Fremla kungs — veiksmīgs Singapūras komersants — šodien bija neapmierināts… Viņu nepriecēja ne agrā rīta dzestrums, ne vieglā vēsma, kas bija piepūtusi logu aizkarus kā buras, ne palmu šalkas lietus atspirdzinātajā dārzā, ne krāšņā ostas, pilsētas un okeāna ainava līdz galam atvērtajās durvīs.
Kad mis Misiko, mazina japāniete, apburoša kā porcelāna lellīte, — Fremla kunga personīgā sekretāre — ienesa uz paplātes kūpošas melnas kafijas tasi, Frernls ar elkoni atbīdīja atplēsto vēstuļu kaudzi, kas gulēja uz rakstāmgalda, un, paberzējis ar plaukstu kailo, punaino galvvidu, izspieda caur zobiem:
— Pēc dažām minūtēm būs klāt tas… melnādainais … Nu, zini, par ko es runāju?
— Misters … Isambajs?
— Iespējams, ka tagad viņu sauc tā.
Ievedīsi pie manis, un tā kā neviens nenāktu iekšā. Saprati?
— Sapratu, kungs.
—. Vai Toti ir atgriezies?
— Ir, kungs.
— Nu, un? …
Misiko noliedzoši papurināja graciozo galviņu, ko rotāja augsta frizūra.
Fremls nolamājās caur zobiem:
— Neģēļi!… Lai gaida un neiet nekur prom.
— Labi, kungs.
— Radiogramma no Sebu?
— Nav bijusi, kungs.
— Kas vēl?
— Zvanīja no ostas. «Ankri» ir piekrauts.
— Vai viss sagājis iekšā?
— Viss, kungs, bet simt piecdesmit kastes tējas vajadzējis noņemt.
— Kur tās ir pašreiz?
— Sakrautas piestātnē, kungs.
— Ir gan stulbeņi! Liec, lai tūliņ aizgādā uz noliktavām. Piezvani ostas pārvaldei un paskaidro — kastes noņemtas tāpēc, ka apakšējā tilpnē atklāta sūce. Saprati?
— Sapratu, kungs.
— Ej.
Misiko izgaja un tūliņ bija atpakaļ.
— Misters Isambajs, kungs.
Fremls atstūma neizdzerto kafiju un nolika uz galda smagās, spalvainās rokas.
— Lai ienāk, un nevienu nelaid iekšā! Aizver balkona durvis!
Misiko izpildīja rīkojumu un izslīdēja no istabas. Kabineta durvis plaši atvērās, ielaiz- damas neliela auguma druknu cilvēku baltās čičunčā biksēs, spilgtā pār biksēm izlaistā zīda kreklā, melnās brillēs un melnā feskā. Viesis kliboja, balstīdamies uz resna, ar kaulu inkrustēta spieķa. Vērīgi apskatījis kabinetu, viņš piegāja pie galda, klusēdams palocījās un, negaidīdams aicinājumu, atlaidās dziļajā krēslā. Tad noņēma melnās brilles un sāka slaucīt tās ar mutautiņu, laiku pa laikam pētoši paglūnēdams uz Fremlu. Komersants klusēja un ar riebumu skatījās uz viesi. Tas beidza slaucīt brilles, rūpīgi salocīja mutautiņu, iebāza kabatā, atspieda galvu pret masīvo spieķa rokturi un, acis nemirkšķinādams, urbās Fremlā. Viesa melnīgsnējā, spīdīgā seja bija sastingusi, dzeltenīgie acu baltumi paslēpušies kaut kur zem biezajām, melnajām uzacīm. Klusuma brīdis bija diezgan ilgs. Beidzot Fremls neizturēja.
— Nu? — viņš jautāja, bungodams ar pirkstiem pa galda pulēto virsmu.
— Jautājiet, — kā atbalss atsaucās viesis.
— Ar ko esi atnācis?
Viesa tuklā seja noraustījās. Viņš aplaizīja biezās lūpas un salti sacīja:
— Ciest nevaru, ka mani uzrunā ar «tu». Es jums reiz to jau teicu.
Fremls nemierīgi sagrozījās krēslā. Ieslēdza uz galda stāvošo ventilatoru. Pavērsa gaisa strūklu sev sejā. Tad teica:
— Ieradums … Sāku zaudēt labās manieres. Atvaino, princi… Tas ir, atvainojiet…
— Tā jau ir labāk, — atzina viesis. — Bet princi vajadzētu aizmirst. .. Tātad ar ko mēs sāksim?
— Ar to, ka nevajadzēja te tagad rādīties, — negaidot aizsvilās Fremls. — Tikties personiski nebija nepieciešamības. Drīzāk otrādi. .. Nav īstais laiks. Ja šefs dabūs zināt …
— Viņš jau zina.
— Ko? … — Fremla balss aizlūza. Uz sejas izspiedās sviedru lāses.
— Šefs zina, — atkārtoja viesis. — Un visas monētas jau ir pie viņa … Visas, izņemot vienu. Bet varbūt izņemot divas?
— Kad tu viņu… redzēji? Tas ir, jūs… redzējāt…
— Vakar.
— Bet kur un kā?
Isambajs pasmējās.
— Tas nekrīt svarā … Viņš pats uzmeklēja mani. Droši vien viņš jums vairs neuzticas, Freml…
— Bet es neticu … — sāka Fremls, smagi elpodams.
Ironiski skatīdamies uz komersantu, Isambajs uzlika uz galda malas kreiso roku, kas bija nosēta ar gredzeniem. Fremls piepeši pamira; rotas viesa pirkstos bija viņu it kā paralizējušas, un viņam trūka spēka novērst skatienu no tām. Iespiedis spieķi starp ceļiem, Isambajs ar labās rokas diviem pirkstiem nesteidzīgi pacēla lielu, melnu akmeni vienā no gredzeniem. Akmenim otrā pusē pazibēja zelta hieroglifs. Ieraugot hieroglifu, Fremls piesarka, viņam aizrāvās, elpa; viņš gribēja piecelties, bet tūliņ pat bezspēcīgi atslīga atpakaļ krēslā. Komersanta apakšžoklis bija atkāries, acis kļuvušas apaļas.
— Tas ir viss, — teica Isambajs, atlikdams akmeni vietā.
Fremls piespieda trīcošās rokas pie krūtīm un zemu nodūra galvu.
— Es paklausu, — viņš nočukstēja tikko dzirdami.
Isambajs pasmīnēja un izstiepa roku, lai pavērstu ventilatora atspirdzinošo strūklu pret sevi.
— Tā būs labāk, — viņš nodudināja, atzveldamies krēslā.
Pamanījis, ka Fremls vēl aizvien raugās viņā ar neslēptām šausmām, Isambajs atkal pasmīnēja un piebilda:
— Nebaidieties, kolēģi, šefs nav izteicis jums liktenīgo frāzi…
Ar mokām atvilcis elpu, Fremls sāka slaucīt ar sviedriem noplūdušo seju.
— Vēl nav izteicis, — turpināja Isambajs. — Varbūt vispār neizteiks … Bet jums būs uz laiku jānozūd. Jums ir jāsaslimst un jāaizbrauc… Brauciet uz Cīli. Tur netālu no Valdivijas ir laba sanatorija. Šefs piešķir jums atvaļinājumu uz pusgadu. Pilnvaru vadīt firmas lietas atstāsiet kādam … Kam visvairāk uzticaties un simpatizējat. Piemēram, man …
Isambajs it kā nejauši uzsita ar pirkstu pa melno gredzena akmeni.
— Paklausu, — nomurmināja Fremls.
— Jūs, protams, interesē, kāpēc manās rokās ir melnais akmens un kāpēc jūs, šefa uzticamības persona, tiekat atcelts, — atsāka Isambajs, paņemdams cigāru no greznas lādītes, kas stāvēja uz galda.
Fremls neatbildēja.
— Interesē vai nē?
— Kā jūs … vēlaties.
— Jūs sākat man patikt, Freml, — turpināja Isambajs, smēķēdams cigāru. — Es vēlos šo to jums paskaidrot. Iemeslu ir trīs: pirmais — jūsu sūtnis Sebu divreiz kļūdījās … To padomju zinātnieku nevajadzēja aiztikt. Jūsu kretīns pat nepārliecinājās, kas ieradies uz simpoziju. Sis cilvēks mums bija vienaldzīgs… Nu, bet, ja reiz «mašīna bija sākusi darboties», tad vajadzēja nodarīt līdz galam. Līdz saprātīgam galam … To cilvēku aizveda uz Maskavu un, šķiet, ir pat izārstējuši. Vēl vairāk — jūsu cilvēki nepaguva apmainīt astoņkājus. Astoņkājis arī ir Maskavā. Ja kāds tiks klāt, var iziet slikti. Jums jo sevišķi… Vai zināt, kāpēc Toti neizdevās satikt jūsu sūtni, kas atbild par operāciju Sebu? Jūs sagādājāt šefam liekas rūpes. Viņš bija spiests tērēt savu dārgo laiku tādiem sīkumiem … Vārdu sakot, šefs kādam ieminējās, ka nav apmierināts… ar jūsu sūtni. Pagaidām ar viņu vienīgo . ..
Fremls smagi elpoja un tikko spēja slaucīt pār seju ritošos sviedrus.
— Tas ir pirmais iemesls, Freml. Otrs — jūsu izklaidība ar tām zelta monētām. Bet varbūt ne tikai izklaidība. Dažiem ir aizdomas, ka jūs esat apvedis ap stūri šefu. Bet tas ir briesmīgi, Freml. Apvest ap stūri pašu šefu! Tika nolemts atstāt desmit zelta rūpijas, vai nav tiesa?
— Tieši tik daudz arī palika, zvēru jums,— iesaucās komersants. — Visas pārējās, kas tika izņemtas no .. .
— Bez liekiem vārdiem, Freml.
— Viss pārējais manis paša acu priekšā pārkausēts. Var pārbaudīt, nosverot iegūtos stieņus.
— Stieņu svars neko neliecina. Tās bija veca kaluma monētas, to svars varēja nedaudz atšķirties. Bez tam dažas varēja drusku pašķīst, divsimt gadu atrodoties sālsūdenī. Tātad ir aizdomas, ka nepārkausētas palikušas nevis desmit, bet vienpadsmit monētas. Bet mēs, — Isambajs uzsvēra vārdu «mēs», — vēl joprojām nezinām, kur palikusi vienpadsmitā.
— Desmit… Tikai desmit… Es pats atlasīju labākās. Sešas paņēma šefs. Četras palika pie manis. Trīs es nodevu Bruno Lote- ram.
— Tās trīs arī ir pie šefa. Viena ar caurumu no lodes, kas aizraidījusi Loteru pie viņa slavenajiem senčiem.
— Tas nevar būt… Tātad Loters nebija neko izdarījis ar monētām?
— Nepaguva.
— Bet kāpēc?
— Jums tas nav jāzina. Taču seši plus trīs ir deviņi, Freml …
— Desmitā ir pie manis. Tā tika nozagta, bet… mēs tūdaļ pat dabūjām to atpakaļ. Toti to labi nostrādāja.
— Zinu… Bet vai cilvēks, kas nozaga desmito monētu, nevarēja nozagt arī vienpadsmito?
— Vienpadsmitās nebija.
— Lūdziet allahu, Freml, lai viss būtu tieši tā …
— Allahs ir liels!
— Patiesi liels, bet nekad nespēj paredzēt, kāda būs cilvēka muļķība … Tieši tā iznāca ar Bruno Loteru.
— Viņu izvēlējās pats šefs.
— Bet nogādāt pie malas nospriedāt jūs?
— Citas izejas nebija. Viņš bija gatavs nostāties uz nodevības ceļa. Ir pierādījumi… Es baidījos, ka jau Kasablankā, sliktākā gadījumā Dakārā, viņš dosies rokā starptautiskajai policijai.
— Ar viņu sen jau nav kārtībā … Un šefs ne vienmēr uzticējās viņam. Gaidīja tikai, kāds iznākums būs viņa darbam ar delfīniem. Bet Bruno vilka garumā … Droši vien šefs bija izraudzījies viņu misijai ar monētām, lai pēc tam nogādātu pie malas… Un ne gailis pakaļ nedzied. Bet pat šefs nebija rēķinājies ar tik sensacionālām beigām. Un tik pārsteidzīgām …
— Es atkārtoju — citas izejas nebija. Vēl dažas minūtes, un varēja būt par vēlu.
— Nieki, Freml. Jūs sajaucāt šefam visas kārtis. Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs vienīgais bijāt atbildīgs par visu operāciju? Ja Loters būtu riskējis un gājis uz policiju, viņš šķirtos no dzīves, nepaguvis atplest muti. Un bez trokšņa vai gandrīz bez trokšņa. Un, galvenais, bez sekām. Bet jūsu «efektīgais triks»! Viss jūsu pasākums būtu beidzies ar izgāšanos, ja Kasablankā nebūtu gadījušies mani ļaudis. Jūsu čūska Mi spēja tikai likvidēt Bruno. Bet monētas? Ar monētām vajadzēja nodarboties maniem zēniem.
— Es nezināju, ka šīs nolādētās rūpijas vēl ir pie Lotera. Es nekad nebūtu …
— Netaisnojieties, Freml. Labākā gadījumā jūs esat izdarījis muļķības, sliktākā — mēģinājis pastrādāt noziegumu. Laime vēl, ka es biju nomodā . ..
— Ak tā, — Fremls teica, sažņaugdams dūres, — es sūtīju Mi izsekot Loteru, bet kāds no jūsējiem izsekojis viņu.
— Viņus abus! Mūsu darbā nedrīkst snauduļot. Un šodien es lepni varu paziņot: man un maniem zēniem ir veicies labāk nekā jums, Freml, nekā jums pašam … Bet lai nu paliek! Lūk, tādēļ man šodien pirkstā ir gredzens ar melno akmeni. Šefs apbalvo uzticīgos un laimīgos! Bet jūs gaida brauciens uz Valdiviju.
Tātad manas «atvaļināšanas» trešais iemesls ir Lotera lieta? — sakodis zobus, jautāja Fremls.
— Ticiet man, jūs vēl esat izkūlies cauri lēti, kolēģi … Gan jūs, gan tā mazā čūska, kura sacēla troksni Kasablankā. Vienkārši nepazīstu šefu! Lai nu ko, bet viņu nekādā ziņā nebija vērts žēlot… Jā, kur viņa ir patlaban? Aizslīdēja tik veikli, ka pat mēs pazaudējām viņas pēdas.
— Vai jums neliekas, mister … Isambaj, ka jūs pašreiz mazliet pārkāpjat savas pilnvaras? — klusi jautāja Fremls, neskatīdamies uz sarunu biedru.
— Iespējams, — nopūzdamies piekrita Isambajs, — lai allahs man piedod. Loters šefam tomēr bija trakoti nepieciešams. Vēl kaut vai dažus mēnešus. Šefs ļoti cerēja uz viņa delfīniem. Lotera misija Amerikā nozīmēja ne tikai Mataramas rūpijas. Viņam vajadzēja izdibināt par amerikāņu darbiem ar delfīniem. Tagad nav neviena, kas turpinātu Lotera eksperimentus. Un mums var aizsteigties priekšā. Krievi un amerikāņi arī pēta delfīnu valodu. Cenšas nodibināt ar tiem kontaktu. Tā ir liela spēle, Freml. Spēle par sabiedrotajiem okeānā. Šefs teica, ka nebūšot viegli sameklēt kādu Lotera vietā … Saprotiet, Lotera noslepkavošanu, ja grib, var iztulkot kā nodevību. Jūsu nodevību, Freml… Bet šefs padomāja un atbrīvoja jūs no briesmīgajām aizdomām. Viņš apvaino jūs tikai muļķībā, galīgā muļķībā, kolēģi. Acīmredzot jūs paglābusi sensenā draudzība ar Loteru un gatavība upurēt visu — pat draudzību. Ja nemaldos, Bruno ir jūsu vecs draugs? Jūs dienējāt kopā pēdējā karā. Šķiet, sabiedrotie jums abiem Nirnbergā piesprieda nāves sodu? Starp citu, aizmuguriski … Nu, nu, nevandīsim augšā vecas atmiņas. Tā ka sakiet paldies šefam, Freml. Varat teikt paldies arī man … Ja futrālis ar Mataramas rūpijām būtu nonācis policijas nagos, jums klātos plāni. Šefs bija sācis piešķirt pārāk lielu nozīmi šīm nolādētajām monētām. Bet vēl kaut kas cits bija licis Interpolam [11] ļoti cītīgi nodarboties ar Lotera lietu. Viņi kaut ko ir uzostījuši, bet ko? Šķiet, pat šefs to vēl nezina.
— Vai tiešām es tiku krāpts? Loteram sekoja ne vien Mi. No Lisabonas man ziņoja …
— Jā, Freml, jūs vairs neprotat izvēlēties cilvēkus. Jūsu ļaudis jūs pievīla trīs reizes — Sebu, Lisabonā un Kasablankā. Jūsu uzticamie ļaudis, Freml .. . Un te, Singapūrā, arī. Puisis, kas nozaga zelta monētu … vienu monētu, kā jūs apgalvojat, taču arī sen jau strādāja pie jums.
Fremls nokāra galvu un klusēja.
— Es sapratu, — beidzot viņš teica. — Šovakar braukšu projām… Te būs seifu un slēptuves atslēgas.
Viņš nosvieda uz galda atslēgu saišķi.
— Paldies, Freml. — Isambajs paķēra atslēgas. — Neaizmirstiet vēl pilnvaru … Mani te gan pazīst, bet drošs paliek drošs.
— Labi… Bet tagad es gribētu pabūt viens . ;.
— Jūs esat brīvs, Freml. Varat iet. Tikai pirms aizbraukšanas jums būs jānokārto vēl kāda neliela lietiņa .. . Tas ir šefa lūgums, Freml. Pat vairāk kā lūgums. Ceru, ka jūs to nenoraidīsiet?
— Ko vēl jūs no manis gribat? — nočukstēja Fremls, sažņaugdams zem galda dūres.
— Ne es, bet gan šefs … Saprotiet, runa būs par Mi. Šefam kaut kā kļuvis zināms, ka meitene it kā atgriezusies Singapūrā. Ja tā, tad no viņas un droši vien arī no jūsu puses, Freml, tā ir liela muļķība. Viņai var sekot. Nav izslēgts, ka viņa atvedusi sev līdz «asti»… Man stāstīja, ka šajās dienās Singapūrā parādījies kads Gaspars Moluano. Vai jūs viņu nepazīstat? Tas ir starptautiskās policijas inspektors no Kasablankas. Viņš personiski izmeklējis Bruno slepkavības lietu. Šķiet, viņš nav nekāds dumjais. Starp citu, es negribu neko apgalvot, Freml… Moluano kungs ieradies civilā. Iespējams, ka viņš ceļo sava prieka pēc un tikai aiz laimīgas sagadīšanās Singapūras lidostā ticies ar ģenerāli Kolliju. Sis vārds jums, protams, ir pazīstams. Jūs viņu pazināt kā majoru un pulkvedi, bet pirms divām nedēļām viņš kļuvis par ģenerāli. Ar armijas cilvēkiem un policistiem tā gadās, Freml… Jūs arī sen jau būtu ģenerālis, ja jūsu Hitleram savā laikā būtu izdevies karā uzvarēt. Tātad šefs lūdza pateikt, lai jūs, vākdamies projām no Singapūras, neaizmirstu paķert līdzi Mi. Diemžēl man nav tas gods pazīt viņu personiski. Jums viņa jāsameklē un jāved sev līdzi uz Valdiviju. Bet lai allahs stāv jums klāt, ja notiks tas pats, kas ar Loteru.
Fremla sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smīnam. Taču viņš tūliņ savaldījās.
— Sapratu, — viņš teica, smagi pieceldamies no krēsla. — Vai jūs nepalīdzēsiet man sameklēt Mi?
Isambaja dzeltenie acuāboli pazuda zem pašām uzacīm. Viņš noplātīja rokas, it kā teiktu: «Nu, ziniet, kas par daudz, tas par daudz.»
— Labi, — sacīja Fremls. — Es iešu …
— Laimīgu ceļu! — atsaucās Isambajs, nekustēdamies no vietas. — Varbūt es ieradīšos pavadīt jūs.
Fremls iznāca no kabineta grīļodamies, sa- dudzis un bāls. Misiko paskatījās uz bosu un sastinga mēmā jautājumā.
— Es, liekas, esmu slims, meitenīt, — nočukstēja Fremls. — Izsauc mašīnu. Tu brauksi man līdzi…
Misiko klusēdama ar acīm norādīja uz kabineta durvīm.
— Viņš paliks te, — nomurmināja caur zo-
biein Fremls. — Es atstāju viņu savā vietā … Kādu laiku viņš vadīs firmu.
Misiko piespieda mašīnas izsaukšanas pogu, tad strauji piecēlās, ielēja glāzē ūdeni, iesvieda tajā tableti un pasniedza glāzi Frem- lam.
— Pateicos, — izdvesa bijušais komersants, skandinādams ar zobiem stiklu.
Misiko pasniedza viņam platmali un palīdzēja uzvilkt balto žaketi.
— Vai es nākšu atpakaļ uz šejieni? — viņa jautāja, kad Fremls paņēma viņu zem rokas.
— Nē … Gribu, lai tu brauc man līdzi…
Misiko uzmanīgi atbrīvojās no Fremla rokas, atgriezās pie sava galda, izņēma no atvilktnes mazu, baltu brauniņu un somiņu. Brauniņu ielika somiņā, sakārtoja frizūru un paņēma no pakaramā lietusmēteli.
— Iesim, — teica Fremls, atkal paņemdams viņu zem rokas.
Abi lēnām nogāja pa platajām marmora kāpnēm. Hallē ķīniešu šveicars atvēra viņiem spoguļdurvis.
— Pasaki Toti, — Fremls sacīja šveicaram, — lai atbrauc vakarā pie manis uz mājām. Un lai gaida mani…
Šveicars klusēdams palocījās.
Iziedams uz saules pielietā bulvāra, Fremls atskatījās. Godbijīgi izstiepies, šveicars stāvēja pie melnas plāksnītes ar uzrakstu «Akciju sabiedrība Tungs, Fremls un Ko — Starptautiskie pārvadājumi». Fremls pameta
acis uz trešā stāva logiem. Aizkars vienā no kabineta logiem sakustējās. Protams, Isambajs nebija spējis atturēties no baudījuma palūkoties, kā viņš aizbrauc.
«Divdesmit gadu,» Fremlam ienāca prātā, kad viņš aiz Misiko kāpa mašīnā. «Vai tiešām gals? Lai nu kā, manā rīcībā līdz vakaram ir vesela diena.»
— Uz kurieni lai brauc? — nepagriezies noprasīja šoferis.
— Uz kurieni gribi…
Mašīna līgani sakustējās un, pamazām uzņemdama ātrumu, drāzās uz priekšu.
Fremls aizvilka ciet zīda aizkariņus. Apskāva Misiko.
— Zvanīja no ostas pārvaldes, — sacīja meitene, cenzdamās atvirzīties nost. — Viņi negrib laist laukā «Ankri». Pieprasa apskati …
— E, — Fremls atmeta ar roku, — lai tagad melnādainais lauza galvu …
Viņš atkal apskāva Misiko. Šoreiz viņa nevirzījās tālāk…
Kad Fremla krēmkrāsas limuzīns bija nozudis aiz stūra, Isambajs nolaida storu. Klibodams pagājās pa kabinetu. Tad atvēra seifu un ilgi vandījās pa papīriem. Mazā nodalījumā augšā atrada senu zelta rūpiju. Vairākas reizes pamētāja to uz plaukstas, nosvieda atpakaļ vietā un aizslēdza seifu.
«Ar tām senajām Mataramas rūpijām šefs tomēr pastrādājis dieva darbus,» viņš nodomāja, sēzdamies pie galda. Pārkausēt tās vi
sas uzreiz, un cauri… Lai gan, protams, katra tāda monētiņa tagad maksā simt tūkstoš dolāru, tātad atstātā desmitnieka cena ir miljons. Bet vai vienpadsmitā ir vai nav bijusi? To noskaidrot šefs bija uzdevis viņam, Isambajam. Un devis pusgadu laika. Arī Fremlam noteicis pusgadu … Varbūt no izmeklēšanas rezultātiem ir atkarīgs vācieša liktenis? Visvienkāršāk būtu nolikvidēt viņu tūlīt. Bet šefs pagaidām negrib …
Kādēļ šefs tā uztraucās par šīm monētām? Sākumā gribēja daļu pārdot, tad kategoriski aizliedza, pavēlēja visas monētas atdot viņam personiski. Ar monētām kaut kas nav kārtībā … Pat viņam, kam tagad pieder gredzens ar melno akmeni, šefs nebilda neko. Isambajs jutās mazliet aizskarts. Kā nekā gredzens ar melno akmeni viņu «brālībā» ir augstākās varas zīme. Šādu gredzenu ir tikai trīs: viens šefam, otrs viņam — Isambajs paraudzījās uz savu kreiso roku, — trešais vēl kādam … Bet var būt, ka ari trešais ir šefam … Varbūt trešā «brālības ģenerāļa» tagad nav. Fremlam tāda gredzena nav un, izrādās, nekad nav bijis. Bet viņš, Isambajs, uzskatīja Fremlu par vienu no «ģenerāļiem». Tagad Isambajs ir tuvāk šefam, nekā bija Fremls. Šefs jau ir vecs … Isambajs … Muļķīgs vārds… Bet gredzena dēļ vajadzēs to saglabāt. Šefs pasniedza gredzenu tieši Isambajam, nevis princim … Prinča vairs nav. Viņš ir pagalam… Pagalam uz visiem laikiem. Viņa vietu ir ieņēmis Isambajs. Isam-
baju izgudroja šefs, lai allahs viņam mūžam labvēlīgs … Velti šefs uztraucas. Veiksme pavada viņu vairāk nekā divdesmit gadu. Bet tagad, kad viņi ir tik stipri… Pienāks laiks, un viņi radīs varenāko no varenākajām lielvalstīm uz Zemes… Uz Zemes…
Isambajs pazvanīja, taču neviens nenāca.
Nu, protams, tas plikpaurainais pērtiķis pie- vācis Sekretāri. Zēl. Japāniete bija ļoti jauka. Bet galu galā vācietim jāatstāj vismaz kaut kas … Lai būtu mierinājums … Lai gan viņam ir vēl tā Mi… Stāsta, ka esot velnišķi skaista. Labāka par japānieti? Zēl, ka šefs nepiekrita viņam, Isambajam, un neatjāva lietu ar to Kasablankas daiļavu nokārtot līdz galam. Te varētu … Isambajs izvalbīja acis un aplaizījās. Bet tagad viņš, Isambajs, ir oficiāla persona. «Brālības» pilnvarotais ministrs plašajā pasaulē … Viņa oficiālajai reputācijai jābūt nevainojamai. Viņš ir «brālības» otrās smadzenes. Augstāk stāv tikai šefs … Lai gan varbūt ir vēl kāds trešais, līdzīgs viņam.
Iezvanījās telefons. Isambajs jau stiepa roku, bet apdomājis parāva atpakaļ. Tiesa, viņš jau ir «pieņēmis lietas», tomēr … Telefons turpināja zvanīt klusi un uzmācīgi.
Beidzot Isambajs saņēmās.
— Jā, — viņš sacīja, nocēlis klausuli. — Nē, viņa nav un nebūs … Ne šodien, ne rīt, ne pēc nedēļas … Viņš ir saslimis'… Es esmu viņa vietā… Jā, jaunais ģenerāldirektors … Klausos … Ak, no ostas pārvaldes … «Ankri»? … Pasakiet, ka pēc stundas es pats būšu uz kuģa … Man ir tas gods!
— Strutu muca! — nošņāca Isambajs, nomezdams klausuli. — Neteica ne vārda pirms aiziešanas. Ko lai dara? … Vajadzēja nu sagadīties, ka «Ankri» izbrauc tieši šodien. Ir tikai divi līdzekļi…
Isambajs paķēra kāda iekšējā telefona klausuli.
— Jūras pārvadājumu inspektors? Runā ģenerāldirektors. Atsūtiet man kādu no saviem ierēdņiem sekretāra vietā. Jā, nekavējoties. Bet pēc piecām minūtēm ierodieties pats ar ziņojumu … Nē, ne Fremla kungs, bet tas nav svarīgi… Es teicu — ģenerāldirektors … Un vēl — atrodiet Toti, lai atnāk tūliņ pie manis. Viss.
Pēc brīža pie kabineta durvīm klusi pieklauvēja. Uz sliekšņa parādījās garš malajietis ar vāju, brūnu seju un noskūtu galvu. Viņam mugurā bija balts eiropiešu uzvalks un basajās kājās pītas sandales. Ieraudzījis kabinetā Isambaju, malajietis nelikās nemaz izbrīnījies. Viņš apstājās pie durvīm, sakrustoja rokas uz krūtīm un, gaidīdams rīkojumu, zemu nolieca galvu.
— Vai tu pazīsti mani, Toti? — jautāja Isambajs.
— Jā, princi.
— Nekad nesauc mani par princi. Prinča vairs nav.
— Bet…
Isambajs piecelās un piegaja klat Toti.
— Vai tu pazīsti šo zīmi? — viņš vaicāja, rādīdams gredzenu ar melno akmeni.
Toti, neko neatbildējis, nokrita uz ceļiem un ar pieri skāra grīdu.
— Celies augšā! — pavēlēja Isambajs. — Un klausies. Tu sameklēsi savu kungu un sekosi viņam, paliekot neredzams un neatejot ne soli, kamēr viņš nebūs iekāpis lidmašīnā … Rīt izstāstīsi man visu. Ja viņam draudēs briesmas, tu palīdzēsi…
— Viņš lika man vakarā aiziet pie viņa,— teica Toti.
— Aiziesi un darīsi to, ko viņš liks… bet…
— Es visu sapratu, — sacīja Toti.
— Ej. Lai allahs tev palīdz.
Toti palocījās un izgāja.
Jau bija tumšs, kad Fremla krēmkrāsas limuzīns apstājās pie viņa villas. Mašīna palika pie durvīm, Misiko, Fremls un šoferis iegāja iekšā. Pēc dažām minūtēm šoferis atgriezās ar čemodāniem un sāka likt tos bagāžniekā. Kamēr viņš rosījās gar atvērto bagāžnieku, garš, tumšs stāvs nedzirdami ieslīdēja dārzā un uzkāpa neapgaismotajā verandā. Paslēpies gaišā durvju taisnstūra tuvumā, cilvēks gaidīja. Šoferis pagāja garām un atkal atgriezās, nesdams čemodānus. Gaišajā durvju taisnstūri parādījās Misiko, saģērbusies ceļam — pelēkā kostīmā, tumšā cepurītē ar plīvuru un mazās, melnās augstpapēžu kurpītēs. Viņa apstājās, it kā gaidītu kādu. Cilvēks sakustējās. Misiko pamanīja viņu un deva zīmi panākt tuvāk. Viņš noraidoši papurināja galvu. Tad Misiko pati piegāja pie viņa un, paņēmusi pie rokas, aizveda verandas tālākajā stūrī. Tur viņš zemu noliecās meitenes priekšā.
— Piecelies, Toti, — nočukstēja Misiko.
— Piecelies un klausies… Rīt tu brauksi aiz mums un būsi tuvu … Se, ņem šo medaljonu un nēsā kā amuletu … Tajā ir tranzistors … Kad ievajadzēsies, es izsaukšu tevi …
— Princim ir gredzens ar melno akmeni, kundze, — tikko dzirdami pavēstīja Toti.
— Viņš pavēlēja man …
— Zinu, — viņa pārtrauca. — Rīt no rīta aiziesi pie viņa un visu izstāstīsi. Visu, ko vajag… Tad pateiksi, ka tev jābrauc prom.
— Bet viņš var …
— Ja iedomājas stāties ceļā, pačuksti vienu pašu vārdu — «Tung» …
— Klausos, kundze.
— Vai ir kaut kas jauns?
— Jā … Tas no Kasablankas ir ļoti bīstams. Var atrast pēdas … Un «Ankri» policija tur aizdomās.
— Ko darīja princis?
— Piekrita, ka jāaizkavē «Ankri» iziešana jūrā. Rīt pārbaudīs kravu. Es domāju, ka šonakt ostā būs sprādziens un liels ugunsgrēks v ..
— Lai notiek tā … Un vēl, Toti: vajag atkal sajaukt viņiem pēdas. Izdomā kaut ko… Lai pēdējie pavedieni pārtrūkst te, Singapūrā.
Toti izslējās un paspēra soli atpakaļ. Tumsā nozibsnīja viņa acu baltumi.
— Jā, kundze. Es to izdarīšu šonakt pat. Amerikāņu suņi pazaudēs pēdas uz visiem laikiem.
— Bet Toti izdarīs to bez jaunām asinīm? — Misiko balss skanēja pieglaimīgi un maigi. — Jaunas asinis — jaunas pēdas…
— Vai tā ir pavēle, kundze? …
Misiko brīdi šaubījās.
— Nē… Tu rīkosies tā, kā būs nepieciešams. Bet visiem pavedieniem ir jāpārtrūkst šajā salā. Ej.
— Bet viņš? — Toti pameta ar galvu uz apgaismotā durvju taisnstūra pusi. — Viņš pavēlēja gaidīt…
— Ej!
Toti palocījas līdz zemei, bez trokšņa pārlēca pār margām un nozuda tumsā.
Misiko tikko dzirdami nopūtās un iegāja atpakaļ mājā.
— Vai Toti nav bijis? — jautāja Fremls, nemierīgi lūkodamies apkārt.
— Nē…
— Var but, ka ta arī ir labak …
Viņš aizslēdza ārdurvis un izgāja dārzā.
— Sāk līt, — viņš nomurmināja, iedams nopakaļ Misiko uz mašīnu.
— Bet lidmašīna izlidos noteikti, — sacīja Misiko.
Aiz darza žoga iedegās spoža gaisma. Šoferis bija ieslēdzis limuzīna spuldzes.
Kad Romas—Sidnejas reaktīvā lidmašīna pacēlās gaisā no Singapūras lidostas un uzņēma kursu uz Džakartu, aiz muguras pilsētas uguņu jūrā kaut kas uzliesmoja. Pēc dažām sekundēm milzīgā lidmašīna nodrebēja kā neredzamam šķērslim virsū uzgrū- dusies.
— Sākas negaiss, — norūca Fremls, atlaizdamies ērtāk krēslā.
Misiko neko neteica. Viņa nolika galviņu savam ceļa biedram uz pleca un aizvēra acis.
Lidmašīna cēlās aizvien augstāk un augstāk.