ka vienā kabatā glabājas saulesbrilles.
Beidzot viņš ieteicās: - Parasti mums tur stāv peld- mēteļi. Māmiņas peldmētelis ir iekārts visdziļāk.
Tū-tikija pastiepa ķepu un satvēra gaisā sviestmaizi. - Paldies, - viņa teica. - To skapi tu nedrīksti atvērt. Tev man jāapsola, ka tu nekad nevērsi vaļā to skapi.
- Es neko nesolu, - trollītis Mumins pūcīgi teica un vērās savā zupas šķīvī.
Piepeši viņam likās, ka pasaulē par visu svarīgāk ir atvērt tās durvis un paraudzīties, vai tur karājas peldmētelis. Patlaban uguns kūrās tik skaļi, ka krāsniņas caurule dunēja. Peldmāja bija gluži silta, un savu vientulīgo melodiju zem galda turpināja spēlēt flauta.
Neredzamas ķepas aiznesa prom tukšos šķīvjus. Izdega svece, izveidodama stearīna ezeriņu, kurā noslīka dakts, un nu uz grīdas spīdēja vairs vienīgi krāsniņas sarkanā acs un zaļo un sarkano rūšu raksts mēness gaismā.
- Šonakt esmu nodomājis gulēt mājās, - trollītis Mumins stingri sacīja.
- Tas ir labi, - Tū-tikija piekrita. - Mēness nav vēl nogājis, tā ka ceļu tu atradīsi.
Durvis pašas no sevis atslīdēja vaļā, un trollītis Mumins izgāja sniegā.
- Tomēr, - viņš sacīja, - tomēr mans zilais peldmētelis karājas tajā skapī. Paldies par zupu.
Durvis atkal atslīdēja vaļā, un viņu apņēma tikai klusums un mēness gaisma.
Trollītis Mumins pameta žiglu skatu uz ledu, un viņam šķita, ka tālumā pie apvāršņa viņš redz čāpojam lielo, neveiklo Morru.
Trollītis redzēja to gaidām aiz krastmalas akmeņiem. Un, kad viņš gāja caur mežu, Morras ēna neatlaidīgi lavījās aiz katra koka. Tā bija Morra, kas sēdās virsū visām svecēm un lika nobālēt visām krāsām.
Beidzot trollītis Mumins nonāca pie guļošās mājas. Lēnām viņš uzrāpās uz milzīgās kupenas ziemeļu pusē un pielīda pie jumta lūciņas, kas vēl stāvēja pavērta.
Gaiss mājā bija silts un smaržoja pēc troļļiem Mu- miniem, un, kad viņš gāja pa istabu, kristāla lustra, it kā viņu pazīdama, iedzinkstējās. Trollītis Mumins novilka savu matraci no gultas un nolika to pie māmiņas gultas. Māmiņa pa miegam viegli nopūtās un kaut ko nesaprotamu nomurmināja. Tad viņa pie sevis iesmējās un saritinājās tuvāk pie sienas.
"Es šeit vairs neiederos," trollītis Mumins nodomāja. "Un arī tur ne. Es nezinu, kas ir nomods un kas - sapnis." Tad viņš vienā acumirklī aizmiga, un vasaras ceriņi apsedza viņu ar savu zaļo, laipno ēnu.
Mazā Mija gulēja savā saplēstajā guļammaisā un piktojās. Pret vakaru bija sācis pūst, un vējš zēģelēja tieši alā. Slapjā kartona kaste bija trīs vietās ieplīsusi, un guļammaisa polsterējums nekārtīgi lidinājās no viena alas stūra otrā.
- Hei, veco māšel! - mazā Mija klaigāja un iedun- kāja Bumbulītes meitai mugurā. Bet tā tikai gulēja un pat nepakustējās.
- Tagad es kļūšu dusmīga, - mazā Mija sacīja. - Guļ tieši tagad, kad man reizi par visām reizēm būtu bijis labums no māsas!
Mazā Mija aizspēra prom guļammaisu. Tad, pierā- pusies pie alas izejas, viņa ar acīmredzamu sajūsmu lūkojās aukstajā tumsā.
- Nu tik jūs redzēsiet! - mazā Mija drūmi nomurmināja un šļūca lejā no kalna.
Te ārā valdīja vēl lielāka vientulība nekā pasaules galā - ja nu vispār kāds bija ticis tik tālu. Viegli čaukstēdams, sniegs virpuļoja pa ledu, savērpdams lielus, pelēkus vēdekļus. Liedags pazuda tumsā, jo bija nogājis mēness.
- Nu mēs brauksim! - mazā Mija sacīja, izpletuši svārciņus nejaukajā ziemeļu vējā. Viņa sāka braukt starp sniega laukumiem uz priekšu un atpakaļ, izpletuši kājas un ieturēdama līdzsvaru, kā jau mijas to mēdz darīt.
Kad mazā Mija brauca garām peldmājai, gaisma tajā jau labi sen kā bija izdzisusi. Pret nakts debesīm viņa saskatīja tikai smailā jumta siluetu. Taču viņa nenodomāja: "Tā ir mūsu vecā peldmāja." Viņa ieelpoja ziemas skarbo un bīstamo smaržu un apstājās liedagā, lai ieklausītos. Šausmīgi tālu, Vientuļajos Kalnos, kauca vilki.
- Nu vairs nav nekādi joki, - mazā Mija nomurmināja un pie sevis tumsā pasmīnēja. Viņas nojauta sacīja, ka te kaut kur iet ceļš uz Muminieleju un māju, kur ir siltas segas un, kas zina, varbūt arī jauns guļammaiss. Viņa metās taisni pāri liedagam un nozuda starp kokiem.
Mija bija tik maza, ka viņas kājas neatstāja sniegā nekādas pēdas.