Mikroraidītājs, kas pusgadu bija klusējis, naktī sāka runāt. Misiko uztrūkās augšā kā dzelta. Saklausījusi pazīstamo signālu, pielēca kājās, norāva no krūtīm medaljonu un attaisīja to vaļā. Uz sudrabainā ekrāna, kas nebija lielāks par kvadrātcentimetra ceturto daļu, uzliesmoja un dzisa ceriņkrāsas dzirkstele. Tas bija Lielās trauksmes signāls. Pirmais signāls. Tas vēl nekad nebija raidīts. Tuvojās īstas briesmas… Misiko ar pūlēm pazina tēva balsi. Tā skanēja kaut kur tālu tālu un bija tikko dzirdama:
— … Tiešs trāpījums … «Taifūns» grūst… Beigas ir… Mi, tu dzirdi mani? Tagad tev… Tu saproti, Misiko? Viņš ir bīstams, sargies, Mi… Tev jāuzņemas …
Vārdi pārvērtās vienlaidu čaboņā. Noknik- šķēja, un kļuva kluss. Tūliņ pat nodzisa ceriņkrāsas dzirkstele, kas nedzirdami bija lēkājusi pa ekrānu.
Tās bija beigas … Tas otrs raidītājs, ko nupat savās rokās bija turējis tēvs, bija beidzis eksistēt. Ar tādām grūtībām desmit gadus celtā ēka sāka plaisāt un draudēja sagrūt. Vajadzēja rīkoties un rīkoties bez kavēšanās. Misiko pieskrēja pie durvīm un pavēra tās. Blakus istabā krāca Fremls. Trauksmes signāls nebija viņu pamodinājis. Tātad vispārējās trauksmes signāls bijis adresēts tikai viņai — Misiko. Tas varēja nozīmēt vienu: neizbēgamas bojā ejas priekšā tēvs centies nodot viņai savu lolojumu … Bet tas, par kuru viņš to brīdināja, protams, ir princis …
Vai viņa spēs?… Vai ir gatava tam, kas viņu sagaida?
Misiko uzmanīgi pievēra durvis, piegāja pie loga un attaisīja to. Apakšā zem nekustīgi sastingušajām palmām pletās bezgalīgi plašais Klusais okeāns. Uz rietumiem pretī tālajam apvārsnim aizstiepās mēness apsudrabota strēle. Pilnais mēness karājās augstu debesīs, apspīdēdams stāvos krastus, ciematu uguntiņas, šosejas un dzelzceļa līnijas līkumus, kas apjoza nogāzi. Lejā aizdrāzās garām elektriskais vilciens, un atkal kļuva kluss.
Brīdi Misiko sažņaudzās sirds.
Vai tiešām viņa tagad ir gluži viena? Viena naidīgā pasaulē? Vai viņa tiks galā ar nastu, ko tēvs gribēja uzkraut viņas trauslajiem pleciem? Viņš sapņoja par varu okeānos, bet, ieguvis to, — par pasaules varu.
Taču ari viņš ne vienmēr tika galā ar cilvēkiem, kurus bija izvēlējies par palīgiem. Bet ko viņa? Vai atradīs spēkus pakļaut savai gribai «brālību»? Pat Fremls … Kā viņš izturēsies, dabūjis zināt, kas viņa ir īstenībā? Varbūt neriskēt, palikt stāvam malā, atgriezties tajā parastajā pasaulē, no kuras viņu bija izrāvis tēvs?… Bet tā būs nodevība, viņa piemiņas, visa viņa sapņa, viņu ģimenes pagātnes nodevība . .. Vai to tēvs gaidīja no viņas, kad pārraidīja pēdējo aicinājumu? Vai tam gatavoja .. . Nē, tagad viņai ir viens ceļš — grūts un bīstams ceļš. Tēva ceļš … Un viens uzdevums — pierādīt pasaulei, ka viņas tēvs nav bijis vienkārši zemūdens pirāts … Ka viņam ir tiesības saukties par Kolumbu un planētas divu trešdaļu valdnieku … Trīsdesmit gados viņš paveicis diezgan daudz … Tātad izlem, Misiko! Starp citu, tu jau esi izlēmusi … No rīta pamodies, Fremls būs nepatīkami pārsteigts: viņa no verdzenes pārvērtusies par kundzi, bet viņš no pavēlnieka … Bet varbūt… Nē, viņš vēl noderēs…
Misiko atkal attaisīja medaljonu. Mirdzošais ķieģelītis klusēja. Kādu laiku viņa gaidīja, raudzīdamās uz mēness apspīdēto okeānu … Kaut kur tur, dzelmes tumsībā, ir viņas tēva kaps. Iespējams, ka viņa pat nekad neuzzinās, kas šonakt noticis. Vai tā ir avārija vai nāve kaujā? Viņa sažņaudza aparātu tievajos pirkstos, bet tas joprojām klusēja. Turpmāk tā būs vienmēr … Tagad tika i viņa, Misiko, spēs atdzīvināt mēmos medaljonus, ko nēsā uz krūtīm daži cilvēki — tikai daži cilvēki no visas armijas, kas veido «brālību» … Bet nē … Vēl ir princis — Isambajs … Kas viņu saistīja ar tēvu? Kādēļ tēvs tā uzticējās viņam? … Un šis pēdējais brīdinājums? …
Misiko saudzīgi izņēma aparātu no medaljona, pabīdīja regulatoru Uz vismazāko darbības rādiusu un, pieliekusies aparātam pavisam klāt, paklusi teica:
— Uzmanību, Toti, uzmanību . .. Gribu tevi tūliņ redzēt. Vai tu dzirdi?
Viņa apklusa un gaidīja. Tas bija pirmais mēģinājums … Un Misiko nodomāja: ja viņš tūliņ atsauksies, viņai smaidīs laime.
Toti dzirdēja un atsaucās … Uz aparāta ekrāna uzliesmoja dzirkstele. Nodzisa un no jauna uzliesmoja. Toti gaidīja pavēli.
Misiko klusiņām nopūtās.
— Tūliņ atnāc uz parku, Toti. Es būšu lejā pie baseina …
Viņa uzmeta uz pleciem ar zelta drakoniem izšūtus zīda rītasvārkus un, atvērusi balkona durvis, izgāja tumšajā dārzā.
— Man te ir apnicis, — kaprīzi sacīja Misiko pie rīta kafijas galda. — Brauksim prom no šejienes …
Fremls palūkojās pār avīzes malu.
— Mums nav kur steigties, — viņš vienaldzīgi nomurmināja un lasīja tālāk.
— Bet es gribu, — Misiko neatlaidās.
— O, tas ir interesanti, — viņš pārtrauca, nolaizdams avīzi. — Paklausies, ko raksta: «Liela avārija amerikāņu dziļūdens stacijā Santakrusā. Stacija sagrauta … Tās atjaunošana prasīs vairākus gadus. Kompetenti speciālisti uzskata, ka notikusi diversija. Patruļkuģi redzējuši pie Kalifornijas krastiem nezināmu zemūdeni. Sprādziens Santakrusā ir komunistu roku darbs …» Redzi, dārgā, man bija taisnība: viņi saplēsīsies paši, cenzdamies apsteigt viens otru dziļūdens pētījumu izvēršanā … Visas sarunas par sadarbību ir blefs … Velti šefs raizējās … Vajadzēja nogaidīt… Un, tiklīdz starp Ameriku un komunistiem sāksies liels karš, mēs…
Fremls pavīpsnāja un ar plaukstas malu uzblieza pa galdu.
— Es gribu braukt uz Tokio, — Misiko teica, savilkusi rožainās lūpiņas. — Brauksim.šodien pat… Es jau noskaidroju: lidmašīna uz Meksikositiju izlido pusdienas laikā. Naktī mēs būtu Tokio.
— Tu laikam esi jukusi, — pārsteigts norūca Fremls. — Kas par Tokio? Šefs lika man sēdēt te un gaidīt viņa pavēli… Es tagad esmu pārliecināts: tas blēdis Isambajs ir melojis. Šefs vienkārši gribēja briesmu brīdī dabūt mani prom no turienes … Un nolika Isambaju manā vietā saņemt triecienu. Šefs, protams, bija kaut ko uzzinājis par operāciju, ko gatavoja tie ēzeļi no Interpola. Mēs abi esam laikus aizlasījušies no Singapūras. Ja es būtu vienu dienu aizkavējies, mani arestētu kā Isambaju … Pašreiz es mazāk kā jebkad vēlos kaut vai drusciņ neklausīt šefu. Nē, mēs sēdēsim te un gaidīsim, kad šefs aicinās. Un nav ko teikt, te var tīri labi atpūsties …
— Isambajs tika arestēts uz īsu laiku, — piezīmēja Misiko.
— Ak tā! Izrādās, tu zini… Interesanti… Nav jau arī nekāds brīnums. Isambajs tur bija jauns cilvēks. Viņam bija vieglāk izgrozīties. Ar mani varēja būt ļaunāk …
— Protams, — asi atteica Misiko. — Ar jums varēja būt daudz ļaunāk, bet cita iemesla dēļ. Jūs, liekas, esat aizmirsis kādu notikumu … Seno Mataramas rūpiju, kas dažu labu tomēr piespieda padomāt… Sīkums, vai ne? Nekas vairāk kā zelta monē- tiņa, bet cik dārgi tā izmaksāja «brālībai»…
— Oho, — novilka Fremls. — Tas nu ir par daudz, meitenīt… Tu arī sāc aizmirst, kas esmu es … un kas esi tu … Un vēl kaut ko tu esi aizmirsusi: daudz zināt ir kaitīgi… kaitīgi veselībai. Bet nu, marš uz savu istabu un apdomā labi, ko es teicu.
— Fi, Fremla kungs, — nosprauslājās Misiko, nekustēdamās no vietas, — bet es domāju, ka jūs esat džentlmenis. Protams, zināmās robežās… Tā ar dāmām nerunā. Cik žēl, ka jūs savos gados neesat kļuvis gudrāks un … vērīgāks …
— Ko tas nozīmē?
— Apdomājiet, ko es teicu… Es zinu daudz … Bet par jums — visu vai gandrīz visu … Arī notikumu ar vienpadsmito rūpiju … Pretēji šefa visstingrākajai pavēlei jūs paturējāt nevis desmit, bet vienpadsmit zelta monētas no atraduma, kas tika izcelts no Bali jūras dzelmes. Vienpadsmito rūpiju jums nozaga. Tālāk sākās meli . .. Pirmais šiem meliem par upuri krita Loters. Jūs pavēlējāt man nogalināt viņu, nezinādams, ka monētas vēl ir pie viņa. Vai tā nebija? Ja Loters pārdotu daļu monētu, vienpadsmitās rūpijas noslēpuma atklāšana jums vairs nedraudētu. Visu varētu uzvelt Bruno. Jūs nezinājāt, ka šefs atcēlis pavēli un aizliedzis realizēt monētas Štatos. Arī es uzzināju to pārāk vēlu. Ja talkā nebūtu nākuši Isambaja cilvēki, Interpola aģenti dabūtu savos nagos pierādījumu, ka mēs, — Misiko uzsvēra vārdu «mēs», — mēs esam kļuvuši par lielu dziļumu saimniekiem. Toreiz Kasablankā Isambajs izglāba vienu no lielākajiem «brālības» noslēpumiem un jūs, Freml… Bet neizglāba noslēpumu uz ilgu laiku. Tas jau ir atklāts, acīmredzot pateicoties vienpadsmitajai rūpijai — tai, ko jums nozaga. Toreiz Kasablankā jūs varbūt gribējāt upurēt arī mani…
Fremls parāvās tālāk un protestējot novē- cināja roku.
— Varbūt, — cieti atkārtoja Misiko, — bet es nepastāvu uz sava, lai gan mani izglāba tikai Toti. Dodu jums desmit minūtes laika pārdomām .. . Un, lūdzu, neiedomājieties, ka gribu jūs šantažēt vai esmu zaudējusi prātu… Vai jūs varētu, vai jūs gribētu kalpot man tikpat uzticami un bez ierunām kā … Nu, piemēram, kā jūs līdz šim kalpojāt šefam? Nē, ne tā, bet vēl labāk?
— Varbūt es guļu? — nomurmināja Fremls. — Varbūt tomēr viens no mums ir zaudējis prātu?
— Ne viens, ne otrs, — atcirta Misiko. — Jums ir desmit minūtēs laika saprātīgām pārdomām. Bet brīdinu — Toti novēro katru jūsu kustību, nn man negribētos … Jūs saprotat …
— Toti? Seit? …
— Acīmredzot. Viņš taču nevar noverot jūs, sēdēdams Singapūrā. Pēc desmit minūtēm gaidu atbildi. Ja atteiksieties, varat palikt tepat un jums nekas nedraudēs, ja vien būsiet prātīgs. Ja piekritīsiet… Nu, bet, ja piekritīsiet, naktī mēs būsim Tokio.
Misiko piecēlās. Lūpas sakniebis, Fremls brīdi raudzījās uz Misiko. Tad arī viņš piecēlās.
— Paklausieties, — viņš teica. — Paklausieties, Misiko… Es vēl nezinu, kas noticis naktī, ja tiešām kaut kas ir noticis. Bet man nav vajadzīgas desmit minūtes … Man nav ko izlemt. «Brālība» sen būtu iziruši, ja tās kareivji šādos brīžos šaubītos … Droši vien tās ir lamatas, bet es nevaru pateikt nekā cita kā tikai to, ko jūs dzirdēsiet. Es esmu kareivis. Es palieku kopā ar šefu. Esmu saistīts ar viņu, saprotiet, tikai ar viņu … Nekur es nebraukšu… Un jūs arī nelaidīšu, ja vien neizrādīsies, ka … ka viss izskatās citādi, nekā es līdz šim biju domājis .. . Drīzāk es nonāvēšu jūs, lai gan jūs esat vienīgais, kas man vēl palicis, bet.. .
Viņš apklusa un pašūpoja galvu.
— Jūs atradāt vienīgo pareizo gājienu šajā amizantajā spēlē, — domīgi teica Misiko. — Saprotiet, vienīgo, Freml… Vai jūs pirmo reizi mūžā runājāt no sirds un es varu rēķināties ar jums? Lai būtu kā būdams, mēs esam sabiedrotie. Paskatieties …
Misiko pacēla roku. Viņas rādītāja pirkstā pazibēja gredzens ar melnu akmeni.
— Jūs jau zināt, kas tas ir, — viņa turpināja. — Tas ir pēdējā Mataramas sultāna gredzens, «brālības» augstākās varas simbols. Tādu gredzenu bija trīs… Lai gan varbūt… tagad to ir palikuši tikai divi… Savā laikā šis simbols apvienoja Javas iedzīvotājus cīņā pret eiropiešu iebrucējiem. Tagad tas ieguvis mazliet citādu jēgu … Bet laiks rit uz priekšu un . .. ideāli mainās . .. Vai jūs nākat man līdzi, Freml?
— Jā, protams, — viņš nočukstēja. — Tātad jūs…
— Tss, — viņa sacīja, piedurdama pirkstu viņam pie lūpām, — nerunājiet par to…
— Bet šefs? Vai tiešām viņš ir kļūdījies? Sākumā viņš pats lika pārdot kolekcionāriem desmit monētas no Bali atraduma. Katra maksāja traku naudu .. .
— Pārāk dārgi, Freml. Tā droši vien bija viņa pirmā kļūda … Taču viņš laikus attapās. Saprata, ka monētas Var uzvest uz pēdām … Neviena no desmit monētām netika pārdota. Un ja nebutu bijis vienpadsmitās… Ja nebūtu bijis vienpadsmitās, viņš, iespējams, pagājušajā naktī nebūtu pieļāvis otru kļūdu … Savu pēdējo kļūdu, Freml…
Lielā padome sapulcējās tempļa pazemes alā vulkāna Lavu [16] piekājē. surakartas apkārtnē jau otro nedēļu notika pavasara reliģiskie svētki, un budistu mūkiem platajos apmetņos ar kapucēm neviens nepievērsa sevišķu uzmanību. Pirms saulrieta no Lavu virsotnes konusa nokāpušie tūristi redzēja, ka mūki cits pēc cita bez steigas nozūd tempļa drupās.
Nemanot nošķīrušies no tūristu grupas, Misiko, Fremls un Toti vairāk nekā stundu gaidīja, paslēpušies drupās.
Kad bija satumsis, pie drupām klusi piebrauca slēgta vieglā mašīna. No tās izkāpa neliela auguma drukns cilvēks brūnā apmetnī ar kapuci. Apskatījies arī viņš nozuda pussagruvušo sienu labirintā.
— Tas ir Isambajs, — sacīja Misiko. — Visi ir sanākuši… jāsāk …
— Viņiem jābūt piecpadsmit? — jautāja Fremls.
—. Ja visi salasīsies, jā.
— Viņi ir salasījušies visi, — apstiprināja Toti, palīdzēdams Misiko uzģērbt brūnu apmetni.
— Nu tā, tagad mēs esam tādi paši kā viņi, — sacīja Misiko, kad arī Fremls bija uzģērbis apmetni un pacēlis kapuci. — Ved, Toti.
— Es vedīšu jūs pa slepenu eju, — čukstēja malajietis. — Šo eju zināja tikai šefs. Jūs visu dzirdēsiet un redzēsiet pa caurumu sienā … Es būšu augšā.
— Atceries, Toti, tu vērosi katru viņa kustību un, tiklīdz teikšu: «Es jūs notiesāju, princi» …'
— Jā, kundze, izpildīšu visu …
— Vai jūs nebaidāties, Freml?
— Tikai par jums. Esmu pārliecināts, ka izrādi var nospēlēt arī bez jūsu piedalīšanās.
— Jūs viņus slikti pazīstat… Bez tam galvenās lomas spēlējam mēs ar princi…
Viņi ilgi gāja pa pilnīgi tumšām ejām nopakaļ Toti. Reizēm virs galvas parādījās zvaigznes, bet tad viņus atkal apņēma necaurredzama tumsa. Fremls nespēja saprast, kā Toti un Misiko orientējas aklajā tumsā. Toti nevienu reizi neiededzināja kabatas bateriju, ko turēja rokā. Mīkstie apavi slāpēja soļu troksni. Visapkārt valdīja klusums. Tikai retumis zem kājām kaut kas dīvaini nočabēja, un tad Toti sāka klusiņām svilpot.
— Kāpēc viņš tā? — Fremls čukstus jautāja Misiko.
— Tss, tās ir kobras. Te to ir milzums … Viņš tās nomierina …
Fremls sastinga šausmās un juta, ka nespēj vairs paspert ne soli.
Misiko pagrūda viņu uz priekšu.
— Nebaidieties, — drošināja Toti. — Jūs neaiztiks, pat ja jūs uzkāpsiet virsū. Jūsu sandaļu zoles ir piesūcinātas ar īpašu sulu. Tās smaka uzreiz paralizē rāpuļus.
— Brīnum jauka vieta, vai ne? — čukstēja Misiko. — Toties ir garantija, ka nezinātājs iekšā netiks… Sais vecajās alās varam iekļūt tikai mēs …
— Varbūt, lai gan es neesmu par to drošs… Vienalga — muļķīgs viduslaiku farss.
— Klāt esam, — teica Toti. — Viņi ir sapulcējušies te, aiz sienas …
Fremls saklausīja balsis. Sekojot Misiko, viņš pakāpās mazliet augstāk un pa šauru spraugu mūrī ieraudzīja «sapulču zāli» — apaļu telpu ar augstu kupolveida velvi. Sienas klāja fantastisks akmens ornaments. Tajā bija brīnumaini savijušies augi, čūskas, kaili sieviešu ķermeņi un ķēmīgas briesmoņu maskas. Pāris ornamentu akmens vijumā nostiprinātu lāpu izplatīja telpā nemierīgu gaismu. Sienās melnēja caurumi — tur uz visām pusēm aizstiepās zemi gaiteņi.
Zāles vidū uz apkritušām kolonām, kas kādreiz bija balstījušas velvi, sēdēja stāvi tumšos apmetņos ar zemu pār acīm nolaistām kapucēm. Daži paklusu sarunājās. Fremls
sadzirdēja aprautas frāzes vācu, spāņu un japāņu valodā.
— Viņu ir četrpadsmit, — čukstēja Toti.
— Prinča vēl nav … Te ir svira, kundze. Ja to nospiež, plātne pabīdās nost un atver izeju uz zāli.
— Sapratu … Ej augšā, Toti…
Malajietis paklanījās un aizgāja. Fremls
un Misiko palika divatā. Fremls sataustīja zem apmetņa jakas kabatā revolvera spalu, pārbaudīja, vai varēs to ātri izraut, ielaida lodi stobrā un nolaida aizsargu.
Misiko vēroja Lielās padomes locekļus.
— Te ir īpaša akustika, — viņa čukstēja.
— Viņus dzird, bet mūs nedzird nemaz. Šis templis un pils uzbūvēti ļoti sen — daudzus gadsimtus pirms tam, kad varu Javā pārņēma Mataramas sultāni. Šajā apaļajā zālē pulcējās padome, bet no šejienes sultāns novēroja savus vezīrus …
— Par ko viņi runā? — jautāja Fremls.
— Par sīkumiem … Viņi nedrīkst sarunāties, lai nejauši nepazītu cits citu. Atklāt seju ir tiesības tikai šefam vai viņa varas mantotājam. Bet tie — «brālības» padomes locekļi — nedrīkst pazīt cits citu. Šefs pazīst visus, bet katrs no viņiem pazīst tikai šefu. Princis ir rīkojies briesmīgi pārdroši, sapulcēdams viņus te… Viņi sanāk kopā tikai trešo reizi. Viņi var neatzīt princi… Var neticēt tam…
— Kuri viņi?
— Es pēc balss pazīstu tikai vienu … To malējo pa kreisi… Tas ir Sakudzava …
— Sakudzava? Japānas lielākās kuģu būves firmas vadītājs?
— Tas pats … Pārējos pagaidām neatšķiru, lai gan pazīstu visus … Visi viņi ir lieli komersantu un politiķu aprindu bosi. Tēvs zināja, uz ko balstīties …
— Tss … Isambajs!…
— Nu, paklausīsimies, — teica Misiko, uzlikdama roku uz slepeno durvju mehānisma sviras.
Isambajs nostājās sapulcējušos priekšā un strauji atmeta atpakaļ kapuci.
Zālē sacēlās pārsteiguma murdoņa.
— Ko tas nozīmē? — bargi noprasīja viens no Padomes locekļiem. — Kas jūs esat? Mēs esam sapulcējušies, ne jau lai runātu ar jums …
— Nē, ar mani. Es esmu tas, kura augstākā vara jums būs jāapstiprina. Šefs ir gājis bojā, kritis- kā kareivis kaujā. Es biju otrais aiz viņa. Tādēļ es jūs sapulcināju… Tagad man jākļūst pirmajam. Te ir varas un varas mantojamības zīme, ko kādreiz es saņēmu no šefa …
Isambajs izstiepa uz priekšu roku ar gredzenu. Tad nomauca gredzenu un pasniedza to tuvākajam Padomes loceklim. Tas uzmanīgi aplūkoja zīmi akmenī un iedeva gredzenu blakām stāvošajam. Pēc dažām minūtēm, kad gredzenu bija paturējuši rokā visi klātesošie, tas nonāca atpakaļ pie Isambaja.
— Vai ir jautājumi? — vaicāja Isambajs, uzmaukdams gredzenu pirkstā.
— Jā, — kāds ierunājās. — Vai var ticēt ziņai par šefa bojā eju? Līdzīgas ziņas ir nonākušas līdz mums jau agrāk, taču tās neatbilda patiesībai…
— Šoreiz diemžēl var ticēt. Tieši pirms nedēļas šefs pārraidīja Lielās trauksmes signālu no «Taifūna». Viņš paguva paziņot, ka «Taifūnu» iznīcina dziļumbumbas. Pēdējā brīdī viņš uzrunāja mani. Tad sakari pārtrūka pusvārdā … «Taifūns» tai laikā atradās vairākus kilometrus dziļi.
— Tas notika, uzbrūkot Santakrusai?
— Nē. Santakrusas operāciju vadīju es. Kā jūs zināt, tā izdevās lieliski…
Atkal bija dzirdama pārsteiguma murdoņa.
Isambajs lepni izslējās.
— Es izmantoju parasto zemūdeni un tiku cauri nemanīts. Bet «Taifūns», ko uzskatīja par uzbrukumam nepieejamu, iekrita krievu izliktajās lamatās … Tagad mums nav otra tāda kuģa kā «Taifūns», kas apvienotu sevī ātrgaitas zemūdeni un okeāna bezceļa mašīnu. Bet mēs to uzbūvēsim… Un drīz vien …
— Tagad mums vajadzīgi jauni kuģi ekspluatācijas darbiem okeāna dibenā, — atskanēja kāda balss. — Nogrimušos kuģus meklē ārkārtīgi lēni… No lielajām bagātībām vēl nekas nav atrasts .. . Viss, kas iegūts pēdējā gada laikā, neattaisno izdevumus.
— Bet vai mēs nesaņemam ienākumus no citiem avotiem? — jautāja Isambajs. — Ja aplēstu kopīgos ienākumus …
— Kopīgie ienākumi varēja būt lieli. Bet «citi avoti» kļūst ar katru gadu mazāk ienesīgi un nedrošāki. Daudz cilvēku ir cietuši pēc sprādziena uz «Ankri» un arestiem Singapūrā.
— Pie tā vainīgs šefs, mūsu mīļotais bijušais šefs, — pārtrauca Isambajs, — bet par mirušiem nerunā sliktu … Apsolu jums tuvākajos gados trīskāršot «brālības» ienākumus. Bet brīdinu … Mēs paliksim ne tikai apslēpto dārgumu izlūki, bet arī kareivji… Citādi mums neizdosies noturēt okeānu dzelmes, tātad iekarot… pasauli. Bet šefa un viņa biedru nāvi mēs atriebsim. To uzņemos es. Kad jūs būsiet uzticējuši man augstāko varu …
— Ja mēs jums to uzticēsim, — kāds stingri noteica, — mēs prasīsim arī ierobežojumus. Uzbrukuma operācijas, tādas kā«San- takrusa» un tai līdzīgas, ir iepriekš jāsaskaņo ar mums vai kaut ar pusi no Padomes locekļiem. Gana balstīt politiku uz avantūrām. No tā jāvadās pirmām kārtām.
— Pareizi…
— Ierobežojumi ir vajadzīgi…
— Mūs nostāda notikušu faktu priekšā …
— Var domāt, ka mēs esam tikai gangsteru banda!
— Šefs pieļāva vairākas rupjas kļūdas, un mēs neizvairīsimies no tām arī turpmāk, ja visa vara nebūs koncentreta vienas rokas … Laiks apgūt modernākas vadības metodes.
— Pareizi!
— Konsultēties nav grūti, ja ar mikrorai- dītājiem uztur divpusīgus sakarus. Bet mēs tikai saņemam norādījumus no augšas. ..
— Taisnība gan, ir vajadzīgi divpusīgi sakari ar tiem, kas visu vadīs …
Isambajs pacēla roku, likdams apklust.
— Uzmanību, džentlmeņi! Nekliedziet tā! … Var domāt, ka jūs esat parlamentā … Jūs prasāt reformas. Varbūt tas ir taisnīgi. Bet reformas nav īstenojamas uzreiz … Mēs parunāsim par to mazliet vēlāk, pēc pāris mēnešiem. Neviens taču neliedz mums sapulcēties vēlreiz ar gataviem priekšlikumiem. Līdz šim mūsu spēks bija tieši organizētībā, kam pamatus lika šefs, lai allahs dod viņam mūžīgo mieru … Nedrīkst rīkoties bez apdoma, mainot to, kas ir mūsu spēks. Ja jūs atzīsiet mani par jauno vadoni, esmu gatavs šodien pat saskaņot ar jums tuvākos pasākumus, bet par reformām parunāsim nākamajā tikšanās reizē. Mūsu organizācija ir tāda, ka mēs nevaram pastāvēt cits bez cita …
— Laiks darīt galu arī šai viduslaiku masku ballei, — kāds piezīmēja. — Tā ir smieklīga. Mēs visi labi zinām, kas te sapulcējušies. Kādēļ spēlēt pārģērbšanos? Mēs esam pietiekami stipri, lai sapulcētos kādā no labākajiem Džakartas, Manilas vai Tokio hoteļiem vai pat Losandželosā, velns parāvis!
— Esmu ar mieru apspriest ari to, — piekrita Isambajs.
— Tādā gadījumā — pie darba. Izstāstiet par sevi, un tad lemsim.
— Es strādāju kopā ar šefu ap trīsdesmit gadu. Biju pērļu zvejnieks, tad ūdenslīdējs un okeāna bezceļa mašīnas kapteinis. Zelts, kas ieplūda jūsu seifos, vispirms izgāja caur manām rokām tur, jūras dzelmes tumsībā… Pēc tam es vadīju «brālības» slepenpoliciju…
Apmetņos un kapuces terptie stāvi pakapas atpakaļ.
— Jums nav obligāti jāzina, kā mani sauca agrāk, — Isambajs turpināja pēc īsa brīža. — Lai gan es varētu lepoties ar savu vārdu. Tagad tas vairs nav svarīgi… Tagad mani sauc Isambajs. Šo vārdu daži no jums arī ir dzirdējuši. Bet, tiklīdz es būšu kļuvis par šefu, jums šis vārds būs jāaizmirst… Ja jūsu vidū nav neviena, kas pretendētu uz augstāko varu «brālībā», uzticiet to man. Es beidzu. Izlemiet… Bet atcerieties «brālības» slepenpoliciju. Tā ir augstākās taisnības ķīla …
Iestājās klusums. Apmetņos un kapucēs tērptie stāvi nebilda ne vārda.
— Izlemiet, — atkārtoja Isambajs. — Varbūt kāds no klātesošajiem uzskata sevi par pretendentu? Lai runā … Vai ir tāds?
— Ir, — atbildēja skanīga balss.
Bez trokšņa paslīdēja nost viena no plātnēm, un ejā parādījās divi stāvi garos apmetņos un kapucēs — pa priekšu mazs, aiz tā garš un plecīgs.
— Ir, — atkārtoja mazais stāvs, droši iedams pie sapulces dalībniekiem. — Tā esmu es.
Isambaja tumšajā sejā nenodrebēja ne muskulītis. Viņš nekustējās, kad mazais stāvs piegāja tam cieši klāt. Viņš tikai drusku sašķobīja biezās lūpas un tikko dzirdami sacīja:
— A, liekas, pazīstu … Jūsu joki, Freml! Apsveicu …
— Nē, neuzminējāt, princi, — teica Misiko, paceldama kapuci. —/Jūsu priekšā ir Misiko Tunga, Katanarana Tunga — lielā Tunga un … jūsu šefa meita, kungi ^..
Klātesošie izbrīnā iesaucās un atkāpās. Izveidojās pusloks. Šā pusloka centrā palika Misiko un Isambajs. Princim aiz muguras kā pārakmeņojušies slējās četri mēmi stāvi, Misiko aiz muguras bija tikai Fremls, kas bija sažņaudzis zem apmetņa automātiskās pistoles spalu.
Isambaja seja bija pārvērtusies līdz nepazīšanai — kļuvusi melna, pārklājusies ar rupjām sviedru lāsēm… Viņš čamstināja biezās lūpas un nespēja novērst acis, kurās jautās sīvs naids un šausmas, no gredzena Misiko pirkstā. Misiko izskatījās pilnīgi mierīga. Notvērusi Isambaja skatienu, viņa pacēla roku virs galvas. ļViņas apmetņa platā piedurkne noslīdēja lejup, atsedzot roku līdz pašam plecam. Visu klātesošo acis pievērsās vienīgajai šīs skaistās rokas rotai — gredzenam ar lielo, melno akmeni/
— IJā, — sacīja Misiko. — Tas arī ir Mataramas sultāna gredzensļ tāds pats kā jūsējais, princi. Bet man tas pieder kopš dzimšanas. Mans tēvs bija pēdējais no Mataramas sultānu dzimtas … Jūs savējo nopelnījāt, kalpodams «brālības» slepenpolicijā. Es negribu teikt, ka jūs to būtu zadzis… O, nē… Jūs to esat nopelnījis godīgi, ja šajā gadījumā tāds vārds ir piemērots. Bet pašreiz jūs savas iespējas novērtējat par augstu. Jūs šefa lomā! Tas ir smieklīgi, princi… Kādreiz jūs nespējāt noturēties pie varas savā mazajā, nabadzīgajā zemē … Par spīti visām intrigām, visiem pūliņiem jūs padzina no turienes, un jūs kļuvāt vienkāršs pirāts. Bet tagad, izmantojot izdevību, jūs sniedzaties pēc «brālības» kroņa. Kamēr viņa radītās «brālības» priekšgalā stāvēja pats Tungs, mēs bijām ne tikai pirāti un gangsteri … Tēvs izvirzīja sev grandiozus mērķus. Civilizācijai, kas pārņēmusi kontinentus, viņš gatavojās nostādīt pretī otru, ne mazāk varenu, okeāna dzīlēs radītu civilizāciju … Ja zemes civilizācija ietu bojā, zemūdens civilizācija pilnīgi vai daļēji saglabātos. Bet lieli mērķi prasa lielus līdzekļus. Tos ieguva no daudziem avotiem. Viens no tiem bija pirātu uzbrukumi tirdzniecības kuģiem. Šai ziņā jums nebija līdzīgu, princi… Bet jums jāpiekrīt, ka tēva izvirzītie, mērķi nebūt nav tas, ar ko nodarbojāties jūs … Lai gan jūsu pū- lini deva lielu labumu kopīgajam pasākumam … Vadīt pirātu flotili un pat «brālības» policiju jūs varējāt, bet vadīt mana tēva iesākto darbu — nē, nekad …
— Jūs gribat teikt, ka viņš, — rīstīdamies aiz niknuma, Isambajs rādīja uz Fremlu, — ir piemērotāks par mani. Lika drusciņ pagaidīt! Šis pasistais fašists, šis bende, kam piespriestas karātavas! Pat tad, ja jūs tiešām esat šefa meita, bet šis vācietis jūsu mīļākais, pat tad es … es …
— Un to jūs uzdrošināties teikt sievietei, — ar riebumu pārtrauca Misiko. — To jūs nožēlosiet, cienītais… Kungi, — viņa uzrunāja klātesošos, — šis cilvēks ir jūs piekrāpis. Katanarans Tungs patiešām ir gājis bojā, bet mirdams viņš nodeva varu nevis šim cilvēkam, bet man … Lūk, te, manā mik- roraidītājā, ir ierakstīti tēva pēdējie vārdi — viņa testaments, ko jūs nevarat nepieņemt. — Misiko noņēma no kakla medaljonu un attaisīja vaļā. — Tēva balsi jūs visi pazīstat,— viņa turpināja, — klausieties, ko viņš teica …
Misiko pacēla medaljonu virs galvas. Mēmo, tumšo stāvu pusloks savilkās ciešāk, atspiežot sāņus Isambaju.
Spriegajā klusumā skaidri bija dzirdami vārdi: ««Taifūns» grūst… Beigas ir … Mi, tu dzirdi mani? Tagad tev… Tu saprati, Misiko?»
— Meli! — mežonīgi iekliedzās Isambajs.
— Meli, zvēru jums… Viņa ir viltvārde. Gredzens ir zagts … Bet tā ir falsifikācija …
Kaut kas pazibēja Isambaja rokā.
— Rimstieties! — pavēloši uzsauca Misiko. — Es jūs notiesāju, princi Sati Saru …
Isambajs pieliecās, lai lektu. Fremls gribēja, bet nepaguva izšaut. Isambajs piepeši iekrācās, žoklis viņam atkārās, acis sāka spiesties laukā no dobumiem, un viņš kā maiss sajima uz akmens plāksnēm.
Tai pašā brīdi kaut kur no augšas atskanēja Toti balss:
— Nodevība, kundze. Bēdziet labi ātri!
No tumšajām ejām zāles sienās piepeši izšāvās žilbinošas gaismas kūļi. Bija dzirdama soļu dipoņa, balsis, komandas, kliedzieni… Apmetņos un kapucēs tērptie stāvi sāka skraidīt pa zāli.
— Bēdziet, kundze! Eja ir vaļā …
Misiko sajuta, ka Fremla stiprā roka sagrābj viņu un rauj kaut kur. Atskanēja vairāki šāvieni, tad čaboņa, kas pieņēmās spēkā un draudēja uzgāzties uz galvas kā lavīna. Pēc tam viss pazuda apdullinošos nogruvuma dārdos.
— To izdarīja Toti, — sacīja Fremls, ievilkdams Misiko ejas tumšajā labirintā. — Viņš iegāza griestus… «Brālības» padome ir beigusi pastāvēt. Visi ir pagalam…
— Es jūs izglābšu, — čukstēja Toti. — Pa šīm ejām mēs izkļūsim jūras krastā … No rīta mēs būsim tālu okeānā.
— Mēs patversimies kādā no zemūdens bāzēm, — teica Misiko. —ļ Patversimies un mazliet nogaidīsim… Bet pēc tam es vēl likšu pasaulei atcerēties manu tēvu .1..