Katru dienu saule pie debesīm pacēlās maķenīt augstāk. Visbeidzot tā bija pakāpusies tik augstu, ka daži piesardzīgi stari iespīdēja ielejā. Šī bija ļoti svarīga diena. Arī tādēļ, ka pēc vakariņām šeit ieradās kāds svešinieks.
Tas bija kārns sunītis, kas uzmaucis uz acīm saplēstu vilnas mici. Suns apgalvoja, ka viņu saucot par Inku un ka citās - tālākās - ielejās esot izbeidzies ēdiens. Kopš Ledus kundzes atnākšanas esot bijis aizvien grūtāk atrast kaut ko ēdamu. Klīda valodas, ka aiz izmisuma kāds murmulis esot apēdis kukaiņu kolekciju, bet tās laikam bija tikai baumas. Drīzāk viņš būs apēdis sava kolēģa kukaiņu kolekciju.
Visādā ziņā uz Muminieleju bija devies milzums ļautiņu.
Kāds bija stāstījis, ka te esot pīlādži un ievārījuma pagrabs. Kas zina, varbūt par ievārījuma pagrabu arī būšot izlaistas baumas…
Inks apsēdās sniegā uz savas kārnās astes, un aiz bēdām viņam sakrunkojās viss purns.
- Mēs pārtiekam no zivju zupas, - Tū-tikija sacīja. - Bet par ievārījuma pagrabu es gan neesmu dzirdējusi.
Trollītis Mumins uzmeta žiglu acumirkli apaļajai kupenai aiz malkas šķūnīša.
- Tur tas ir! - mazā Mija stāstīja. - Tur ir tik daudz ievārījuma, ka var pārēsties, - visām burciņām ir gadskaitļi, un tās ir apsietas ar sarkanām lentēm!
- Savā ziņā es sargāju ģimenes mantas, kamēr visi guļ, - trollītis Mumins nosarcis teica.
- Protams, - Inks pazemīgā balsī piekrita.
Trollītis Mumins palūkojās uz verandu un pēc tam
uz Inka saverkšķēto purnu.
- Vai tev garšo ievārījums? - viņš dusmīgi jautāja.
- Es nezinu, - Inks atbildēja.
Trollītis Mumins nopūtās un teica: - Nūja. Bet atcerieties, ka vispirms jāņem pašas vecākās burkas.
Pēc dažām stundām pār tiltu jau nāca vesels bars sīku ķiparu un šurpu turpu pa dārzu skraidīja kāda apmulsusi svilpaste un sūdzēja bēdas. Esot nosalušas viņas istabas puķes. Kāds esot apēdis viņas ēdienu. Un pa ceļam uz Muminieleju viņa esot satikusi kādu nekaunīgu lēnprāti, kas esot sacījusi, ka ziema ir ziema un par sevi esot jāparūpējas laikus.
Krēslai iestājoties, ieleja bija pilna ļautiņu, kas iemina taciņas uz ievārījuma pagrabu. Tie, kam kājās bija palicis mazlietiņ vairāk spēka, devās lejā uz jūru un apmetās uz dzīvi peldmājā.
Bet alā neviens netika ielaists.
Mazā Mija atrunājās, ka nedrīkstot traucēt Bum- bulīti.
Muminu mājas priekšā tupēja un vaimanāja tie, kam bija klājies visļaunāk.
Trollītis Mumins izlīda pajumta lūciņu ar petrolejas lampu ķepā un parādīja gaismu. - Pa nakti jūs varat nākt iekšā, - viņš sacīja. - Ar Morru un tādiem, kas lavās apkārt, nekad neko nevar zināt.
- Es nevarēšu uzrāpties pa virvju kāpnēm, - skaidroja kāds vecs bailulis.
Tad trollītis Mumins ņēmās atrakt ārdurvis no sniega. Viņš raka, skrāpēja un visādi nopūlējās. Sniegā viņš izraka garu, šauru tuneli, bet, kad beidzot bija ticis līdz mājas sienai, durvju tur nemaz nebija. Vienīgi cieši aizsalis logs.
- Es būšu aizracies nepareizi, - trollītis Mumins klusi pie sevis noteica. - Un, rokot jaunu tuneli, varbūt aizrakšu garām mājai. Tāpēc viņš pēc iespējas uzmanīgāk izsita loga rūti, un ciemiņi salīda pa to iekšā.
- Neuzmodiniet ģimeni, - trollītis Mumins piekodināja. - Te guļ māmiņa, tur tētuks un tur tālāk Snorkes jaunkundze. Mans sencis guļ podiņu krāsnī. Jūs varat ietīties paklājos, jo visas pārējās mantas ir aizdotas projām.
Ciemiņi paklanījās guļošajai ģimenei. Pēc tam viņi paklausīgi ietinās paklājos, galdautos un paši mazākie sagūlās cepurēs, čībās un tamlīdzīgās mantās.
Daudziem bija iesnas, un dažs labs ilgojās pēc mājām. "Kaut kas šausmīgs," trollītis Mumins nodomāja. "Ievārījuma pagrabs drīz būs tukšs. Un ko es teikšu pavasarī, kad ģimene pamodīsies un gleznas karāsies ačgārni, un visa māja būs pilna ļaužu?"
Pa tuneli viņš izlīda palūkoties, vai kāds nav aizmirsts ārā.
Bija zila mēnesnīca, un Inks vientuļš sēdēja sniegā un kauca. Paslējis purnu pret debesīm, viņš gaudoja garu, grūtsirdīgu dziesmu.
- Kāpēc tu neej iekšā gulēt? - trollītis Mumins jautāja.
Inks pavērās viņā ar acīm, kas mēnessgaismā bija kļuvušas zaļas. Viena auss bija izslējusies stāvus, otra nolaista - tā klausījās. Ieklausījās viss Inka purniņš.
Ļoti klusu viņi sadzirdēja kaucam vilkus. Inks drūmi pamāja un atkal uzvilka galvā mici.
- Tie ir mani lielie, stiprie brāļi, - viņš čukstēja. - Ja tu zinātu, kā es ilgojos pēc viņiem!
- Vai tev nav bail no tiem? - trollītis Mumins ievaicājās.
- Ir bail, - Inks atbildēja. - Tas, lūk, ir visskumjāk.
Tad pa nomīdīto taciņu Inks aizlīda uz peldmāju.
Trollītis Mumins ierāpās atpakaļ salonā.
Kāds ķipariņš bija izbijies no spoguļa un sēdēja un šņukstēja, ielīdis jūras putu tramvajā.
Citādi viss bija klusu.
"Cik grūta gan ir ļaudīm dzīve," trollītis Mumins domāja. "Varbūt ar to ievārījumu nemaz tik traki nebūs. Svētdienai domāto burku jau vienmēr var paslēpt. To, kas vārīta no dārza zemenēm. Pagaidām."
Saullēktā ieleja pamodās no dzidras, griezīgas ragu mūzikas. Alā piecēlās Mija un sāka sist ar kājām takti. Tū-tikija saausījās, un Inks, ierāvis asti kājstarpē, palīda zem sola.
Trollīša Mumina sencis dusmīgi grabināja aizšaujamo, un vairums ciemiņu pamodās.
Trollītis Mumins piedrāzās pie loga un pa sniega tuneli izrāpās ārā.
Blāvajā ziemas saulē pa nogāzi lejup brauca liels Murmulis. Viņš pūta spīdīgu misiņa tauri, un likās, ka viņš jūtas lieliski.
"Šitāds apēdīs daudz ievārījuma," trollītis Mumins iedomājās. (Un kas viņam ir kājās?)
Nolicis ragu uz malkas šķūnīša jumta, Murmulis noņēma slēpes.
- Jums ir labi pakalni, - viņš teica. - Vai jums te ir slaloms?
- Es apvaicāšos, - trollītis Mumins atbildēja.
Viņš ielīda atpakaļ salonā un jautāja: - Vai te ir
kāds, ko sauc par Slalomu?
- Mani sauc par Salomi, - nočukstēja ķipariņš, kas bija iztrūcies no sava attēla spogulī.
Trollītis Mumins izgāja pie Murmuļa un sacīja: - Gandrīz vai ir. Te ir viena, ko sauc par Salomi.
Bet Murmulis ostīja trollīša Mumina tēva tabakas lauku un nemaz neklausījās. - Šī būs laba mājvieta, - viņš teica. - Te mēs uzcelsim sniega māju.
- Jūs varat dzīvot pie manis, - trollītis Mumins vilcinādamies sacīja.
- Nē, pateicos, - Murmulis atbildēja. - Iekšā dzīvot ir neveselīgi un smacīgi. Es gribu svaigu gaisu, ļoti daudz svaiga gaisa. Tūlīt ķersimies pie darba, lai ne minūte neietu zudumā.
Pamazām no mājas iznāca trollīša Mumina ciemiņi, tie stāvēja un skatījās.
- Vai viņš nevar turpināt spēlēšanu? - jautāja mazā Salome.
- Visam savs laiks, - Murmulis līksmi attrauca. - Pašlaik mēs strādāsim.
Pēc kāda brītiņa visi ciemiņi jau cēla sniega māju trollīša Mumina tēva tabakas laukā. Pats Murmulis peldējās upē, kamēr daži nosaluši ķipari pārbijušies skatījās.
Trollītis Mumins, ko kājas nes, aizjoza uz peldināju.
- Tū-tikij! - viņš sauca. - Te ieradies kāds… murmulis… Viņš ir nodomājis dzīvot sniega mājā un pašlaik peldas upē!
-Ai, tāds Murmulis! - Tū-tikija nopietni sacīja. - Tad te miera vairs nebūs. - Nolikusi makšķeri pie malas, viņa gāja līdzi.
Pa ceļam viņi satika mazo Miju, kas staroja no saspringuma. - Vai jūs redzējāt, kas viņam kājās? - Mija klaigāja. - Tās sauc par slēpēm! Es tūdaļ iegādāšos sev tādas pašas!
Murmuļa māja palēnām nāca gatava. Ciemiņi rāvās vai pušu, mezdami ilgu pilnus skatus uz ievārījuma pagrabu. Lejā pie upes vingroja Murmulis. - Vai nav brīnišķīgs tāds aukstums? - viņš sacīja. - Ziemā es vienmēr esmu vislabākajā formā. Vai jūs arī nevēlaties pirms ēšanas mazliet nopeldēties?
Trollītis Mumins raudzījās uz Murmuļa svīteri, kas melnā un citrondzeltenā krāsā veidoja zigzag- veida rakstu. Viņš noraizējies prātoja, kāpēc Murmulis viņam nešķiet patīkams. Viņš taču bija staigājis un tik neizsakāmi ilgojies pēc kāda, kas nebūtu
tāls un noslēpumains, bet gan būtu līksms un atklāts - uz mata kā šis Murmulis.
Un tagad Murmulis likās viņam svešāks nekā dusmīgais un nesaprotamais zvēriņš zem virtuves skapīša.
Bezpalīdzīgs viņš blenza Tū-tikijā. Saraukusi uzacis un atšiepusi apakšlūpu, viņa aplūkoja savu dūraini. Tad trollītis Mumins saprata, ka arī Tū-tiki- jai Murmulis nepatīk. Pagriezies pret Murmuli, sirdsapziņas mokās viņš lišķīgi sacīja: - Laikam ir jauka sajūta, ja patīk auksts ūdens.
- Nav nekā labāka par aukstu ūdeni, - Murmulis starodams teica. - Tas aizdzen visas liekās domas un fantāzijas. Tici man, nav nekā bīstamāka kā kļūt par mājās sēdētāju!
- Ej nu ej? - trollītis Mumins brīnījās.
- Jā. Sēžot mājās, prātā nāk visādas domas, - Murmulis sacīja. - Cikos jūs šeit ēdat?
- Kad esmu noķērusi zivis, - Tū-tikija drūmi atbildēja.
- Es zivis neēdu, - Murmulis paziņoja. - Vienīgi ogas un dārzeņus.
- Varbūt dzērveņu ievārījumu? - trollītis Mumins cerīgā balsī iejautājās. Lielā krūze ar rīvētajām dzērvenēm vienīgā nebija izēsta.
Bet Murmulis atbildēja: - Nē. Labāk jau dārza zemenes.
Pēc ēšanas Murmulis pielika slēpes un uzrāpās visaugstākajā kalnā, tajā, kas virs alas aizstiepās ielejā. Visi ciemiņi stāvēja kalna pakājē un mazliet nedroši, nesaprazdami, ko lai domā, lūkojās uz augšu.
Viņi mīņājās sniegā, lāgiem slaucīdami mitros purniņus, jo diena bija padevusies ļoti auksta.
Patlaban Murmulis traucās lejā. Skats bija šausmīgs. Kalniņa vidū, saveldams mirdzošu sniegpārslu mākoni, viņš pagriezās sāņus. Pēc tam iekliedzies viņš pagriezās uz otru pusi. Murmulis braukalēja šurpu turpu, un no viņa melni dzeltenā svītera skatītājiem raibs metās gar acīm.
Trollītis Mumins aiztaisīja acis un nodomāja: "Cik cilvēki gan ir dažādi."
Priekā un apbrīnā mazā Mija stāvēja kalna galā un kliedza. Viņa bija sadauzījusi kādu mucu un piestiprinājusi pie zābaciņiem divus dēlīšus.
- Tagad es braukšu! - Mija sauca. It nemaz nešaubīdamās, mazā Mija metās taisni lejā. Trollītis Mumins pavērsa uz augšu vienu aci un redzēja, ka viņa nobrauks. Kājeles Mijai turējās kā mieti, un viņas mazajā, saniknotajā sejiņā staroja priecīga drosme.
Piepeši trollītis Mumins jutās ļoti lepns. Mazā Mija brauca uz labu laimi, likās, ka viņa ietrieksies
priedē, tomēr viņa sasvērās un atguva līdzsvaru - un jau bija lejā un sēdēja sniegā, smiedamās visā galvā.
- Mija ir viena no manām senākajām draudzenēm, - trollītis Mumins skaidroja Svilpastei.
- Tā jau es domāju, - Svilpaste skābi noteica. - Cikos šai mājā pasniedz kafiju?
Šurpu soļoja Murmulis. Viņš bija noņēmis slēpes, un viņa purniņš aiz draudzības un siltuma spīdēja. - Tagad mēs iemācīsim trollītim Muminam slēpot, - viņš sacīja. /
- Paldies, es labāk ne, - trollītis Mumins murmināja, kāpdamies atpakaļ. Aši viņš palūkojās pēc Tū- tikijas. Bet viņa bija aizgājusi, iespējams, lai samak- šķerētu zivis jaunai zivju zupai.
- Tikai nevajag baidīties, - Murmulis uzmundrinoši sacīja un piesēja slēpes pie trollīša Mumina ķepām.
- Bet es negribu… - trollītis Mumins žēli iesāka. Izliekusi uzacis, viņā nolūkojās mazā Mija.
- Nu labi, - trollītis sadrūvējies piekrita. - Bet ne no augsta kalna.
- Nē, nē, tikai no nogāzes līdz tiltam, - Murmulis teica. - Saliec ceļgalus. Noliecies uz priekšu. Neļauj slēpēm slīdēt katrai uz savu pusi. Ķermeņa augšdaļu turi taisnu. Rokas cieši pie auguma. Vai nu tu atceries, ko es sacīju?
- Nē, - trollītis Mumins atteica.
Dabūjis dunku mugurā, viņš aiztaisīja acis un brauca. Iesākumā slēpes aizslīdēja viena no otras cik vien iespējams tālu. Pēc tam tās uzbrauca viena otrai virsū un ar nūjām sasitās kopā. Pašā virsū kaut kādā dīvainā pozā gulēja trollītis Mumins.
Ciemiņi kļuva mundrāki.
- Vajag pacietību, - Murmulis mācīja. - Vēlreiz augšā kalnā, mīļo draudziņ, lai varam braukt no jauna!
- Kājas trīc, - trollītis Mumins murmināja.
Šī braukšana bija vēl ļaunāka par vientuļo ziemu. Pat saule, pēc kuras viņš tik pārlieku bija ilgojies, spīdēja tieši ielejā un redzēja viņa pazemojumu.
Šoreiz, laižoties lejā, viņam virsū nāca tilts. Trollītis Mumins pacēla gaisā vienu kāju, lai saglabātu līdzsvaru. Otra kāja turpināja slīdēt pati par sevi. Ciemiņi sauca urravas, un tiem likās, ka dzīve atkal kļūst jautra.
Nu vairs nebija ne kalna, ne lejas. Vienīgi sniegs, posts un katastrofa.
Un visbeidzot trollītis Mumins karājās upmalas kārklu krūmā ar asti aukstajā ūdenī, un visa pasaule bija pārpilna slēpju, nūju un jaunu, draudīgu nepatikšanu.
- Nedrīkst zaudēt dūšu, - Murmulis draudzīgi sacīja. - Vēl vienu reizi!
Bet neiznāca vairs neviena reize, jo trollītis Mumins zaudēja dūšu. Viņam patiešām tā sašļuka, un vēl bieži pēc tam trollītis sapņoja par to, kā būtu bijis, ja viņš būtu nobraucis trešo - triumfālo reizi. Tad viņš būtu apmetis skaistu līkumu uz tilta un smaidīgs atgriezies pie pārējiem. Un tie būtu klieguši no apbrīnas. Bet tagad tā nenotika.
Toties trollītis Mumins pateica: - Es iešu mājās. Brauciet, cik gribat, bet es eju mājās.
Un, ne uz vienu neskatīdamies, pa sniega tuneli viņš ielīda savā siltajā salonā un apgūlās vistālākajā stūrītī zem šūpuļkrēsla.
No uzkalniņa skanēja Murmuļa klaigas. Trollītis Mumins iebāza galvu krāsnī un pačukstēja: - Man arī viņš nepatīk.
Sencis nosvieda lejā kvēpu piciņu, varbūt tā izteikdams savas simpātijas. Paņēmis ogles gabalu, trollītis Mumins vienā mierā sāka zīmēt uz salona dīvāna aizmugures. Viņš uzzīmēja Murmuli, kas uz galvas stāv sniega kupenā. Un krāsnī stāvēja liela burka ar dārza zemeņu ievārījumu.
Nākamo nedēļu Tū-tikija stūrgalvīgi tupēja zem ledus un makšķerēja. Zem zaļā ledus jumta viņai blakus sēdēja gara virtene ciemiņu un arī makšķerēja. Tie bija ciemiņi, kam nepatika Murmulis. Pamazām Muminu mājā salasījās tie, kam Murmulis bija vai nu vienaldzīgs, vai arī tie, kas nespēja vai neuzdrīkstējās izrādīt nepatiku.
Agri no rītiem pa sasisto logu galvu pabāza Murmulis, apspīdinādams visus ar lāpu. Viņam patika lāpas un ugunskuri - kuram gan tie nepatīk -, bet viņš it kā pārprata to nozīmi.
Ciemiņi bija iemīļojuši garās, mazlietiņ bezrūpīgās priekšpusdienas, kad palēnām svīda gaisma; viņi pļāpāja par naktī sapņoto un ieklausījās, kā trollītis Mumins virtuvē vāra kafiju.
Murmulis visu to pārtrauca. Viņš allaž sāka runāt par to, cik sasmacis esot gaiss, un iztēloja, cik ārā esot auksts un patīkams laiks.
Pēc tam viņš brīvi klāstīja, kā varētu iedalīt jauno dienu. Murmulis patiešām darīja visu, kas viņa spēkos, lai pārējiem būtu patīkami, un nekad nejutās aizvainots, kad tie atteicās izklaidēties. Iedunkājis
tiem mugurā, viņš sacīja: - Labi, labi. Gan jau ar laiku jūs manīsiet, ka man ir taisnība.
Vienīgā, kas Murmulim visur sekoja, bija mazā Mija. Viņš mācīja tai visu, ko zināja par slēpošanu, un staroja labsajūtā par tās straujajiem panākumiem.
- Mīļo jaunkundz, - Murmulis teica. - Jūs esat piedzimusi ar slēpēm kājās. Drīz jūs man izgriezīsiet pogas!
- Tāds jau arī ir mans nodoms! - mazā Mija atklāti sacīja.
Bet, beigusi apmācības, viņa nozuda savos pakalnos, par kuriem neviens neko nezināja, un vairs nelikās par Murmuli zinis.
Kā nu tas nācās, kā ne, arvien vairāk un vairāk ķiparu lavījās lejā zem ledus makšķerēt, un beidzot uzkalniņā spīdēja vairs tikai Murmuļa melni dzeltenais svīteris.
Ciemiņiem nepatika, ka viņus ievelk kādā jaunā un nogurdinošā pasākumā.
Viņiem patika sēdēt un pārrunāt to, kā bija agrāk, iekams atnāca Ledus kundze un izbeidzās ēdiens. Ciemiņi stāstīja cits citam, kā bija iekārtojuši savas istabas, kas bija viņu radi, ar ko parasti sagājās un cik briesmīgi, ka uznācis lielais aukstums un visu pārvērtis.
Ciemiņi sasēdās tuvāk pie krāsns un klausījās cits cita stāstā, līdz bija pienākusi pašu kārta stāstīt.
Trollītis Mumins ievēroja, ka Murmulis kļūst arvien vientuļāks un vientuļāks. "Man jādabū viņš prom, iekams viņš pats to nepamana," trollītis Mumins domāja. "Un iekams nav izēsts viss ievārījums."
Bet tik viegli nemaz nebija atrast gan ticamu, gan pieklājīgu ieganstu.
Lāgiem Murmulis aizslēpoja lejā līdz jūrai un mēģināja izvilināt no peldmājas Inku. Bet Inku neinteresēja ne ragavas, kurās jūdz suņus, ne braukšana no kalna. Caurām naktīm viņš tupēja ārā un kauca uz mēnesi un pa dienu bija miegains un gribēja gulēt.
Beidzot, nolicis pie malas slēpju nūjas, Murmulis lūdzoši sacīja: - Saproti, man šausmīgi patīk suņi. Es vienmēr esmu domājis, ka reiz iegādāšos suni, kas arī mani mīlētu. Kāpēc tu negribi rotaļāties ar mani? - Es pats lāgā nezinu, - Inks nosarcis noņurdēja.
Un pēc iespējas drīzāk atkal iešmauca peldmājā un turpināja sapņot par vilkiem.
Ar tiem viņš vēlējās rotaļāties. Kāda bezgalīga svētlaime būtu medīt kopā ar vilkiem, visur sekot tiem, darīt visu, ko dara vilki, un izpildīt to vēlēšanos. Un ar laiku Inks pārvērstos un kļūtu tikpat brīvs un mežonīgs kā tie.
Katru nakti, kad mēnessgaisma apmirdzēja ledus- puķes uz rūtīm, Inks peldmājā pamodās un apsēdās ieklausīties. Un katru nakti viņš uzvilka uz ausīm vilnas mici un iztecēja ārā.
Vienmēr viņš gāja pa vienu un to pašu ceļu - šķērsām gar krastu un nogāzi, iekšā mežā uz dienvidiem. Viņš gāja tik tālu, kur mežs kļuva retāks un varēja ielūkoties Vientuļo Kalnu aizās. Tur Inks apsēdās sniegā gaidīt, līdz izdzirda kaucam vilkus. Dažreiz tie bija ļoti tālu projām, dažreiz tuvāk. Bet tie kauca gandrīz vai katru nakti.
Un, ik reizi izdzirdis tos, Inks paslēja purniņu gaisā un atbildēja vilku kaucieniem.
Uz rīta pusi viņš atkal ielavījās mājās un ielīda peldmājas garderobē.
Reiz, palūkojusies uz viņu, Tū-tikija sacīja: - Tā tu vilkus nekad neaizmirsīsi.
- Es negribu tos aizmirst, - Inks atbildēja. - Tāpēc jau es turp eju.
Savādi, ka mazā Salome, pati kautrīgākā, bija tā, kurai patiešām patika Murmulis. Viņa allaž cerēja,
ka vēl un vēl varēs klausīties ragu mūziku. Diemžēl Murmulis bija tik liels un vienmēr tik ļoti steidzās, ka Salomi nemaz nepamanīja.
Lai kā viņa steidzās sastapt Murmuli, tas jau slēpoja projām, un, kad viņa kādu reizi bija atsteigusies klausīties, mūzika jau bija apklususi un Murmulis nodarbojās ar kaut ko citu.
Pāris reižu mazā Salome mēģināja paskaidrot, cik ļoti viņa apbrīno Murmuli. Bet viņa bija pārāk bikla un apdomīga, un Murmulis nekad nebija pratis pacietīgi klausīties.
Tāpēc nekas nozīmīgs netika pateikts.
Kādu nakti Salome pamodās jūras putu tramvajā, kur uz pakaļējās platformas bija iekārtojusi guļvietu. Gulēšana bija mazliet neērta vienuviet ar pogām un spraužamadatām, ko Muminu ģimene bija salikusi
tramvajā - šai salona rotaslietā. Un mazā Salome, protams, bija pārāk smalkjūtīga, lai izliktu mantas ārā.
Pašlaik viņa izdzirda zem šūpuļkrēsla sarunājamies Tū-tikiju un trollīti Muminu un tūdaļ saprata, ka runa ir par viņas mīļoto Murmuli.
- Ilgāk tas vairs nevar tā turpināties, - no tumsas skanēja Tū-tikijas balss. - Mums atkal nepieciešams miers. Kopš viņš pūš savu ragu mūziku, mana muzikālā pele atsakās spēlēt flautu. Lielākā daļa manu neredzamo draugu ir aizceļojusi uz ziemeļiem. Ciemiņi ir nervozi un saaukstējušies, augu dienu sēžot zem ledus. Un Inks līdz pašai tumsai slēpjas garderobē. Kādam jāpasaka Murmulim, lai viņš iet prom.
- Es to nespēju, - trollītis Mumins sacīja. - Viņš ir tik pārliecināts, ka viņš mums patīk.
- Tad mums jāaizmāna viņš projām, - Tū-tikija teica. - Pasaki viņam, ka pakalni Vientuļajos Kalnos ir daudz stāvāki un labāki nekā šeit.
- Bet tur taču nav pakalnu, no kuriem var braukt ar slēpēm, - trollītis Mumins pārmetoši sacīja. - Vienīgi aizas un šķautņainas klintis, kas nav pat apsnigušas.
Mazajai Salomei saskrēja acīs asaras, un viņa notrīsēja.
Tū-tikija teica: - Murmulis vienmēr tiks galā. Un vai tev šķiet, ka labāk ir ļaut viņam noprast, ka mums viņš nepatīk? Padomā pats!
- Vai to nevarētu izdarīt tu? - trollītis Mumins žēlabainā balsī lūdza.
- Viņš taču dzīvo tavā dārzā, - Tū-tikija atbildēja. - Esi uzstājīgāks. Pēcāk visi jutīsies labāk. Arī viņš.
Pēc tam iestājās klusums. Tū-tikija bija izlīdusi pa logu ārā.
Mazā Salome gulēja nomodā un raudzījās tumsā. Viņi ir nodomājuši aizsūtīt prom Murmuli un viņa misiņa ragu.
Viņi ir nodomājuši ļaut Murmulim iekrist kādā aizā. Atlika tikai viena izeja. Jābrīdina Murmulis no Vientuļajiem Kalniem. Bet jābrīdina piesardzīgi. Tā, lai viņš nesaprastu, ka pārējie vēlas tikt vaļā no viņa, un nekļūtu skumīgs.
Visu nakti mazā Salome gulēja nomodā un prātoja. Viņas mazā galviņa nebija radusi pie tik svarīgiem prātojumiem, un, rītam atnākot, Salome bezpalīdzīgi aizmiga. Viņa nogulēja brokastu kafiju un pusdienas, un vispār neviens viņu neatcerējās.
Padzēris kafiju, trollītis Mumins aizgāja uz pakal- niņu.
- Hei! - Murmulis sveicināja. - Cik jauki, ka tu atnāci! Vai gribi, es iemācīšu tev pavisam mazu, vienkāršu pagriezienu, kas nemaz nav bīstams?
- Paldies, šobrīd gan ne, - trollītis Mumins atbildēja un jutās briesmīgi nelaimīgs. - Es nācu papļāpāt.
- Cik patīkami! - Murmulis nopriecājās. - Esmu nomanījis, ka jūs diez cik runātīgi vis neesat. Kolīdz es parādos, jūs apklustat un mūkat projām.
Trollītis Mumins uzmeta Murmulim žiglu acumirkli, bet viņš izskatījās līksms un ziņkārīgs. Tad, ievilcis dziļi elpu, trollītis Mumins sacīja:
- Redzi, izrādās, ka Vientuļajos Kalnos ir gaužām lieliski pakalni.
- Ak tā? - Murmulis jautāja.
- Kā tad! Milzīgi! - trollītis Mumins nervozi turpināja. - Pakalni iet augšup un lejup un ir gaužām milzīgi!
- Tos vajadzētu izpētīt, - Murmulis ieteicās. - Bet līdz tiem ir krietns gabals. Ja es došos turp, var gadīties, ka mēs vairs nesatiekamies pirms pavasara iestāšanās. Un tas būtu skumji, vai nav tiesa?
- Jā, - trollītis Mumins, spēji nosarkdams, melīgi attrauca.
- Bet par to derētu padomāt. Tā būtu apmešanās neapdzīvotā vietā! - Murmulis prātoja. - Pa vakariem varētu no baļķiem dedzināt ugunskuru un ik rītu - iekarot jaunas kalnu virsotnes! Varētu laisties gravās uz mīksta, neskarta sniega, kas nočirkst vien, kad to šķeļ slēpes…
Murmulis ieslīga sapņos. - Tu nudien esi laipns, ka interesējies par manu slēpošanu, - viņš pateicīgs sacīja.
Trollītis Mumins tikai blenza viņā. Un tad tas nebija vairs izturams. Viņš iesaucās: - Bet tie pakalni ir bīstami!
- Ne jau man, - Murmulis attrauca. - Tas ir mīļi, ka tu raizējies, tomēr man pakalni patīk.
- Bet tie pakalni ir gaužām nelādzīgi! - trollītis Mumins kliedza. - Tie ved lejā tieši aizās un nav pat apsniguši! Es pateicu tev pavisam aplam! Nu es piepeši atcerējos, ka pakalni it nemaz nav piemēroti slēpošanai!
- Vai tu par to esi pārliecināts? - Murmulis izbrīnījies vaicāja.
- Tici man, - lūdza trollītis Mumins. - Mīļais, paliec pie mums. Es esmu nodomājis iemācīties slēpot…
- Nu, ja jau tā, - Murmulis noteica, - un ja nu jūs tik dikti gribat, lai es palieku.
Pēc sarunas ar Murmuli trollītis bija pārāk satraukts, lai dotos mājās. Viņš aizstaigāja līdz jūras malai, mezdams lielu līkumu gar peldmāju.
Trollītis Mumins gāja, sajuzdams arvien lielāku un lielāku atvieglojumu. Visbeidzot viņš kļuva gandrīz vai jautrs, viņš svilpoja un, iedams gar krastu, izveicīgi spārdīja ar kāju ledus gabaliņu. Un tad palēnām sāka snigt.
Kopš jaunā gada šis bija pirmais sniegs, un trollīti Muminu tas ļoti pārsteidza.
Cita pēc citas sniegpārslas nolaidās uz viņa siltā purniņa un izkusa. Trollītis tvēra pārslas ar ķepu, lai īsu mirkli tās apbrīnotu, viņš lūkojās uz augšu un redzēja, ka pārslas krīt viņam virsū - arvien vairāk un vairāk - mīkstākas un vieglākas par dūnām.
"Vai tā tas notiek?" trollītis Mumins domāja. "Un man likās, ka sniegs aug no zemes."
Gaiss bija kļuvis siltāks. Krītošā sniega dēļ visapkārt neko nevarēja redzēt, un trollīti Muminu pārņēma tāda pati sajūta kā vasarā, brienot jūrā. Nometis peldmēteli, viņš uz muguras iekrita kupenā.
"Ziema!" trollītis domāja. "To taču var iemīlēt!"
Mazā Salome pamodās mijkrēslī ar baiļu izjūtu: kaut kas ir nokavēts. Tad viņa atcerējās Murmuli.
No sekretāra viņa vispirms nolēca uz krēsla un pēc tam uz grīdas. Salons bija tukšs, jo visi peldmājā ēda pusdienas. Mazā Salome uzrāpās uz loga un, asaras rīdama, drāzās cauri sniega tunelim.
Ārā nebija ne mēness, ne ziemeļblāzmas. Vienīgi biezs sniegs, kas lipa pie sejas un kleitas un apgrūtināja iešanu. Aiztaustījusies līdz Murmuļa sniega mājai, viņa ielūkojās tajā. Māja bija tumša un pamesta.
Tad mazo Salomi pārņēma panika un viņa nevis gaidīja, bet devās prom sniegputenī.
Viņa sauca savu dievināto Murmuli, bet tas bija gluži tāpat, kā kliegt ar spalvām piebāztā spilvenā. Tikko samanāmās Salomes pēdiņas vienā acumirklī aizbēra krītošais sniegs.
Vakarā snigšana mitējās.
Likās, it kā būtu atvilkts viegls aizkars, un varēja saredzēt līdz pašai jūrai, kur saules rietu aizsedza tumši zila mākoņu siena.
Trollītis Mumins vēroja negaisu, kas draudīgi tuvojās. Bija tā, it kā tiktu pacelts priekškars lugas pēdējam - dramatiskajam - cēlienam. Balta un tukša skatuve stiepās līdz pašam apvārsnim, un liedagu steidzīgi noklāja tumsa. Trollītis Mumins, kas nekad vēl nebija piedzīvojis sniega vētru, domāja, ka nāk pērkons. Viņš noskaņoja sevi drosmīgi sagaidīt pirmo dunu.
Bet nekādas pērkona dunas nedzirdēja.
Neredzēja arī zibeņu.
Toties no kādas baltas klints virsotnes krastmalā pacēlās sniega virpulis.
Pār ledu turpu šurpu traucās nemierīgas vēja brāzmas, sačukstēdamās piekrastes mežā. Tumši zilie mākoņi kļuva lielāki, un vēja pūtieni - stiprāki.
Piepeši likās, it kā būtu atpūstas vaļā kādas lielas durvis, tumsa atpleta savu rīkli, un visu piepildīja slapjš, lidojošs sniegs.
Sniegs nenāca vairs no gaisa - tas brāzās pār zemi, tas kauca un grūstījās kā dzīvs radījums.
Trollītis Mumins zaudēja līdzsvaru un novēlās zemē. Ausis viņam pieķepa ar sniegu, un viņš briesmīgi sabijās.
Nebija vairs ne laika, ne pasaules.
Viss, pie kā varēja pieķerties un ko varēja saskatīt, bija aizlidojis prom, atstādams vienīgi apburtu, mitru, dancojošu tumsas virpuli.
Kāda saprātīga būtne būtu varējusi pateikt, ka patlaban iesākas garš pavasaris.
Bet tieši tobrīd krastā negadījās būt nevienai saprātīgai būtnei, tikai apjukušajam trollītim Mumi- nam, kas uz visām četrām rāpoja pret vēju pilnīgi aplamā virzienā.
Viņš rāpoja un rāpoja, un sniegs aizmūrēja viņam acis, un uz purniņa sasniga liela kupena. Trollītis Mumins arvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka puteni viņam bija uzsūtījusi ziema, lai reizi par visām reizēm pierādītu, ka viņš to neuzveiks.
Vispirms tā bija sadomājusi piemānīt ar skaistu sniegpārslu aizkaru un pēc tam visu šo skaisto sniegu iesviest trollītim sejā kā sniega vētru. Tieši tajā brīdī, kad trollītim šķita, ka viņš sāk iemīlēt ziemu.
Pamazām trollītis Mumins kļuva pikts.
Viņš piecēlās un mēģināja vētrai uzkliegt. Viņš sita sniegu un mazliet činkstēja, jo tik un tā neviens viņu nevarēja sadzirdēt.
Un tad trollītis Mumins piekusa.
Uzgriezis sniega vētrai muguru, viņš vairs nepretojās.
Tikai tad trollītis sajuta, ka vējš ir silts. Tas vilka viņu sev līdzi sniegputenī, vērta tik vieglu, ka likās - viņš lido.
"Es esmu tikai laiks un vējš, es esmu daļiņa no sniega vētras," trollītis Mumins nodomāja un vairs nepretojās. "Ir gandrīz tāpat ka pērnvasar. Tu sities pret viļņiem un tad pagriezies un ļaujies, lai tevi uzsviež uz bangas, viļņu putās tu peldi kā korķis kopā ar daudzām mazām varavīksnēm un, smiedamies un mazliet izbijies, nokriti liedaga smiltīs."
Trollītis Mumins izpleta rokas un lidoja.
"Biedē, cik vien gribi!" viņš sajūsmināts domāja. "Tagad es esmu tevi izpratis. Tu neesi ļaunāka par
visu pārējo uz pasaules, tikai tevi vajag izprast. Nu tu mani vairs nepiemānīsi."
Un ziema kopā ar viņu dancoja tālāk gar visu garo liedagu, līdz viņš atdūrās ar purniņu pret iesniguša- jiem steķiem un ieraudzīja blāvi siltu gaismu peldmājas logā.
- Ak tā, es esmu glābts, - trollītis Mumins sacīja un jutās apjucis. - Tīri vai žēl, ka viss saistošais allaž beidzas, kad tu vairs nebaidies un kad tev beidzot kļūst jautri.
Atverot durvis, vētrā izplūda silts garaiņu vilnis, un trollītis Mumins neskaidri saskatīja, ka peldmājā ir kā piebāzta ar ļautiņiem.
- Re, kur viens nāk! - kāds iesaucās.
- Kurš tad ir otrs? - trollītis Mumins, slaucīdams no acīm sniegu, vaicāja.
- Mazā Salome ir apmaldījusies sniega vētrā, - Tū-tikija nopietni sacīja.
Pa gaisu atlidoja siltas sulas glāze. - Paldies, - trollītis Mumins pateicās neredzamajai pelei. Tad piebilda: - Bet mazā Salome taču nekad neiet ārā!
- Arī mēs nevaram saprast, - sacīja vecākais no bailuļiem. - Un, iekams nenorims sniega vētra, nav vērts meklēt. Viņa var būt sazin kur un, iespējams, ir apsnigusi.
- Bet kur ir Murmulis? - trollītis Mumins jautāja.
- Viņš tomēr devās ārā meklēt, - Tū-tikija sacīja. Viegli pasmīnējusi, viņa piebilda: - Liekas, ka jūs esat runājuši par Vientuļajiem Kalniem.
- Nu, un kas par to? - trollītis Mumins strauji iejautājās.
Tū-tikijas smīns kļuva platāks. - Tev ir ārkārtīgi lieliskas pierunāšanas spējas, - viņa teica. - Murmulis mums stāstīja, ka Vientuļajos Kalnos neesot iespējams braukt ar slēpēm. Viņš bija ārkārtīgi priecīgs, ka mums viņš tik ļoti patīkot.
- Bet es domāju… - iesāka trollītis Mumins.
- Esi nu mierīgs, - Tū-tikija teica. - Var jau gadīties, ka mums Murmulis iepatīkas.
Iespējams, Murmulim nepiemita spēja ievērot smalkas manieres un viņš ne vienmēr juta, ko apkārtējie par viņu domā. Bet oža Murmulim bija labāka nekā Inkam. (Turklāt Inka oža tieši šobrīd bija sabojājusies no juteklīgas domāšanas.)
Bēniņos Murmulis bija atradis pāri vecu tenisa rakešu un izmantoja tās par sniega kurpēm. Noliecis purnu pie zemes, viņš mierīgi čāpoja sniega vētrā un centās saost kaut niecīgu smaku no vismazākā ķipara.
Viņš ieprātojās ieiet savā sniega mājā, un tur viņš saoda ķipariņa smaku.
"Mazā radībiņa ir bijusi šeit un mani meklējusi," Murmulis labsirdīgi nodomāja. "Un kamdēļ viņa to darījusi…" Pēkšņi Murmulis neskaidri atcerējās, ka mazā Salome bija centusies viņam kaut ko pastāstīt, taču to bija pārņēmusi kautrība.
Kamēr Murmulis čāpoja sniega vētrā uz priekšu, cita pēc citas viņa atmiņā atplaiksnījās ainas: mazā Salome gaida uzkalniņā, no kura viņš brauc ar slēpēm… Salome skrien pa pēdām… viņa aposta misiņa ragu… Un Murmulis pārsteigts nodomāja: "Es taču esmu bijis nelaipns pret Salomi." Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus, jo murmuļi tādus jūt reti. Toties interese atrast mazo Salomi kļuva lielāka.
Tāpēc viņš notupās sniegā uz ceļgaliem, lai būtu pārliecināts, ka nepazaudē pēdas.
Tās līkumoja šurpu turpu, kā jau mazi zvēriņi līkumo, aiz pārbīļa zaudējuši saprašanu. Vienu brīdi mazulīte bija bijusi lejā pie tilta un bīstami tuvu tilta malai. Tad pēdiņas veda pa nogāzi augšup un izzuda.
Murmulis brīdi padomāja, kas viņam vedās pagrūti.
Tad viņš sāka rakt. Viņš izrakņāja visu pakalnu. Un beidzot satvēra kaut ko mazu un siltu.
- Nebaidies, - Murmulis teica. - Tas esmu tikai es.
Iebāzis mazo Salomi starp svīteri un lamas vilnas kreklu, viņš piecēlās un ar savām sniega kurpēm brida tālāk.
Patiesībā viņš gandrīz vai bija aizmirsis mazo Salomi un domāja tikai par siltu sulu.
Nākamajā dienā, svētdienā, vējš bija rimies. Bija silts un apmācies, un varēja iegrimt sniegā gandrīz vai līdz purniņam.
Visa ieleja izskatījās kā rotaļīga mēness valstības ainava. Kupenas gulēja vai nu kā milzīgas, apaļas maizītes, vai arī kā skaisti izlocītas kalnu grēdas ar smailēm kā asi naži. Ik zaram galvā bija liela sniega cepure. Un koki slējās kā milzu tortes, ko garnējis konditors ar savdabīgu fantāziju.
Nu vienreiz ciemiņi izbira ārā sniegā un sarīkoja kārtīgu pikošanos. Ievārījums gandrīz jau bija beidzies, bet tas arī bija devis spēku viņu ķepām.
Murmulis ar laimīgo Salomi līdzās sēdēja uz malkas šķūnīša jumta un spēlēja ragu mūziku.
Viņš spēlēja "Murmuļa maršu" un savu iemīļoto gabalu pabeidza ar īpaši sarežģītu melodiju. Tad, pagriezies pret trollīti Muminu, sacīja: - Tagad tu vairs nedrīksti būt bēdīgs, bet es tomēr esmu
nodomājis doties uz Vientuļajiem Kalniem. Un nākamo ziemu es apsolos iemācīt tevi slēpot.
- Bet es taču sacīju, - trollītis Mumins noraizējies iesāka.
- Zinu, zinu, - Murmulis pārtrauca. - Tas bija toreiz. Bet pēc sitās sniega vētras varēs lieliski braukt lejā no tiem pakalniem. Un vai vari iedomāties, cik daudz tur ir svaiga gaisa!
Trollītis Mumins palūkojās uz Tū-tikiju.
Viņa pamāja ar galvu. Tas nozīmēja: "Ļauj viņam braukt. Viss ir nokārtots un atrisinājies pats no sevis."
Trollītis Mumins iegāja mājā un atvēra krāsns durtiņas. Vispirms viņš savu senci uzmanīgi pasauca. Šis liegais pazīšanās signāls skanēja apmēram tā: tiū-ūū, tiū-ūū. Sencis neatbildēja.
"Es esmu atstājis viņu novārtā," trollītis Mumins domāja. "Tomēr pašlaik notiekošais būtībā ir daudz interesantāks nekā notikumi pirms tūkstoš gadiem."
Viņš izņēma no krāsns lielo burku ar dārza zemeņu ievārījumu. Pēc tam ar ogles gabaliņu uz burkas papīra vāka uzrakstīja: "Manam vecajam draugam Murmulim."
Tovakar Inkam vajadzēja veselu stundu lauzties cauri sniegam, iekams viņš nonāca pie savas sēru bedres. Katru reizi, kad viņš tur sēdēja un ilgojās, sēru bedre bija kļuvusi mazlietiņ lielāka, bet nu tā gulēja dziļā kupenā.
Vientuļie Kalni bija pilnībā sniega klāti un pletās viņa priekšā krāšņā baltumā. Bija bezmēness nakts, tomēr mitrajā gaisā zvaigznes mirdzēja neparasti spoži. Attālāk dzirdēja nodārdam sniega nogruvumu. Inks apsēdās gaidīt vilkus.
Šonakt viņam bija jāgaida ilgi.
Viņš iztēlojās, kā vilki, pelēki, lieli un spēcīgi, skrien pa sniega klajumu, kā tie piepeši apstājas, izdzirduši mežmalā kaucam viņu.
Varbūt tie domā: "Tur tālumā ir biedrs. Brālēns, ar ko varētu iepazīties…"
Šī doma Inku satrauca, un viņa fantāzija kļuva pārdrošāka. Tā sēdēdams un gaidīdams, viņš izpušķoja savu sapni. Viņš iztēlojās, kā vilku bars parādās tālu kalna virsotnē. Tie skrien viņam pretim… Tie luncina astes… Te uzreiz Inks atcerējās, ka īsts vilks nemaz neluncina asti.
Bet tas nekas. Vilki atnāk tik un tā, tie viņu ir pazinuši… Beidzot tie ir nolēmuši, ka Inks tiem sekos.!.
Bīstamie sapņi pārsteidza vientuļo suni; pagriezis purnu pret zvaigznēm, viņš iekaucās.
Tad vilki atbildēja.
Tie bija tik tuvu, ka Inku sagrāba bailes. Neveikli viņš centās ierakties sniegā. Viņam visapkārt iedegās acu ugunis.
Nu vilki izturējās pavisam klusu. Sastājušies aplī ap Inku, tie nāca arvien tuvāk.
Inks luncināja asti un smilkstēja, bet neviens neatbildēja. Noņēmis vilnas mici, viņš pasvieda to gaisā, lai parādītu, ka labprāt vēlas rotaļāties un patiesībā ir diezgan miermīlīgs.
Tomēr vilki pat nepaskatījās uz viņa mici. Pēkšņi Inks saprata, ka ir kļūdījies. Tie nebija viņa brāļi, un ar tiem nevarēs jautri parotaļāties.
Tevi vienīgi apēdīs, un tu diez vai pagūsi nožēlot, ka esi izturējies kā ēzelis. Inks pārstāja luncināt asti
un nodomaja: "Žel gan. Butu es labak gulējis pa naktīm, nevis sēdējis te sniegā un līdz neprātam ilgo- jies…"
Vilki naca tuvāk.
Te cauri mežam izlauzās spalgs raga pūtiens. Tur skanēja ragu mūzika, kas nobirdināja sniegu no kokiem un lika vilku dzeltenajām acīm samiegties. Acumirklī visas briesmas bija garām un Inks viens pats palika sēžam blakus savai vilnas micei. Uz platām sniega kurpēm augšup pa nogāzi šļūca Murmulis.
Viņa mugursomā silta un samiegojusies gulēja mazā Salome un klausījās mūziku.
-Ak te tu sēdi, sunīt? - Murmulis vaicāja. - Vai tu mani ilgi gaidīji?
- Nē, - Inks atbildēja.
- Sērsna drīz pārklās sniegu, - Murmulis līksmi teica. - Un, kad būsim tikuši līdz Vientuļajiem Kalniem, no manas termosa pudeles tu dabūsi siltu pienu.
Tad neatskatīdamies Murmulis šļūca tālāk.
Inks tecēja nopakaļ. Viņam likās, ka tā rīkoties ir vispareizāk.