— Savādi, — sacīja Voļins, — gaisma, liekas, pulsē. Un tā nav saistīta ar konkrētu objektu. Tagad gaisma vēl ir manāma, bet uz lokatora nekā nav …
— Starojošais objekts tika novērots, — iebilda Rozanovs. — Tam gan bija izplūduši apveidi. Kaut kas līdzīgs ovālam. Vislabāk bija redzams pirms jūsu ierašanās …
Voļins un Rozanovs jau vairāk nekā stundu atradās «Tuskaroras» galvenajā novērošanas tornī. Visi stacijas ārējie reflektori bija izslēgti. Novērošanas torņu kupoliem, izņemot galveno, bija uzbīdīti virsū bruņu vairogi. Stacija bija it kā paslēpusies tumsā.
Arī galvenajā novērošanas tornī bija tumšs, tikai vāji spīgoja zaļganās rādītāju skalas un lokatoru ekrāni, kas bija novietoti apakšā, pie pašas grīdas. Caurspīdīgā puslode, kas veidoja torņa kupolu, tumsā nebija saskatāma. Šķita, ka pār novērotājiem izpletusies nakts bez zvaigznēm un šai naktī kā tāli meteori nozibsnī dziļūdens zivju zilganās guntiņas… Un mīklainā violetā gaisma, kas gan tuvojās, gan piepeši sāka attālināties. Tagad tā attālinājās un pamazām izzuda kā dziestoša ziemeļblāzma pie polārajām debesīm.
— Varbūt kaut kādu mikroorganismu sakopojums? — minēja Voļins.
— Tā forma bija ovāla, — atkārtoja Rozanovs.
— Vai tas peldēja vai pārvietojās pa dibenu?
— N-nezinu… Tādā attālumā grūti pateikt.
— Bet pašlaik tas, liekas, peld.
— Pašlaik es vairs neko neredzu.
— Jā, es arī ne … Tur, kur mēs to nupat redzējām, aizpeldēja garām zivis.
— Vai jūs neievērojāt, Robert Jurjevič, ka sākumā zivis vairījās no spīdošā objekta?
— Jums taisnība … Tātad mikroorganismi tie nevar būt. Jo vairāk tāpēc, ka šai dziļumā zivis parasti peld pretī gaismai. Kas tad tas varētu būt? Nē, nudien bus jāiziet ārā …
— Atcerieties Savčenko un … Severinovu, Robert Jurjevič. Un pats savu pavēli…
— Nu, savu pavēli es vienmēr varu atcelt, vismaz attiecībā pats uz sevi.
Sarunu iekārta nokāsējās, un tūliņ kļuva dzirdama Koškina balss.
— Robert Jurjevič, augšā prasa, kā veicas.
— Paziņojiet, ka gaisma ir izzudusi.
— Varbūt ieslēgt ārējos reflektorus?
— Pagaidām nevajag. Mēs tūliņ iesim pie jums. Lai dežurējošais novērotājs uzkāpj tornī.
— Tieši tā …
Iekārta apklusa.
— Es sazināšos ar robežapsardzes posteni, — sacīja Voļins. — Ja viņiem nav satraucošu ziņu, uzvilkšu skafandru un iziešu ārā.
— Vai man arī iet? — jautāja Rozanovs.
— Jums bail nav?
— Robert Jurjevič!
— Labi, iesim trijatā, — izlēma Voļins. — Es, jūs un Koškins. Izmēģināsim bezceļa mašīnu. Protams, ja robežapsardzes postenis teiks «jā».
Pēc pusstundas Voļins un Rozanovs dziļūdens skafandros izgāja ārā caur izejas priekštelpu. Visi stacijas ārējie reflektori tagad bija ieslēgti. Spilgtas elektriskās gaismas straumes pildīja okeānu «Tuskaroras» zemo būvju priekšā. Redzamība bija ne mazāka par simt piecdesmit metriem. Apgaismotajā zonā parādījās un pagaisa nelieli asariem līdzīgu dziļūdens zivju bariņi.
Koškins, kas bija izgājis ātrāk, jau rosījās ap jūras bezceļa mašīnu — diezgan ķē- mīgu ierīci, kas atgādināja uz kāpurķēdēm uzliktu lielu laivu. «Laivas» priekšgalā atradās masīvā koniskā apvalkā iemontēts dzinējs. Konuss bija novietots guļus un vērsts ar smailo galu uz priekšu. «Laivas» pakaļējā daļa bija brīva. Tajā stāvus viegli varēja novietoties trīs cilvēki skafandros.
Pamanījis biedrus, Koškins nolaida bezceļa mašīnas pakaļējo bortu un ar žestu aicināja iekāpt. Voļins apgāja apkārt dīvainajai konstrukcijai un bez sevišķas sajūsmas kāpa augšā pa nolaisto bortu. Rozanovs sekoja. Koškins pacēla bortu, uzrāpās pa ārējām skavām un smagi ievēlās mašīnas kastē.
— Ērtību vēl nav, — Voļins izdzirdēja austiņās Koškina balsi. — Ja vilks, iztaisīsim arī ērtības.
Koškins aizspraucās uz priekšu un sāka manipulēt ar pogām, kas divās rindās bija izvietotas uz koniskā apvalka izliektās pamatnes.
— Tagad turieties, — austiņās atkal atskanēja viņa balss.
Bezceļa mašīna nodrebēja, sasvērās uz labo pusi, tad uz kreiso un viegli izkustējās no vietas. Apkārt sāka satumst. Stacijas ēkas pamazām dziestošās gaismas oreolā lēni peldēja atpakaļ un drīz pārvērtās par tikko saskatāmu dzeltenīgu plankumu. Koškins ieslēdza reflektoru bezceļa mašīnas priekšgalā. Spēcīgs gaismas stars pāršķēla tumsu, apspīdēja sarkanbrūno akmeņaino dibenu, smilšu joslas, tad izrāva no tumsas milzumu sarkanīgu bumbu uz tievām kājiņām.
— Sēnes? — izbrīnījies iesaucās Koškins.
— Dziļūdens koraļļi paragorgija, — Voļins izdzirdēja austiņās Rozanova balsi. — Te to ir vesels sakopojums … Uzmanīgi, Aleksej Pavlinovič, neizpostiet mūsu «botānisko dārzu»… Sie koraļļi ir liels retums mūsu platuma grādos. Tālāk būs vēl skaistāk — kaut kur tuvumā ir jūras liliju saaudzēs. Are, kur tās ir… Skatieties, tās ir Metakritias rotundus. Krāšņas kā kosas, tikai ar tādu vainadziņu kā pulkstenītei. Pagrieziet gaismu sāņus. Redziet, tumsā tās spīd kā zilganas ugunis. Vai nav skaisti?
— Vareni! — nočukstēja Koškins.
Voļins atskatījās. Aklajā tumsā «Tuskaroras» dzeltenīgā gaisma bija vairs tikko saredzama.
— Medūzas, virs mums dziļūdens medūzas, — atkal atskanēja Rozanova balss.
Voļins palūkojās augšup. Virs bezceļa mašīnas lēni peldēja lieli, gaišzili izpletņi. Garie, spīdošie taustekļi gļēvi locījās kā pārrautas štropes vējā.
— K-kalmārs! — iekliedzās Koškins.
Priekšā pavīdēja tumša vārpstiņa, kas bija
nosēta ar iesarkanām un violetām uguntiņām; it kā starpplanētu raķete, laizdamās lejā, zibinātu visas borta signālugunis.
— Liels eksemplārs,— čukstēja Rozanovs. — Metrus piecus garš. Tādu derētu dabūt ciet.
— Nenovirzīsimies, Gēnadij, — sacīja Voļins. — Mums jāapskata stacijas apkārtne un jānoskaidro spīdēšanas iemesls. Lai paliek kalmāri… Jūs esat uztaisījis labu braucamo, Aleksej Pavlinovič, — Voļins turpināja, uzrunādams Koškinu.
— Jā, pagaidām velk, velns tāds, — noburkšķēja Koškins.
Cenzdamies neizlaist no acīm «Tuskaroras» ugunis, Koškins vadīja bezceļa mašīnu uz ziemeļiem, tad pagriezās. Turēdamies tā, lai stacijas ugunis būtu labajā pusē, viņi brauca uz dienvidiem. Ne smiltīs, ne dūņās neredzēja nekādas pēdas. Garām slīdēja tikai zivis, un paretam parādījās dziļūdens medūzu spīdošie lietussargi.
— Mēs esam apliekuši pusloku ap staciju, — teica Voļins. — Pašreiz te nav tā spīdošā objekta… Tas ir aizpeldējis vai arī… nozudis bez pēdām … Bet tas taču bija stacijai daudz tuvāk nekā patlaban mēs. Laikam esam nosebojušies …
— Izrādās, ka m-mēs esam p-pamatīgi saduļķojuši ūdeni, — ierunājās Koškins. — Paskatieties, kāda aste paliek aiz mums …
Voļins un Rozanovs palūkojās atpakaļ. Aiz bezceļa mašīnas stiepās pelēcīgs, lēni irstošs auts, kam reflektora stari gandrīz netika cauri.
— Te ir dūņains dibens, — piezīmēja Rozanovs, — tagad šīs dujķes ilgi nenosēdīsies. Tas ir visām bezceļa mašīnām kopīgs trūkums … Dūņainās vietās viegli pazaudēt ceļu.
— Bet arī pa māliem velk tā nekas, — nomurmināja Koškins.
— Pabrauksim uz ziemeļaustrumiem, — ierosināja Voļins. — Spīdošais objekts nozuda tajā virzienā. Orientēsimies pēc kompasiem savās ķiverēs. Kurss četrdesmit pieci grādi, Aleksej Pavlinovič.
— Ir, kaptein, — atsaucās Koškins, rīkodamies ar pogām uz vadības pults.
Bezceļa mašīna pagriezās un lēni devās uz priekšu. «Tuskaroras» uguņu plankumiņš izkusa necaurredzamajā tumsā.
Kādu laiku brauca klusēdami. Reflektoru spilgtajā gaismā pretī plūda okeāna dibena vienmuļais, sarkanīgais līdzenums. Šur un tur no smiltīm un dūņām rēgojās bemberai- nas, melnas klinšu kores. To tuvumā kā gaišzili, spokaini ziedi staroja jūras liliju kontūras. Viņi šķērsoja šauru pēdu ķēdīti uz gludas dūņu virsmas.
— Mūsu pēdas, — paskaidroja Rozanovs, — es gāju te ar Marinu.
Tad līdzenums kļuva slīpāks kustības virzienā. Bezceļa mašīna sāka ripot ātrāk.
— Sākas noeja uz Tuskaroru jeb Kuriļu ieplaku, kā to tagad sauc, — sacīja Voļins.
— Paņemiet par desmit grādiem uz kreiso pusi, Aleksej Pavlinovič. Nebrauksim pārāk dziļi lejā.
— Jo vairāk tāpēc, ka skafandri noregulēti sešsimt septiņsimt metru dziļumam, — piebilda Rozanovs. — Mēs, esam jau metrus piecdesmit dziļāk par staciju …
Nobrauca vēl apmēram kilometru. Dibens kļuva līdzenāks un izskatījās pilnīgi tukšs. Bija nozuduši arī dziļāko ūdens slāņu iemītnieki. Reflektoru staros vairs neparādījās ne zivis, ne dziļūdens medūzas.
— Varbūt nav vērts braukt tālāk, — kļuva dzirdama Rozanova balss. — Mēs esam vairākus kilometrus no stacijas. Tas ir krietni tālāk, nekā mēs esam aizgājuši kājām. Te nav bijis neviens novērotājs. Un, cik es atceros karti, ieplakas mala ir pavisam tuvu. Tur slīpums ir ļoti liels…
— Braucam līdz pašai malai, — negaidot lika priekšā Koškins. — Mašīna velk ar visu sparu… Kaut reizīti ieskatīties tai pašā Tuskarorā.
— Ieskatīties neizdosies, — teica Voļins.
— Ieplakas augšējā daļā slīpums ir ne vairāk par dažiem grādiem. Līdzenums, tāpat kā te, ir tikai slīps. Es domāju, ka Gena: dijam taisnība, — laiks griezties atpakaļ. Bezceļa mašīnu ēsam izmēģinājuši. Nelieliem maršrutiem tā ir pilnīgi piemērota. Mēs pārliecinājāmies, ka spīdošais objekts, ja tas tiešām bijis objekts, nevis kāda nezināma parādība, ir attālinājies no stacijas diezgan
ātri. Vispār esam izdarījuši visu, ko varējām. Pirms braucam atpakaļ, izslēgsim uz kādu laiku gaismu un pavērosim, kas notiek ap mums.
Cits pēc cita nodzisa reflektori. Braucējus apņēma blīva tumsa. Nekur nemanīja ne mazākā gaismas stariņa.
Voļins austiņās skaidri dzirdēja biedru satraukto elpu.
— Gluži kā akli, — ierunājās Rozanovs.
— īsts tuksnesis! Nevienas dzīvas radības…
— Ja nejaušam novērotājam gadās nokļūt ar batiskafu tādā vietā, — teica Voļins,
— gatava teorija, ka sešsimt piecdesmit metru dziļumā okeāna dibenā nav dzīvības. Bet dažus kilometrus no šejienes tajā pašā dziļumā ir koraļļi un lilijas, ir zivis un krabji… Okeāna dzīlēs, tāpat kā zemes virsū, ir džungļi, savannas un nedzīvi tuksneši.
—* Ai! — iekliedzās Koškins, ieslēgdams savu reflektoru.
Spilgtais gaismas uzliesmojums piespieda Voļinu piemiegt acis.
— Kas noticis? — viņš iejautājās, steigšus mēģinādams sataustīt reflektora pogu.
— K-kāds iebelza m-man p-pa pakausi…
Ieslēdza visus ķiveru un mašīnas reflektorus. Tuvumā nekā nebija.
— Jums droši vien būs izlicies, Aleksej Pavlinovič, — noteica Rozanovs.
— N-neizlikās gan! Vēl tagad ausīs džinkst…
— Vai jūs jutāt, ka iesit pa ķiveri? — jautāja Voļins.
— Nevis pa ķiveri, bet z-zem ķiveres, tieši p pa pakausi.
— Astoņkājis ielīdis skafandrā? — nosmējās Rozanovs.
— Pārbaudiet spiediena un elpojamā maisījuma indikatorus.
— Viss it kā būtu kārtībā …
Apskatīja no ārpuses Koškina skafandru un ķiveri. Uz tiem nemanīja nekādus defektus un bojājumus.
— Griežamies apkārt un pilnā gaitā uz priekšu! — nokomandēja Voļins.
Bezceļa mašīna rāmi apgriezās un sāka ripot atpakaļ gar pelēcīgo duļķu trenu, kas bija sacelts, braucot no stacijas, un nebija vēl nosēdies.
— Tas ir labākais ceļrādis, — teica Koškins, pamezdams ar roku uz to pusi, kur pie paša dibena nekustīgi gulēja pelnu krāsas lente. — Tas aizvedīs mūs uz staciju.
— Vai «Tuskaroras» pazīšanās signālus dzirdat? — jautāja Voļins.
— P-protams!
— Mums piesējies kalmārs, — paziņoja Rozanovs^ — Ietur paralēlu kursu un pamazām tuvojas mums.
— Uzdod tam ar ultraskaņu, — nepagriezies deva padomu Koškins, — citādi sadomās vēl mesties virsū …
— Kad pienāks tuvāk, es to harpunēšu. Labs eksemplāriņš, savi seši metri būs.
— Labāk neielaidies, — teica Koškins. — Uzdod ar ultraskaņu, tad atšūsies.
Voļins atskatījās. Mirdzinādams savu foto- foru varavīkšņainās ugunis, netālu peldēja milzīgs kalmārs. Tas peldēja ar īsiem rāvieniem un ar katru rāvienu tuvojās bezceļa mašīnai. Rozanovs gaidīja, sagatavojis garu, tievu žebērkli, kam bija piesieta kaprona aukla.
Koškins palielināja ātrumu, cik vien iespējams. Voļins sajuta pieaugošo ūdens pretestību un ieķērās mašīnas bortos. Kalmārs aizgāja mazliet priekšā, izpleta taustekļus, kas pirms tam bija cieši savilkti, un ar acīm redzamu ziņkāri aplūkoja neredzēto ierīci un tās pasažierus. Atraisītā taustekļu kūļa iekšpusē Voļins skaidri saredzēja melnu raga knābi un fosforescējošu, apaļu pūces aci, kas bija prāva šķīvja lielumā.
— Uzdod, uzdod ar ultraskaņu! — kala Koškins. — Nebāz galvu cilpā, Genka.
— Nu, nu, vēl tuvāk, pāris metru tuvāk,— murmināja Rozanovs, neklausīdamies Koš- kinā. — Aleksej, pagriez mazliet uz viņa pusi.
— Ne velna …
Kalmārs tuvojās pats, un Rozanovs jau gatavojās mest žebērkli, kad austiņās atskanēja Koškina izbaiļu sauciens un bezceļa mašīna strauji nobremzēja. Pasažieri, pazaudējuši līdzsvaru, uzgrūdās cits citam virsū. Inerces nests, kalmārs izrāvās tālu uz priekšu.
Piecēlies Voļins steigšus paraudzījās visapkārt. Bremzējot uzvandītā plānā dūņu kārtiņa slāpēja reflektoru gaismu, tomēr Voļins priekšā saskatīja līgojamies baltu plīvuru, kas aizšķērsoja ceļu. Plīvurs lēni virzījās viņiem pretī un vienlaicīgi pletās platumā un augstumā …
«Okeāna dibena duļķu straume?» iešāvās prātā Voļinam. «Nogāzes noslīdenis? Nē, tas ir kaut kas cits …»
Atmuguriski peldošais kalmārs aizvien vēl vēroja atpalikušo bezceļa mašīnu un acīmredzot ir nenojauta, ka tā ceļā nostājies šķērslis. Kad kalmārs samanīja tā tuvumu un nobremzēja, bija jau par vēlu. No vāji pulsējošā, baltā plīvura milzīgajam moluskam pretī izstiepās bczveida izaugumi, kas atgādināja amēbas gigantiskas pseidopodijas [13] . kalmārs izmisīgi rāvās atpakaļ, tā taustekļi sāka neprātīgi snaikstīties uz visām pusēm, mēģinādami atbrīvot kā knaiblēs sažņaugto ķermeni.
Kā spožas, daudzkrāsainas zvaigznes uzliesmoja fotoforas. Uzliesmoja un tūliņ nodzisa. Baltais plīvurs ietina moluska ķermeni, un tas pamazām nozuda plīvurā, vārgi kustinot taustekļus.
— Ak dievs, kas tad tas?! — Voļins izdzirdēja austiņās Koškina balsi.
— Katrā ziņā kaut kas bīstams, — teica
Voļins. — Griezieties apkart, liekas, ir jābēg…
Bezceļa mašīna nodrebēja, uzvandīdama biezus duļķu mutuļus, apgriezās un drāzās atpakaļ.
Šķērsoja vienu duļķu joslu, tad otru un izbrauca tīrā vietā. Voļins un Rozanovs kā pēc komandas palūkojās atpakaļ. Apgaismotā laukuma robežās balto plīvuru neredzēja. Tikai uzvandīto dūņu kuplā aste vilkās nopakaļ mašīnai.
— Kas tas varēja būt? — jautāja Rozanovs. Viņa balss bija pārvērtusies un manāmi drebēja.
— Nezinu, — padomājis atbildēja Voļins. — Uzmanību, «Tuskarora», vai dzirdat mūs? Labi… Braucot atpakaļ, mēs sastapām dīvainu veidojumu, kas atgādināja acīmredzot dzīvas bezstruktūras matērijas sakopojumu. Pirmais iespaids, ka tas ir kaut kas vidējs starp milzu hidru un amēbu. No tālienes izskatās pēc balta plīvura. Droši vien tas ir kolosāls veidojums, kas spēj pārvietoties. Ļoti bīstams, tāpēc ka viegli tika galā ar lielu kalmāru, ievelkot to iekšā. Mēs cenšamies paiet tam garām. Tagad braucam uz staciju. Atveriet slūžas bezceļa mašīnai un paziņojiet uz augšu … Apgaismotās zonas robežās nekas nav redzams.
— Seko, Robert Jurjevič, — nočukstēja Rozanovs. — Skatieties pa labi…
Voļins paskatījās uz to pusi.
— Tā … Uzmanību, «Tuskarora»! Jūs dzir
dat mūs? Hallo, «Tuskarora»! Kādēļ klusējat? Tā . .. Kā redzams, baltais plīvurs mūs vajā, ieturot paralēlu kursu. Tumsā izstaro violetu mirdzumu. Stacijai šodien laikam tuvojies šis plīvurs. Attālums pašlaik ir .. . pārdesmit metru. Paziņojiet, cik tālu no mums līdz stacijai. Pusotra kilometra? Tā … Bet vai to jūs redzat uz ekrāna? Nē … Skaidrs … Mums ir ultraskaņas izstarotāji, bet diez vai tie līdzēs … Nē, neatstājiet staciju, lai notiktu kas notikdams. Tā ir kategoriska pavēle. Skatieties uz ekrāniem un paziņojiet uz augšu..
— Aleksej, ātrāk, tas tuvojas, Aleksej! — drebošā balsī skubināja Rozanovs, raudamies tālāk no mašīnas pakaļgala.
— Ātrāk nevar, — Voļins izdzirdēja Koškina balsi un bija pārsteigts par tā mieru un drosmi.
«Malacis, Aleksej Pavlinovič,» domās noteica okeanologs, izvilkdams no skafandra iekškabatas ultraskaņas izstarotāja atvaru. «Tā vajag, kad draud briesmas …»
— Nekas, draugi, — viņš sacīja skaļi, — mēs pagaidām ieturam distanci…
— Nē, Robert Jurjevič, tas mūs panāks, — iesaucās Rozanovs. — Skatieties, kā mirgo… Ko lai dara, ko lai dara! …
— Mierīgi… Sagatavojiet izstarotāju!
— Vai līdzēs? Tas jau ir pavisam tuvu … Robert Jurjevič! …
Voļins izrāva Rozanovam no rokām otru izstarotāju un, pagriezis abus atvarus pret baltās recekļveida masas tuvāko izaugumu, nospieda slēdžus. Izaugums sarāvās un ātri ievilkās baltajā plīvurā, kas jau bija apņēmis bezceļa mašīnu no trim pusēm.
— Tomēr iedarbojas, — gandrīz līksmi ieaurojās Koškins. — Parādiet tam velnu!
Voļins, kājas plati izpletis, stāvēja pie mašīnas pakaļgala borta un asiem vēzieniem pātagoja tuvojošos balto rnasu ar virzītu ultraskaņas starojumu. Baltie, bezveidīgie izaugumi, uzdūrušies neredzamajam ultraskaņas staram, atkāpās un ievilkās recekļa ķermenī, kas mētāja spožas, violetas liesmiņas. Tomēr pusloks, kas ieskāva bezceļa mašīnu, savilkās aizvien vairāk.
«Tas uztver ultraskaņas kairinājumu, tātad jūt,» domāja Voļins, «bet… bet mums, liekas, tomēr neizdosies izbēgt…» — Hallo, «Tuskarora»! Paziņojiet attālumu … Astoņi simti… Tā … Vai jūs to neredzat? Savādi. Tas seko mums … Diezgan tuvu, bet pagaidām mēs nelaižam to klāt ar ultraskaņas iz- starotājiem.
Piepeši Voļins pamanīja, ka bezceļa mašīnas ātrums sāk mazināties. Baltais plīvurs uzreiz piepeldēja tuvāk. Tagad tā izaugumi bija vairs tikai dažus metrus no mašīnas bortiem.
— Aleksej, ko tu dari?! — iekliedzās Rozanovs.
— Es neko, — atteica Koškins. — Kaut kas ir ar motoru … Stājas … Cauri ir … Ejam kājām …
— Izkāpt, ātri! — uzsauca Voļins, vicinādams izstarotājus.
Rozanovs uzrāpās uz motora koniskā pārsega, nolēca zemē, nokrita, piecēlās un skrēja, saceldams duļķu mākoņus.
— Aleksej, kāpiet ārā! — uzsauca Voļins.
— Nu, ātri! …
— Tūliņ, atstāšu tam tikai konfektīti, — bubināja Koškins, rīkodamies ar motora pogām. — Tā, tā un vēl tā … Ejam, Robert Jurjevič! Tas viņu mazliet aizkavēs.
Viņi pārvēlās pār bortu un steidzās prom no bezceļa mašīnas, vicinādami ultraskaņas izstarotājus. Rozanovu vairs neredzēja. Viņa reflektors vāji spīdēja kaut kur priekšā. Paspēris pārdesmit soļu, Koškins piepeši apstājās un atskatījās.
— Tūliņ sprāgs, — viņš teica.
Voļins arī atskatījās. Baltais plīvurs šūpojās desmit piecpadsmit metru aiz viņiem. Tā izaugumi jau bija pavisam cieši klāt mašīnai, apvijuši to, laikam mēģinot pacelt. Piepeši bezceļa mašīnā uzliesmoja spoža dzirkstele, izšāvās liesmu stabs, un Voļins skaidri juta nodrebam ūdeni.
— Akumulatori! — iesaucās Koškins. — Es atgriezu pārsega iekšējā nostiprinājuma bultas, un tas maita norāva pārsegu. Akumulatori izlādējās tieši viņā. Ek, žēl mašīnas …
— Uzbūvēsiet citu, — mierināja Voļins.
— Ejam žiglāk.
Recekļainie izaugumi bija palaiduši vaļā bezceļa mašīnu un, parāvušies mazliet atpakaļ, pulsēja.
— Tūliņ atkal nāks virsū, — sacīja Koškins. — Taču kaut cik laika mēs esam ieguvuši …
Pēc kāda brīža vēlreiz atskatījies, Voļins redzēja, ka recekļa bezveida masas, apņēmušas mašīnu, viegli paceļ to un mašīna nozūd baltajā, pulsējošajā plīvurā.
— Izspļaus, nespēs sagremot, — nomurmināja Koškins, pielikdams soli.
Viņi gāja, tad skrēja un atkal gāja, bet aiz muguras pamazām tuvojās pulsējošā, baltā masa.
Voļins juta, ka sāk trūkt elpas. Varbūt šo sajūtu radīja ātrā kustība, varbūt kaut kas bija noticis ar skābekļa aparātu. Acīs satumsa. Deniņos apdullinoši dunēja asinis. No tālienes atlidoja «Tuskaroras» pazīšanās signāli, Koškina vārdi; tad Voļins skaidri saklausīja Marinas balsi:
«Azimuts simt divdesmit, simt divdesmit trīs, attālums pieci simti, četri simti, trīs simti… Ātrāk, Kim, ātrāk …»
«Murgoju,» pavīdēja doma. «Beigas ir … Cik muļķīgi…» Viņš paraudzījās uz priekšu. «Necaurredzama tumsa … «Tuskaroras» ugunis nemana.»
Voļinam trūka elpas. Skatiens aizmiglojās. Viņš apstājās. Koškins vilka viņu uz priekšu, kaut ko sauca, bet Voļins vairs neko nedzirdēja. Pavisam tuvu šūpojās un pulsēja baltie izaugumi. Plīvurs aplenca, nogriežot ceļu.
Piepeši tuvumā parādījās kaut kāds cits priekšmets. Voļins tā tuvošanos sajuta pēc ūdens kustības, saskatīja gaismas uzliesmojumu un tumšu vārpstveida ķermeni, kas pavīdēja reflektoru staros. Tad notika kaut kas nesaprotams. Koškins spēcīgi pagrūda Voļinu, un viņš nokrita. Koškins uzgāzās viņam virsū. Tai pašā mirklī apkārt sacēlās īsta vētra, sagriezās kaut kādi virpuļi, viss ūdens nodrebēja un sašūpojās. Spilgta gaisma pāršķēla tumsu, nodzisa un uzliesmoja no jauna. Voļins sajuta karstumu pat cauri skafandra siltumizolācijas apvalkam.
«Zemūdens izvirdums?» pazibēja pēdējā doma, tad viss izgaisa …
Kad Voļins atvēra acis, apkārt bija vēss, gaišs un ļoti kluss. Pār dīvānu, uz kura viņš gulēja, bija noliekušies daži cilvēki. Sejas bija izplūdušas varavīkšņainā miglā, un Voļins nevienu nepazina. Viņš aizvēra acis un mēģināja koncentrēties… «Tomēr izglābuši … Bet Koškins, kur tad ir Koškins?»
Atskanēja balsis, sākumā attālāk, tad aizvien tuvāk un tuvāk:
— Nāk pie samaņas …
— Ko es jums teicu …
— Sakiet paldies skafandriem… Skafandru konstruktoriem ir jāuzceļ piemineklis no granīta un zelta …
— Tu, Kim, esi malacis! Bez tevis …
Tā bija Ivana Ivanoviča balss. Voļins atkal pavēra acis, sakustējās, dzīrās piecelties.
— Guliet, guliet.
Marinas balss. Un tur arī viņa pati stāv galvgalī. Blakām Ankudinovs, sauszemes bāzes ārsts, vēl kāds svešs tumšmatains jauneklis.
— Kas ir… ar Koškinu?
— Viss kārtībā. Guliet, Robert Jurjevič…
— Es tepat-, — no kaut kurienes atskanēja Koškina balss.
Bet tur jau arī viņš pats sēž krēslā. Abas rokas līdz pleciem saitēs.
— Kas jums noticis, Aleksej Pavlinovič?
— Nekas, sadzīs … Bezceļa mašīnas žēl… Pirmo kucēnu vajadzēja noslīcināt… Motors saniķojās …
— Kā mūs … izglāba?
— Tas bija viņš, — Marina rādīja uz tumšmataino jaunekli. — Jūs izglāba Kims … Ja nebūtu viņa … — Marinas balss nodrebēja un aiztrūka.
— Ko es? — teica jauneklis. — Es esmu tikai izpildītājs … Operāciju vadīja Marina. Viņa novadīja «Maļutku» uz mērķi, viņa izdomāja vienīgo iespējamo izeju. Man nav tikpat kā nekāda sakara … Jūs un Koškinu izglāba viņa …
— Nu, tagad klanīsies un locīsies, — labsirdīgi ņurdēja Ankudinovs. —Abi braši — ir Marina, ir Kims … Bet tev, akadēmiķi, ņem vērā, izsaku stingru sabiedrisko nosodījumu … Pārkāpi pats savu pavēli… Bāzi
galvu cilpā … Esi gan labiņš, nav vārdam vielas …
— Ivan Ivanovič… — pārmetoši ierunājās Marina.
— Ko Ivan Ivanovič? Man ir tiesības … Neba tādēļ es viņu mācīju, lai kāds nešķīstenis jūras dibenā viņu aprītu. Droši vien tevi nelaida, līda pats .. . Zināja, ka bīstami, varonis …
— Ko izdarīja ar to … plazmas sakopojumu?
Kims sadedzināja to ar «Maļutkas» jonu izstarotāju .. .
— Vai kaut cik atstājāt? Jānoskaidro taču, kas tas ir …
— Vajadzēja sadedzināt visu, — Kims taisnojās. — Saprotiet, pat nelielas šī recek|a pārslas izturējās agresīvi…
Voļins piecēlās sēdus.
— Vai tā var? Tas taču ir kaut kāds pilnīgi jauns organisms … Vai tiešām neko neizdevās saglabāt?
— Kaujas laukā palika tikai kalmāra knābis un jūsu bezceļa mašīnas lūžņi.
— Guliet, — sacīja ārsts, noguldīdams Voļinu uz spilvena. — Jūs nedrīkstat celties.
— Ivan Ivanovič, — lūdzās Voļins, — vai pat jūs neatbalstīsiet… Jāuzzina taču, kas tas par organismu …
— Gan pagūsim, — atteica vecais biologs. — Tās mantas Kuriļu ieplakā droši vien ir atlikulikām . .. Galvenais — mēs tagad zinām/ka tāds eksistē. Ja vajadzēs atrast — atradīsim. Iznāk, ka man tomēr bijusi taisnība: «Tuskaroras» noslēpums nāk gaismā … Bet kāds šausmīgs gals bija Savčenko un Severinovam …
— Nerunāsim pašlaik par to, — lūdza Marina.
— Ja nevajag, tad nevajag, — piekrita Ankudinovs. — Bet admirālim Kodorovam mēs tomēr parādījām garu degunu. Se tev zemūdens diversanti…
— Okeāna dibens sagādās vēl ne vienu pārsteigumu vien, — domīgi sacīja Kims.
— Kas ir, tas ir, bet diversantu nebūs …
— Ziniet ko, — apņēmīgi teica Voļins celdamies, — es esmu pilnīgi atguvies, man nekas nesāp, bet diennaktī ir tikai astoņdesmit seši tūkstoši sekunžu. Tās nedrīkst izšķiest velti… Uzskatu, ka nepieciešams vēlreiz apskatīt kaujas vietu un pameklēt kādas tā organisma atliekas …
— Tas nav iespējams, Robert Jurjevič, — stingri noteica Marina.
— Nav iespējams? Kāpēc?
— Pirms stundas no Maskavas pienāca ra- diogramma ar kategorisku aizliegumu iziet okeānā.
— Kas parakstījis radiogrammu?
— Kodorovs.
— Viņš vēl nezina, — sacīja Ankudinovs, berzēdams rokas. — Varu iedomāties, kādu ģīmi viņš rādīs, kad būs jāatceļ šis rīkojums … Nu, bet pagaidām neko nevar darīt: pavēle paliek pavēle …
— Un vēl kas, — sacīja Marina. — Te, stacijā, jāpaliek tikai diviem novērotājiem … Tādēļ visiem jāiet augšā. Uz kārtējo dežūru palieku es un …
— Droši vien ir mana kārta, — ieminējās Kims.
— Jā, paliekam mēs ar Kimu.
— Vai redzi, Robert, kā viņa komandē, — noteica Ankudinovs. — Būs jāklausa. Bet par admirāli es vēl pazobošos.
— Tūliņ atgādāsim šurp nestuves, — sacīja ārsts.
— Ir nedomājiet, — paziņoja Voļins.
— Iešu pats. Nestrīdieties, lūdzu, esmu pilnīgi vesels. Palīdziet labāk Aleksejam Pavli- novičam.
— Arī es iešu pats, — iebilda Koškins.
— Kas tur sevišķs? Padomā tikai, salauztas rokas…
— Bet kas ar Rozanovu? — Voļins klusi pajautāja Ankudinovam, kad viņi jau gāja uz liftu. — Vai tad stacijā viņa nav?
Vecais biologs skumīgi nošūpoja galvu.
— Nē… Tūliņ uzgāja augšā. Tā, Robert, iepazīst cilvēkus. Nobijās, aizbēga, pameta jūs ar Koškinu. Par to vajadzētu tiesāt. Lai gan droši vien nav tāda paragrāfa. Par tādu rīcību soda tikai kara laikā, bet mēs nekarojam . .. Tā, redzi…
— Viņš nav vainīgs, Ivan Ivanovič, — domīgi sacīja Voļins, —Tas vienkārši bija pāri Viņa spēkiem … Katram ir pieļaujamās nervu slodzes robeža … Es viņu neattaisnoju, bet nevaru arī nosodīt. Tas viss ir daudz sarežģītāk … Viņš ir kļūdījies, protams. Kļūdījies profesijas izvēlē. Bet arī mēs esam kļūdījušies, nesaprazdami to agrāk …