Pie Simuširas krastiem plosījās rudens vētra. Orkāns dzina no austrumiem milzīgi augstus, putās sakultus viļņus. Kā tūkstošiem
tonnu smagi veseri tie belza pa salas bazalta klintīm. Satracinātā okeāna varenie triecieni lika nodrebēt «Tuskaroras» sauszemes bāzes mājiņām. Slīpi krītošie saltā lielus pavedieni pātagoja cieši aizvērtos logus. Okeāns krāca, vējš svilpa un kauca; lietus strūklas kā bungas rībināja slēģu aizsargātās rūtis. Kā baismās vētras simfonijas vadmotīvs cauri viļņu smagajiem triecieniem un orkāna kaucieniem lauzās zema vibrējoša skaņa — monotona, vaidoša, bezgala grūtsirdīga skaņa.
— Mūsu šahta dzied, — priecīgi smaidīdams, teica Koškins. — Gluži kā Sevastopo- les sirēna. Tikai stiprāk … Kad būsim pabeiguši lifta montāžu un aiztaisījuši ieeju, tad apklusīs. Bet man pat ir žēl, ka apklusīs. Pašlaik tā sarunājas kā dzīva … Labā laiciņā esat ieradies pie mums, Robert Jurjevič, — turpināja Koškins. — Paskatieties, īsta Kuriļu vētra.
— It kā viņš nebūtu redzējis! — pasmējās Ankudinovs. — Esi gan tu joks, Koškin, kad uz tevi tā paskatos.
Ankudinovs, Koškins un no rīta Simuširā atlidojušais Voļins sēdēja dziļos krēslos «Tuskaroras» sauszemes bāzes salonā. Par salonu sauca sauszemes bāzes vislielākās ēkas stūra istabu. Tajā stāvēja divi televizori, klavieres, magnetofons un radiola. Gar sienām slējās grāmatplaukti, grīda bija noklāta ar tepiķiem. Kamīnā, izstarojot tīkamu siltumu, gailēja … elektriskās «pagales» — Koškina izgudrojums. Lai iekurinātu šo kamīnu, vajadzēja tikai piespiest pogu. Kad piespieda otru pogu, salonu piepildīja noturīga sveķainu skuju smarža. Sienās prasmīgi paslēptie plafoni deva nespožu, vienmērīgu gaismu.
— Jauki gan, — nomurmināja Ankudinovs, piestumdams krēslu pie kamīna un sildīdams rokas virs kvēlojošajām «pagalēm». — Tā vien gribas paurķēt tās ar kruķi, lai dzirksteles pajūk. Bet kruķa nemaz nav …
— Kruķis bija, — paskaidroja Koškins, — bet vajadzēja aizvākt. Viens no Maskavas atbraukušais tiešām gribēja pabikstīt pagales. Iebāza tajās kruķi, un uzreiz — īssavienojums.
— Esi apmierināts, Robert, ar «Tuskaroru»? — jautāja Ankudinovs, lūkodamies caur pieri Voļinā. — Tu taču neesi bijis te kopš vasaras, droši vien kopš tās dienas, kad, atceries, mēs abi krastā pie bākas gaidījām rītu …
— Bet vai jūs, Ivan Ivanovič, esat apmierināts? — ar pretjautājumu atbildēja Voļins.
— Kas man, vecam vīram, vajadzīgs… Novērojumi tiek veikti, kolekcijas papildinās — un labi vien ir.
— Ivans Ivanovičs ir apmierināts, — paziņoja Koškins. — Kad nav apmierināts, tūliņ sāpošās un brauc projām. Ir nedomā noturēt. Bet nu jau divus mēnešus ciemojas.
— Tas pareizi, Koškin. Tagad es ar visu esmu apmierināts un visvairāk ar to, ka beidzot valda mierīga, lietišķa atmosfēra, katrs dara savu darbu, neviens netraucē cits citam …
Ankudinovs apklusa un it kā netīšām pašķielēja uz Voļinu. Tomēr Roberts Jurjevičs nepieņēma izaicinājumu, un vecais biologs, iekārtojies krēslā ērtāk, turpināja:
— Kodorovs arī ir izpildījis solījumu — «antidiversantu» tehnika ir aizvākta. Jūras dibena iemītniekus neviens sevišķi netraucē … Un priekšniecība darbiniekus nerausta. Labi, ka viņa nav. Kā mēdz teikt, bez nelaimes nebūtu laimes.
— Bet kas dzirdams par Pāvelu Stepano- viču? — apjautājās Koškins. — Kā viņam ar veselību?
— Iet uz labo pusi, — sacīja Voļins.
— Pašlaik guļ slimnīcā Maskavā. Drīz nāks ārā, bet pirms atgriešanās uz šejieni brauks vēl uz sanatoriju. Viņam piedāvājuši ceļazīmi uz Cehoslovakiju, bet viņš izvēlējies Aizkaukāzu.
— Tagad viņu uz ārzemju turneju ne par kādu naudu ncpiedabūs, — smiedamies piebilda Ankudinovs, — tas ir, pēc Filipīnām…
— Jā, viņam nevedās, — piekrita Voļins.
— Viņš stāstīja man, ka to nelaimīgo astoņ- kāji, ko viņi noķēruši ekskursijā pa Sebu rifiem, turējuši rokā vairāki cilvēki, bet astoņkājis iekodis vienīgi Dimovam. Neviens nav domājis, ka šis astoņkājis tik indīgs. Tāpēc sākumā gandrīz neko nav darījuši. Bet, kad Pāvelam Stepanovičam parādījušās saindēšanās pazīmes un kāds painteresējies par astoņ- kaji, izrādījies, ka tā ir pavisam jauna suga. Amerikāņi pat iesaukuši viņu par godu cietušajam — Octopus[8] dymovi. tas pagaidām ir vienīgais jaunās sugas pārstāvis. Lai kā simpozija dalībnieki meklējuši Sebu rifos, otru eksemplāru atrast nav izdevies.
— Kur tagad ir šis astoņkājis? — žāvādamies jautāja Ankudinovs.
— Maskavā, Dimovs atveda to sev līdzi, protams, iespirtotu.
— Būs jāapskata, — noteica vecais biologs. — Tagad teutologi [9] atklājuši tik daudz jaunu galvkāju sugu, ka traks var palikt. Bet, kad pārbauda rūpīgāk, izrādās, ka dažas sugas aprakstītas jau pirms gadiem četrdesmit.
— Un vai starp astoņkājiem bieži gadās indīgi? — apvaicājās Koškins.
— Tie, mīlīt, visi ir indīgi, — mierināja viņu Ankudinovs. — Visiem ir indes dziedzeri, kas atveras mutes dobumā, knābī. Bet astoņkāji kož nelabprāt un ļoti reti, tā ka jūsu Pāvelam Stepanovičam ir vienkārši laimējies … Tiesa, dažādas astoņkāju sugas šai ziņā atšķiras. Sajā gadījumā, spriežot pēc rezultātiem, Dimova astoņkājis ir bijis indīgs kā kobra. Ārkārtējs gadījums: indīgas personas reti kad kož viena otrai…
— Kā jūs teicāt? — nesaprata Koškins.
— Es tāpat vien, runāšanas pēc, — atrūca Ankudinovs un, greizi paskatījies uz Voļinu, izšņauca degunu iielā, rūtainā kabatas lakatā.
— To es nezināju, — teica Koškins, izplez- dams rokas. — Pats tik daudz reižu esmu ķēris un tos, kas tup mūsu okeanārijā, ar pirkstu bakstījis … Mūžu dzīvo, mūžu mācies …
— Un tik un tā muļķi nomirsim, — pabeidza Ankudinovs. — Tāpēc ka visu nav iespējams zināt. Lūk, piemēram, astoņkājis: vai tas ir saprātīgs radījums vai nav?
— Smadzenes ir, tātad saprātīgs.
— Spriedums pareizs, lai gan mazliet primitīvs. Bet cik saprātīgs?
— Kas to lai zina …
— Vajadzētu uzzināt, Koškin. Tādēļ jau būvējam okeanārijus, novērojam. Man, piemēram, ir aizdomas, ka astoņkāji un citi galvkaju moluski ir visinteliģentākie okeāna iemītnieki no bezmugurkaulainajiem. Tāpēc es tos dziļi cienu …
— Es arī, — steigšus iesprauda Koškins.
— Bet kad mēs visu zināsim precīzi? — prātoja tālāk Ankudinovs. — Pat uzzinājuši, pat nodibinājuši kontaktu ar okeāna saprātīgajiem iemītniekiem — ar delfīniem, valzivīm, kalmāriem, pat noslēguši ar viņiem draudzīgas savienības vai prātīgi pakļāvuši tos cilvēka gribai, mēs vēl aizvien būsim bezgala tālu no visa zināšanas. Tas ir, ne mēs, protams, — mūsu tālie pēcteči. Viņiem izvirzīsies jaunas lielas problēmas, jaunas dzīves mīklas … Zinādami daudz vairāk par mums, ari viņi ar sāpēm un skumjām spriedelēs par to, ka «nomirs muļķi». Un viņi tieksies kaut kur tālāk, uz priekšu, pretī neizzinātajam … Tā ir viena no galvenajām cilvēka īpašībām, bez kuras tas nebūtu kļuvis cilvēks. Iespējams, ka visinteliģentākajiem no okeāna iemītniekiem pietrūkst tieši šīs cilvēka īpašības. Tāpēc tie arī palikuši … delfīni un kalmāri.
— Es pilnīgi piekrītu, — paziņoja Koškins. — Katram savs … Mēs esam uzbūvējuši «Tuskaroru», sēžam te un spriedelējam, bet vakariņās mums būs marinēti kalmāri…
— Bravo, Koškin! — iesaucās Ankudinovs. — Lūk, ko nozīmē racionāla domāšana. Nolieku ieročus un uzaicinu doties vakariņās, lai praktiski pierādītu mūsu pārākumu pār kalmāriem …
— Bet mēs gribējām pagaidīt Marinu, — atgādināja Voļins. — Atcerieties, viņa apsolīja atnest un parādīt kaut ko interesantu …
— Ilgi viņa kavējas, — norūca Ankudinovs, atkal atsēzdamies krēslā. — Aleksejs Pavlinovičs neuzmanīgi aizskāra manas dvēseles smalkākās stīgas, ieminēdamies par marinētiem kalmāriem …
— Marinā Vasiļjevna sen nav bijusi augšā, — sacīja Koškins. — Kā pagājušo sestdienu aizgāja uz staciju, tā vairs nav nākusi atpakaļ. Šodien kopā ar jums pirmo reizi šīs nedēļas laikā uznāca augšā. Tagad grib saposties… Ne jau katru dienu pie mums brauc viesi no Ļeņingradas.
— Ko viņa solīja parādīt? — piepeši noprasīja Ankudinovs.
Voļins papurināja galvu.
— Nezinu … Teica tikai — kaut ko interesantu … Cik es sapratu, viņas pēdējā dzelmes maršruta rezultātu.
— Nejēdzība, — noburkšķēja Ankudinovs. — Man, savam tiešajam priekšniekam, neko nav ziņojusi. To maršrutu viņa veikusi pagājušajā nedēļā.
— Gribēja pārsteigt Robertu Jurjeviču, — teica Koškins. — Mēs tieši pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka viņš drīz atlidos.
— Tik un tā nav nekādas kārtības, — nerimās Ankudinovs. — Ja kaut kas jauns, tūlīt ir jāziņo.
No kura laika jūs, Ivan Ivanovič, esat sācis turēties pie tik administratīviem uzskatiem? — smaidīdams jautāja Voļins.
— Saskaņā ar norādījumiem no augšas cīnos par disciplīnu, — paskaidroja Ankudinovs. — Atcerieties, ko admirālis mums mācīja, — kārtību un vēlreiz kārtību …
— Cik es atceros, admirālis runāja par modrību un piesardzību, — atgādināja Voļins.
— Tas jau nozīmē kārtību visur …
— Ne gluži… Bet lai nu būtu pēc jūsu prāta. Jā, bet kur tad ir Kodorova «protežē»? Neesmu viņu redzējis. Vai jau aizbrauca?
— Ir nedomā. Vakar vakarā ar zemūdeni «Maļutka» aizbrauca savās darīšanās. Solījās būt atpakaļ rīt. Vispār šis «protežē» nay slikts puisis. Nevienu netraucē. Pat palīdzēja novērojumos apakšā. Un kas par šahistu …
— Viņš Ivanam Ivanovičam zaudēja četrpadsmit šaha partijās, — pavēstīja Koškins.
— Trīspadsmit, — Ankudinovs izlaboja, paceldams pirkstu.
— Bet jūs viņam?
— Nevienā. Bet viņš nezaudē cerību apspēlēt mani.
— Kas viņš tāds ir?
— Gadus divdesmit piecus vecs puisis vārdā Kims . .. Dienesta pakāpi neizpauž, staigā civilā. Ļoti kluss, diezgan gudrs . ..
— Prot valodas, — papildināja Koškins.
— Japāņu, korejiešu, nu, un angju, protams. Japāniski runā labāk par mani .. .
Nočīkstēja durvis. Salonā ieslīdēja Marina, tieva, slaida, ļoti vienkāršā melnā kleitā. Iesarkanie, īsi apgrieztie mati bija sasieti ar melnu lenti. Rokā bieza papīra rullis. Vīrieši piecēlās no savām vietām.
— Papriecājieties, — sacīja Ankudinovs,
— ņēmusi un nogriezusi savas jaukās bizes. Tāpat vien, ne par šo, ne par to.
— Traucēja strādāt skafandrā, — īsi paskaidroja Marina. — Šķiet, es visiem esmu likusi ilgi gaidīt. Piedodiet, lūdzu, Robert Jurjevič… Man vajadzēja pabeigt šo zīmējumu. Paskatieties. Vai tās nav tās pašas pēdas, par kurām Savčenko stāstījis Aleksejam Pavlinovičam?
Marina steigšus atritināja rulli. Voļins un Ankudinovs nespēja novaldīt pārsteiguma izsaucienus. Uz papīra lapas bija uzzīmēta krustveida nospiedumu ķēdīte, kas stipri līdzinājās amerikāņu okeanologu nofotografētajām pēdām.
— Tā, — bargi sāka Ankudinovs, — tātad tu viena gāji uz Busoles līci. Pie tam vēl klusēji par to veselu nedē|u. Nu, zini, cara meita Ņesmejana, to es no tevis nebiju gaidījis …
— Tā nebija, Ivan Ivanovič, — taisnojās Marina, pārsteigti skatīdamās uz veco biologu. — Es negāju uz Busoles līci. Sos nospiedumus atklāju vakar. Un nemaz nedomāju, ka jūs interesējaties par problemāti- kām [10] … es zinu, ka roberts jurjevičs …
— Pagaidi, — pārtrauca Ankudinovs, nenovērsdams skatienu no zīmējuma. — Nu, protams, Robert, tas ir tas pats radījums, kura pēdas nofotografējuši amerikāņi. Ak tad vakar? … Kādēļ neko neteici? — Ankudinovs atkal uzbruka Marinai.
— Es nezināju, ka tas tik svarīgi, — apvainota sacīja meitene, paraustīdama plecus, — jo tas taču ir tikai nospiedums un diezin cik sens … Mēs atradām dibenā daudz nospiedumu, es tos zīmēju, fotografēju. Zīmējumus parādīju jums, bet jūs nekad sevišķi neinteresējāties par tiem. Ja tas būtu bijis kaut kas dzīvs… Man ne prātā ne- naca, ka tadi zīmējumi ir jārada bez kavēšanās.
— Ne visi, bet tieši šis!
— Saprotiet jel, es nezināju … Roberts Jurjevičs interesējās par nospiedumu, ko bija redzējis Savčenko … Tas zīmējums nav saglabājies, un es domāju …
— Mazāk domājiet un ātrāk apstrādājiet novērojumu materiālus. Tās > ir unikālas pēdas, bet tu tik ilgi klusēji par tām…
Marinas lielās acis kļuva aizdomīgi valgas. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet tikai nopūtās un novērsās.
Voļins uzmanīgi piedūrās meitenei pie rokas.
— Tas ir ļoti interesants atradums, — viņš sacīja. — Rets un interesants. Mēs visi esam jums ļoti pateicīgi. Un man jums jāatvainojas, Marina Vasiļjevna… Es nepaziņoju «Tuskarorai» par fotouzņēmumu, ko dabūju no amerikāņiem. Jāatzīstas, gaidīju, ka viņi publicēs savus atzinumus. Bez tam tas fotouzņēmums izdarīts ļoti tālu no šejienes. Bet Ivans Ivanovičs jums laikam ir kaut ko stāstījis, tādēļ viņš patlaban …
— Neko neesmu stāstījis, — strupi aprāva Ankudinovs, — un viņai tik un tā vajadzēja … saprast. Tā, redzi…
— Ak jūs arī neko neesat stāstījis… — teica Voļins. — Tad viss ir skaidrs … Vēlreiz atvainojos, Marina.
— Es vairs galīgi neko nesaprotu, — izbrīnījusies teica meitene. — Kādēļ jums ienāca prātā atvainoties, Robert Jurjevič?
— Gan vēlāk sapratīsi, — noteica Ankudinovs, atmezdams ar roku. — Stāsti, no kurienes pēdas.
— Tas ir netālu no stacijas — metru piecdesmit uz ziemeļiem. Mēs vakar izgājām ārā kopā ar Kimu. Viņš gribēja parādīt jaunu jūras zvaigžņu sakopojumu. Mēs gājām nevis pa parasto trasi, bet mazliet vairāk uz austrumiem un nelielā palejiņā uzdūrāmies šiem nospiedumiem. Nofotografēt tos bija grūti. Nospiedumi ir ļoti lieli. Tāpēc mēs tos tikai izmērījām, bet vēlāk es pēc atmiņas uzzīmēju. Šorīt zīmējums vēl nebija pabeigts un es to neparādīju, kad jūs bijāt nonācis stacijā. Es nezināju, ka …
— Tātad arī Kims redzēja šīs pēdas? — pārjautāja Ankudinovs.
— Mēs mērījām kopīgi, bet vēlāk Kims apsolīja nofotografēt pēdas no augšas — braucot ar «Maļutku». Droši vien viņš rīt atvedīs fotogrāfijas.
— Interesanti, — nomurmināja Ankudinovs. — Ieraudzīja un uzreiz aizpeldēja kaut kur…
— Ņemot vērā mērogu, katrs krustveida nospiedums ir ap metru caurmērā, — sacīja Voļins. — Cik garas tad ir visas pēdas kopā?
— Nospiedumi saglabājušies tikai šaurā dūņainas grunts josliņā. Apkārt ir klinšaina grunts — lava. Uz tās nekas nav redzams. Pēdu kopgarums ir apmēram seši metri — seši krustveida nospiedumi ķēdītē, kā manā zīmējumā. Pirmais un pēdējais nospiedums nav pilnīgi. Pēdas šķērsoja paleju iešķībi.
— Ļoti interesanti, — sacīja Voļins, uzmanīgi aplūkodams zīmējumu. — Un viss gandrīz tāpat kā amerikāņiem: uz mīkstākas grunts pēdas pārtrūkst. Tas priekšmets acīmredzot ir diezgan smags, bet pēdas atstāj tikai dūņās… Es palūgšu jūs, Marina, jau pirmajā kopīgajā maršrutā parādīt mums šos nospiedumus oriģinālā …
— Zēl, ka es nevarēšu apskatīt, — nosūk- stījās Ankudinovs.
— Apskatiet no batiskafa, — ieteica Koškins. — Varu aizvest jūs kaut rīt.
— Tas nav tas, — atbildēja biologs. —Bet laikam vajadzēs tā darīt. Iznāk gan interesanti: Kodorovam būs divreiz vairāk ko uztraukties … Pirmkārt, Marinas zīmējums ir ūdens uz manām dzirnavām: visdrīzāk šīs pēdas pieder kādam dziļūdens radījumam, kas dzīvo Kuriļu ieplakā. Otrkārt, Kodorova jūrnieciņi palaiduši garām tādas pēdas. Admirālis teica, ka viņi esot nofotografējuši visu dibenu ap «Tuskaroru». Tici nu šiem fotouzņēmumiem.
— Patiešām, — piekrita Voļins. — Es nesen redzēju pie Kodorova jūras dibena fotouzņēmumu komplektu. Tur nekā tamlīdzīga nebija. Tiesa, jūrnieki sevišķi rūpīgi bija fotografējuši pret Busoles līci vērsto nogāzi: bija gribējuši atrast nospiedumus, par ko Aleksejam Pavļinovičam stāstījis Savčenko … Bet arī uz ziemeļiem no stacijas ir nofotografēta paliela platība. Cik noprotams, pēdas, ko vakar atradusi Marina, palikušas tieši starp fotouzņēmumiem. Ari tas pierāda, kādas priekšrocības ir maršrutiem tieši pa jūras dibenu. Tad nekas netiks palaists garām.
— Bet vai Busoles līča fotouzņēmumi rāda kaut ko ievērības cienīgu? — jautāja Ankudinovs.
— Neko, ja neskaita visu iespējamo konstrukciju un laikmetu nogrimušo kuģu karkasus.
— Tās mantas visur papilnam, — atteica biologs. — Okeāni ir kļuvuši par cilvēku un kuģu kapsētu kopš tās pašas dienas, kad cilvēks iemācījās peldēt. Tikai ap «Tuskaroru» ir samērā tīrs. Nogāze stāva, galvenokārt klinšaina, bet periodiskas dziļas straumes aiznes visas kuģu paliekas uz dienvidiem, uz Busoles līci. Pašā līcī jābūt īstai izgāztuvei.
— Līcī bieži novērojamas dibena dūņu straumes, — teica Marina. — Tās noslīd gar nogāzēm un apglabā bojā gājušos kuģus. Mēs redzējām tur vairāku tvaikoņu karkasus. Pat tvaikoņi ir gandrīz aprakti smiltīs un dūņās. Bet tos taču sāka būvēt ne visai sen.
— Busoles līcī pašlaik veidojas interesanta ģeoloģiskā formācija, — sacīja Voļins, — duļķu straumju sanests slānis, kur smiltis mijas ar dūņām, ar kuģu paliekām un cilvēku skeletiem kā izrokamo faunu. Ķādreiz šis
slānis liks lauzīt galvu ne vienam vien nākamo paaUdžu ģeologam …
— Nu, nogulsnes ātri uzkrājas tikai pie krastiem, — iebilda Ankudinovs. — Okeāna dziļūdens ieplakās dibena dūņas nogulsnējas ārkārtīgi lēni. Viss, kās nogrimis cilvēces vēstures laikā, kā uz delnas — uz pašas dibena virsmas. Ja gribi, ņem un velc ārā vikingu laivas, feniķiešu trirēmas*, dženo- viešu galēras, portugāļu karavellas, fregates, korvctes, laivas, brigas, šonerus, brigantīnas, kliperus un tā tālāk. Pēcnācēji ar mūsu palīdzību radīs vēl dažu labu kuģu arhitektūras vēstures muzeju… Un visus eksponātus tādiem muzejiem dos jūras un okeāni…
— Atklātā okeānā nogrimušu kuģu ir daudz mazāk nekā pie krastiem, — savu viedokli izteica Voļins. — Agrāk turējās vairāk pie krasta, bez tam atklātā akvatorijā kuģu bojā ejai ir mazāk iemeslu. Vēl nesen angļi meklēja savu nogrimušo zemūdeni. Diezgan sīki pārmeklēja četri simti reiz astoņi simti kvadrātkilometru lielu laukumu. Šajā laukumā uzgāja ap divi tūkstoši kuģu karkasu. Nav grūti aprēķināt, ka tas nozīmē vienu nogrimušu kuģi uz simt sešdesmit kvadrātkilometriem jūras dibena. Nav nemaz tik daudz, īpaši ja ņem vērā, ka tas noticis Atlantijas okeānā. Tiesa, vairums šo kuģu ir lieliski saglabājušies, tikpat kā nav pārklāti ar dū
ņām, tos pat būtu varējuši izmantot, ja vien savlaicīgi būtu izcēluši .. .
— Tik un tā muzejiem pietiks, — norūca Ankudinovs. — Bet vai tomēr nebūtu laiks ēst vakariņas? Noslēpumainu pēdu zīmējumi ir laba lieta, bet marinēti kalmāri arī ir kaut kas … Vai tā nav, Koškin?
— Nav vārdam vietas, Ivan Ivanovič, — labprāt piekrita Koškins. — Starp citu, ja rīt domājat paceļot pa jūras dibenu, — viņš turpināja, uzrunādams Voļinu, — lūdzu, izmēģiniet mūsu jaunumu. Kamēr tur pie jums būvē lielas bezceļa mašīnas, mēs te sameistarojām paši savu, mājas kārtībā, ārpus plāna. Trīssimt metru dziļumā ved četrus cilvēkus. Protams, skafandros, jo mašīna ir vaļēja. Domāju, ka vilks arī sešsimt metru dziļumā, protams, ja nesaspiedīs vairogu uz akumulatoriem. Mēs taisījām to bez sevišķiem aprēķiniem. Kā saka, mēģināts nav zaudēts. Ja nevilks — iesiet kājām.
— Tātad tās savas bezceļa mašīnas dēļ tu nīksti te divus mēnešus? — jautāja Ankudinovs.
— Un jūs domājāt, ka šahtas lifta dēļ? … Lifts ir ikdienišķa lieta. Metro būvētāji paši tiks galā.
— Patīkams pārsteigums, — sacīja Voļins. — Katrā ziņā izmēģināsim, rīt pat. . . Cik liels tad ir jūsu bezceļa mašīnas darbības rādiuss, Aleksej Pavlinovič?
— Kas to lai zina. Viss atkarīgs no aku
mulatoriem un grunts. Var būt, ka ari trim kilometriem pietiek …
— Lieliski …
Uz galda iešķindējās telefons. Voļins pacēla klausuli.
— Klausos, — viņš sāka, un piepeši viņa sejas izteiksme krasi mainījās. Skatiens kļuva skarbs un koncentrēts, grumbas dziļākas. Viņš cieši saknieba lūpas un deva klātesošajiem zīmi palikt salonā.
— Kas tad vēl? — neapmierināts ievaicājās Ankudinovs, mīņādamies pie durvīm.
Koškins un Marina satraukti saskatījās, un Marina ātri piegāja pie telefona galdiņa.
— Sapratu, — teica Voļins. — Dodiet trauksmes signālu robežsargiem, bet mēs tūliņ steigsimies pie jums.
Viņš nolika klausuli un piecēlās.
— Zvanīja no apakšas Rozanovs. Novērotājs dibena tuvumā ziemeļaustrumos tikko pamanījis violetu gaismu. Spīdošais objekts lēni tuvojas stacijai. Pašlaik viņi stacijā ir divi. Es teicu, ka došos turp .. .
— Es arī, — žigli piemetināja Marina.
— Nē, jūs paliksiet šeit, — stingri noteica Voļins.
— Bet, Robert Jurjevič, es …
— Strīdēties nav laika! Pavēlu palikt šeit. Man līdzi nāks Koškins. Ceru, jums nebūs iebildumu, Aleksej Pavlinovič?
— Protams, — sacīja Koškins.
— Tad ātri uz šahtu. Jūs, Marina, lūdzu, ejiet radiokabīnē un uzturiet nepārtrauktus
sakarus ar staciju, ar mums, kamēr mēs laidīsimies lejā, un … drošības labad ar robežapsardzes posteņa priekšnieku.
— Bet es? — jautāja Ankudinovs.
— Jūs būsiet Marinas Vasiļjevnas rezerve.
— Ak tu nelietis, nevarēja ierasties stundu vēlāk! — nopurpināja vecais biologs. — Marinētie kalmāri nu ir vējā …