Pagāja vairāki mēneši. Ziemā vispasaules kongresā okeanologi vienojās organizēt plašus kopīgus okeāna dibena pētījumus. Kongresa rezolūciju tūliņ sāka realizēt. Notika apmaiņa ar zinātniskajiem līdzstrādniekiem. «Tuskarorā» sāka strādāt Toms Braitons. Uz Savienotajām Valstīm aizbrauca Marina Bogdanova. Viņai vajadzēja sākt pētījumus kopā ar amerikāņu un japāņu kolēģiem pirmajā amerikāņu dziļūdens stacijā pie Santakrusas salas. Kuru katru dienu bija sagaidāma šīs stacijas svinīga atklāšana. Vasarā vajadzēja sākties starptautiskās padomju, amerikāņu un japāņu dziļūdens observatorijas būvei Džon- stona atolā Klusā okeāna centrālajā daļā, dienvidrietumos no Havaju salām. So observatoriju bija nolemts izveidot trīstūkstoš metru dziļumā; ar laiku tā kļūtu par kompleksu dziļūdens pētījumu galveno bāzi Zemes vislielākā okeāna centrālajā daļā.
Melnajā jūrā notika sekmīgi jaunā okeāna bezceļa mašīnas modeļa izmēģinājumi. Voļins tagad dalīja savu laiku starp eksperimenta centru Gelendžikā, kur izmēģināja be^- ceļa mašīnu, un institūtu Ļeņingradā, kur liels līdzstrādnieku kolektīvs jau bija sācis sastādīt programmu jaunam uzbrukumam okeāna dibenam. Sajā uzbrukumā vajadzēja piedalīties simtiem pētnieku, ar modernāko tehniku apgādātu kuģu eskadrām, lidmašī- nām-amfībijām, zemūdenēm, pirmajām okeāna bezceļa mašīnām. «Tuskarorā» tika izmēģināti dziļūdens skafandri, kas deva cilvēkam iespēju ilgstoši uzturēties divu trīs kilometru dziļumā, apgaismes ierīces, kas garantēja redzamību vairāku simtu metru rādiusā, jauns zemūdens ierocis un sakaru līdzekļi.
Aprīļa vidū Voļins no Gelendžikas atgriezās Ļeņingradā. Pirmā diena aizritēja pārrunās ar institūta nodaļu vadītājiem, bezgala garās telefona sarunās un intervijās avīžu un radio korespondentiem … Tikai vakarā, kad aiz kabineta loga pāri līča pelēcīgajam spogulim lēni dzisa blāvi oranžs saulriets — balto nakšu vēstnesis, Roberts Jurjevičs beidzot varēja ķerties pie vēstulēm un telegrammām, kas bija sakrājušās viņa prombūtnes laikā … Pašā virsū bija Marinas vēstule no Losandželosas. Voļins paskatījās uz zīmogu. Pienākusi vakar. Tā paliks «desertam» … Vēstuli neatplēsis, viņš iebāza to kabatā … Dimova vēstule no «Tuskaroras». Lūpas kodīdams, Voļins ātri pārskrēja ar acīm pinno lappusi. Šķiet, nekā jauna … Parastās sūdzības un pretenzijas. Rīt vajadzēs pārbaudīt, vai viņiem nosūtīti precīzijas magnetometri dziļūdens mērījumiem. Voļins atzīmēja to noplēšamajā kalendārā. Bet tas jau ir interesanti: Toms Braitons jaunajā skafandrā sasniedzis trīstūkstoš metru dziļumu Kuriļu ieplakas nogāzē; redzējis nelielu bez- struktūras plazmas sakopojumu; paņemt paraugu nav izdevies … Ankudinovam laikam taisnība: mīklainā substance uzrodas no dziļūdens ieplakas. Beigās — Dimova plašie spriedelējumi par plazmas iespējamo izcelsmi. Tos pagaidām var nelasīt… Pāvels Stepa- novičs plīvuru vēl nav redzējis. Toties Toms ir brašs puisis …
Voļins nolika Dimova vēstuli sāņus.
Tālāk vairākas telegrammas … Apsveikumi sakarā ar Voļina ievēlēšanu par ASV Nacionālās akadēmijas korespondētājlocekli. Vēstule no Luhtanceva. Nu, protams, Nikolajs Aristarhovičs ir sašutis, ka «Tuskarora» ir nevis Petropavlovskas filiāles pārziņā, bet pakļauta tieši Vissavienības okeanoloģijas institūtam. Tas tagad, kad avīzes sākušas runāt par pētījumu izvēršanu. Bet kurš pirms dažiem mēnešiem deva padomu iekonservēt staciju? Tā ka velti skaišaties, dārgo Nikolaj Aristarhovič… «Tuskaroras» nozīme kļūs ar katru gadu lielāka. Tagad tā ir mūsu galvenais placdarms uzbrukumā okeāna dibenam.
Bet filiālei ir citi uzdevumi — straumes Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, zivsaimniecība, zemūdens ganības, zivju migrācija. Bez «Tuskaroras» tāpat daudz darba nāks klāt. Esiet tik laipni un gādājiet, lai Klusajā okeānā vien nozveja gadā būtu simt miljonu centneru zivju [14] … Vēstules beigās piebilde: «Bija atnācis Rozanovs, lūdza, lai pieņem darbā, apgalvoja, ka nevarot dzīvot bez jūras. Es viņu, protams, padzinu . . .»
«Protams, padzinu» … Kādēļ galu galā? Voļins piecēlās. Pastaigāja pa kabinetu. Ilgi skatījās pa logu uz līča ņirbošajiem vilnīšiem un auksto saulrietu … Kurš devis tiesības bez apdomas un vienaldzīgi pielīmēt cilvēkam etiķeti, kas nozīmē to pašu ko vilka- pase? Rozanovs jau tā pārāk dārgi samaksājis par savu vājumu. Pēc tā notikuma okeānā viņš pats uzrakstīja iesniegumu par aiziešanu no stacijas un institūta; aizbrauca kaut kur, droši vien pameta pusratā disertāciju, kas bija gandrīz gatava un ko Luhtancevs nosauca par talantīgu … Kopš tām dienām pagājis pusgads. Pietiekami ilgs laiks, lai visu pārdomātu un saprastu. Un, ja cilvēks ir atgriezies, ir atradis sevī spēku atkal lūgt savu skolotāju, tātad viņš nespēj citādi … Droši vien viņš uzvarējis arī šāvu vājumu. Nikolajs Aristarhovičs, protams, ir pārsteidzies, vajadzēs viņam to uzrakstīt. Vai tiešām viņš nav sapratis, kas slēpjas aiz Rozanova atgriešanās Petropavlovskā? Ge- nadijs taču bez pūlēm varēja atrast sev patīkamu darbu kurā katrā universitātē, nozaru institūtos, kur nezināja par šo gadījumu … Bet viņš atgriezies tieši tur, kur visi zināja.
Voļins pārcilāja atlikušo korespondenci. Nekā steidzama nebija. Tikai vēstule no Šeklija … Ielūdz uz dziļūdens stacijas atklāšanu Santakrusā. Diemžēl neiznāks aizbraukt. Laiks rit bez stājas, bet darba tik daudz …
Kārtojot vēstules, Voļins atrada zīmīti, ko sekretārs acīmredzot bija atstājis tieši pirms aiziešanas: «Divreiz zvanīja admirālis. Lūdza piezvanīt, kad būsiet brīvs.»
Voļins palūkojās pulkstenī. Desmit. Nav labi, ka viņš nepamanīja zīmīti ātrāk. Vajadzēs atlikt līdz rītam. Admirālis sen jau aizbraucis uz mājām …
«Braukšu es arī,» nosprieda Voļins. «Uz mājām …»
Viņš uzvilka mēteli, nodzēsa uguni un nokāpa vestibilā. Galvenās ēkas kreisā spārna gaiteņi bija spoži apgaismoti. Kartogrāfi vēl strādāja. Brīdi Voļins šaubījās. Varbūt ieiet pie viņiem? Bet kādēļ traucēt? Ja jau palikuši, tas nozīmē, ka viņiem steidzams darbs… Viņš vienkārši grib attālināt atgriešanos savā klusajā, tukšajā dzīvoklī.
Voļins skumji pasmaidīja, paraustīja plecus un izgāja ārā. Saulriets jau bija gandrīz izplēnējis. Tikai pie paša apvāršņa virs līča rēgojās oranža strēmelīte. Pie debesīm mirguļoja pa retai zvaigznei.
Mašīna gaidīja pie durvīm. Voļins aizsūtīja to prom un lēni soļoja garām spoži apgaismotiem motorkuģiem, kas bija pietauvojušies krastā. No motorkuģiem atlidoja mūzika un vārdi svešās, bet saprotamās valodās. No līča uzpūta valgans vējš. Lejā starp krastmalas granīta plātnēm un kuģu augstajiem, baltajiem bortiem neredzams šļakstēja ūdens. Bet aiz tumšās, puscaurspīdīgās vēl nesalapojušo krūmu un koku sienas mirdzēja vakarīgās pilsētas ugunis. Bija dzirdama vienmērīga dunoņa, ko lielo pilsētu iedzīvotāji neievēro…
«Cik savādi,» domāja Voļins, iedams pa mitro asfaltu, «tajos retajos brīžos, kad es varu nedomāt par bezgala daudzajiem darbiem, uzmācas skumjas…» Kas pie tā vainīgs? Vientulība? Varbūt tā ir tuvā vecuma pazīme? .. . Tagad pat: viss taču iet gluži labi, liekas, sapnis drīz piepildīsies. Pirmās pētnieku grupas nolaidīsies okeāna dzelmē. Atliek pēdējie grūtie soļi: jāpierāda, ka viss ir iespējams jau tagad. Vēlāk būs vieglāk… Bet vai būs? Varbūt viņam gluži otrādi — grūtāk? Tas, ar ko viņš aizņemts pašreiz, taču kļūs pagātne? Un kas tālāk?… Protams, darāmā būs milzums: plānveidīgi okeāna dibena pētījumi, karšu sastādīšana, atradņu meklējumi, derīgo izrakteņu iegūšana, vesela zemūdens zinātnisko bāzu, observatoriju un zemūdens pilsētu tīkla radīšana. Jāapgūst divas trešdaļas planētas virsmas … Bet to visu darīs citi. Viņa misija beigsies, kad pirmās zinātniskās ekspedīcijas būs laimīgi atgriezušās no dziļūdens ieplaku dibena … Tas notiks ne ātrāk kā pēc dažiem gadiem. Voļins pasmaidīja. Daži gadi arī nav nekāds īsais laiks. Pie tam vēl tādi gadi…
Viņš vienkārši ir noguris. Tāpēc tādas smeldzošas skumjas … Ne jau vientulībā tā vaina. Viņš sen jau pieradis pie vientulības. Un par kādu vientulību galu galā var būt runa? Kopā ar viņu ir biedri, skolnieki, viņa darbs. Darbs, kam viņš veltījis visu savu mūžu un pats sevi… Darbs? Nu, protams, viņa darbs. Tāpēc arī viņš aizsapņojās par to, tagad ne vairs pārāk tālo laiku, kad darba galvenais posms būs pabeigts. Lūk, tad var pielavīties vientulība, tukšuma sajūta … Un varbūt tad viņam kļūs žēl, ka šķīries no Iri- nas … Šķīries sava darba dēļ… Protams, tas bija briesmīgs egoisms. Viņa egoisms … Irina negribēja gaidīt. Kādu dienu viņa aizbrauca … Savādi, tas taču bija tik sen… Kādēļ tieši šodien viņš to atceras? Viņš vienkārši ir noguris … Mazliet jāatpūšas, un viss nostāsies savā vietā. Pienāks rīts, un līča ūdeņi, kas tagad atgādina tinti, atkal kļūs debeszili. Pēc dažām dienām kailos koku zarus klās maiga lapotne. Bet šovakar viņš vēlreiz izlasīs Marinas vēstuli no tālās Losan- dželosas, kur pašlaik ir diena, diena, ko viņš jau nodzīvojis …
Marina … Viņš bieži domā par meiteni… Viņi ir zināmā mērā līdzīgi … Arī viņa dzīves jēgu atradusi darbā … Arī viņa, lai gan ir jauna, jau ir izbaudījusi liela zaudējuma rūgtumu .. . Tāpat kā viņš .. .
Protams, pats sev viņš var atzīties: Marina viņam patīk, ļoti patīk, bet… Cik tas banāli: jauna meitene, kam viss mūžs vēl
priekšā, un viņš, kam aiz muguras jau gandrīz viss . ..
Voļins pielika soli, it kā gribētu izbēgt pats savām domām.
«No kurienes šis mulsums?» viņš prātoja, nogriezdamies no krastmalas kādā no jaunajiem prospektiem. «It kā būtu noticis kaut kas, ko es vēl nezinu, bet ko neskaidri nojaušu … Kas būtu varējis notikt? Kaut kas «Tuskarorā»? Vai ar Marinu? Fu, kādas blēņas lien galvā. Pēdējais laiks iet atvaļinājumā. Tas viss ir muļķības … No mājām tomēr būs jāsazinās ar «Tuskaroru». Pie viena uzzināšu, kā Koškinam ar veselību. Dimovs neko nav uzrakstījis par viņu.»
Krustojumā palūkojies pulkstenī, Voļins bija pārsteigts. Pusviens. Viņš klimst pa pilsētu jau divas stundas. Taksometra tuvumā nebija. Voļins ielēca pienākušajā trolejbusā …
Dzīvokļa durvis atvēra tantiņa. Viņa vēl nebija aizgājusi gulēt un izskatījās uztraukta.
— Admirālis gaida, — viņa čukstēja. — Divas stundas sēž … Teica, ka bijis institūtā, bet tur nav saticis. Tad braukājis pa pilsētu, tevi meklēdams. Zvanījis uz dažādām vietām … Patlaban sēž kabinetā. Smēķē un pukojas .. .
«Kaut kas tomēr ir atgadījies,» nodomāja Voļins, sakozdams zobus.
Viņš steigšus noģērbās un iegāja kabinetā. Kabinetā bija zils no tabakas dūmiem. Kodorovs nāca pretī. Spiezdams Voļinam roku, teica:
— Lūdzu atvainot mani, Robert Jurjevič, par tik vēlu apmeklējumu un manu uzbāzību. Ir divi svarīgi notikumi, un es gribēju aprunāties ar jums, iekams rīkoties tālāk. Pagā- jušaja naktī uzspridzināta amerikāņu dziļūdens stacija Santakrusā. Acīmredzot diversija …
Voļinu pārņēma pēkšņs nespēks. Viņš pievilka tuvāk krēslu un apsēdās. Kodorovs apsēdās blakām uz rakstāmgalda malas.
— Otrs, — turpināja Kodorovs. — Šorīt nezināms aparāts mēģinājis tuvoties «Tuska- rorai». Mūsu posteņi atklājuši to jau tad, kad tas peldējis trīsarpus kilometru dziļumā. Kad aparātam uzbrukušas lidmašīnas-amfī- bijas, tas mēģinājis paslēpties Kuriļu ieplakā. Astoņu kilometru dziļumā tas nomētāts ar dziļumbumbām … Jādomā, ka tas iznīcināts. Augšā izsviests cilvēks glābšanas skafandrā, droši vien sprādziena brīdī katapultējies. Diemžēl šis cilvēks bijis beigts.
— Kas viņš ir?
— Vēl nav zināms. Cenšamies noskaidrot… Par katru cenu ir jātiek līdz Kuriļu ieplakai un jāuzzina, ko tieši esam iznīcinājuši. «Tuskaroras» batiskafi? …
— Tie nav piemēroti tādiem dziļumiem … Bet abi mūsu institūta dziļūdens batiskafi pašlaik strādā Indijas okeānā. Paies ne mazāk kā desmit dienu, iekams izdosies tos pārsviest uz Kuriļiem,
— Bezceļa mašīna?
— Būs pilnīgi gatava pēc diviem mēnešiem. Bet tās galējā robeža ir seši kilometri. Nolaisties tajā dziļāk ir bīstami.
— Ko tad lai dara?
— Jāpadomā …
— Es paredzu diplomātiskus sarežģījumus, — sacīja Kodorovs. — Šovakar amerikāņu radio ziņoja, ka Santakrusas diversijas pavedieni vedot uz rietumiem … Tas adresēts mums .. .• Par notikumiem «Tuskaroras» rajonā viņi vēl nezina.
— Vai Santakrusā ir upuri?
— Jā. Četri zinātnieki, kas sprādziena brīdī atradušies stacijā. Uzvārdi netiek minēti.
— Bet stacijas oficiālā atklāšana vēl nav bijusi?
— Tai vajadzēja notikt rīt…
— Ko jūs gribat darīt, admirāl?
— Pēc stundas lidoju uz Kurijiem. Gribēju lūgt, lai jūs mani pavadāt. Te būs zīmīte no ministra. Viņš atbalsta manu lūgumu…
— Labi. Lidošu kopā ar jums. Tikai piezvanīšu tūliņ vietniekam. Vai radio un avīzes sniegs informāciju?
— Pagaidām ne. Vispirms jānoskaidro, kādu aparātu mēs esam iznīcinājuši. Kas tas tāds ir un kam pieder.
— Bet ko jūs domājat, admirāl?
— Man ir aizdomas, ka tā ir Sati Saru roka. Atcerieties, es jums stāstīju par viņu…
Apmēram pirms pusgada ar viņa bandu nodarbojās Interpols. Tā aģenti veica vairākas plašas operācijas Singapūrā, Manilā, Dža- kartā … Diemžēl operācijas gandrīz neko nedeva … Vismaz ne barvežus, ne slepenās bāzes atklāt neizdevās. Var redzēt, ka šai gangsteru korporācijai ir milzīgi sakari. Tika arestēti lielrūpnieki, komersanti, pat Singapūras policijas inspektors. Tad lielāko daļu palaida vaļā … Pierādījumu trūkuma dēļ! Man radās iespaids, ka draudošo skandālu kāds pacenties notušēt. Acīmredzot darbā laista gan uzpirkšana, gan draudi. Dienvid- austrumāzijā Sati Saru banda dažiem ir vajadzīga. Tiem, kas ir ieinteresēti, lai katli vārītos … Pirms mēnešiem trijiem Interpola aktivitāte Filipīnās un Indonēzijā manāmi samazinājās… Lielās operācijas tika pārtrauktas, visaktīvākie aģenti atsaukti. Arī banda uz laiku pierimusi… Iespējams, ka tagad tās vadoņi uzskatīja momentu par izdevīgu un mēģināja dot divkāršu triecienu amerikāņiem un mums. No viņu puses tā bija taktiska kļūda. Ja viņi cerēja uz diplomātiskiem sarežģījumiem, viņiem vajadzēja dot triecienu tikai amerikāņiem un radīt kaut kādus pierādījumus pret mums. Vai otrādi… Bet viņi laikam izvēlējās vienkāršāku ceļu. Nolēma iznīcināt abas dziļūdens stacijas. Tas aizkavētu pētījumu izvēršanu okeāna dibenā vēl par vairākiem gadiem … Banda saglabātu virskundzību okeānos. Tagad es esmu gandrīz pārliecināts — Sati Saru ir lielas bāzes okeāna dzelmē. Tieši rūpes par šo bāzu drošību spiež viņus karot pret okeanologiem. Taču divkāršā trieciena neveiksme var izrādīties bandai liktenīga …
— Savādi, — sacīja Voļins. — Vai tiešām priekšnojauta? Vairākas'stundas pirms tikšanās ar jums es jutu — kaut kas ir noticis. Tikai nezināju vēl, kas … Saprotiet, pēc dzīvās plazmas sakopojumu atklāšanas es biju pārliecināts, ka «Tuskaroras» noslēpums ir atminēts …
— Ar šo plazmu Ankudinovs neliek mani mierā ikreiz, kad tiekamies, — pukojās admirālis. — Viņš mēģina ar tās parādīšanos izskaidrot absolūti visu.
— Un es viņam piekrītu, — domīgi teica Voļins. — Ar tās īpašībām tiešām var izskaidrot visu, kas notika «Tuskarorā» pagājušajā vasarā. Plazmai ir pašai savs elektriskais lauks, kas iedarbojas no tālienes… Tajā pirmās satikšanās reizē Koškins dabūja elektrisko triecienu no tālienes caur skafandra ķiveri. Tas sabojāja bezceļa mašīnas motoru, varēja sabojāt avārijas signalizāciju un pat atvilkt vaļā šahtas avārijas izejas durvis, nejauši pieskaroties tām. Ar tās īpašībām varētu izskaidrot visu, tikai ne to, kas noticis pagājušajā naktī Santakrusā un netālu no «Tuskaroras» …
— Posieties, Robert, — klusi sacīja admirālis^ — Mums jābrauc. Mašīna ir klāt. Es dzirdu tās signālu …
— Ak dievs, — ievaimanājās tantiņa, padzirdējusi, ka Voļins atkal brauc prom. — No rīta atlidoja no Melnās jūras, naktī viņam jādrāž nezin kur atpakaļ. Būtu padomājis par sevi. Neesi vairs nekāds jaunais. Tāpēc jau sieva aizbēga no tevis … Es domāju, pataisīja tevi par akadēmiķi — norimsies. Kas tev deva … Kļuva vēl sliktāk.
— Nedusmojieties, Marija Gavrilovna, — teica admirālis atvadoties. — Tāds mums ar Robertu Jurjeviču darbs … Nemierīgs kā pats okeāns. Roberts Jurjevičs drīz atgriezīsies. Tagad Kuriļi ir ar roku aizsniedzami.
Ģērbjoties Voļins sataustīja kabatā Marinas vēstuli. Nē, viņš nespēja piespiest sevi izlasīt šo vēstuli tagad, kad viņš vēl nezina … Četri gājuši bojā. Bet stacijas atklāšanai vajadzēja notikt rīt… Nē, nē, tas nevar būt. Ja ar Marinu kaut kas noticis, vainīgs ir viņš… Marinas komandējums bija viņa ideja.
Lejā mašīnā Voļins sacīja admirālim:
— Es ceru, ka amerikāņi visu iztulkos pareizi … Seklijs un pārējie … Mēs darām vienu darbu, visi cīnāmies un visi riskējam. Tas nedrīkst atdzemdināt neuzticību.
— Gan redzēsim, — atbildēja admirālis. — Drīzāk jāuzzina, kas gribējis uzbrukt «Tuskarorai».
— Bet ja nu tas nav bijis uzbrukums? Ja nu jūsu jūrnieki ir pārsteigušies?
Admirālis aši paskatījās uz Voļinu.
— Man radās tāda doma, — viņš lēni teica, — bet… feci quod potui, faciant me- liora potentes[15] … Bez tam Santakrusā nesteidzās … Rezultātu jūs zināt. Uz centrālo lidostu, ātrāk …
Austrumi jau sārtojās. No turienes nāca jauna diena ….