Pēdējās nedēļas notikumi Voļinam iespiedās atmiņā kā te palēninātas, te mežonīgi paātrinātas filmas izkliedēti kadri. Lidojums no Ļeņingradas uz Habarovsku … Vēl nekad lidmašīnā pavadītās stundas Voļinam nebija likušās tik nogurdinošas un garas. Lidojot viņš mēģināja strādāt, bet nevarēja. Vārdi un frāzes stiepās kā lipīgi zirnekļa tīkli, un spalva krita ārā no rokām. Kaut kur dziļi kā sagūstīts putns dauzījās viena vienīga doma: «Marina … Kas ar viņu ir? … Vai tiešām arī viņa?…» Lapiņas ar iesākto rakstu palika tīras… Blakām sēdošais Kodorovs raudzījās pa logu.
Habarovskas lidostā viņus sagaidīja grupa kara jūrnieku. Kuriļska nepieņēma viesuļvētras dēļ. Nolēma lidot vispirms uz Sahalīnu. Kamēr sagatavoja lidmašīnu, Voļins bezmērķīgi klīda pa milzīgo pustukšo lidstaciju. Zāles līdzinājās gigantiskiem akvārijiem, kas sakrauti eits uz cita. Aiz stikla sienām melnēja skrejceļu betona lentes. Lidmašīnu apveidi izplūda sīkajā vakara lietū. Jaunāko avīžu kioskos nebija. Radio pārraidīja paziņojumus un mūziku.
Dienvidsahalinskā tie nolaidās pusnaktī. Te bija jāgaida līdz rītam. No rīta Voļins pa radio sazinājās ar «Tuskaroru». Tur viss bija kārtībā. Novērotāji atradās apakšā. Dimovs un Braitons ar zemūdeni «Maļutka» bija aizbraukuši uz Busoles līci. «Lai izdarītu gravimetriskos un magnētiskos novērojumus okeāna dibenā,» kā teica «Tuskaroras» radists. Voļins apjautājās, vai nav vēl kāds svarīgs paziņojums. Par atbildi atskanēja lakonisks «nē».
Dienā viņi aizlidoja uz Simuširu. Neiegrie- zušies «Tuskarorā», tūliņ pārsēdās helikopterā. Pēc stundas helikopters nolaidās uz «Zemčužinas» — Kamčatkas filiāles peldošās zinātniskās bāzes klāja. Tur jau bija profesors Luhtancevs, Koškins un pat Ankudinovs, kas bija atlidojis iepriekšējā naktī. «Zemču- žina» dreifēja virs Kuriļu ieplakas visdziļākās daļas, tajā rajonā, kur bija sabombardēts nezināmais zemūdens aparāts, kas bija mēģinājis tikt klāt «Tuskarorai».
Tad nāca vairākas neveiksmīgu meklējumu dienas … Dzelmē nolaidās batiskafi un televīzijas kameras; radaru un magnētisko ierīču neredzamie taustekļi pārmeklēja Klusā okeāna visdziļākās aizas dibenu. Kodorovs pārnesa visas ziņas uz krāsainas kartes, kas atgādināja jūras kauju karti. Un tā tiešām bija kauja — kauja ar dziļumu un noslēpumu, ko tas bija aprijis. Ankudinovs katru mīļu mirkli apmētāja admirāli ar kodīgām piezīmēm. Kodorovs eleganti atvairīja. Admirāļa koncepcijai bija pārliecinošs apstiprinājums — pēc dziļumbumbu sprādzieniem ūdens virsū izsviestais cilvēka ķermenis bojātā skafandrā. Drausmīgā spiediena deformētā galva un seja bija tādā stāvoklī, ka nebija gandrīz ko cerēt uz sākotnējā izskata atjaunošanu. Anatomijas speciālisti, kas bija ieradušies uz «Zemčužinas» no Medicīnas zinātņu akadēmijas, jau vairākas dienas risināja šo sarežģīto uzdevumu.
— Tas ir tas pats, kas mēģinājums noteikt porcelāna statuetes formu pēc tam, kad tā bijusi zem pneimatiskā vesera, — sacīja Ankudinovs, uznācis uz klāja no laboratorijas, kur strādāja anatomi.
Trešajā dienā bija klāt dziļūdens batiskafs, ko transportlidmašīna atveda no Indijas okeāna dienviddaļas. Koškins, apskatījis aparātu, kategoriski paziņoja, ka ienirt vien- padsmitarpus kilometru dziļi ar to nedrīkst.
— Par astoņiem galvoju. Deviņu kilometru dziļumā vēl esmu gatavs ienirt pats. Vairāk nedrīkst… Vajadzīga visu mezglu pārbaude ar spiedienu. Tas ir mēnesis Vladivostokā vai Petropavlovskā …
Voļins, uzklausījis Koškina argumentus, piekrita un aizliedza izmantot aparātu ienir- šanai Kuriļu ieplakas visdziļākajā vietā.
Notika neliela saraušanās ar Kodorovu. Admirālis pats apskatīja batiskafu un paziņoja, ka uzņemas atbildību — pats ienirs ar batiskafu.
Voļins noraidoši papurināja galvu.
— Kā okeanoloģiskā dienesta vadītājs es jums to aizliedzu. Ja uzskatāt, ka ienirt maksimālā dziļumā nav pārāk riskanti, ieniršu es. Bet tikai es un vairāk neviens.
Admirālis bija spiests padoties. Bet meklējumi no augšas un vidējos dziļumos joprojām neko nedeva. Visāda veida «aizdomīgi» priekšmeti uz Kuriļu ieplakas nogāzēm un dibenā, izpētot sīkāk, lai gan tas bija grūti izdarāms dziļuma un okeāna viļņošanās dēļ, izrādījās sen nogrimušu kuģu skeleti, kas bija gandrīz pilnīgi ieskaloti smiltīs un dūņās.
— Kā nu ne, — rūca Ankudinovs. — Pirms vairākiem gadiem amerikāņiem izdevās pazaudēt Vidusjūrā ūdeņraža bumbu. Tas notika pie Spānijas krastiem, tur ir seklāks. Un tad vēl meklēja vairākus mēnešus … Bet jūs gribat atrast te, pie tam dažās dienās. Tas ir tikpat kā tumšā naktī meklēt smilšu barhanā magones sēkliņu …
— Sājos gados šis tas ir mainījies, — iebilda Luhtancevs. — Pēc gadiņiem pieciem šis jautājums nesagādās vispār nekādas grūtības. Iesēdīsimies bezceļa mašīnā un brauksim …
— Pareizi, ar laiku daudz kas mainās, — piekrita Ankudinovs. — Ari jūs, Nikolaj Aris- tarhovič, esat sācis spriest citādi… nekā pirms pusgada …
Bet starptautiskā situācija pa to laiku kjuva aizvien saspīlētāka. Diversija Santakrusā, kuras apstākļus amerikāņi vēl joprojām skaidroja, bija kļuvusi par ieganstu, lai izvērstu amerikāņu preses un radio sākto pretpadomju kampaņu. Vairāku amerikāņu avīžu replikas un raidstaciju gaudas uztvēra citās zemēs. Vakaros, šķirstīdams avīzes, Kodorovs tikai šūpoja galvu …
Marinas un pārējo uz Savienotajām Valstīm aizbraukušo padomju okeanologu liktenis vēl aizvien bija neskaidrs. Uz telegrammu, ko Voļins bija nosūtījis no«Zemčuži- nas», Marina neatbildēja. Tātad Losandželosā viņas vairs nebija. Tātad paguvusi aizbraukt uz Santakrusu? … Tātad … Tālāk Voļina domas sāka mezgloties. Viņš lūdza Luhtan- cevu oficiāli ievākt ziņas Petropavlovskā pa diplomātiskiem kanāliem. Atbildes tomēr nebija. Diplomāti bija spiesti kārtot jautājumus, kas ir svarīgāki par viena cilvēka likteni …
Piektās dienas vakarā radists ziņoja, ka amerikāņu «trako» līderis, runādams pa radio, pieprasījis pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Vienlaicīgi Kodorovs saņēma no Maskavas «zibenstele- grammu» ar prasību steigšus ziņot par meklējumu rezultātiem.
— Vajadzēja pašā sākumā dot informāciju par uzbrukumu «Tuskarorai», — sacīja Ankudinovs. — Tas atvēsinātu dažu labu viņpus okeānam …
— Būtībā uzbrukuma taču nebija, — iebilda Voļins. — Ko lai mēs būtu ziņojuši? Ka mūsu robežsargi noslīcinājuši kādu robežas pārkāpēju … Bet mēs pat nezinām, ko …
— Pareizi darīja, ka noslīcinaja. Citas izejas nebija. Bet par to vajadzēja paziņot… Galu galā vēl ir tas nepazīstamais. Varēja sarīkot preses konferenci. Parādīt skafandru, pat pašu ķermeni, priekšmetus, ko pie tā atrada …
— Nav zināms, kam pieder skafandrs. Uz tā nav nekādu zīmju, nekā tāda, kas dotu iespēju spriest, kur tas ražots, — teica Kodorovs. — Nekā, tikai gredzens ar melnu akmeni pirkstā. Ja mēs demonstrētu tādu materiālu, preses konferencei būtu negatīvs efekts. Mums vajadzīgs kaut neliels gabaliņš no paša zemūdens aparāta …
— Kodiet nu pirkstos, — norūca Ankudinovs. — Vajadzēja viņu slīcināt tieši Kuriļu ieplakā! …
— Nezobojieties, Ivan Ivanovič, — nopūties sacīja admirālis. — Labāk dodiet padomu, ko vēl var darīt.
— Došu … tikai nesmejieties … Palūdziet, lai mani delfīni ienirst.
— Tā ir doma! — izsaucās Kodorovs. — Bet cik ciešs kontakts jums ir ar viņiem?
— Ar vienu, ko sauc par Ke, kontakts ir ļoti ciešs. Bet Kē ir Suhumi okeanārijā.
— Atvedīsim ar lidmašīnu.
— «Tuskarorā» ir vairāki vietējie, Ohot- skas delfīni, taču ar tiem man vēl viss neiznāk . .. Var gadīties, ka viņi saprot, ko no viņiem prasa. Bet…
— Bet? — atkārtoja Kodorovs.
— Viņi sapratīs, — klusi teica vecais biologs, — un mēģinās izpildīt manu lūgumu … Mēs taču esam lieli draugi… Bet viņi var arī neatgriezties no turienes. Atcerieties Kuriļu ieplakas iemītniekus … Mēs šo to jau zinām par aktīvās plazmas sakopojumiem. Bet kas vēl tur slēpjas? Mani delfīni var ienirt ļoti dziļi, bet… viņi baidās no liela dziļuma. Tur viņi praktiski ir neapbruņoti. Tas ir tikpat kā sūtīt nirēju bez skafandra … Protams, ja viņš prastu nirt kā delfīns.
— Un tomēr ir jāpamēģina, — teica Kodorovs. — Tagad uz spēles ir likts daudz kas… Es negribu apgalvot, ka lieta var noiet līdz karam. Valsts darbinieki pat Amerikā pēdējos desmit gados ir kļuvuši piesardzīgāki, bet okeāna dzīļu apgūšanas kopīgie pasākumi pašlaik ir apdraudēti. Tie, kas deva triecienu Santakrusai, zināja, ko dara … Es no dienas dienā gaidu, ka amerikāņu zinātnieks, kas tagad strādā «Tuskarorā», paziņos par savu aizbraukšanu. Nav taču nejaušība, ka šajā avīžu kņadā nedzird amerikāņu oke- anologu brīdinošās balsis. Viņi, protams, neatbalsta «trakos», bet viņi klusē …
— Nē, es ticu Šeklijam, — stingri teica Voļins, — Rejam Šeklijam un viņa kolēģiem. Viņi klusē tāpēc, ka viņiem pašreiz nav laika runāt… Bet viņi neatkāpsies. Mēs strādāsim kopā lielos t dziļumos, gan redzēsiet. Un mēs palīdzēsim viņiem atjaunot Santakrusas staciju. Okeāni, kad to dzīles būs apgūtas, paliks starptautiski. ..
— Labi, — Ankudinovs noteica un atmeta ar roku. — Dodiet man kuteri. Braukšu uz «Tuskaroru»… Pamēģināsim sākt ar tiem, bet, ja neiznāks, atvedīsim no Suhumi Kē … Braukšu tūdaļ pat. Pie viena redzēšu, kāds noskaņojums Tomam Braitonam …
— Un pajautājiet, vai nav bijušas vēstules vai telegrammas no Savienotajām Valstīm, — palūdza Voļins. — No… Šeklija.
— Jums līdzi brauks Kims, — teica Kodorovs. — Viņš palīdzēs pārvest delfīnus.
Kad kuteris, ar ko brauca Ankudinovs, bija atgājis no «Zemčužinas» trapa, Voļins palika uz klāja. Atspiedies pret bortu, viņš ilgi stāvēja, ļaudamies savām domām …
Sen jau bija nozudis nakts tumsā žiglais kuterītis un izgaisušas pēdas, ko tas bija atstājis tumšajā ūdenī. Dilstošais mēness brīžiem parādījās cauri bālajiem mākoņiem un apspīdēja lielu, baltu kuģi, kas šūpojās ņirbošajos viļņos. Mazliet attālāk slējās kara kuģu silueti. Tie bija ielenkuši «Zemčužinu» kā goda eskorts …
«Mēs iesim uz priekšu,» domāja Voļins. «Iesim uz priekšu par spīti visam … Tas ir tikai viens no šķēršļiem mūsu ceļā. Tie ir bijuši agrāk un būs arī turpmāk… šķēršļi un pat upuri. Tie, kas to sapratuši, paliks kopā ar mums. Un mēs visi kopā iesim uz mērķi, ko esam sev izvirzījuši. Katram no mums ir savi trūkumi un vājības. Man savas, Dimo- vam — savas… Jāprot tikai saskatīt cilvēkā galvenais, tas pavediens, kas viņu saista ar citiem. Un, ja tas ir cilvēka darbs, ko viņš mīl un bez kura nevar dzīvot, tad viss ir kārtībā. Cilvēki vēl ilgi būs tādi, kādi viņi ir. Viņi strādās un kļūdīsies un dažreiz pat kritīs, paklupuši pret šķērsli. Lai kādās domās ir Ankudinovs, Dimovs paliks «Tuskarorā» un Rozanovs atgriezīsies. Viņš noteikti jāsameklē, kad lielie darbi būs galā …
Un «Tuskaroras» noslēpumu mēs atminēsim. Ja ne tagad, ne uzreiz, tad mazliet vēlāk. Koškins jau ir aizbraucis ar batiskafu uz Petropavlovsku. Pēc mēneša viņš būs atpakaļ un… Bet pēc diviem mēnešiem pa Kuriļu salu kalnu grēdas kontinentālo nogāzi lejā ripos pirmās okeāna bezceļa mašīnas. Sāksies lielais uzbrukums okeāna dzīlēm … Būs jāataicina Seklijs …»
Bet Seklijs ieradās ātrāk un bez uzaicinājuma … No rīta pie Voļina kajītes durvīm pieklauvēja. Ienāca Kodorovs. Pirmo reizi mūžā Voļins redzēja admirāli nedaudz apjukušu. Mulsi mirkšķinot acis, Kodorovs pasniedza papīra lapiņu. Tā bija tikko no «Zem- čužinas» saņemtā radiogramma.
«Braucu atpakaļ. Vedu delfīnus un Sek- liju. «Tuskarorā» viss pilnīgā kārtībā. Ar sveicienu Ankudinovs.»
— Cik nelāgi iznācis, — nopukojās admirālis, kad Voļins bija atdevis viņam radio- grammu. — Kaut velns rāvis to Ivanu Iva- noviču. Mēs veicam būtībā slepenu operāciju, bet viņš velk šurpu Sekliju … No kurienes gan viņš to izrāvis man par nelaimi…
— Bet vai jūs varat iedomāties, ko nozīmē Šeklija atbraukšana tieši pašreiz? — jautāja Voļins.
— To es varu iedomāties, — rāmi teica admirālis. — Tikai nevaru iedomāties, kā tas iegrozīsies man personiski.
— Taču nepieņemt viņu uz «Zemčužinas» mēs nevaram.
— Tagad ir jāpieņem …
Kuteris piestājās pie «Pērles» pusdienas laikā. Okeāns vairs tikpat kā neviļņoja. Spoži spīdēja saule, un Voļins jau iztālēm saskatīja Sekliju, kas stāvēja pie labā borta starp Ankudinovu un Kimu. Ieraudzījis Voļinu, Seklijs norāva no galvas ādas žokejcepuri un sāka to vicināt.
Tika nolaists parādes traps, un pēc dažām minūtēm Seklijs jau bija uz «Zemčužinas» klāja.
— Dārgais kolēģi, — viņš svinīgi sāka, spiezdams Voļinam rokas, — daži mūsu valstī pēc nelaimes Santakrusā ir pazaudējuši galvu. Tāpēc es nolēmu atbraukt pie jums un visu paskaidrot. Mūsu okeanologi un mūsu prezidents zina, kāds ir stāvoklis. Nevienam no Savienoto Valstu okeanologiem nav nekāda sakara ar avīžnieku neķītro provokāciju … Es nekad neesmu bijis diplomāts, bet prezidents uzdeva man paziņot to arī Maskavā. Tikai es nolēmu pa ceļam piestāt Habarovskā un vispirms satikt jūs. Un pateikt visu jums. Cienījamais profesors An- kudinovs man stāstīja, kas noticis te … Priecājos, ka jums pagājusi secen nelaime, kas piemeklēja mūs. Mēs jau esam sākuši atjaunot Santakrusu, un jūsu biedri paši pieteicās palīgā. Viņi visi ir veseli un sūta jums sveicienu … Es jums atvedu vēstuli.
— Paldies, paldies, — tencināja Voļins. Viņa balss nodrebēja un aizlūza.
— O nē, — pārtrauca Šeklijs, — mēs teiksim paldies jums, ka esat atsūtījuši mums tādus zinātniekus kā doktore Marina Bogda- nova un viņas kolēģi… O, viņi mums jau tik daudz palīdzējuši grūtā brīdī… To sauc par augstāko solidaritāti, jā!
Seklijs apklusa un bargi paskatījās visapkārt, it kā gaidītu iebildumus, bet neviens neiebilda.
— Okei, — viņš sacīja. — Es vēl gribēju teikt, ka Santakrusas atjaunošana neaizkavēs mūsu kopīgos darbus okeāna centrālajā daļā. Mēs un, es ceru, arī jūs sāksim tos paredzētajā laikā.
— Mēs ari, — apstiprināja Voļins.
— Ar ko sāksim? — vaicāja Seklijs.
— Ar vieglām brokastīm, — atteica Kodorovs. — Lūdzu visus kopkajītē.
Brokastis jau gāja uz beigām, kad Kodo- rovu izsauca uz radiokabīni. Atvainojies admirālis izgāja no kopkajītes. Viņam sekoja Ankudinovs, kas paziņoja, ka viņam esot jāpārbauda savi delfīni.
Pēc degvīna glāzītes iebaudīšanas mazliet noreibušais Seklijs skaļi jūsmoja par Anku- dinova projektu izmantot delfīnus par izlūkiem.
— O, tie kļūs par sabiedrotajiem un palīgiem dzīļu pētījumos, — teica vecais okeano- logs. — Tie, protams, ir pirmie mēģinājumi, bet vēlāk… Jā, — Seklijs turpināja, pieliekdamies Voļinam pie pašas auss, — mans draugs ģenerālis Kollijs, šis vecais lapsa, atcerieties viņu, apstiprināja manas bažas. Tur, — Seklijs norādīja ar pirkstu uz leju, — tur, okeāna dibenā, kāds sen jau dara sliktus darbus. Viņi deva triecienu Santakrusai. Pašlaik ģenerālis Kollijs tvarsta šos draudziņus vai nu Indonēzijā, vai Filipīnās … Un noskaidrojās, ka tā mana noslēpumainā zelta rūpija, ko es jums rādīju, ir pavediens… Saprotat? Es pats atdevu to ģenerālim, un viņš teica, ka tagad katrā ziņā noķers, ko vajag, un attīrīs okeānu … mums … Smieklīgi nudien… Iznāk, ka mēs abi tomēr nākam par vēlu, kolēģi. Interesanti, kas aizsteidzies mums priekšā?
Acīm redzami satraukts, ienāca Kodorovs.
— Pārsteidzošas vēstis, — viņš teica. — No Maskavas tikko ziņoja, ka Savčenko un Severinovs ir dzīvi. Patlaban viņi atrodas kādā no ' konsulātiem Indonēzijā. Gandrīz gadu viņi sabijuši zemūdens pirātu gūstā, un šajās dienās viņiem izdevies izbēgt. Bet visbrīnumainākais ir tas, ka šie pirāti viņus nevis nolaupījuši no «Tuskaro- ras», bet izglābuši, kad tiem uzbrukusi aktīvā plazma … Liekas, ar jums, Robert Jur- jevič, tikko nav atkārtojies tas pats, kas noticis ar Severinovu un Savčenko. Un vēl kas: Džakartā nupat notikusi preses konference … Runāts par to, ka sagrauta un iznīcināta liela grupa, kas vadījusi starptautisku pirātu bandu. Tagad nāks gaismā daudz kas …
— Cik brīnumaina diena, — domīgi sacīja Voļins. — Laimīga un brīnumaina. Pat negribas ticēt… Mūsu biedri ir dzīvi un atgriezīsies pie mums …
— Atļaujiet, bet kas tad te īsti ir noticis pirms nedēļas? — piesējīgi jautāja Luhtan- cevs. — Manuprāt, vēl daudz kas nav skaidrs. Ko mēs galu galā meklējam?
— Es domāju, ka arī no šejienes pavedieni stiepsies uz Filipīnām un Indonēziju, uz tām slepenajām bāzēm, kurās veselu gadu nodzīvoja Severinovs un Savčenko, — sprieda Kodorovs. — Anatomi tikko iedeva mars zīmējumu. Tāds bijis skafandrā atrastais cilvēks. Viņš stipri atgādina indonēzieti. ..
— Pagaidiet, — izsaucās Seklijs, — pagaidiet … Šķiet, es pazīstu … Nu, protams, tas ir doktors Tungs … Kā! … Viņš? … Vai patiešām viņš varēja?…
— Vēl daudz kas nav skaidrs, — teica Voļins. — Tie visi ir kāda cita noslēpuma fragmenti. Es vienmēr esmu domājis, ka «Tuskaroras» mīkla ir saistīta ne vien ar jūras nezvēriem vai ar diversantiem un pirātiem. Te bija manāma vēl kāda roka. Zinātnieka roka. Bet kā tas viss savienojams ar kuģu aplaupīšanu, ar gigantisku bandu? Noslēpums paliek neatminēts. Un tas ir apglabāts okeāna dziļumos. Viens no daudzajiem noslēpumiem, kas mums vēl jāatklāj …