Taksohelikopters dažās minūtēs aizveda Vo]inu no Miera laukuma līdz Galvenajai lid- oštai. Pilsētas jaunie gaisa vārti tagad atradās aiz lielā mežu un parku loka dienvidos no Puškinas. Līdz Ļeņingradas—Kamčatkas Petropavlovskas lainera izlidošanai bija atlikušas apmēram divdesmit minūtes. Voļins iebāza čemodānu pašiekrāvēja kamerā, uzkāpa uz lidstacijas jumta un iegāja restorāna stikla paviljonā. Apsēdās pie maza galdiņa. Aizsmēķēja.
Pie blakus galdiņa drukns vīrietis robežsargu virsnieka formā kaut ko teica slaidai oficiantei un rādīja uz caurspīdīgajiem traukiem, ar kuriem bija nokrauts stumjamais galdiņš. Meitene neko neteica, tikai māja ar galvu un lika trauku saturu šķīvjos. Laiku pa laikam viņa ziņkāri paraudzījās uz Voļina pusi.
Voļins sadrūma.
«Liekas, ari te pazīst.. .
Viņš novērsās un sāka skatīties uz tālajām priedēm ap lidlauku. Pār bālgani zilajām debesīm stiepās iepelēkas mākoņu strēmeles. Nespodri spīdēja saule. Pēc nesenā lietus palsi vizēja skrejceļu betons. Paviljona stikla kupolā tikpat kā nedzirdēja vareno motoru dunu. Klusumu traucēja vienīgi diktora ne visai skaļā, saprotamā balss, piesakot jaunu lidmašīnu nolaišanos.
Meitene piestūma galdiņu tuvāk Voļinam un klusēdama pasniedza daudzkrāsainu ēdienkarti. Tagad viņa neskatījās uz Voļinu. Tumšās skropstas bija nolaistas. Mazliet piesār- tušie vaigi liecināja par satraukumu.
— Paldies, •— sacīja Voļins. — Man nekā tāda nevajag. Tasi melnas kafijas un glāzi konjaka. Un jaunu avīzi, ja var.
Kafija, konjaks un avīze vienā mirklī bija galdā.
— O, — teica Voļins, — jūs, liekas, esat burve!
Meitene nosarka vēl vairāk un, acu nepacēlusi, aizsteidzās.
Daļu konjaka Voļins izdzēra, pārējo pielēja klāt kafijai. Atšķīra avīzi. Ziņojums par «Tus- karoras» avāriju bija iespiests otrā lappusē: uzkrītošs virsraksts, divas slejas teksta. Viņš sāka lasīt.
Aiz muguras kāds šņākuļoja. Voļins paraudzījās atpakaļ. Kaimiņa, robežapsardzes majora, skatiens bija pievērsts avīzei, ko turēja Voļins. Majors patlaban beidza ēst sviestmaizi un kaut ko pētīja avīzes slejās.
Voļins tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš nevarēja ciest svešu cilvēku nekaunīgu uzbāzību. Salocījis avīzi, sniedza to majoram.
— Apžēlojieties, — majors samulsa, — es tāpat vien. Ieraudzīju rakstu par zemūdens staciju, un tas mani ieinteresēja …
— Lasiet, lūdzu, — teica Voļins. — Es jau izskatīju.
— Nu, paldies, — norūca majors un paņēma avīzi. — Iznāk pat drusku neērti… — viņš turpināja. — Es, saprotiet, esmu dienējis tai pusē, — brīdi klusējis, viņš paskaidroja, kā gribēdams taisnoties.
«Neparasti pazīstama balss,» domāja Voļins. «Kur es to būtu varējis dzirdēt? … Dienējis tai pusē … Robežapsardze …»
Viņš pagriezās pret kaimiņu. Mēmi kustinādams biezās lūpas, majors lasīja rakstu par «Tuskaroru». Plata, nedaudz uzblīdusi seja, noskūta, saules nobrūnināta galva, dziļi iedubušas mazas ačteles zem gaišām, izbalējušām uzacīm … Nē, šie vaibsti Voļinam neko neizteica. Starp citu, pagājuši deviņpadsmit gadi. Deviņpadsmit gados cilvēks var pārvērsties. Viņš, Voļins, arī ir pārvērties.
Sajutis skatienu, majors pacēla acis.
— Jā, raksta, — viņš teica nopūzdamies. — Ko tikai visu neraksta … Bet kas to lai zina, kā tur bija …
— Gan jau uzzinās, — atteica Voļins.
— Jūs tā domājat? — majors atdzīvojās.
— Es gan šaubos. Ar okeānu, zināt, nav joki… Es piecpadsmit gadus esmu nodienējis okeāna krastā — Kuriļu salās. Vai nav gadījies tur būt?
— Ir jāuzzina, — atkārtoja Voļins, neatbildēdams uz viņam adresēto jautājumu.
— Interesanti, — sacīja majors. — Ļoti interesanti, kādēļ jūs tā domājat. Vai jums nebūs iebildumu, ja es pārsēdīšos pie jums?
Un, atbildi negaidīdams, viņš sāka pārlikt pudeles, šķīvjus ar uzkodu un visbeidzot pats nosēdās Voļinam pretī.
—• Ēdiet, lūdzu, — majors skubināja.
— Man vēl ilgi jāgaida lidmašīna. Tāpēc nolēmu ietaisīt dūšu. Ēdiet, es jūs lūdzu. Atļaujiet, es jums ieliešu to.
— Neļauju, — Voļins sacīja un pasmaidījis atturēja majora roku. — Mana norma jau ir cauri. — Viņš parādīja uz tukšo glāzi.
— Nē, nē, ir nemēģiniet pierunāt… Jūs jautājāt, kādēļ esmu pārliecināts, ka «Tuskaro- ras» avārijas noslēpums agri vai vēlu tiks atminēts. «Tuskarora» ir pirmā zinātniskā stacija okeāna dzelmē. Jūs droši vien būsiet lasījis avīzēs, ka tā uzbūvēta uz Kuriļu salu grēdas zemūdens nogāzes pie pašas Kuriļu— Kamčatkas dziļūdens ieplakas, ko agrāk sauca par Tuskaroras ieplaku. Starp citu, stacijas uzdevums bija izpētīt šo vietu… Stacija bija projektēta un uzbūvēta ar tādu aprēķinu, lai personālam būtu garantēta maksimālā drošība. Un tā tiešām bija ļoti droša. Pusgadu ilgais veiksmīgais darbs runā pats par sevi…
Protams, tādas stacijas tiks radītas vēl un vēl… Mēs tikai sākam īsti pētīt okeāna dibenu … Kaut vai tādēļ vien, lai visiem, kuri strādās dziļūdens stacijās, būtu garantēta drošība, ir nepieciešams noskaidrot, kas noticis ar «Tuskaroru».
— Es, protams, piekrītu, ir jānoskaidro, — sacīja majors. — Bet kā? Te avīzē raksta, ka varbūt ir sagruvušas velves, šahtā iekļuvis ūdens. Bet pati stacija atrodas sešsimt metru dziļumā. Ar zemūdeni klāt netiksi, bati- skafi — paši zināt…
— Tiesa, batiskafs maz ko līdz. Bet sākumā droši vien vajadzēs iztikt ar to pašu. Tagad būvē gluži labus batiskafus. Bet vispār jums taisnība: lai pētītu okeāna dibenu, ir vajadzīga pavisam cita tehnika.
— Kāda tad, ja nav noslēpums?
— Protams, ka nav. Zemūdens bezccļa mašīnas. Tādas kā laboratorijas tankos.
— Ehē. — Majors piemiedza aci. — Piedodiet, vai tik jūs neesat žurnālists vai… no tiem, kas raksta zinātnisko fantastiku?
— Nē, — mazliet izbrīnījies, atbildēja Voļins. — Ar zinātnisko fantastiku pagaidām man nav bijusi saskare. Un jūras bezceļa mašīna nav nekāda fantastika …
— Tas viss, zināt, tāda runāšana vien ir, — sacīja majors. — Okeāns … Ar okeānu nav joki! Man ir gadījies pieredzēt cunami. Es neesmu no bailīgajiem, bet toreiz, es jums teikšu, nobijos … Tā nobijos … Tāpēc, ka cilvēki tā priekšā ir bezspēcīgi… Nāk krastā ūdens siena. Kur tu no tās glābsies? Tā visu aizmēž, visu sagāž … Bet viesuļvētras! Vai jūs zināt, kādas viesuļvētras ir Kuriļos?
— Viesuļvētras plosās virs ūdens, bet okeāna dziļumā valda mūžīgais klusums.
— Kas ir dziļumā, to mēs abi, piedodiet, vēl nemaz īsti nezinām. Tur var notikt diezin kas … Bet jūs sakāt — bezceļa mašīna.
— Protams, tikt līdz okeāna dibenam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams! Padomājiet, cilvēki sākuši apgūt Mēnesi, gatavojas lidojumiem uz Venēru, uz Marsu, bet vēl nav izpētījuši divas trešdaļas savas planētas. Pat nav redzējuši tās. Nepazīst okeāna dzelmju iemītniekus, nezina, kādi procesi tur notiek. Bet okeāna derīgie izrakteņi…
— Tā ir, — pārtrauca majors, — un iznāk, ka vieglāk ir nokļūt līdz Mēnesim nekā līdz okeāna dibenam. Peldēt cilvēks iemācījies sen, bet kā dziļi ienirt — tā ir problēma.
— Gan iemācīsimies arī nirt, — pavīpsnājis teica Voļins. — Brauksim un iesim pa okeāna dibenu kā pa sauszemi, uzbūvēsim tur pilsētas …
— Pēc tūkstoš gadiem?
— Ātrāk. Pēc gadiem desmit piecpadsmit.
— Es jums teikšu tā. — Majors sarauca pieri. — Esmu piecpadsmit gadu nodienējis Kuriļos pašā okeāna krastā. Vai jūs domājat, ka tur šajā laikā daudz kas ir mainījies? Vienīgi ciemati pārcelti tālāk no krasta, lai cunami neaizrautu līdzi. Tas ir viss.
— Vai jūs dienat tur arī tagad?
— Nē. Mani pārcēla. Pirms gadiem septiņiem pārcēla. — Majors piepeši sadrūma un sāka bungot ar pirkstiem pa galdu. — Tagad esmu pamirietis. Tā, lūk …
— Droši vien nenožēlojat. Pamirā ir interesantāk, vai ne?
— Mums dienests visur vienāds.
— Bet pēc tam Kuriļos vairs neesat bijis?
— Nav gadījies …
— Ja jūs būtu bijis, tad būtu pārliecinājies, ka septiņos gados tur notikušas lielas pārmaiņas. Daudz lielākas nekā iepriekšējos piecpadsmit gados.
— Jūs runājat par ģeotermiskajām stacijām uz vulkāniem?
— Ne tikai par tām.
— Tātad jūs pats esat no turienes?
— Ne gluži, bet reizumis aizbraucu uz turieni. Esmu ļeņingradietis.
— Skaidrs … Pie jums Ļeņingradā gan viss ātri mainās. Jūras bulvāris vien ko vērts.
— Jā, Ļeņingradu ir pagriezuši ar seju pret jūru.
— Labi pagriezuši, — piebilda majors.
— Kad aizbraucu, neticēju savām acīm. Tāds bulvāris uztaisīts — no Sestroreckas līdz pašai Petrodvorecai. Lahtā bija purvi, bet tagad trīsdesmitstāvu ēkas …
— Pirms desmit gadiem tas izklausītos pēc fantastikas.
— Saprotu. — Majors atkal piemiedza aci.
— Jūs izmetat āķi par zemūdens bezceļa mašīnām. Ja jums tīk, pastāstīšu kādu noti- kurnu … Patiesu … Reiz uz manu apsardzes punktu atsūtīja puisi, ja atmiņa neviļ, arī no Ļeņingradas. Kur tas laiks! Nu, puisis kā puisis, saprātīgs, disciplinēts. Jā … Apmācījām viņu. Sāka dienēt uz robežas. Tas notika Onekotanas salā Kuriļu arhipelāga vidusdaļā. Droši vien esat dzirdējis?
— Esmu dzirdējis, — klusi teica Voļins, cieši vērdamies stāstītājā. — Kādreiz esmu dzirdējis…
— Nu, tā … Un tas pats kareivis, pagaidiet, kā viņu sauca … Eh, piemirsies … Sāk zust atmiņa… Laiks atstāt aktīvo dienestu … Vārdu sakot, šis kareivis bija savādnieks. Izdomātājs, es jums teikšu. Lasīja visādas pasaciņas un pēc tam stāstīja citiem kareivjiem.
Cik reižu netiku pieķēris… Aizeju pēc vakara jundas uz kazarmu, bet šie, velni, neguļ, runājas. Šis viņiem kaut ko samuld, bet pēc tam visi strīdas. Gan rāju viņu, gan kaunināju … Nekas nelīdz. Jūs mani atvainojiet, varbūt jūs tas nemaz neinteresē, — majors piepeši aprāva stāstījumu, pamanījis, ka viņa sarunu biedrs ir novērsies un skatās kaut kur sāņus.
— Nē, nē, turpiniet, lūdzu, — attrauca Voļins, — ļoti interesē. Ļoti…
— Nu, tā … Vispār kareivis bija uz goda, tikai liels izdomātājs. Bet robežsargs nedrīkst neko izdomāt… Sis kareivis reiz_atgriežas no norīkojuma — viņš bija patruļā — un saskaņā ar reglamentu, kā pienākas, ziņo, ka ūdens malā smiltīs redzējis dīvainas pēdas. Tādas kā nez kāda briesmoņa, tādas kā kāpurķēžu pēdas …
— Interesanti, — piepeši ierunājās Voļins. — Tas taču ir nopietns notikums, vai ne?
— Ārkārtējs notikums. — Majors pacēla pirkstu. — Ja kāpurķēde — tas ir ārkārtējs notikums! Tiesa, es viņam neticēju, bet, ja jau ziņo, tad kaut kas ir jāizlemj. Paņēmu dežūrvadu, to kareivi un — uz notikuma vietu … Nu, protams, paisums, paši saprotat. Tur vairs nekā nav. Bet puisis rāda man zīmējumu, kā tas viss bijis. Ko lai iesāk? Skaidri zinu, ka viņš samelojis, bet kā tu pierādīsi? Un nedrīkst visu klātbūtnē lamāt, cilvēkos jāaudzina modrība. Pēc tam mēs abi ar politvadītāju mazgājām viņam, galvu … Paliek pie sava, sit vai nost. Bet polit- vadītājs man toreiz bija jauns un, saprotiet, arī ar fantāziju. Tā kā neticētu kareivim, tā kā mazdrusciņ ticētu. Ko lai iesāk? Nesūtīju vairs puisi patruļā, novēroju. Pienākumus pilda kārtīgi, pat ļoti kārtīgi. Politvadītājs arī sāka uzplīties — kādēļ tā diskriminējot labu kareivi. Atļāvu atkal iet patruļā. Tad nu gan viņš ievārīja putru … Pēc kāda pusotra mēneša viņš bija patruļā ar pārinieku. Viņiem sākušas rādīties jūrā kaut kādas violetas ugunis. Radio viņiem nedarbojās, un tad šis kareivis — viņš bija patruļas vecākais — aizsūtīja pārinieku uz kaimiņposteni, bet pats palika krastā. Apsardzes punktā izsludināja trauksmi. Kareivji devās uz to vietu. Te uzreiz — šauj …
Diktors ne visai skaļā balsī paziņoja, ka sākusies iekāpšana Kamčatkas Petropavlov- skas lidmašīnā. Voļins sakustējās, lai pieceltos.
— Tūliņ beigšu, — sarosījās majors. — Iededzināja prožektoru. Krasts tukšs. Aiz- skrienam līdz tai vietai. Kareivis ziņo, ka šāvējs bijis viņš. Šāvis tādam kā milzīgam jūras zvēram, tādam kā tankam, kas līdis ārā no ūdens. Pēc šāvieniem šis apgriezies un aizgājis atpakaļ ūdenī. Ko jūs teiksiet?
— Viņš, protams, rīkojās muļķīgi, — domīgi sacīja Voļins, — vajadzēja ļaut, lai tas «zvērs» izlien malā, labi apskatīt, un tad jau redzētu, kas darāms …
— E, — teica majors, — viņš taču …
— Visu bija izdomājis, jūs gribat teikt.
— Kā citādi…
— Un kā tas beidzās? — Voļins jautāja pieceldamies.
— Ar to pašu arī beidzās … Iegriezu viņam divdesmit dienas stingrā, bet pēc tam aizsūtīju prom no apsardzes punkta. Tagad jūs saprotat, kādēļ es tā izturos pret visām šīm pļāpām par jūras bezceļa mašīnām… Kopš tā laika ir pagājuši piecpadsmit gadi, un es …
— Nē, pagājuši nevis piecpadsmit,— klusi sacīja Voļins, — bet deviņpadsmit gadi, kopš jūs ietupinājāt mani uz divdesmit diennaktīm, biedri major Ņesterenko. Un, starp citu,
velti ietupinājāt… Velti, jo, pēc visa spriežot, šis notikums vēl nav beidzies … Interesanta tikšanās. Man bija prieks jūs atkal redzēt. Liels prieks! Varbūt mēs vēl kādu reizi tiksimies. Tad es jums pastāstīšu kaut ko interesantu … Bet nu man, piedodiet, ir jāiet.
Voļins pamāja ar roku majoram, kas apjucis skatījās uz viņu, un ātri izgāja. Pēc pāris sekundēm viņa garais augums jau slīdēja pa iekāpšanas celiņa lenti uz stikla celtni, kur stāvēja lidmašīnas.
Kādu laiku majors sēdēja nekustīgi, pūlēdamies kaut ko atcerēties.
— Tas tiešām bija viņš, — majors beidzot nomurmināja, noglauzdams ar plaukstu kailo galvvirsu. — Man viņš uzreiz šķita pazīstams. Ir nu gan tikšanās! Pēc deviņpadsmit gadiem … Velns parāvis, vajadzēja pateikt, ka toreiz viņš viegli tika cauri. Putra bija jāizstrebj man. — Majors sabozās un ielēja konjaku.
Oficiante piestūma galdiņu. Sāka vākt nost traukus.
Majors sagumis lūkojās viņā.
— Jums vēl kaut ko? — meitene apjautājās.
— Nē, — atrūca majors. — Lai gan ja … Vai jūs nepazīstat to garo, iesirmo pasažieri, ar kuru kopā es sēdēju? Es ievēroju, ka jūs šad un tad pamētāt uz viņu acis.
Meitene pasmaidīja.
— Pazīstu … Daudzi viņu pazīst… Es domāju, ka jūs arī.
— Kas viņš tāds irr
— Akadēmiķis Voļins, okeanologs. Te avīzē par viņu ir rakstīts. Viņa vadībā valdības komisija veiks «Tuskaroras» glābšanas darbus.
— Ak tad Voļins … — nomurmināja majors.
«Nu ka tad, ka Voļins,» viņš domaja, aizkūpinādams papirosu. «Kad mūsu ģenerālis kopā ar to jūras velnu admirāli Kodorovu mazgāja man galvu par Onekotanu, admirālis ieminējās par akadēmiķi Voļinu. Es vēl nobrīnījos pie sevis — vai nu tā puiša vārdabrālis, vai radinieks. Bet izrādās, ka tas ir viņš pats … Tavu joku … No maniem puišiem iznākuši zinātņu kandidāti. To es droši zinu. Bet akadēmiķi! Iznāk, ka jūs, biedri major Ņesterenko, esat audzinājis arī nākamos akadēmiķus.»
Majors daudznozīmīgi nokremšļojās un gribēja jau pamest ar aci oficiantei, bet, atcerējies nākamajam akadēmiķim iegrieztās divdesmit dienas stingrā, atkal sadrūma un nošūpoja galvu;