Tagad visi pulksteņi atkal gāja. Lai nejustos tik vientuļš, trollītis Mumins bija uzvilcis visus pulksteņus, kādi vien mājā atradās. Tā kā laiks tik un tā bija zudis, viņš uzgrieza tos dažādos laikos - varbūt kāds pulkstenis rādīs pareizu laiku.
Brīdi pa brīdim pulksteņi sita, palaikam iezvanījās modinātājs, un šīs skaņas nomierināja trollīti Mu- minu. Tomēr viņš nespēja aizmirst visbriesmīgāko - vairs neuzlēca saule. Patiešām, rītu pēc rīta atplaik- snījās tāda kā pelēka krēsla, kas palēnām ieslīga garā ziemas naktī, taču saule ne reizes neparādījās. Gluži vienkārši - tā bija pazudusi; varbūt tā bija aizripojusi pasaules izplatījumā? Iesākumā trollītis Mumins negribēja tam ticēt. Viņš gaidīja ilgi.
Katru dienu viņš devās lejā uz jūras krastu un, pagriezis purniņu pret austrumiem, nosēdās, lai gaidītu. Bet nekas nenotika. Tad trollītis Mumins gāja mājās, aizvēra virs sevis jumta lūciņu un uz krāsns dzegas iededzināja garā rindā saliktās sveces. Tas, kas dzīvoja zem virtuves skapīša, joprojām nebija nācis ārā ēst un, iespējams, pats savā nodabā dzīvoja ārkārtīgi slepenu un svarīgu dzīvi.
Morra staigāja pa ledu, pilnīgi nogrimusi savās pārdomās, kuras neviens nekad neuzzinās, un peldmājas garderobē aiz peldmēteļiem bija noslēpies kaut kas bīstams. Ko tu tādam padarīsi?
Tā dzīvē notiek - nav zināms, kāpēc, un tev bezpalīdzīgi atliek uz to noskatīties.
Bēniņos trollītis Mumins atrada lielu kasti ar spīdīgām fotogrāfijām un ilgu pilns apbrīnoja tajās redzamo vasaras skaistumu. Puķes un saullēkti, un ratiņi ar košas krāsas ritenīšiem - spīdīgas un mierīgas fotogrāfijas, kas viņam atgādināja to pasauli, kuru viņš bija pazaudējis.
Vispirms viņš izklāja fotogrāfijas salonā uz grīdas. Pēc tam ieprātojās uzlīmēt tās uz sienām. Trollītis Mumins līmēja lēnām un rūpīgi, lai fotogrāfijas turētos pēc iespējas ilgāk, un visskaistākās viņš uzlīmēja uz sienas virs māmiņas gultas.
Trollītis Mumins bija nolīmējis sienu līdz pašam spogulim, kad viņš pamanīja, ka ir nozudusi lielā sudraba paplāte. Tā allaž bija karājusies ar sarkaniem krustdūrieniem izšūtā lentē pa labi no spoguļa, un nu bija palikusi vairs tikai lente un tumšāks ovāls uz sienas tapetēm.
Trollītis ārkārtīgi uztraucās, jo zināja, ka māmiņa ļoti mīl šo paplāti. Paplāte bija Muminu dzimtas dārgums, kas nekad netika lietots, un vienīgā, ko uz Jāņiem nospodrināja.
Trollītis Mumins noraizējies staigāja pa māju un meklēja. Paplātes nekur nebija. Tad viņš ievēroja, ka trūkst arī milzums citu mantu - spilvenu, segu, miltu, cukura un kastroļu. Pazudis bija pat kafijas siltum- turis ar izšūto rozi.
Zudības stipri ķērās pie sirds trollītim Muminam, jo viņš jutās atbildīgs par guļošo ģimeni. Iesākumā viņš turēja aizdomās to, kas dzīvoja zem virtuves skapīša. Viņš domāja par Morru un to, kas mājoja peldmājas garderobē. Patiesībā ņēmējs varēja būt jebkurš, jo ziemā bija papilnam savādu radījumu, kas rīkojas paslepus un neaprēķināmi.
"Vajadzēs pajautāt Tū-tikijai," trollītis Mumins nodomāja. "Protams, es gan biju nodomājis sodīt sauli un, iekams viņa nebūs atgriezusies, nemaz neiet ārā. Bet šis gadījums ir svarīgāks."
Kad trollītis Mumins iznāca pelēkajā puskrēslā, verandas priekšā stāvēja svešs, balts zirgs un spožām acīm viņu uzlūkoja. Viņš piesardzīgi sveicināja, bet zirgs pat nepakustējās.
Tad trollītis Mumins ieraudzīja, ka zirgs ir no sniega. Par asti tam bija paņemta slota no malkas šķūnīša, un acu vietā lūkojās mazi spogulīši. Zirga spo- guļacīs trollītis ieraudzīja pats sevi, un šis skats viņu nobiedēja. Tāpēc viņš apmeta līkumu zirgam un žigli tipināja lejā uz kailajiem jasmīnu krūmiem.
"Ja kaut viens te būtu pazīstams no agrākiem laikiem," trollītis Mumins domāja. "Kāds, kurš nebūtu noslēpumains, bet gluži ikdienišķs. Kāds, kurš arī būtu pamodies un pats vairs nepazītu sevi. Tad varētu sacīt: "Hei! Vai nav šausmīgi auksts? Vai sniegs nav muļķīgs? Vai redzēji, kādi izskatās jasmīnu krūmi!? Vai tu atceries, kā pērnvasar…" Vai arī kaut ko tamlīdzīgu."
Tū-tikija sēdēja uz tilta margām un dziedāja.
Viņa dziedāja "Es esmu Tū-tikija un esmu izveidojusi zirgu".
Kāds mežonīgs, balts zirgs, kas auļo,
kas aizklaudzina prom pa ledu, pirms atnāk nakts,
kāds balts un svinīgs zirgs, kas auļo,
nesdams lielo aukstumu uz muguras.
Dziesma turpinājās ar nesaprotamu piedziedājumu.
- Ko tu ar to gribi sacīt? - trollītis Mumins sadrū- mis vaicāja.
- Es gribu sacīt, ka šovakar mēs apliesim zirgu ar upes ūdeni, - Tū-tikija sacīja. - Tad pa nakti viņš apsals un pārvērtīsies ledū. Un, kad atnāks lielais aukstums, zirgs aizauļos prom un vairs neatgriezīsies.
Kādu brīdi trollītis Mumins klusēja.
Tad teica: - Kāds nes prom mantas no tētuka mājas.
- Tas taču ir jauki, - Tū-tikija mundrā balsī sacīja. - Ap tevi ir pārāk daudz mantu. Mantas, kuras tu atceries, un tādas, par kurām tu sapņo.
Un viņa turpināja dziedāt otro pantu.
Trollītis Mumins spēji pagriezās un devās prom. "Viņa mani nesaprot," viņš nodomāja. Aiz muguras turpinājās triumfa dziesma.
- Dziedi vien, - nikns un asaras rīdams, trollītis Mumins murmināja. - Dziedi par savu nejauko ziemu ar melnajiem lediem un nelaipnajiem sniega zirgiem, un radījumiem, kas nerādās, bet slēpjas un izturas tik dīvaini!
Smagiem soļiem trollītis gāja augšup pa nogāzi, spārdīdams sniegu; asaras sasala viņam uz purniņa, un pēkšņi viņš sāka dziedāt pats savu dziesmiņu.
Trollītis Mumins bļaustījās un kliedza no visa spēka, lai Tū-tikija viņu dzirdētu un sadusmotos.
Lūk, kāda bija trollīša Mumina dusmīgā dziesmiņa par vasaru:
Jūs, tumsības zvēri, kuri slēpjaties un par
**
- Kad mana saulīte parādīsies un uzlūkos jūs, tad tik jūs redzēsiet, cik muļķīgi jūs esat! - trollītis Mumins kliedza, vairs nepūlēdamies sarīmēt dziesmas rindas.
- Tad es dzīvošu saulespuķe un gulēšu uz vēdera siltās smiltīs
izlikšiem kurus sauc, jūs sauli man atņēmāt, lai viss kļūtu pelēks un auksts; es esmu ļoti vientuļš, no sniega gurdas ir manas kājas, pēc ielejas zaļajiem kokiem mana sirds ilgoties
neapstajas;
es atceros savu verandu zilo un viļņus juras plašuma, vairs negribu es dzīvot tik šausmīgi baltā sniega
valstība.
un logs būs atvērts augu dienu dārzam un kamenēm, un dzidri zilajām debesīm ar manis paša apelsīndzelteno sauli!
Kad trollītis Mumins bija nodziedājis savu protesta dziesmu, iestājās šausmīgs klusums.
Trollītis rāmi stāvēja un klausījās, bet neviens viņam neko neiebilda.
"Tūlīt kaut kam ir jānotiek," viņš trīcēdams domāja. Un notika arī.
No pakalna augšas kāds brauca lejā. Sagriezdams sniegu vērpetē, tas brauca un kliedza: - Nost no ceļa! Sargies!
Trollītis Mumins nekustīgs stāvēja un tikai blenza.
Viņam taisni virsū drāzās sudraba paplāte, un uz tās sēdēja pazudušais kafijas siltumturis. "Tū-tikija ir aplējusi tos ar upes ūdeni," trollītis pārbijies nodomāja. "Un nu tie ir atdzīvojušies un auļo prom, un vairs nenāks atpakaļ…"
Tai mirklī notika sadursme. Trollītis Mumins ielidoja dziļi sniegā, un lejā viņš izdzirda smejamies Tū-tikiju.
Tad atskanēja citi smiekli - smiekli, kādus smējās viena vienīga radība visā pasaulē.
- Mazā Mija! - trollītis Mumins, pilnu muti ar sniegu, iekliedzās. Viņš uztrausās kājās, pagalam apjucis no prieka un gaidām. Tur sniegā patiešām sēdēja Mija! Kafijas siltumturī viņa bija izgriezusi caurumus galvai un rokām, un uz vēdera viņai greznojās izšūta roze.
- Mazā Mija! - trollītis Mumins iesaucās. - Ai, tu nezini… Te viss ir tik citādi, tik vientulīgi… Vai tu atceries pagājušo vasaru…
- Bet tagad ir ziema, - izslidinājusi sudraba paplāti no sniega, mazā Mija sacīja. - Jauks kūlenis, vai ne?
- Es pamodos un nevarēju aizmigt, - trollītis Mumins stāstīja. - Durvis nevarēja attaisīt, un saulīte bija pazudusi, un pat tas, kas dzīvo zem virtuves skapīša, ne…
- Jā, jā, - mazā Mija mundri piebalsoja. - Un tad tu aplīmēji sienas ar spīdīgām bildēm. Tu nemaz neesi mainījies. Diez, vai šī paplāte spētu uzņemt lielāku ātrumu, ja to iesmērētu ar stearīnu?
- Tā varētu būt laba ideja, - Tū-tikija sacīja.
- Iespējams, pa ledu paplāte slīdēs vēl ātrāk, - mazā Mija teica. - Ja Muminu mājā atradīsies kāda laba bura.
- Un ja vējš dzīs to uz priekšu, - Tū-tikija piebilda. Trollītis Mumins lūkojās viņās un domāja. Tad rāmi sacīja:
- Jūs varat aizņemties manu sauljumu [3] .
Pēcpusdienā Tū-tikijas purniņš sajuta, ka ceļā uz šejieni nāk lielais aukstums. Viņa uzlēja zirgam upes ūdeni un ienesa no šķūnīša malku.
- Šodien uzturieties iekšā, jo nu nāks spelgoņa, - Tū-tikija sacīja.
Neredzamās peles pamāja, un garderobē kaut kas piekrītoši iečabējās. Tad Tū-tikija devās brīdināt pārējos.
- Esi mierīga, - atteica mazā Mija. - Gan es ienākšu, kad sals sāks kniebt kāju pirkstos. Un Bumbulītei allaž var uzlikt virsū salmus. - Un tā Mija uz sudraba paplātes aizbrauca prom pa ledu.
Tū-tikija turpināja iet uz ieleju. Pa ceļam viņa sastapa vāverēnu ar skaisto asti. - Šovakar tev jādzīvo savā dobumā, jo nu nāks lielā spelgoņa, - Tū-tikija sacīja.
- Visādā ziņā, - vāverēns piekrita. - Vai tu gadījumā neredzēji čiekuru, ko es tepat kaut kur noliku?
- Nē, - Tū-tikija atbildēja. - Bet apsoli, ka tu neaizmirsīsi, ko es sacīju. Kad iestāsies krēsla, ej mājās. Tas ir svarīgi.
Vāverēns izklaidīgi pamāja ar galvu.
Tū-tikija devās tālāk uz Muminu māju un uzkāpa pa virvju kāpnēm. Atvērusi jumta lūciņu, viņa sauca trollīti Muminu.
Viņš ar sarkanu kokvilnas diegu lāpīja ģimenes locekļu peldbikses.
- Es tikai gribēju pateikt, ka tagad tuvojas lielā spelgoņa, - Tū-tikija teica.
- Vai vēl kāds lielāks aukstums par šo? - trollītis Mumins brīnījās. - Cik lieli tie aukstumi īstenībā ir?
- Šī spelgoņa ir visbīstamākā, - Tū-tikija atbildēja. - Viņa nāks krēslā - taisni no jūras, kad debesis būs kļuvušas zaļas.
- Vai tā būs sieviete? - trollītis vaicāja.
- Jā, un ļoti skaista, - Tū-tikija atbildēja. - Bet, ja tu ielūkosies viņai tieši sejā, tu pārvērtīsies par ledu. Kļūsi par kraukšķošu maizi, ko jebkurš varēs salauzt mazos gabaliņos. Tāpēc tev šovakar jāpaliek mājās.
To pateikusi, Tū-tikija atkal izrāpās uz jumta.
Trollītis Mumins nogāja pagrabā un pielika krāsnī malku. Visu savu guļošo ģimeni viņš apsedza ar grīdsegām.
Tad trollītis uzvilka pulksteņus un izgāja no mājas. Jo viņš juta, ka, atnākot Ledus kundzei, viņam gribēsies būt kāda sabiedrībā.
Kad trollītis Mumins nonāca lejā uz peldmāju, debesis bija kļuvušas blāvākas un vērtās zaļas. Vējš bija aizmidzis, un mirušās niedres nekustēdamās stāvēja ledus malā.
Trollītis Mumins ieklausījās, un viņam likās, ka klusumam ir ļoti zema, dziedoša skaņa. Varbūt tā dziedāja ledus, sasaldams jūrā vēl biezāks.
Peldmāja bija silta, un uz galda stāvēja Mumina māmiņas zilā tējkanna.
Viņš apsēdās dārza krēslā un jautāja: - Kad viņa atnāks?
- Drīz, - atteica Tū-tikija. - Bet tu par to neraizējies.
- Es neesmu noraizējies par Ledus kundzi, - trollītis Mumins sacīja. - Es raizējos par pārējiem. Par kuriem es neko nezinu. Par to, kas dzīvo zem virtuves skapīša. Un tur, manā garderobē. Vai arī par Morru, kas tikai skatās uz tevi, neteikdama ne vārda.
Tā-tikija berzēja savu purniņu un pārdomāja. - Redzi, ir daudz tādu, kam nav vietas ne vasarā, ne rudenī, ne pavasarī, - viņa sacīja. - Visi, kas ir maķenīt bikli un savādi. Daži nakts dzīvnieki un radījumi, kuri neiederas nevienā vietā un kuru esamībai neviens netic. Visu gadu viņi slēpjas. Un, kad viss ir mierīgs un balts un naktis ir garas, un visi ir aizgājuši ziemas guļā, - tad viņi nāk ārā.
- Vai tu viņus pazīsti? - trollītis Mumins jautāja.
- Dažus, - Tū-tikija atbildēja. - Piemēram, to, kas dzīvo zem virtuves skapīša, es pazīstu ļoti labi. Bet man liekas, ka viņš grib dzīvot noslēpumainu dzīvi, tāpēc es nevaru jūs abus iepazīstināt.
Iespēris pa galda kāju, trollītis Mumins nopūtās. - Protams, protams, - viņš sacīja. - Bet es negribu dzīvot noslēpumainu dzīvi. Te nu tu piepeši nokļūsti kaut kādā pilnīgi jaunā pasaulē, un nav neviena, kas vēlētos apvaicāties, kādā pasaulē tu dzīvoji iepriekš. Pat mazajai Mijai nav vēlēšanās runāt par īsto pasauli.
- Un kā lai zina, kura ir īstā pasaule? - Tū-tikija jautāja, piespiedusi purniņu pie rūts. - Tur viņa nāk.
Mazā Mija atgrūda durvis vaļā un ar blīkšķi nosvieda uz grīdas sudraba paplāti.
- Buras der, - viņa sacīja. - Bet tagad man ir vajadzīgs uzrocis [4] . No tavas māmiņas olu siltumtura nekāds uzrocis neiznāk, lai kā es to graizītu. Olu siltumturi pašreizējā izskatā nevar dāvināt pat evakuētam ezim [5] .
- Redzu, - trollītis Mumins sacīja, drūmi skatīdamies uz olu siltumturi.
Mazā Mija nosvieda to uz grīdas, un kāda neredzama pele acumirklī aiznesa siltumturi uz krāsniņu.
- Nu, vai viņa drīz nāks? - mazā Mija vaicāja.
- Liekas gan, - Tū-tikija sacīja. - Nāciet ārā paskatīties!
Visi izgāja uz steķiem un ošņāja jūras gaisu. Vakara debesis bija gluži zaļas, un likās, ka visa pasaule ir veidota no plāna stikla. Valdīja pilnīgs klusums, un visam pāri, spoguļodamās ledū, mirdzēja košas zvaigznes. Bija briesmīgi auksts.
- Jā, viņa nāk, - Tū-tikija sacīja. - Tagad iesim iekšā.
Pele zem galda pārstāja spēlēt.
Ārā tālumā pa ledu šurp nāca Ledus kundze. Viņa bija balta kā stearīns, bet, ja uz viņu palūkojās caur labo rūti, kļuva sarkana un, ja paraudzījās caur kreiso, - gaiši zaļa.
Piepeši trollītis Mumins sajuta: rūts kļūst tik auksta, ka viņam iesāpas purniņš, un viņš izbijies atrāvās no rūts.
Visi sēdēja pie krāsniņas un gaidīja.
- Neskatieties uz to pusi, - Tū-tikija sacīja.
- Hei, kāds te rāpjas man klēpī, - mazā Mija pārsteigta iesaucās un skatījās uz saviem tukšajiem svārkiem.
- Tās ir manas peles, kurām bail, - Tū-tikija sacīja. - Sēdi mierīgi, viņas drīz aizies.
Ledus kundze patlaban gāja garām peldmājai. Iespējams, viņa uzmeta skatienu logam, jo cauri istabai izvējoja ledaina elpa, kas lika nobālēt pat nokaitētajai dzelzs krāsniņai. Un tad viss bija beidzies. Neredzamās peles nokaunējušās izlēca no mazās Mijas klēpja, un visi saskrēja pie loga skatīties.
Ledus kundze stāvēja krasta niedrēs ar muguru pret viņiem. Tā noliecās pār sniegu.
- Tas ir vāverēns, - Tū-tikija sacīja. - Viņš ir aizmirsis tupēt mājās.
Noliekusi savu skaisto seju pār vāverēnu, Ledus kundze izklaidīgi pakasīja tam aiz auss. Kā apburts vāverēns skatījās uz Ledus kundzi, tieši viņas aukstajās, zilajās acīs. Viegli pasmaidījusi, Ledus kundze devās tālāk.
Bet viņas iemītajās pēdās stīvs un sastindzis, saslējis gaisā mazās ķepiņas, palika guļam nesaprātīgais vāverēns.
- Nu gan izgāja plāni, - Tū-tikija sarūgtināta sacīja un uzvilka cepurīti uz ausīm. Viņa atvēra durvis, un peldmājā ievēlās balts sniega mākonis. Pēc brītiņa viņa ieslīdēja pa durvju spraugu un nolika vāverēnu uz galda.
Neredzamās peles atsteidzās ar karstu ūdeni un ietina vāverēnu siltā dvielī. Bet tā mazās ķepiņas slējās gaisā tikpat stīvi un skumīgi un tam nepakustējās ne spalviņa.
- Vāverēns ir pilnīgi pagalam, - mazā Mija lietišķi sacīja.
- Visādā ziņā viņš dabūja redzēt kaut ko skaistu, iekams nomira, - trīcošā balsī sacīja trollītis Mumins.
- Nūja, - novilka mazā Mija. - Lai vai kā, tagad viņš ir visu aizmirsis. Un es gribu no viņa astes iztaisīt jauku uzrocī ti.
- To tu nedarīsi! - trollītis Mumins uztraukts iesaucās. - Vāverēnam aste jāņem līdzi kapā. Jo viņš taču ir jāapbedī, vai nav tiesa, Tū-tikij?
- Hm, - Tū-tikija novilka. - Nav jau zināms, vai mirušiem ir kāds prieks par savu asti.
- Mīļā Tū-tikij, - trollītis Mumins lūdzās. - Nesaki visu laiku, ka vāverēns ir miris. Tas ir tik šausmīgi.
- Ja kāds reiz ir miris, tad viņš ir miris, - Tū-tikija laipni teica. - Šis vāverēns pamazām pārvērtīsies par zemi. Un vēlāk no zemes izaugs koki, pa kuriem lēkās citi vāverēni. Vai tad tas ir tik skumīgi? [6]
- Var būt, ka nav, - trollītis Mumins teica un no- šņaukājās. - Bet rīt katrā ziņā vāverēns jāapbedī un kopā ar asti un visu pārējo, un bērēm jābūt skaistām un svinīgām.
Nākamo dienu peldmāja bija ārkārtīgi auksta. Uguns vēl kurējās krāsniņā, bet varēja manīt, ka neredzamās peles ir nogurušas. Kafijas kannai, ko trollītis Mumins atnesa no mājas, zem vāka bija plāna ledus kārtiņa.
Starp citu, aiz cieņas pret mirušo vāverēnu trollītis Mumins atteicās dzert kafiju. - Tagad tev jāiedod mans peldmētelis, - viņš svinīgā balsī teica. - Jo māmiņa sacīja, ka bērēs parasti ļoti salstot.
-Aizgriezies un skaiti līdz desmit, - Tū-tikija atteica.
Trollītis Mumins pagriezās pret logu un skaitīja. Kad viņš bija aizskaitījis līdz astoņi, Tū-tikija aizvēra garderobes durvis un pasniedza trollītim viņa zilo peldmēteli.
- Iedomājies tikai, tu atcerējies, ka manējais ir zils, - trollītis Mumins priecīgs sacīja.
Viņš uzreiz iegrūda ķepas kabatās, bet saulesbriļļu tur nebija.
Toties tur bija mazliet smilšu un apaļš, balts lodveida akmens.
Trollītis paberzēja akmeni ar ķepu. Akmens apaļumā bija jūtama visa pagājušā vasara, viņam gandrīz likās, ka tas joprojām glabā saules siltumu.
- Nu tu izskaties, it kā būtu nelūgts ieradies ciemos, - mazā Mija sacīja.
Trollītis Mumins neskatījās uz viņu.
- Vai jūs nāksiet uz bērēm vai nenāksiet? - viņš ar cieņu vaicāja.
- Saprotams, ka nāksim, - Tū-tikija atteica. - Savā ziņā tas bija labs vāverēns.
- Sevišķi laba bija aste, - Mija piebilda.
Ievīstījuši vāverēnu vecā peldcepurē, viņi devās
ārā nežēlīgajā aukstumā.
Sniegs gurkstēja zem viņu ķepām, un no mutēm baltiem mutuļiem vēlās dvašas mākoņi. Purniņš kļuva tik stīvs, ka to nevarēja pat saraukt.
- Te gan ir ciets, - mazā Mija sajūsminājās un palēcās uz sasalušā liedaga.
- Vai tu nevari iet mazlietiņ lēnāk? - trollītis Mumins lūdza. - Šīs tomēr ir bēres.
Viņš bija spiests elpot maziem, maziem vilcieniem, lai neierautu pārāk daudz ledainā gaisa.
- Es nemaz nezināju, ka tev ir uzacis. - Mazā Mija ar interesi skatījās. - Tagad tās ir kļuvušas baltas un tu izskaties vairāk samulsis nekā citām reizēm.
- Tās ir nosarmojušas, - Tū-tikija stingri noteica.
- Un tagad ciet klusu, jo ne es, ne tu neko nezinām par bērēm.
Trollītis Mumins kļuva priecīgs. Viņš pienesa vāverēnu pie mājas un nolika to sniega zirgam pie kājām.
Pēc tam viņš uzrāpās pa virvju kāpnēm un nokāpa lejā siltajā salonā, kur visi gulēja.
Trollītis Mumins izmeklēja visas sekretāra atvilktnes. Visu viņš apgrieza ar kājām gaisā, tomēr meklēto neatrada.
Tad, piegājis pie māmiņas gultas, viņš čukstus kaut ko pajautāja. Māmiņa nopūtās un pagriezās gultā uz otriem sāniem. Trollītis Mumins čukstēja vēlreiz.
Tad pēc savas sievišķīgās saprašanas par visu, kam sakars ar tradīcijām, māmiņa pa miegam atbildēja:
- Sēru lentes… tās ir manā garderobē… pašā augšā… pa labi… - To pateikusi, viņa atkal iegrima ziemas miegā.
Bet trollītis Mumins izņēma no trepju apakšas kāpnes un uzkāpa līdz garderobes augšējam plauktam.
Tur viņš atrada kastīti ar visu ko nevajadzīgu, kas dažkārt var izrādīties gaužām vajadzīgs: melnas sēru
lentes, zelta lentes lieliem svētkiem, mājas atslēgu, šampanieša mikseri, līmi porcelānam un, starp citu, liekus misiņa rumbuļus gultas galiem.
Kad trollītis Mumins atkal izlīda ārā, ap asti viņam bija apsieta sēru lente. Viņš iesēja mazu, melnu pušķi arī Tū-tikijas cepurē.
Bet mazā Mija kategoriski atteicās izrotāties. - Ja es sēroju, tad man nevajag to izrādīt ar pušķi, - viņa teica.
- Ja tu sēro, - trollītis Mumins sacīja. - Bet tu nesēro.
- Nē, - mazā Mija piekrita. - Es nespēju sērot. Es spēju būt vai nu līksma, vai dusmīga. Vai manas sēras vāverēnam var ko līdzēt? Bet, ja es esmu dusmīga uz Ledus kundzi, var gadīties, ka es kādreiz iekožu viņai
kājā. Un tad, kas zina, viņa piesargāsies kasīt aiz auss citiem maziem vāverēniem tikai tāpēc vien, ka tie ir tik jauki un ar kuplu spalvu.
- Sava taisnība tev ir, - Tū-tikija teica. - Bet, lai vai kā, arī trollītim Muminam ir taisnība. Un kas tagad būs?
- Tagad es izrakšu zemē bedri, - trollītis Mumins sacīja. - Šī ir patīkama vieta, kur mēdz augt pīpenes.
- Bet, mīļo draudziņ, - Tū-tikija skumji sacīja. - Zeme ir sasalusi un cieta kā akmens. Tajā nevarēs ieguldīt pat sienāzi.
Trollītis Mumins bezpalīdzīgi lūkojās Tū-tikijā, nebilzdams ne vārda. Neviens vairs neko nesacīja. Un tieši tobrīd sniega zirgs nolieca galvu un uzmanīgi apostīja vāverēnu. Zirgs pagrieza savas vaicājošās spoguļacis pret trollīti Muminu, un viņa slotas aste lēnām sakustējās.
Tai mirklī neredzamā pele uz savas flautas sāka spēlēt sēru melodiju. Trollītis Mumins pateicīgi māja ar galvu.
Tad sniega zirgs uzcēla sev uz muguras vāverēnu ar asti, peldcepuri un visu pārējo un visi devās atpakaļ uz jūras malu.
Lūk, tā Tū-tikija dziedāja par vāverēnu:
- Tas bija mazs vāverēns, ļoti mazs vāverēns. Tam nebija daudz saprāta, bet tas bija silts un pūkains. Nu tas ir auksts, gluži auksts,
un tā mazās ķepas ir stingas. Bet joprojām tam ir skaistākā aste pasaulē.
Sajutis zem saviem pakaviem cieto ledu, zirgs no- skurināja galvu, un viņa acis iespīdējās. Un piepeši viņš priecīgi salēcās un laidās auļos.
Neredzamā pele pārgāja uz ātru un priecīgu melodiju. Tālāk, aizvien tālāk aizauļoja sniega zirgs ar vāverēnu uz muguras. Beidzot pret apvārsni zirgs atgādināja mazu punktiņu.
- Es prātoju, vai tik viss bija, kā nākas, - trollītis Mumins raizējās.
- Labāk nemaz nevarēja būt, - Tū-tikija teica.
- Nē, varēja gan būt, - mazā Mija iebilda, - ja skaisto asti es būtu dabūjusi sev par uzroci.