Pēc pirmās pavasara vētras ielejā ienāca nemiers un pārmaiņas. Vairāk nekā jebkad ciemiņi sāka ilgoties pēc mājām. Cits pēc cita tie devās prom, visbiežāk naktī, kad sērsna ļāva viegli iet pa sniega virsu. Daži bija pagatavojuši sev slēpes, un visi nesa sev līdzi vismaz kādu ievārījuma burciņu. Pēdējiem gājējiem vajadzēja ņemt ievārījumu no dzērveņu krūzes.
Beidzot pēdējais ciemiņš aizsoļoja pār tiltu un ievārījuma pagrabs bija pilnīgi tukšs.
- Nu esam palikuši tikai mēs, - Tū-tikija sacīja. - Tu, es un mazā Mija. Un visas noslēpumainās radības ir noslēpušās līdz nākamajai ziemai.
- Tā es arī nedabūju redzēt to ar sudrabotajiem ragiem, - trollītis Mumins sacīja. - Un mazuļus ar garajām kājām, kas aizbrauca pa ledu. Nedz arī to melno ar šausmīgi lielajām acīm, kas laidās pār ugunskuru.
- Tie bija ziemā, - Tū-tikija sacīja. - Vai tu nejūti, ka tagad būs pavasaris?
Trollītis Mumins kratīja galvu. - Vēl ir pārāk agrs. Tas man nav pazīstams, - viņš teica.
Bet Tū-tikija apgrieza uz otru pusi savu sarkano cepurīti, un tās odere bija blāvi zilā krāsā. - Tā es daru vienmēr, kad mans purniņš sajūt pavasari, - viņa sacīja. Un, apsēdusies uz akas vāka, viņa dziedāja šādu dziesmu:
- Es esmu Tū-tikija,
kas apgriezusi otrādi savu cepuri!
Es esmu Tū-tikija,
kuras purniņš saož siltos vējus.
Nu nāks lielās vētras.
Nu nāks dārdošās lavīnas.
Nu zeme apgriezīsies riņķī
tā, ka viss kļūs citāds
un visi varēs novilkt savas vilnas bikses
un nolikt tās skapī.
Kādu vakaru, kad trollītis Mumins atgriezās no peldmājas, viņš ceļa vidū apstājās un saausījās.
Bija silta, apmākusies, rosības pilna nakts. Jau sen koki bija nopurinājuši sniegu, un trollītis Mumins dzirdēja, kā tumsā tie šūpo savus zarus.
Tālu no dienvidiem atpūta spēcīgas vēja brāzmas. Viņš juta, ka šņākoņa brāžas cauri mežam un aiz- traucas viņam garām uz pretējo nogāzi.
No kokiem satumsušajā sniegā krita ūdens lāšu straumes, un trollītis Mumins, paslējis purniņu, ošņāja gaisu.
Iespējams, tā bija zemes smarža. Viņš gāja tālāk un saprata, ka Tū-tikijai taisnība, - patiešām iestājas pavasaris.
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem trollītis Mumins ļoti uzmanīgi palūkojās uz savu guļošo tēti un māmiņu. Viņš paturēja lampu virs Snorkes jaunkundzes un domīgs noraudzījās viņā. Lampas gaismā viņas cirtas uz pieres mirdzēja, viņa nudien izskatījās piemīlīga. Kolīdz Snorkes jaunkundze pamodīsies, viņa ieskries garderobē un paņems savu zaļo pavasara cepuri. Tā viņa darīja vienmēr.
Trollītis Mumins nolika lampu uz krāsns dzegas un pavērās visapkārt salonā. Patiesību sakot, salons izskatījās šausmīgs. Lielākā daļa mantu bija atdāvinātas, aizdotas prom, vai gluži vienkārši kāds neapdomīgs ciemiņš bija tās nočiepis.
Pāri palikušās mantas atradās neaprakstāmā juceklī. Virtuve piekrauta ar netīriem traukiem. Uguns krāsnī taisījās izdzist, jo bija beigusies malka. Ievārījuma pagrabs tukšs. Un loga rūts izsista.
Trollītis Mumins iegrima pārdomās. Slapjais sniegs sāka velties lejā no jumta. Ar lielu blīkšķi tas nogāzās mājas priekšā. Pēkšņi dienvidu loga augšējā daļa atsedza apmākušās nakts debess maliņu.
Piegājis pie lielajām durvīm, trollītis Mumins tās paraustīja. Viņam likās, ka durvis mazliet padodas. Tad, atspēries ar abām ķepām, viņš grūda durvis no visa spēka.
Lēni, lēni ārdurvis vērās, atbīdīdamas nost sniega blāķi.
Trollītis Mumins nepadevās, iekams durvis nebija līdz galam atrautas, sagaidot nakti.
Un ar joni salonā iebrāzās vējš. Tas nopūta putekļus no kristāla lustras tilla un izmeta līkumu krāsns pelnos. Tad nedaudz paraustīja spīdīgās fotogrāfijas, kas bija pielīmētas pie sienām. Kāda no tām atlī- mējās un izlidoja ārā.
Nakts un skujkoku meža gaiss ieplūda istabā, un trollītis Mumins nodomāja: "Tas ir labi. Dažreiz nav par ļaunu izvēdināt savu ģimeni." Viņš izgāja uz kāpnēm un lūkojās mitrajā tumsā.
- Tagad man pieder viss, - trollītis Mumins klusi noteica. - Man pieder viss gads. Arī ziema. Es esmu pirmais trollītis Mumins, kas ir nodzīvojis visu gadu.
Šim stāstam par ziemu patiesībā vajadzētu beigties tieši šobrīd. Pirmā pavasara nakts un vētra, kas iebrāzās salonā, savā ziņā ir elegants noslēgums, un pēc tam ikvienam ir dota brīva izvēle pašam izdomāt turpinājumu. Bet īstenībā tas nozīmētu sevi apmānīt.
Jo tu tomēr nevari būt pilnīgi pārliecināts par to, ko pamostoties sacīs māmiņa. Un vai sencis varēja palikt dzīvot krāsnī? Un vai Susuriņš paspēja atgriezties mājās, iekams beidzās šī grāmata? Un vai
Bumbulīte nebija nosalusi bez kartona kastes? Un kur dzīvoja Tū-tikija, kad peldmāja patiešam kļuva par peldmāju? Un bezgala daudz ko citu.
Vispareizāk laikam būtu stāstu turpināt.
Pati svarīgākā ir ledus iešana, tā ir pārlieku saistoša, lai to izlaistu.
Tagad atnāca noslēpumainais mēnesis ar dzidrām, saulainām dienām, ar palāsēm, vējiem un steidzīgiem mākoņiem - un naktīs ar sērsnu un stipru aukstumu, un žilbinošu mēnesnīcu. Trollītis Mumins skraidīja apkārt pa savu ieleju, apreibis no gaidām un lepnuma.
Tagad atnāca pavasaris, bet ne tāds, kādu viņš to bija iedomājies. Ne vairs tāds, kas viņu atbrīvoja no svešās un naidīgās pasaules, bet gan kā dabisks turpinājums jaunajam piedzīvojumam, ko viņš bija uzveicis un ieguvis savā īpašumā.
Trollītis Mumins cerēja, ka pavasaris būs garš, lai viņš spētu paturēt gaidas cik vien iespējams ilgi. Ik rītu viņš gandrīz vai baidījās no vislielākā brīnuma - ja nu būs pamodies kāds no ģimenes. Viņš staigāja pa
salonu uzmanīgi un piesargājās kaut kam uzgrūsties. Un pēc tam viņš likās prom uz ieleju, ieelpoja jaunās smaržas un paraudzījās, kas pēdējā laikā noticis.
Malkas šķūnīša dienvidu pusē jau atkusa kāds zemes pleķītis. Bērzu ēnas bija ieguvušas skaisti sarkanīgu toni - bet to varēja redzēt tikai pa gabalu. Saules stari cepināja kupenas, kas bija kļuvušas trauslas un caurspīdīgas kā stikls. Un ledus bija tumšs, itin kā tam cauri spīdētu jūra.
Mazā Mija joprojām slidinājās pa āru. Burku vāciņus zem zābakiem viņa bija apmainījusi pret virtuves nažiem.
Lāgiem trollītis Mumins redzēja uz ledus Mijas astoņniekus, bet reti viņu pašu.
Mazajai Mijai allaž bija piemitusi īpašība priecāties vienai, un, ko viņa domāja un kā viņai patika pavasaris, par to Mijai ne ar vienu nebija vajadzīgs dalīties savās domās.
Tū-tikija uzkopa peldmāju.
Viņa noberza tīras zaļās un sarkanās loga rūtis, lai pirmajai vasaras mušai būtu patīkami uz tām nolaisties, viņa izkāra saulē peldmēteļus un mēģināja salabot gumijas murmuli.
- Tagad peldmāja atkal kļūs par peldmāju, - Tū- tikija sacīja. - Vēlāk, kad viss sazaļos un būs karsts, un tu uz vēdera gulēsi uz peldmājas steķu siltajiem dēļiem un klausīsies, kā pret krastu šļakstās…
- Kāpēc tu man nesacīji to pagājušo ziemu? - trollītis Mumins vaicāja. - Tas būtu mani nomierinājis. Es teicu: "Te auga ābeles." Bet tu tikai atteici: "Bet
tagad aug sniegs." Vai tu nesaprati, ka es biju grūtsirdīgs?
Tū-tikija paraustīja plecus. - Pašam ir jātiek par visu skaidrībā, - viņa sacīja. - Un jāpārdzīvo pilnīgi vienam pašam.
Saule cepināja un cepināja.
Tā izurba ledū mazus kanālus un caurumus, un jūra zem ledus kļuva nemierīga un ilgojās tikt uz augšu.
Aiz apvāršņa turpu šurpu klaiņoja lielas vētras.
Trollītis Mumins pa naktīm gulēja un klausījās, kā guļošā māja knakšķ un brakšķ.
Sencis bija kluss. Viņš bija aizvēris krāsns durtiņas un varbūt atkal atgriezies tūkstošiem gadu tālā pagātnē.
Aizšaujamā aukla ar pušķiem, pērlēm un visu pārējo greznību bija nozudusi aizkrāsnē.
"Aukla viņam patika," trollītis Mumins nodomāja. Nu viņš vairs negulēja grozā ar ēveļskaidām, bet bija pārcēlies pats uz savu gultu. No rītiem salonā aizvien dziļāk un dziļāk ielūkojās saule un izbrīnījusies apspīdēja zirnekļu tīklus un putekļu kumšķus. Lielākos putekļu kumšķus, kas bija savēlušies apaļi un dzīvi, trollītis Mumins iznesa uz verandas. Bet mazos atstāja, lai tie virpuļo, kā pašiem tīk.
Pēcpusdienā zem loga dienvidu pusē sasila zeme. Apakšā sāka kustēties brūni sīpoliņi, kas tūdaļ pārplīsa, un mazas sakņu stīdziņas kāri uzsūca kūstošo sniegu.
Un kādā vējainā dienā, tūlīt pirms krēslas iestāšanās, jūrā atskanēja spēcīgs un varens dārds.
- Tā gan, - Tū-tikija teica, nolikdama uz galda tējas tasi. - Te nu dzirdēsim, kā iet pavasara ledus.
Ledus šķēlās lēnām, un atskanēja jauns krakšķis.
Trollītis Mumins izskrēja no peldmājas, lai ieklausītos siltajā vējā.
- Skaties, tur nāk jūra! - viņam aiz muguras ieteicās Tū-tikija.
Tālāk jūrā šņāca viļņu baltā mugura, dusmīgi un badīgi viļņi gabalu pa gabalam kodīja ziemas ledu.
Patlaban ledu pāršķēla melna svītra - tā traucās turpu šurpu, līdz vairs nejaudāja un pazuda. Jūra atkal pacēlās. Un plaisas traucās uz priekšu. Tās kļuva platākas.
- Nu es zinu kādu, kam būs jāpasteidzas, - Tū-tikija sacīja.
Mazā Mija laikam gan būs redzējusi, ka te kaut kas taisās notikt. Bet gluži vienkārši viņa nespēja palikt mierā. Viņai vajadzēja iet skatīties līdz pat vietai, kur viļņojās jūra. Viņa aiztraucās līdz pašai ledus malai un izbrauca lepnu astoņnieku jūrai pašā deguna priekšā.
Tad Mija pagriezās un pa sašķeltajiem ledus gabaliem žigli slidinājās atpakaļ.
Iesākumā plaisas bija tikai šauras. "Bīstami" - it kā rakstīja plaisas, cik vien tālu sniedzās skats.
Ledus izliecās, pacēlās un nogrima, un lāgiem atskanēja svētku un iznīcības salūta šāviens, kas mazajai Mijai uzdzina aukstas sajūsmas tirpas pār muguru.
"Kaut nu tie idioti nenāktu ārā mani glābt," viņa domāja. "Glābšana visu izjauks." Mazā Mija brauca prom tik strauji, ka virtuves naži saliecās plakani, bet krasts netuvojās.
Pašlaik plaisas bija pavērušās un pārvērtušās upēs. Gaisā uzšļācās kāds nikns vilnītis.
Un pēkšņi jūra bija pilna ar ledus salām, kas šūpojās un juceklīgi dauzījās cita pret citu. Uz vienas saliņas stāvēja mazā Mija un redzēja, ka ūdens svītra visapkārt kļūst platāka, un bez lielām izbailēm viņa nodomāja: "Šis bija skaists atgadījums."
Trollītis Mumins devās glābt Miju. Brītiņu skatījusies, Tū-tikija iegāja peldmājā un uzlika uz krāsniņas ūdeni. "Jā, jā," Tū-tikija nopūzdamās domāja. "Tā tas allaž notiek viņu piedzīvojumu stāstos. Tu glāb, un tevi glābj. Es vēlos, kaut kāds reiz gribētu uzrakstīt par to, kas vēlāk pūlēsies varoņus sasildīt."
Skriedams trollītis Mumins pamanīja mazu plaisu, kas ledū steidzās viņam blakus. Plaisa ieturēja tādu pašu ātrumu kā viņš. Trollītis juta, ka jūra sabango- jas, tad ledus salūza un sāka šūpoties.
Mazā Mija uz sava ledus gabala rāmi stāvēja un vēroja lēkājošo trollīti Muminu. Viņš izskatījās uz mata kā atsperīga gumijas bumba, un acis no piepūles un saspringuma viņam bija kļuvušas kā pogas. Kad trollītis Mumins nokrita Mijai blakus, viņa izstiepa rokas un sacīja: - Uzliec mani sev uz galvas, lai es varu nolēkt, kad tev izies plāni!
Mazā Mija spēcīgi satvēra trollīša ausis un uzsauca: - Uz krastu, grieztiesl
Trollītis Mumins uzmeta ašu mirkli peldmājai. No skursteņa kūpēja dūmi, bet uz steķiem neviens nestāvēja un neraizējās. No vilšanās trollītim piekusa kājas, un viņš mirkli šaubījās.
- Uz priekšu! - kliedza mazā Mija.
Un trollītis Mumins lēca. Zobus sakodis, trīcošām kājām, viņš lēca un lēca. Ik reizi, pārlecot uz jaunu ledus gabalu, viņa vēderu apšļāca auksta duša.
Viss ledus jumts bija salūzis, un viļņi dejoja valsi.
- Lec taktī ar viļņiem! - sauca mazā Mija. - Tūlīt nāks vilnis… tūlīt tu jutīsi to zem ķepām… hopsāl
Un trollītis Mumins lēca - tieši tobrīd, kad vilnis lēnām atrāva viņam no ķepām ledus gabalu. - Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs, - mazā Mija skaitīja valša taktī. - Viens, divi, trīs - pagaidi -, viens, divi, trīs, opsāl
Kājas trollītim drebēja un vēders bija apledojis. Sarkanā saules rietā piepeši pārsprāga apmākušās debesis, un ledus un viļņi iedzirkstījās tik spoži, ka apžilbināja acis. Trollīša Mumina mugura sasila, bet vēders sala, un visa cietsirdīgā pasaule dejoja ar viņu valsi.
Pa peldmājas logu Tū-tikija nopietni bija sekojusi notiekošajam, un nu viņa redzēja, ka izies plāni.
"Ai, ai," Tū-tikija nodomāja. "Trollītis Mumins taču nezina, ka es visu laiku skatījos uz viņu…"
Tū-tikija izlavījās uz steķiem un iekliedzās: - Bravo!
Bet bija jau par vēlu.
Trollītis Mumins nebija jaudājis veikt pēdējo - vientuļo - lēcienu un gulēja līdz ausīm jūrā, bet kāds jautrs ledus gabals dauzīja viņa pakausi.
Palaidusi vaļā trollīša ausis, mazā Mija ar slaidu lēcienu jau atradās krastā. Apbrīnojami, cik izveicīgi tādas mijas tiek ar visu galā.
- Ķeries klāt, - Tū-tikija sacīja, izstiepusi stingru ķepu. Viņa ar vēderu gulēja uz Mumina māmiņas veļas dēļa un lūkojās trollīša Mumina satrauktajās acīs.
- Tā ja, tā ja… - viņa sacīja. Trollītis Mumins lēnām tika izvilkts uz ledus malas, viņš uzrāpās uz krasta akmeņiem un sacīja: - Tu neiznāci pat paskatīties!
- Es redzēju tevi pa logu, - Tū-tikija noraizējusies teica. - Tagad nāc peldmājā sasildīties.
- Nē, es iešu mājās, - trollītis Mumins sacīja. Uz- trausies kājās, viņš sāka spert ļodzīgus soļus.
- Siltu sulu! - Tū-tikija sauca viņam nopakaļ. - Neaizmirsti iedzert kaut ko siltu!
Ceļš bija slapjš no kūstošā sniega, un zem ķepām trollītis Mumins juta saknes un skujas, viņam sala tā, ka viņš trīcēja un kājas joprojām drebēja.
Tikko viņš pagrieza galvu, tā šķērsām pāri ceļam aizskrēja mazs vāverēns.
- Priecīgu pavasari! - vāverēns izklaidīgi sacīja.
- Cik nu tas ir priecīgs, - trollītis Mumins atbildēja un gāja uz priekšu. Pēkšņi viņš strauji apstājās un blenza uz vāverēnu. Tam bija liela, kupla aste, kas saulrietā laistījās.
- Vai tevi sauc par vāverēnu ar skaisto asti? - trollītis Mumins lēni jautāja.
- Protams, - vāverēns atbildēja.
- Vai tas esi tu? - trollītis iesaucās. - Vai tas patiešām esi tu? Kas satika Ledus kundzi?
- Es neatceros, - vāverēns sacīja. - Redzi, es tik ātri visu aizmirstu.
- Papūlies atcerēties, - lūdzās trollītis Mumins. - Vai tu neatceries pat mīksto matraci no vilnas kušķiem?
Vāverēns kasīja sev aiz auss un prātoja. - Es atceros daudzus matračus, - viņš stāstīja. - Ar un bez vilnas kušķiem. Uz pasaules nav nekā labāka par vilnas kušķiem.
Un vāverēns bezrūpīgi ielēca dziļāk mežā.
"Tas vēlāk jāuzzina," trollītis Mumins domāja. "Pašlaik man ir gaužām auksti. Man jātiek uz mājām…"
Un tad viņš nošķaudījās, jo pirmoreiz mūžā bija pamatīgi apsaldējies.
Krāsns pagrabā bija izdegusi, un salonā bija ļoti auksts.
Trīcošām ķepām trollītis Mumins sasedza sev uz vēdera paklāju pēc paklāja, bet no tiem viņam siltāk nekļuva. Viņam sāpēja ķepas un sūrstēja kakls. Dzīve pēkšņi bija kļuvusi bezgala skumja, un viņa purniņš likās svešs un milzīgs. Trollītis mēģināja saritināt savu ledusauksto asti un atkal nošķaudījās.
Tad pamodās viņa māmiņa.
Viņa nebija dzirdējusi ne ledus iešanas krakšķus, ne sniega vētru, kas kauca podiņu krāsnī; māmiņai bija bijusi pilna māja nemierīgu ciemiņu un cauru ziemu bija zvanījuši modinātāji, viņu neuzmodinot.
Patlaban trollīša Mumina māmiņa atvēra acis un, pilnīgi pamodusies, lūkojās griestos.
Tad viņa piecēlās gultā sēdus un teica: - Nu tu esi apsaldējies.
- Māmiņ, - trollītis Mumins, zobus klabinot, sacīja, -ja vien es būtu pārliecināts, ka tas ir tas pats vāverēns, nevis cits.
Māmiņa devās taisni uz virtuvi, lai uzvārītu siltu sulu.
- Tur ir netīri trauki, - trollītis Mumins žēli sauca.
- Jā, jā, - māmiņa atteica. - Viss nokārtosies.
Aiz atkritumu spaiņa viņa atrada dažas malkas
šķilas. No sava slepenā skapja viņa izņēma upeņu sulu, kaut kādu pulveri un flaneļa šalli.
Kad ūdens bija uzvārījies, māmiņa sajauca stipras zāles pret saaukstēšanos kopā ar cukuru, ingveru un
sažuvuša citrona šķēlītēm, kas mēdza stāvēt aiz kafijas siltumtura gandrīz vai visaugstākajā plauktā.
Tagad kafijas siltumtura vairs nebija. Nebija arī kafijas kannas. Bet trollīša Mumina māmiņa to nemanīja. Drošības labad, maisot zāles pret saaukstēšanos, viņa nomurmināja īsu burvju pantiņu. To viņa bija iemācījusies no savas mātesmātes. Tad māmiņa iegāja salonā un sacīja: - Šis dzēriens jādzer, kamēr tas silts.
Trollītis Mumins dzēra, un viņa aukstais vēders pildījās ar siltumu. - Māmiņ, - viņš sacīja, - man ir tik daudz, ko paskaidrot…
- Vispirms tev jāguļ, - māmiņa teica un apsēja viņam ap kaklu flaneļa šalli.
- Tikai vienu, - trollītis Mumins samiegojies teica. - Apsoli, ka tu nekurināsi krāsni, jo tur dzīvo mūsu sencis.
- Protams, nekurināšu, - māmiņa atteica.
Uzreiz trollītis Mumins jutās pavisam silts, mierīgs un brīvs no atbildības. Viegli nopūties, viņš ar purniņu ierakās spilvenā. Pēc tam, visu aizmirsis, viņš aizmiga.
Māmiņa sēdēja verandā un ar palielināmo stiklu dedzināja filmiņu. Tā kūpēja un gruzdēja, un viņai degunu kņudināja asa, patīkama smarža.
Saule sildīja tik karsti, ka slapjā veranda kūpēja, bet ēnā aiz kāpnēm valdīja ledus aukstums.
- Pavasaros vispār derētu pamosties maķenīt agrāk, - māmiņa piezīmēja.
- Tiesa kas tiesa, - Tū-tikija piekrita. - Vai viņš vēl guļ?
Māmiņa pamāja ar galvu.
- Tev vajadzēja redzēt, kā viņš lēca pa ledu! - mazā Mija lepni stāstīja. - Viņš, kas sēdēja, ņerkstēja un pusi ziemas līmēja spīdīgas fotogrāfijas.
- Zinu, es tās redzēju, - māmiņa sacīja. - Viņš laikam jutās šausmīgi vientuļš.
- Tad viņš atrada kaut kādu vecu senci, - mazā Mija turpināja.
- Ļauj, lai viņš pats pastāsta, kad pamodīsies, - trollīša Mumina māmiņa sacīja. - Es jau redzu, ka te daudz kas atgadījies, kamēr es gulēju.
Nu bija sadegusi visa filma, un turklāt viņa bija pamanījusies izdedzināt verandas grīdā melnu, apaļu caurumu.
- Nākamo pavasari man jāpieceļas agrāk par citiem, - māmiņa atkārtoja. - Lai kādu laiciņu man būtu miers un es varētu darīt to, ko gribas.
Kad trollītis Mumins beidzot pamodās, kakls viņam vairs nesāpēja.
Viņš ieraudzīja, ka māmiņa ir noņēmusi no kristāla lustras tilla pārklāju un pielikusi aizkarus. Mēbeles stāvēja savās vecajās vietās un saplēstā loga rūts bija aizklāta ar kartona gabalu. Visi putekļu kamoli bija pazuduši.
Bet senča grabažas krāsns priekšā nebija aiztiktas. Uz glīta plakāta māmiņa bija uzrakstījusi: "Aiztikt nedrīkst!"
No virtuves plūda mierinoša skaņa, kas rodas, kad mazgā traukus.
"Vai lai stāstu māmiņai par to, kas dzīvo zem virtuves skapīša?" viņš domāja. "Varbūt ne…" Tad trollītis Mumins prātoja, vai viņam nepaslimot vēl mazliet, lai viņu aprūpē. Bet tad viņam likās, ka daudz interesantāk būtu rūpēties par māmiņu. Tāpēc viņš izgāja virtuvē un teica:
- Nāc, es parādīšu tev sniegu.
Māmiņa tūdaļ pārstāja mazgāt, un viņi izgāja saulē.
- Nu jau nekas daudz nav palicis, - trollītis Mumins skaidroja. - Bet tev vajadzēja redzēt pagājušo ziemu! Visa māja kupenās! Sniegā varēja iegrimt līdz
pašam purniņam! Saproti, sniegs krīt no debesīm kā mazas, mazītiņas aukstas zvaigznītes, un tur augšā, melnumā, karājas un vējojas zili un zaļi aizkari.
- Tik skaisti! - māmiņa iesaucās.
- Jā, un vēl pa sniegu var braukt, - trollītis Mumins turpināja. - To sauc par slēpošanu. Tu tikai traucies taisni lejā - kā zibens - lielā sniega mākonī un, ja nepaskatīsies uz augšu, tad vari vēl nosisties!
- Ko tu saki! - māmiņa brīnījās. - Vai tam nolūkam lieto paplātes?
- Nē, tās labāk der uz ledus, - viņas dēls nomurmināja un jutās aizvainots.
- Nu padomā, nu padomā, - trollīša Mumina māmiņa sacīja, saulē samiegusi acis. - Dzīve tomēr ir noburta. Tu dzīvo un domā, ka sudraba paplāti var
izmantot tikai vienam nolūkam, bet izrādās, ka tā daudz labāk der kaut kam citam. Un visi saka: "Nevajag vārīt tik daudz ievārījuma," - un te, kur bijis, kur ne, viss tiek apēsts!
Trollītis Mumins nosarka. - Vai Mija pastāstīja… - viņš ievaicājās.
- Protams, - māmiņa sacīja. - Paldies Dievam, ka tu parūpējies par ciemiņiem, lai man nevajadzētu kaunēties. Un vai zini, bez tik daudziem paklājiem un visādiem sīkumiem mājās ir vairāk gaisa. Turklāt nevajag tik bieži uzkopt.
Trollīša Mumina māmiņa paņēma nedaudz sniega un iztaisīja sniega piku. Viņa svieda to neveikli, kā jau māmiņas mēdz sviest, un pika ar plaukšķi nokrita zemē netālu no viņiem.
- Nekas nesanāk, - māmiņa sacīja un iesmējās. - Pat Inks būtu aizsviedis to tālāk.
- Māmiņ, es tevi tik šausmīgi mīlu, - trollītis Mumins sacīja.
Lēnām viņi gāja lejā uz tiltu, bet pasts vēl nebija pienācis. Vakara saule meta ielejā garas ēnas, un viss bija mierīgs un brīnišķīgi kluss. Apsēdusies uz tilta margām, māmiņa sacīja:
- Un nu es beidzot gribu dzirdēt mazliet vairāk par mūsu senci!
Nākamajā rītā vienā brīdī pamodās visa ģimene. Tā pamodās tieši tad, kad, pavasarim atnākot, vajadzēja pamosties - no priecīgas un spalgas leijerkastes.
Tū-tikija ar savu uz āru izvērsto debeszilo cepurīti galvā stāvēja palāsēs un grieza leijerkasti, un debesis bija tikpat zilas kā cepurīte, un saule atmirdzēja leijerkastes sudraba apkalumos.
Blakus Tū-tikijai sēdēja mazā Mija, pa pusei lepna, pa pusei nokaunējusies, jo ar savām ķepiņām viņa bija pūlējusies salabot kafijas siltumturi un ar smiltīm noberzusi sudraba paplāti. Nevienai lietai tas par labu nebija nācis, bet var jau būt, ka nodoms ir svarīgāks par iznākumu.
Attālāk pa nogāzi nāca samiegojusies Bumbulīte, vilkdama salona grīdsegu, kurā viņa visu ziemu bija nogulējusi. Šodien pavasaris bija nolēmis būt nevis poētisks, bet dzīvespriecīgs. Tas bija uzsviedis gaisā daudz mazu, nekārtīgu spalvu mākoņu; tas bija noslaucījis no jumta pēdējo sniegu, visur tas bija uzzīmējis strautus un visā pilnībā spēlēja aprīli.
- Es esmu pamodusies! - gaidu pilna sauca Snorkes jaunkundze. Trollītis Mumins draudzīgi pieglauda savu purniņu pie viņas purniņa un sacīja: - Priecīgu
pavasari! - vienlaikus prātodams, vai viņš maz kādreiz spēs viņai pastāstīt par ziemu tā, lai viņa saprastu.
Viņš redzēja, kā Snorkes jaunkundze aizskrien uz garderobi un izņem zaļo pavasara cepuri.
Trollītis Mumins redzēja, kā viņa tētis sparīgi vāc kopā anemometrus un lāpstu un iziet verandā.
Tū-tikija bez apstājas spēlēja leijerkasti, un ielejā ieplūda saules gaisma, it kā dabas spēki lūgtu piedošanu, ka tie bijuši tik nelaipni pret savām radībām.
"Šodien atnāks Susuriņš," trollītis Mumins domāja. "Šī ir gaužām piemērota diena mājās pārnākšanai."
Trollītis Mumins rāmi stāvēja verandā un redzēja savu ģimeni - pilnīgi pamodušos un līksmu kā aizvien - rosāmies tepat uzkalniņā.
Viņš uztvēra Tū-tikijas skatienu. Nospēlējusi valsi līdz galam, viņa sacīja: - Peldmāja tagad ir brīva!
- Es domāju, ka vienīgā, kas turpmāk var tajā dzīvot, ir Tū-tikija pati, - trollīša Mumina māmiņa
sacīja. - Un turklāt tāda peldmāja ir tikai mietpilsoņiem. Peldbikses tikpat labi var uzvilkt arī krastmalā.
- Liels paldies, - Tū-tikija sacīja. - Par to es padomāšu.
Tad viņa, turpinot griezt leijerkasti, devās tālāk ielejā, lai uzmodinātu visus pārējos guļošos ķiparus.
Bet Snorkes jaunkundze bija atradusi pirmo drosmīgo krokusa asniņu. Tas bija izspraucis savu de- gunteli no siltā zemes pleķīša zem dienvidu loga un vēl nebija kļuvis pat zaļš.
- Mēs uzliksim tam virsū glāzi, - Snorkes jaunkundze sacīja. - Tad tas pārcietīs arī nakti, kad ir auksts.
- Nedari gan to, - trollītis Mumins ieteica. - Ļauj tam tikt galā saviem spēkiem. Es domāju: viņš norūdīsies, ja vajadzēs maķenīt papūlēties.
Piepeši trollītis Mumins jutās tik priecīgs, ka viņam vajadzēja palikt vienam. Viņš lēnītēm gāja uz malkas šķūnīti.
Un, kad neviens nevarēja viņu redzēt, viņš sāka skriet. Trollītis skrēja pa kūstošo sniegu, un saule sildīja viņam muguru, un viņš tikai skrēja, jo bija laimīgs un ne par ko nedomāja.
Trollītis Mumins aizskrēja līdz pašam liedagam, izskrēja uz steķiem un taisni cauri tukšajai, izvēdinātajai peldmājai.
Pēc tam viņš apsēdās uz peldmājas kāpnēm, pie kurām viļņojās pavasarīgā jūra.
Tagad tik tikko varēja sadzirdēt leijerkasti, kas skanēja tālu prom ielejā.
Trollītis Mumins aizvēra acis un pūlējās atcerēties, kā bija toreiz, kad ledus saplūda kopā ar tumšo apvārsni.
Beigas