Dažas dienas pēc vāverēna bērēm trollītis Mumins atklāja: kāds ir nočiepis kūdru no malkas šķūnīša.
No durvīm sniegā stiepās platas sliedes, itin kā sev nopakaļ kāds būtu vilcis maisus.
"Mija tā nevar būt," trollītis Mumins nodomāja. "Viņa ir pārāk sīka, un Tū-tikija ņem tikai to, kas viņai nepieciešams. Tā būs Morra."
Viņš gāja pa pēdām, un viņam pakausī spalva bija saslējusies stāvus. Nebija taču neviena cita, kas varētu sargāt ģimenes malku, un šis bija goda jautājums.
Kalnā aiz alas pēdas izbeidzās.
Tur gulēja kūdras maisi. Tie bija sakrauti sārtā, kam virsū bija uzlikts ģimenes dārza dīvāns, kuram augustā bija nolūzusi viena kāja.
- Degot šis dīvāns dos skaistu liesmu, - Tū-tikija sacīja, parādīdamās aiz sārta. - Tas ir vecs un sauss kā tabaka.
- Noteikti, - trollītis Mumins sacīja. - Mūsu dzimtai tas ir kalpojis krietni sen. Dīvānu vajadzēja salabot.
- Vai arī uztaisīt jaunu, - Tū-tikija piebilda. - Vai gribi dzirdēt dziesmu par to, kā Tū-tikija dedzināja lielo ziemas ugunskuru?
- Lūdzu, - trollītis Mumins labprāt piekrita.
Tad Tū-tikija sāka lēnām mīņāties sniegā un dziedāt:
- Šurpu nāk mēmie, vientuļie, noklīdušie, mežonīgie un mierīgie, rībiniet bungas, - ugunskurs sprēgā gaismai un tumsai! Astes, kas vēzējas, lokās un vēcinās, - rībiniet bungas - rībiniet un dancojiet tumšu tumšajai naktij!
- Man ir līdz kaklam jūsu melnā nakts! - trollītis Mumins iesaucās. - Nē, es negribu dzirdēt piedziedājumu. Man salst! Es jūtos vientuļš! Gribu, lai atgriežas saule!
- Bet tieši tāpēc jau mēs šovakar dedzināsim lielo ziemas sārtu, - Tū-tikija sacīja. - Rīt tava saule atgriezīsies.
- Mana saule, - trollītis Mumins trīcēdams atkar- toja.
Tū-tikija pamāja un pakasīja sev purniņu.
Trollītis Mumins labu brīdi stāvēja kluss.
Tad piesardzīgi ievaicājās: - Kā tev šķiet, vai saule pamanīs, ka dārza dīvāns ir sārtā, vai nepamanīs?
- Paklausies, - Tū-tikija stingri sacīja. - Šis ugunskurs ir tūkstoš gadu vecāks par tavu dārza dīvānu. Tev jābūt lepnam, ka tam ļauts degt šai sārtā.
Tad trollītis Mumins vairs neko nesacīja. "To man vajadzēs paskaidrot tētim un māmiņai," viņš nodomāja. "Un pavasara vētras varbūt izsviedīs krastā jaunu malku un jaunus dīvānus."
Sārts kļuva aizvien lielāks. Kalnā tika uzvilkti sausi koki, sapuvuši celmi, vecas mucas un dēļi, kurus kāds bija atradis liedagā. Bet redzams nebija neviens pats. Trollītis Mumins juta, ka viss kalns ir pilns ļaužu, tomēr viņam nelaimējās tos ieraudzīt.
Mazā Mija atstiepa savu kartona kasti. - Tā vairs nav vajadzīga, - viņa sacīja. - Sudraba paplāte braukšanai der labāk. Un liekas, ka mana māsa jūtas labi, guļot salonā uz paklāja. Kad mēs dedzināsim sārtu?
- Tiklīdz uzlēks mēness, - Tū-tikija sacīja.
Viss vakars trollītim Muminam pagāja ārkārtīgā saspringumā. Viņš klīda no istabas istabā un aizdedzināja vairāk sveču nekā parasti. Dažbrīd viņš stāvēja rāmi, ieklausījās gulētāju elpas vilcienos un klusajos krakšķos sienā, pieņemoties spēkā aukstumam.
Trollītis Mumins bija pārliecināts, ka tagad no savām alām izlīdīs noslēpumainie, visi nedabiskie un tie, kas baidās no gaismas, - par kuriem bija stāstījusi Tā-tikija. Klusītēm tie pienāks pie lielās uguns, ko, lai pielabinātos tumsai un aukstumam, bija sakūruši visi sīkie ķipari. Un beidzot trollītis tos ieraudzīs.
Trollītis Mumins aizdedzināja petrolejas lampu un uzkāpa bēniņos.
Viņš atvēra jumta lūciņu. Mēness vēl nebija redzams, taču ieleju apspīdēja ziemeļblāzma. Lejā pie tilta kustējās lāpu rinda, ko ieskāva dejojošas ēnas. Tās virzījās uz jūras un kalna pusi.
Turēdams ķepā aizdegtu lampu, trollītis Mumins piesardzīgi norāpās lejā. Dārzs un mežs bija pilns nenosakāmas gaismas, atblāzmas un čukstu, un visas pēdas veda uz kalnu.
Kad viņš nonāca jūras krastā, krīta zils un bezgalīgi tāls virs ledus lauka bija pacēlies mēness. Trollītim blakus kaut kas sakustējās, un viņš ieraudzīja mazās Mijas dusmīgās un mirdzošās acis.
- Nu tik būs ugunsgrēks! - viņa smējās. - Mēs sadedzināsim visu mēnessgaismu.
Viņi abi lūkojās uz kalnu un redzēja gaisā uzšau- jamies dzeltenu liesmu: Tū-tikija bija aizdedzinājusi sārtu.
Vienā acumirklī no apakšas līdz augšai liesmas apņēma sārtu, tas rūca kā lauva un meta atblāzmu lejā, melnajā ledū. Trollītim Muminam gar ausīm žigli garām aizslīdēja vientulīga melodija; tur neredzamā pele nokavējusies steidzās uz ziemas rituālu.
Kalna galā ap uguni svinīgi lēkāja lielas un mazas ēnas. Un tad astes sāka rībināt bungas.
- Tur sadega tavs dārza dīvāns, - mazā Mija sacīja.
- Kāda nozīme dīvāniem! - trollītis Mumins nepacietīgi teica. Klupdams viņš rāpās ledainajā kalnā, kas laistījās uguns atspīdumā. Karstums bija izkausējis sniegu, un trollītim uz ķepām tecēja silts ūdens.
"Saulīte atgriezīsies," trollītis Mumins satraukts domāja. "Beigsies tumsa un vientulība. Varēšu apsēsties verandā un sasildīt saulītē muguru…"
Nu viņš bija jau uzrāpies kalnā. No ugunskura plūda svelme. Neredzamā pele uzņēma jaunu, vēl negantāku melodiju.
Bet dancojošās ēnas bija aizslīdējušas prom un bungu rīboņa skanēja ugunskura otrā pusē.
- Kāpēc viņi aizgāja? - trollītis Mumins jautāja.
Tū-tikija pievērsa trollītim savu zilo, mierīgo acu
skatienu. Bet viņš nebija pārliecināts, vai Tū-tikija viņu patiešām redz. Tū-tikija ielūkojās savā personiskajā ziemas pasaulē, kas gadu no gada bija dzīvojusi
pēc saviem - svešiem likumiem, kamēr viņš aizmidzis gulēja siltajā Muminu mājā.
- Kur ir tas, kas dzīvo peldmājas garderobē? - trol- lītis vaicāja.
- Ko tu teici? - Tū-tikija izklaidīgi jautāja.
- Es gribu satikt to, kas dzīvo garderobē! - trollītis Mumins atkārtoja.
- Viņš nedrīkst nākt ārā, - Tū-tikija sacīja. - Nekad nevar zināt, ko tāds var pastrādāt.
Pār ledu kā dūmi aizvirmoja neskaitāmas sīkas būtnes ar garām kājām. Dauzīdams kājas, trollītim Mu- minam garām pagāja kāds ar sudrabotiem ragiem, un, plati vēzēdams spārnus, kaut kas melns aizlaidās uz ziemeļiem. Bet viss norisinājās pārlieku ātri, un trollītis Mumins tā arī nepaguva ne ar vienu iepazīties.
- Mīļā Tū-tikij, - viņš lūdzās un paraustīja to aiz svītera.
Tad Tū-tikija laipni sacīja:
- Tur attālāk var redzēt to, kas dzīvo zem virtuves skapīša.
Tas bija pamazs dzīvnieciņš kuplām uzacīm, kas sēdēja savrup un raudzījās ugunī.
Trollītis Mumins apsēdās viņam blakus un sacīja:
- Es ceru, ka kraukšķošā maize nebija pārāk veca?
Dzīvnieciņš paskatījās uz trollīti, bet neatbildēja.
- Jums ir tik neparasti kuplas uzacis, - pieklājīgi turpināja trollītis Mumins.
Tad dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm atbildēja: - Sna- daf umū.
- Kā tā? - trollītis Mumins izbrīnījies jautāja.
- Radamsa, - mazais dzīvnieciņš dusmīgi atcirta.
- Viņš runā pats savā valodā un tagad domā, ka tu viņu aizvainoji, - Tū-tikija paskaidroja.
- Bet es nemaz tā negribēju, - trollītis Mumins bailīgi ieteicās. - Radamsa, radamsa, - viņš lūdzoši piebilda.
Tad dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm, pagalam saskaities, piecēlās un nozuda.
- Ko nu lai iesāku? - trollītis Mumins vaicāja.
- Tagad viņš dzīvos zem virtuves skapīša vēl vienu gadu, nezinādams, ka es tikai centos pateikt viņam kaut ko skaistu.
- Tā jau gadās, - Tū-tikija sacīja.
Dārza dīvāns sabruka kvēlojošās oglēs.
Vairs nekas nedega, vienīgi gruzdēja, un kalnu plaisās vārījās ūdens. Tad pele beidza spēlēt un visi palūkojās uz ledu.
Tur sēdēja Morra. Viņas mazajās, apaļajās acīs atspīdēja uguns, bet citādi viņa veidoja milzīgu, bezfor- mīgu, pelēku blāķi. Morra tagad bija daudz lielāka nekā augustā.
Kamēr Morra trausās kalnā, bungas noklusa. Viņa pienāca pie paša ugunskura. Un tad, ne vārda neteikusi, iesēdās tajā.
Ogles stipri nočukstēja, un viss kalns ietinās tvaikos. Kad tvaiki izklīda, nekādu ogļu vairs nebija. Bija tikai liela, pelēka Morra, kas pūta sniega miglu.
Trollītis Mumins bija aizbēdzis lejā uz liedagu. Satvēris Tū-tikiju, viņš sauca:
- Kā nu tagad būs? Vai Morra nodzēsa sauli?
- Esi mierīgs, - Tū-tikija sacīja. - Morra nenāca, lai nodzēstu uguni, viņa, nabadzīte, nāca sasildīties. Bet viss siltais nodziest, kad viņa uzsēžas tam virsū. Tagad Morra atkal būs vīlusies.
Trollītis Mumins redzēja, kā Morra pieceļas un aposta zemē iesalušās ogles. Viņa piegāja pie trollīša petrolejas lampas, kas joprojām dega pašā kalna virsotnē. Viņš redzēja, ka lampa nodziest.
īsu brīdi Morra palika stāvam. Kalns bija tukšs, visi bija devušies prom. Tad viņa noslīdēja lejā uz ledus un saplūda kopā ar tumsu - tikpat vientuļa, kā bija atnākusi.
Trollītis Mumins devās atpakaļ uz mājām.
Pirms aizmigšanas viņš uzmanīgi paraustīja aiz auss māmiņu, teikdams: - Šīs nebija diez cik jautras viesības.
- Ak, mīļo manu, - māmiņa pa miegam nomurmināja. - Varbūt nākamreiz…
Bet zem virtuves skapīša tupēja dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm un savā nodabā šķendējās.
- Radamsa! - viņš sacīja. - Radamsa! - Un paraustīja plecus. Iespējams, neviens cits nesaprata viņa teikto - tikai viņš pats.
Tū-tikija sēdēja zem ledus un makšķerēja. Viņa domāja, cik gan tas ir saprātīgi, ka jūra laiku pa laikam atkāpjas. Tā ka vajadzēja tikai ielīst pa caurumu pie peldmājas steķiem un apsēsties ar makšķeri uz
akmens. Virs galvas pletās zaļš, patīkams ledus jumts, un pie kājām gulēja jūra.
Melna grīda un zaļš jumts - tie abi turpinājās līdz bezgalībai, saplūzdami kopā un pārvērzdamies par tumsību.
Tū-tikijai blakus gulēja četras zivtiņas. Vēl vienu vajadzēja - un zivju zupai pietiks.
Pēkšņi viņa izdzirda steķus salīgojamies no nepacietīgajiem soļiem. Tur augšā pa peldmājas durvīm bungoja trollītis Mumins. Brīdi pagaidījis, viņš bungoja atkal.
- Hū! - Tū-tikija iekliedzās. - Es esmu zem ledus!
Atbalss uzlidoja līdz ledus griestiem un atkārtoja:
- Hū! - Vairākas reizes atbalss slīdēja uz priekšu un atpakaļ, saukdama: - Zem ledus!
Drīz āliņģī piesardzīgi iespraucās trollīša Mumina purniņš. Viņa ausis rotāja vaļīgas zelta lentes.
Viņš lūkojās uz melno ūdeni, kas no aukstuma tvaikoja, un uz Tū-tikijas četrām sastingušajām zivīm.
Nodrebinājies trollītis sacīja: - Viņa nemaz neatnāca.
- Kas? - Tū-tikija vaicāja.
- Saule! - trollītis Mumins iekliedzās.
"Saule," atbalss atkārtoja. "Saule, saule, saule…" aizvien klusāk noskanēja zem ledus, aizvien tālāka kļuva skaņa.
Tū-tikija izvilka no ūdens makšķerauklu.
- Nesteidzies tik pārlieku, - viņa sacīja. - Šajā dienā saule ir atnākusi ik gadus un droši vien atnāks arī šoreiz. Pavelc nost purniņu, lai varu piecelties kājās.
Tū-tikija izrāpās no āliņģa un apsēdās uz peldmājas kāpnēm. Mazliet paošņājusi gaisu, viņa ieklausījās. Tad teica: - Pēc kāda brīža būs. Sēdi šeit un gaidi.
Pa ledu atslidinājās mazā Mija un apsēdās viņiem līdzās. Lai ātrāk tiktu uz priekšu, viņa bija pasējusi zem zābaciņiem burku skārda vāciņus.
- Tā, te nu atkal tiek gaidīti kaut kādi brīnumi, - viņa sacīja. - Lai gan arī man nav iebildumu, ja būs gaišāks.
No cietzemes puses, spārnus vēcinādamas, atlaidās divas vecas vārnas un nometās uz peldmājas jumta. Ritēja minūtes.
Uz trollīša Mumina muguras piepeši saslējās spalva, un ārkārtīgā saspringumā viņš ieraudzīja sarkanu blāzmu nojdājam krēslainās debesis pie apvāršņa. Blāzma pārvērtās šaurā, sarkanā svītrā, kas raidīja savus garos gaismas starus pār ledu.
- Tā ir viņa! - trollītis Mumins iesaucās.
Pacēlis gaisā mazo Miju, viņš nobučoja to tieši uz
purniņa.
- Ek, ko tu muļķojies, - mazā Mija teica. - Vai tad par niekiem jāceļ tāda brēka!
- Jā! - trollītis Mumins iesaucās. - Būs pavasaris! Būs silts! Viss modīsies!
Trollītis paķēra četras noķertās zivteles un uzsvieda tās augstu gaisā. Viņš nostājās uz ledus kājām gaisā. Nekad agrāk viņš nebija juties tik laimīgs.
To pašu mirkli ledus atkal satumsa.
Vārnas pacēlās gaisā un, spārnus vēcinādamas, lēnām laidās uz iekšzemes pusi. Tū-tikija savāca zivis,
un sīkā, sarkanā svītra bija nolaidusies aiz apvāršņa.
- Vai saule nožēloja? - trollītis Mumins pārbijies iesaucās.
- Kāds tur brīnums, ja tu šitā uzvedies, - mazā Mija noteica un uz burku vāciņiem slidinājās prom.
- Rīt saule atnāks atkal, - Tū-tikija sacīja. - Tad tā būs maķenīt lielāka, apmēram tik liela kā siera miziņa. Esi nu mierīgs.
Un Tū-tikija parāpās zem ledus, lai piepildītu zupas katlu ar jūras ūdeni.
Protams, Tū-tikijai bija taisnība. Saule jau nevar uzreiz tā parādīties pie debesīm. Bet no tā, ka citiem ir taisnība, vilšanās jau nav mazāka.
Trollītis Mumins sēdēja un stīvu skatienu lūkojās uz ledu, un piepeši juta, ka kļūst dusmīgs. Dusmas radās vēderā, kā jau visas spēcīgās jūtas. Viņš jutās piekrāpts.
Un trollītim Muminam bija kauns par savu aušo- šanos un par zelta lentēm ap ausīm. Tas sadusmoja
viņu vēl vairāk. Beidzot viņš juta: lai spētu atkal nomierināties, viņam jāizdara kaut kas pavisam briesmīgs un aizliegts. Un tūlīt pat!
Trollītis Mumins uzšāvās kājās, pārskrēja pāri tiltam un ieskrēja peldmājā. Tur viņš taisnā ceļā devās pie garderobes un līdz galam atrāva vaļā durvis. Garderobē karājās peldmēteļi. Tur gulēja gumijas murmulis, ko nekad neizdevās piepūst. Uz mata kā pērnvasar. Bet uz grīdas tupēja kaut kas mazs, pelēks, garu spalvu un lielu purniņu un blenza trollītī.
Te, piepeši atdzīvojies, tas kā caurvējš padrāzās trollītim garām un nozuda. Viņš redzēja asti kā melnu auklu izslīdam pa peldmājas durvīm. Uz mirkli durvju šķirbā ieķērās astes pušķītis, tad izrāvās un radījums nozuda pavisam.
Bet Tū-tikija ienāca ar zupas katlu ķepās un sacīja: -Ak tā, tu tomēr nevarēji noturēties, neattaisījis durvis.
- Tur bija tikai kaut kāda veca žurka, - trollītis Mumins saīdzis teica.
- Tā nebija nekāda žurka, - Tū-tikija sacīja. - Tas bija trollītis. Trollītis, kāds biji tu, iekams kļuvi par trollīti Muminu. Tāds tu izskatījies pirms tūkstoš gadiem.
Trollītis Mumins neattapa, ko sacīt. Viņš devās mājās un apsēdās salonā pārdomāt.
Mazliet vēlāk mazā Mija atnāca aizņemties stearīna sveci un cukuru. - Es dzirdu par tevi šausmu lietas, - viņa sajūsmināta sacīja.
- Tu esot izlaidis no garderobes savu senci. Stāsta, ka jūs esot līdzīgi viens otram.
- Ek, ciet labāk klusu, - trollītis Mumins atteica.
Viņš uzkāpa bēniņos un sameklēja ģimenes albumu.
Katrā lapā varēja redzēt cienīgus troļļus Muminus,
lielākoties uzņemtus vai nu pie krāsnīm, vai verandās. Neviens no tiem neizskatījās pēc garderobes trollīša.
"Te būs kāds pārpratums," trollītis Mumins domāja. "Tas nevar būt mans radinieks."
Trollītis Mumins palūkojās uz savu guļošo tēti. Vienīgi purniņš bija līdzīgs trollītim. Bet varbūt pirms tūkstoš gadiem…?
Piepeši iedžinkstējās kristāla lustra. Tā šūpojās šurpu turpu, un tilla audumā kaut kas kustējās. Mazs un spalvains, un starp stikla kruzulīšiem nokarājās gara aste.
- Tas ir viņš, - trollītis Mumins murmināja. - Mans sencis ir apmeties uz dzīvi salona lampā!
Tomēr tas nelikās nemaz tik bīstami. Trollītis Mumins jau bija sācis pierast pie apburtās ziemas.
- Kā klājas? - viņš klusiņām pajautāja. Trollītis augšā paskatījās uz viņu caur tillu un pamāja ar ausīm.
- Saudzē kristāla lustru, - trollītis Mumins turpināja. - Tā ir dzimtas dārglieta.
Trollītis piešķieba galvu un lūkojās viņā, saspringti klausīdamies.
"Tūlīt viņš ierunāsies," trollītis Mumins nodomāja. Un to pašu mirkli šausmīgi izbijās, ka sencis patiešām
kaut ko sacīs. Un ja nu tas runās svešā valodā, tāpat kā to bija darījis zvēriņš ar kuplajām uzacīm? Un ja tas sadusmosies un teiks "radamsa" vai kaut ko tamlīdzīgu? Pēc tam viņi vairs nevarēs būt paziņas.
- Tss! - trollītis Mumins čukstēja. - Nesaki neko.
Varbūt viņi tomēr ir radi? Un radi, kas ierodas
ciemos, var palikt ilgi. Ja viņš ir sencis, tad te paliks uz visiem laikiem. Kas zina. Ja pret viņu neizturēsies uzmanīgi, viņš vēl pārpratis un sadusmosies. Un tad viņiem visu mūžu būs jādzīvo ar dusmīgu senci.
- Tss! - trollītis Mumins atkārtoja. - Tss!
Sencis kratīja kristāla lustru, bet neko nesacīja.
"Es izrādīšu viņam māju," trollītim Muminam ienāca
prātā. "Māmiņa visādā ziņā tā rīkotos, ja ciemos būtu atnācis kāds radinieks."
Paņēmis lampu, viņš apgaismoja skaistu gleznu, kas saucās "Svilpaste pie loga". Trollītis blenza gleznā un drebinājās.
Trollītis Mumins devās tālāk pie plīša dīvāna un to apgaismoja. Pēc kārtas viņš izrādīja sencim visus krēslus, salona spoguli, jūras putu tramvaju - itin visu, kas Muminu ģimenei piederēja un kam bija kāda vērtība vai skaistums.
Trollītis visu uzmanīgi aplūkoja, bet acīmredzot nesaprata, ko īsti viņam rāda. Beidzot trollītis Mumins nopūtās un nolika lampu uz krāsns dzegas. Bet tad trollīti kaut kas ieinteresēja.
Nolēcis no kristāla lustras, viņš kā pelēks lupatu maišelis drāzās apkārt krāsnij. Trollītis iebāza galvu pa durtiņām un apostīja pelnus. Viņš izrādīja lielu
interesi par izšūto krāsns aizšaujamo auklu un ilgi ošņāja aizkrāsni.
"Taisnība vien būs," trollītis Mumins satraukts domāja. "Es esmu viņam rada. Jo māmiņa pastāvīgi ir teikusi, ka mūsu senči esot dzīvojuši aiz krāsnīm…"
To pašu brīdi iezvanījās modinātājs, ko trollītis Mumins mēdza uzgriezt krēslas laikā, jo tieši tad viņš visvairāk ilgojās pēc sabiedrības.
Trollītis sastinga, tad iemetās krāsnī, ka pelni vien nokūpēja. Un pēc mirkļa tas nikni grabinājās gar aizšaujamo.
Trollītis Mumins nospieda modinātāja zvana pogu un, sirdij dauzoties, ieklausījās. Bet vairāk nekas nebija dzirdams.
No skursteņa lēnām nolaidās mazliet kvēpu, un sašūpojās aizšaujamā aukla.
Lai nomierinātos, trollītis Mumins izkāpa uz jumta.
- Nu, kā tu jūties kopā ar vectēvu? - mazā Mija kliedza, braukdama no kalna ar ragaviņām.
- Lieliski, - trollītis Mumins cienīgi sacīja. - Tik senā dzimtā, kāda ir mūsējā, ikviens zina, kā jāuzvedas.
Piepeši viņš jutās bezgala lepns, ka viņam ir sencis. Turklāt viņu iepriecināja doma, ka mazajai Mijai nav nekādu radurakstu: viņa gan laikam būs nākusi pasaulē tīrās nejaušības pēc.
Gluži mierīgi, bet ar apbrīnojamu sparu trollīša Mumina sencis tonakt pārkārtoja visu māju.
Viņš bija aizstūmis dīvānu pie krāsns un pārvietojis visas gleznas. Tās, kas viņam patika vismazāk,
viņš bija uzkāris ar kājām gaisā. (Vai arī varbūt tās, kuras viņam patika vislabāk, - kas zina!)
Pārvietotas bija visas mēbeles, un modinātājs gulēja atkritumu spainī. Toties viņš bija novilcis no bēniņiem milzum daudz vecu grabažu un novietojis tās ap krāsni.
Tū-tikija atnāca paskatīties. - Man šķiet, viņš darīja to tāpēc, lai te būtu mājīgāk, - viņa sacīja un paberzēja sev purniņu. - Ap savu māju viņš ir pūlējies radīt patīkamu biezokni. Lai neviens viņu netraucētu.
- Bet ko teiks māmiņa? - trollītis Mumins vaicāja.
Tū-tikija paraustīja plecus. - Kāpēc tad tev vajadzēja laist senci ārā? - viņa jautāja. - Šis trollītis katrā ziņā neko neēd. Dikti praktiski gan tev, gan viņam. Tu papūlies uztvert to kā kaut ko uzjautrinošu.
Trollītis Mumins pamāja ar galvu.
Brītiņu viņš pārdomāja. Pēc tam ielīda saplēsto mēbeļu, tukšo kastu, zvejas tīklu, kartona ruļļu, vecu grozu un dārza piederumu biezoknī. Ļoti drīz trollītis Mumins nāca uz domām, ka tur ir ļoti mājīgi-
Viņš nolēma gulēt ēveļskaidu grozā, kas stāvēja zem nederīga šūpuļkrēsla.
Pustumšajā salonā ar tukšajiem logiem viņš patiesībā nemaz nebija juties īsti droši. Un guļošā ģimene darīja viņu grūtsirdīgu.
Bet pašlaik šaurajā telpiņā starp kasti ar mantām, šūpuļkrēslu un dīvāna aizmuguri viņš jutās pilnīgi drošs un it nemaz nebija vientuļš.
Trollītis Mumins varēja saredzēt mazliet tumšuma aiz krāsns durtiņām, un viņš ļoti uzmanījās, lai neiztraucētu savu senci, un noblīvēja sava mājokļa sienas pēc iespējas klusāk.
Vakarā, paņēmis pie sevis lampu, viņš gulēja un klausījās, kā krāsnī čabinās sencis.
"Tā es varbūt dzīvoju pirms tūkstoš gadiem," trollītis Mumins sajūsmināts nodomāja.
Kādā brīdī viņš ieprātojās krāsnī pakliegt kaut ko. Kaut ko tādu, kas nozīmētu slepenu saprašanos. Bet tad pārdomāja, nodzēsa lampu un dziļāk saritinājās kamolā ēveļskaidās.