— Aplis ir noslēdzies, — nopūzdamies sacīja ģenerālis Kollijs. — Tu labi sāki operāciju, Gaspar, bet labi neaprēķināji… Vajadzēja ņemt viņu ciet kaut kur pa ceļam. Pirms atlidošanas uz Singapūru.
— Kas to varēja domāt, — Moluano noteica, atmezdamies krēslā. — Es gaidīju svarīgāku pavedienu.
— Tagad, liekas, ir pārtrūcis pēdējais … Jā gan …
Kollijs un Moluano sēdēja Singapūras policijas galvenā inspektora kabinetā.
Inspektors bija nodevis savu kabinetu pilnīgi godājamo viesu rīcībā, bet pats aizbraucis uz ostu, kur naktī uz viena no kuģiem bija notikusi spēcīga eksplozija un visas pilsētas ugunsdzēsēju komandas vēl joprojām nespēja tikt galā ar trakojošo ugunsgrēku.
— Vajadzēja notikt vēl tādai eksplozijai! — pukojās ģenerālis, ieklausīdamies sirēnu svilpienos un kaucienos.
— Man ir ziņas, ka viņa atlidojusi uz Sin- gapūru no Karači tieši pirms nedējas, — sacīja Moluano. — Un nozudusi. Es jau domāju, ka mēs esam pazaudējuši pēdas, tādēj pasteidzos atbraukt šurp pats. Es biju pārliecināts, ka viņa nav atstājusi pilsētu. Man bija taisnība … Vakar vēlu vakarā man paziņoja, ka viņa redzēta hoteļa «Dienvidu Krusts» bārā. Mani puiši aplenca hoteli, bet tad notika šis sprādziens … Tai jezgā viņu arī piebeidza. Hotelī «Dienvidu Krusts» izlidoja visas rūtis, nodzisa gaisma … Izcēlās panika. Tumsā viņai iedūra saindētu adatu. Nāve iestājās gandrīz momentāni. Kaut kāda reta augu inde. Ārsti vēl līdz šim brīdim netiek gudri, kas tas ir …
— Kāds kurare [12] paveids, — sprieda ģenerālis.
— Drīzāk kaut kas no Filipīnām. Dienā uzzināsim… Bet vai jums nešķiet, — Mo- luano turpināja pēc īsas pauzes, — ka starp slepkavību hotelī «Dienvidu Krusts» un sprādzienu ostā ir kaut kāds sakars?
Ģenerālis šaubīdamies pašūpoja galvu.
— Nedomāju vis … Starp citu, paklausīsimies, ko teiks šejienes «saimnieks». Viņam drīz jābūt atpakaļ.
— Neceriet uzzināt no viņa daudz … Viņš vai nu saņem no bandītiem «pensiju», vai arī nāvīgi baidās no viņiem. Vai ari viens un otrs kopā. Esmu pārliecināts, ka ne mazāk kā puse viņa aģentu ir saistīti ar noziedzniekiem. Kā citādi lai izskaidro to, kas notiek viņiem deguna galā … Cilvēkus nesodīti nogalina ne tikai uz ielas, bet ari pilsētas labākajos hoteļos, ostā uzlido gaisā transportkuģa bet desmit jūdzes no krasta nezināmi pirāti aplaupa un nogremdē okeāna kuģus ar visiem pasažieriem un komandu …
— Tev taisnība, — piekrita ģenerālis, — vietējā policija šajā situācijā netiek galā. Agri vai vēlu vajadzēs iejaukties vairāku valstu armijai un jūras flotei. Atgriezies es ziņošu un iesniegšu attiecīgus priekšlikumus … Lapseņu ligzdas ir jāatrod un jālikvidē, citādi jūras ceļi nebūs droši. Pārāk ilgi uz šejienes pirātiem ir skatījušies caur pirkstiem, un sērga ir sākusi pārņemt visu pilsētu. Varu tev pateikt, Gaspar: viens no iemesliem, kādēļ esmu še ieradies, ir mūsu okeanogrāfiskā kuģa «Meteors-3» liktenis … Pirms nedēļas tas bez pēdām pazuda Filipīnu arhipelāga austrumu piekrastē. Līdzšinējie meklējumi nav neko devuši. Šodien avīzēs būs ziņas.
— Pētniecības kuģim, liekas, nevajadzētu sevišķi interesēt bandītus?
— Tāpat kā okeanologam, ko noknieba Kasablankā …
— E, ģenerāl, tur spēlē iejaucās kaut kas cits. Bez tam viņš veda noslēpumainas zelta monētas, kuras tika meklētas …
— Un kuras tavi puiši nogulēja …
Moluano apmulsis noplātīja rokas.
— Tomēr, — turpināja ģenerālis, — ir vajadzīgi neapgāžami pierādījumi, ka šonakt hotelī «Dienvidu Krusts» nogalinātā daiļava pirms diviem mēnešiem nošāvusi Bruno Loteru.
— Pierādījumu ir divi, — čukstēja Moluano, pieliecies ģenerālim pie pašas auss. — Pirmais — viņai kaklā atrasts medaljons ar slēptuvīti. Tajā nekā nebija, bet… pēc formas tā tieši atbilst mikroraidītājam, ko mēs atradām Ditriha mākslīgajā žoklī. Uz operācijas galda Kasablankā mirušais sāka runāt… Otrā dienā, rūpīgi apskatot, viņa mākslīgajā žoklī atrada mikroraidītāju. Diemžēl kopš tās dienas aparāts klusē … Sākumā raidītājs acīmredzot atradies pie Milicas Lis- teres; starp citu, varu galvot, ka Listere nav viņas īstais uzvārds … Pēdējie vārdi, ko šis aparāts uztvēra jau pēc Lotera nāves, bija domāti tieši viņai. Atcerieties: «Aizliedzu tev kaut ko iesākt, Mi… Tūliņ ej atpakaļ…» Loters, braucot cauri Lisabonai, ticies ar kādu sievieti. Man izdevās uzzināt, ka starp viņiem notikusi vētraina izskaidrošanās, pēc kuras Loters braucis tieši uz lidostu. Droši vien šī sieviete arī bija Miliča Listere, kas šodien nogalināta. Tad viņa aizsteidzās Lo- teram priekšā. Viņa atlidoja uz Kasablanku pusstundu agrāk un jau gaidīja pie lidmašīnas trapa … Es domāju, Loters bija atņēmis viņai Lisabonā mikroraidītāju un, droši vien baidīdamies no kratīšanas un aresta, paslēpis pats savā mākslīgajā žoklī…
— Nav slikti izdomāts, — nomurmināja ģenerālis. — Bet kādēļ tu sāki čukstēt?
— Tādēļ, — čukstus turpināja Moluano, — ka mūsu viesmīlīgais saimnieks atstājis ieslēgtu magnetofonu. Lūk, tur, galda lampas kājā. Redzat? To magnetofonu es izslēdzu, bet neesmu drošs, ka kaut kur nav vēl kāds …
— Blēdis, — bez sevišķa sašutuma noteica ģenerālis. — Vai mums nevajadzētu pārvākties uz citu vietu?
— Man vēl kaut kas nokārtojams ar mūsu laipno saimnieku, un es gribēju lūgt jūs, lai jūs būtu klāt…
— Labi, — sacīja ģenerālis. — Čuksti tālāk…
— Tatad pirmais pierādījums — mikrorai- dītājs. Sākumā tas bija pie Listeres, tad pie Lotera un acīmredzot apklusa tūlīt pēc tam, kad Listere bija paziņojusi kādam par aparāta pazaudēšanu. Pēc izmēriem un darbības rādiusa tas ir pilnīgi unikāls aparāts. Starptautiskās policijas birojā, kur tas pašlaik atrodas, teica, ka nekad kaut ko tamlīdzīgu nav redzējuši. To taisījis talantīgs, pagaidām diemžēl nezināms konstruktors. Droši vien Japānā. Parīzes eksperti ir ļoti apmierināti, ka aparāts nonācis mūsu rokās. Tagad tas ir nepārtraukti ieslēgts, un vilnis, uz kura tas pastāvīgi noskaņots, agri vai vēlu sāks runāt. Viļņu diapazons tam diezgan šaurs… Man ir aizdomas, ka pagaidām tādu aparātu nav visai daudz un bandas barvedis tos izmanto sakariem ar sevišķi uzticamiem cilvēkiem. Loteram bija zināms sakars ar bandu, un viņš droši vien baidījās, ka viņu nenolaiž no kājas; dabūjis raidītāju, viņš cerēja uzzināt barveža nodomus… Listere varēja pati ieminēties, ka viņai ir tāds aparāts …
— Es zinu par šo aparātu, bet vēl ne gluži viss par to ir skaidrs … Tajā it kā nav sava enerģijas avota. Tāpēc es šaubos, vai tas kādreiz sāks runāt.
— Bet tas runāja …
Ģenerālis paraustīja plecus.
— Tu minēji divus pierādījumus, Moluano.
— Jā… Otrs pierādījums ir vel izsmeļošāks. Šāvēju Kasablankas lidostā redzējis mans aģents Ben-Buska. Viņš te ir starp tiem, kas mani pavada … Ben-Buska redzējis nogalināto… Viņš apgalvo, ka tieši viņa nošāvusi Loteru.
— Bet vai tu esi pārliecināts, ka viņš nekļūdās? Ir pagājuši divi mēneši … Bet uzvārdu noskaidrot izdevās tikai šodien.
— Bet vārds… Viņu sauc Miliča. Pa radio uzrunāja Mi…
— Viss var būt, — sacīja ģenerālis. — Bet, iekams tu neesi pilnīgi precīzi noskaidrojis, kas ir Miliča Listere un ko viņa darījusi pēdējos divos mēnešos, nav ko runāt par izsmeļošiem pierādījumiem.
— Vajadzēja ņemt viņu ciet ātrāk, — nomurmināja Moluano, — daudz ātrāk. Mana kļūda, ģenerāl… Es uzskatīju šo sievieti par tik ievērojamu personu bandā, ka nepieļāvu tādu iznākumu …
— Vai ir izdevies noskaidrot, kas vada bandu?
— Pagaidām ne. Parīzē daži domā, ka tagad visu vada sieviete… Bet kas viņa ir un kā viņu sauc, nav zināms …
— Un tu droši vien iedomājies, ka tā ir Miliča …
Moluano noliedzoši papurināja galvu.
— Ne mirkli neesmu tā domājis, skolotāj … Man ir aizdomas par kaut ko citu: balss, ko ārsts Kasablankā uzskatīja par nelaiķa balsi, bijusi viņu «augstākā vadoņa» balss. Pats «vadonis» uzrunājis Listeri pa radio, vēl nezinādams, ka uztvērējs vairs nav pie viņas …
— Savādi, ka runājuši bez šifra.
— Sis mikroraidītājs darbojas ļoti īsajos milimetra diapazona viļņos, un pārtvert praktiski ir neiespējami. Tikpat kā nav tādu pārraidošu un uztverošu staciju.
— Grūti būs atšķetināt to mudžekli, — norūca ģenerālis, smēķēdams cigāru. — Ja tā nebūtu Dienvidaustrumāzija …
— Lai es neesmu Gaspars Moluano, ja pēc diviem mēnešiem es nepaziņoju uz Parīzi, kur atrodas viņu bāzes .. .
— Ja viņi nenogādās tevi pie malas ātrāk… Kā tu varēji šodien pārliecināties, te rīkojas citādi nekā pie mums un Eiropā. Pietiek ar nieka adatas dūrienu …
— Risks! Varbūt maķenīt lielāks nekā jebkurā citā pasākumā … Bet tagad spēles likme ir liela — starptautiskās kriminālpolicijas prestižs …
— E, — Kollijs atmeta ar roku, — šobrīd tas maz ko nozīmē… Šejienes inspektors arī ir no Interpola … Nē, es uzskatu, ka laiks iejaukties armijai. Bez tās līdzdalības uz panākumiem nav ko cerēt…
— Redzēsim, — atteica Moluano.
Kabineta durvis atvērās. Ienāca Singapūras policijas galvenais inspektors — sārts resnītis ar starojošu, apaļu seju.
— Okei, viss kārtībā! — viņš pavēstīja. — Ugunsgrēku nodzēsa. Bet te ir atbilde uz jūsu pieprasījumu, kolēģi. — Viņš pasniedza Moluano telegrammu. — Nogalinātās dokumenti nav viltoti. Viņa dzimusi Filipīnās, Manilā, kā jau pasē norādīts. Manilā viņai ir radi. Te būs apstiprinājums. Es domāju, jāpaziņo viņas radiem.
— Vēlāk, — iejaucās ģenerālis. — Kas ar ugunsgrēku? Kādēļ notikusi eksplozija?
— Tīrā nolaidība. Sprāgusi degvielas tvertne. Te tā gadās.
— Kurš kuģis?
— «Ankri» … Transportkuģis, kas pieder vienai no lielākajām akciju sabiedrībām ar- hipelāgā — «Tungam uii Fremlam». Absolūti droši komersanti… Starp citu, viņi pilnīgi atlīdzinās zaudējumus no apdrošināšanas summām. Viņiem vēl ir laimējies: vakar noņemta daļa kravas — simt piecdesmit kastes ar tēju …
— Un, spriežot pēc kuģa iegrimes, iekrauts kaut kas cits, — nevērīgi piezīmēja Moluano, — daudz smagāks …
— Jūs tā domājat? — no sirds brīnījās resnais inspektors.
— Esmu par to pārliecināts, — ļoti nopietni apstiprināja Moluano. — Pārliecināts par to tāpat kā par nepieciešamību tūliņ arestēt jūs. Te būs aresta orderis ar visiem parakstiem un zīmogiem … Ieroci un atslēgas uz galda … Tā …
— Bet es… — sāka pārsteigtais inspektors.
— Nē, nē, paskaidrosiet Parīzē. Jūs dosieties turp ar pirmo lidmašīnu, saprotams, drošā apsardzībā. Tādēļ nebīstieties. Jums nekas nedraud … ceļā.
Moluano pazvanīja.
— Aizvediet apcietināto, — viņš teica ienākušajiem policistiem, — un nenolaidiet no viņa acu. Līdz iekāpšanai lidmašīnā viņu neviens cits, izņemot jūs, nedrīkst redzēt. Uzdevums — nogādāt dzīvu Parīzē.
— Bet šie cilvēki? — jautāja ģenerālis, kad arestētais bija izvests.
— Uzskatu tos par pilnīgi uzticamiem. Viņi ieradās kopā ar mani… Kamēr mēs te runājāmies, mans palīgs Džefriss arestēja vietējos policistus, kas atradās pārvaldes ēkā. Kā redzat, viss nostrādāts klusi un korekti. Liela daļa vietējo aģentu patlaban atrodas ostā. Viņus aizturēs pēc atgriešanās. Tas ir profilaktisks pasākums tikai uz pāris stundām, kamēr mēs veiksim kādu nelielu operāciju … Pēc tam mēs viņus izlaidīsim ārā.
— Ne .visus, es ceru, — noteica ģenerālis.
— Var būt, ka ne visus!
— Bet ko tu domā darīt tagad?
Moluano paskatījās pulkstenī.
— Pēc pusstundas taisa vaļā kantorus pilsētas komersantu daļā … Bet pēc četrdesmit minūtēm dažu Interpola aģentu pavadībā es apmeklēšu kāda kantora īpašniekus. «Absolūti uzticamus» komersantus …
— «Tungu, Fremlu un Ko»? — vaicāja ģenerālis.
— Tieši tā, — apstiprināja Moluano. — Manas pilnvaras atļauj to darīt. Lai gan jūsu pilnvaras, ģenerāl, varbūt ir vēl lielākas …
— Ne lielākas par tavām, — pavīpsnādams atteica Kollijs. — Vienkārši Parīzē un … Vašingtonā gribēja divkārt nodrošināties. Tas ir dabiski: operācija ir pārāk no
pietna … Tu, protams, arī viens labi tiktu galā. Mani atsūtīja tāpat, drošības labad … Rīkojies, Gaspar. Un atceries, ka tavas armijas aizmugure ir drošībā. Otrajā ešelonā stāv Kollijs un viņa ļaudis.
— Es eju, — pieceldamies sacīja Moluano.
— Ej, — ģenerālis atbildēja. — Tikai nesteidzies. Un iegaumē: tas, kas notiks šodien, ir tikai sākums. Pirmā izlūkošana ar kauju. Galvenās operācijas vēl priekšā … Šodien ir jāsameklē drošs pavediens. Tikai pavediens, kas novedīs mūs pie mērķa. Ej un dari, kas tev jādara …
— Varu saderēt, ka nogalinātajai nav sakara ar šāvieniem Kasablankā, — nomurmināja ģenerālis, kad kabineta durvis aiz Moluano bija aizvērušās. — Viss ir izspēlēts, lai sajauktu īstās pēdas. Un Moluano ir uzķē- ries uz šī āķa. Izspēlēts veikli… Nu, nekas, lai domā vien, ka esam norijuši ēsmu. Bet kur varēja palikt daiļava, kas pirms mēneša ieradās Singapūrā? Cik viss būtu vienkārši, ja Moluano ļaudis būtu arestējuši viņu Ka- rači.
Ģenerālis piecēlās un pagājās pa kabinetu.
«Bet varbūt arī nebūtu vienkāršāk,» viņš domāja, sūkdams nodzisušo cigāru, «varbūt arī nebūtu vienkāršāk… Šajā zemē nekad nevar iepriekš pateikt, kurš ceļš ir pareizāks un drošāks. Eksplozija ostā izjauca visus manus plānus. Ja es būtu pārliecināts, ka starp eksploziju un slepkavību nav tieša sa
kara… Veltīgi man piešķirta ģenerāļa pakāpe. Vajadzēja iesniegt atlūgumu…»
Iezvanījās viens no telefoniem. Ģenerālis paņēma klausuli.
— A, — viņš sacīja, — tas esat jūs, Džef- ris … Jā, klausos … Interesanti… Tātad viņa apgalvo, ka viņu sauc Miliča Listere … Kad viņa konstatējusi, ka pazuduši dokumenti? Šorīt… Bet kad iebraukusi Singapūrā? Arī pirms nedēļas… Nē, es ar viņu nerunāšu … Pasakiet viņai, ka dokumenti ir atrasti un drīz viņa tos dabūs … Okei!
— Nē, ģenerāļa pakāpe man tomēr nav piešķirta veltīgi, — nomurmināja Kollijs, nolikdams klausuli. — Nē, nav… Tagad neatkarīgi no tā, kā beigsies Moluano operācija, ir jāizdara trīs lietas …