Petropavlovskas lidostā Voļinu sagaidīja Koškins.
Jau svīda gaismiņa. Zemi mākoņi aiz
sniedza Korjaka sniegoto konusu un Avači kūpošo virsotni. No okeāna puses drāzās spējas brāzmas, mezdamas sejā smalkus lietus putekļus.
— Pret rītu izklīdinās, — centās iegalvot Koškins, tipinādams blakām platā solī ejošajam Voļinam un cenzdamies pielāgoties viņa gaitai. — Kā atlidojāt, Robert Jurjevič?
— Lieliski. Izlidoju vakar. Nakts likās brī- num īsa. Un te nu es esmu.
— Bez nosēšanās?
— Jā, tiešā ceļā. Sešas stundas gaisā.
— Tehnika robežojas ar fantastiku, — jūsmīgi pasludināja Koškins, ar abām rokām turēdams platmali, ko vējš par varēm gribēja noraut no galvas.
— Vai ir kaut kas jauns? — apvaicājās Voļins, kad viņi bija iekāpuši mašīnā.
— Absolūti nekā, — sacīja Koškins un uzreiz uzņēma tādu ātrumu, ka Voļinu iespieda sēdekļa elastīgajā atzveltnē.
Spuldzes gar platās šosejas malām saplūda spožā punktētā līnijā,
— Apspriede apgabala komitejā desmitos nulle nulle, — teica Koškins, braši pabraukdams garām autobusam. — Jums vēl ir pāris stundu laika. Lidmašīna uz Simuširu [1] pasūtīta uz četrpadsmitiem nulle nulle.
Voļins paskatījās uz spidometru. Bultiņa drebēja simt piecdesmit kilometru iedaļas tuvumā. Koškins bija uzticīgs sev.
— Vai visi komisijas locekļi ir atbraukuši? — pēc brīža jautāja Voļins.
— Visi, atskaitot profesoru Ankudinovu. Vecais kā vienmēr kavējas.
— Bet vai tur, Simuširā, neizdevās uztvert pa radio … nekādus signālus?
Koškins bija tā pārsteigts, ka pat samazināja ātrumu līdz simt kilometriem.
— No «Tuskaroras», Robert Jurjevič? … Jūs vēl gaidāt signālus?
— Kādēļ gan ne!
Koškins piedeva gāzi, un spidometra bultiņa uzreiz aizlēca līdz simt septiņdesmit kilometriem.
— Paklausieties, esiet uzmanīgs, — brīdināja Voļins. —'Betons ir slapjš. Slidens. Bez tam te droši vien gadās satiksmes regulētāji …
— Mani pazīst, — paskaidroja Koškins, taču samazināja ātrumu līdz simt četrdesmit kilometriem. — Nē, Robert Jurjevič, nekādu signālu vairs nav bijis. Tai vakarā pārraide aprāvās momentā, kā ar nazi nogriezta. Un vairāk ne skaņas. Tas viss notika vienā mirklī. Sprādziens vai…
— Vai pārraide aprāvās tieši tajā mirklī, kad Savčenko ziņoja par violeto gaismu?
— Mēs visu paziņojām avīzēm absolūti precīzi, — teica Koškins. — Ministru Padomei, jums institūtā un Centrālajam informācijas birojam tika dots absolūti identisks teksts. Tā pavēlēja Luhtancevs. Bet tekstu pārraidīju es personiski.
— Kas uztvēra pēdējo pārraidi no «Tuskaroras»?
— Marina Bogdanova, «Tuskaroras» sauszemes bāzes bioloģe Simuširā. Varbūt pazīstat?
— Nē.
— Viņa strada nesen. Pavisam jauniņa. Atsūtīja pēc institūta beigšanas. Sen jau lūdzās, lai pieņem viņu tur lejā, stacijā.
— Kur viņa ir patlaban?
— Te, Petropavlovskā. Viņa arī ir izsaukta uz apspriedi apgabala komitejā.
— Tas ir labi.
— Bet kā jūs domājat, Robert Jurjevič, kas tur lejā varēja notikt?
— Nezinu.
— Nu, tomēr, tomēr, kāds ir jūsu pieņēmums?
— Pagaidām nekāds …
— E-e, — vīlies novilka Koškins. — Mums te visiem ir savas hipotēzes. Luhtancevs, piemēram, uzskata, ka staciju iznīcinājis ūdens spiediens.
— Blēņas, — asi aprāva Voļins.
— Kā jūs teicāt? — izbrīnījies pārjautāja Koškins, mulsi raudzīdamies uz Voļinu.
— Skatieties uz priekšu, — deva padomu okeanologs. — Es teicu — blēņas.
— Aha, — piekrita Koškins. — Starp citu, arī es neesmu ar viņu vienis prātis. Luhtan- ceva aspirants Genadijs Rozanovs domā, ka stacijā noticis sprādziens. Varējuši eksplodēt baloni ar rezerves skābekli vai vēl kaut kas.
— Maz ticams.
— No ūdens, kas piepildījis ieejas šahtu, kadu laiku cēlušies gāzes burbuļi. Marina stāsta, ka tas izskatījies pēc vārīšanās. Tāpēc Rozanovs uzskata, ka pati stacijas ēka ir palikusi vesela. Sprādziens noticis iekšā un nav to sagrāvis.
— Bet kā šahtā gadījās ūdens?
— Varēja rasties kāda plaisa, un pa to.
— Arī tās ir blēņas, — piezīmēja Voļins.
Šosejas malās jau zibēja daudzstāvu nami,
zālāji un spilgti puķu dobju plankumi slapjā asfalta vidū. Strauji iegriezis šķērsielā, Koškins spēji nobremzēja pie lielas, pelēkas mājas.
— Luhtancevs lika atvest jus vispirms uz šejieni, — sacīja Koškins. — Un tikai tad uz viesnīcu. Viņš jūs gaida …
Koškina pavadībā Voļins lēnām iegāja pa parādes durvīm, pie kurām bija piestiprināta melna plāksnīte ar baltu-uzrakstu: «Vissavienības okeanoloģijas institūta Petropavlovskas filiāle».
Tomēr filiāles direktora profesora Luhtan- ceva šai agrajā stundā institūtā nebija.
— Visu nakti strādāja, bet nesen aizbrauca uz mājām nodzīt bārdu un paēst brokastis,— paskaidroja samiegojusies sekretāre. — Lūdza piezvanīt, tikko jūs atbraucat. Tūliņ paziņošu viņam. Ejiet kabinetā.
Voļins pameta ar galvu, uzaicinādams Koš- kinu sekot. Viņi apsēdās uz plata ādas dīvāna un aizsmēķēja.
_— Tatad ūdens spiediens, sprādziens. Kas vel? — jautāja Voļins, pētoši uzlūkodams Koškinu.
Koškins sakārtoja sašķiebušos kaklasaiti un rūpīgi pieglauda sabužinātos matus.
— Vēl zemūdens izvirdums, zemūdens nogāzes noslīdenis. Atcerieties, tur vienā vietā zemūdens nogāze bija ļoti stāva. Apgabala komitejā uzskata, ka avārija notikusi šahtā. Ūdens pa šahtu ieplūdis stacijā.
— Interesanti, bet ko domājat jūs? Esmu pārliecināts, ka jums ir pašam sava hipotēze.
— Varbūt, — kautrīgi atbildēja Koškins.
— Tad klājiet vaļā.
— Man ir trīs hipotēzes, Robert Jurjevič.
— Tas jau ir slikti. Viena hipotēze — labi, divas — var iztikt, bet trīs — nekur neder.
— Es taču esmu pēdējais, kas atgriezās no stacijas …
— Nezināju. Bet arī tas nedod tiesības uz trim hipotēzēm vienlaikus. Kad jūs pēdējo reizi bijāt stacijā?!
— Tieši dienu pirms … avārijas. Es uzbraucu augšā piektdien un tūlīt izlidoju uz Petropavlovsku. Bet sestdienas vakarā pārtrūka radiosakari. Šodien ir otrdiena. Es biju apakšā pirms trim dienām.
— Kad šahtā parādījās ūdens?*
— To neviens precīzi nezina. Mēs ieradāmies Simuširā svētdien, šahta jau bija pilna ar ūdeni.
— Bet sauszemes bāzes darbinieki?
— Viņi pamanīja ūdeni svētdien agri no rīta. Naktī neviens nebija piegājis pie šahtas. Sākumā domāja, ka tas ir vienkārši radiosakaru pārtraukums. Neviena signalizācijas sistēma taču nebija izziņojusi trauksmi.
— Tas jau ir tas mīklainākais, —• ierunājās Voļins. — Kāpdams augšā pa šahtu, ūdens nevarēja neizlauzt visas piecas avārijas starpsienas. Signalizācijai vajadzēja iedarboties.
— Signālu nebija, ne no lejas, ne no šahtas. Noteikti! Tāpēc Luhtancevs …
— To es jau dzirdēju. Sakiet, vai pēc jūsu atgriešanās augšā kāds izgāja cauri šahtai?
— Izgāja. Kad es lidoju projām no Simu- širas, nolaisties gatavojās Severinovs. Viņš laimīgi nokļuva stacijā.
— Severinovs, šķiet, ir students?
— Viņš atbrauca diplompraksē. Tik jauks puisis, Robert Jurjevič. Bokseris! Viņa man sevišķi žēl… Kādu telegrammu viņa māte atsūtīja Luhtancevam! Sauc par slepkavu un nezin kā vēl. Tāds dīvains vārds … ek, piemirsies … Starp citu, Severinovs bija tas, kurš pirmais ieraudzīja milzu krakenu. Iedomājieties, Robert Jurjevič, trīsdesmit deviņus metrus garš.
— Kur nu, kur nu — trīsdesmit deviņus!
— Viņi skaidri redzējuši! Krakens vēlāk vairākkārt parādījies stacijas tuvumā. Pat salauzis paviljonu ar novērošanas ierīcēm.
— Ak tā … Es to nezināju …
— Tas viss notika pirms pašas avārijas. Vēlāk krakens nebija vairs ne prātā.
— Sakiet, Aleksej… piedodiet, esmu aizmirsis tēva vārdu.
— Pavliničs, — atgādināja Koškins.
— Sakiet, Aleksej Pavlinovič, vai jūs pats neredzējāt to astoņkāji?
Koškins vainīgi sāka mirkšķināt acis.
— Ko neesmu redzējis, to neesmu. Pēdējo reizi veselas trīs stundas nosēdēju kopā ar Savčenko stūra tornī. Zināt, tajā ar lielo caurspīdīgo kupolu. Bet tikpat neko neredzēju. Visvisādu zivju bija bez sava gala, redzējām piecus metrus garus zušus, bet krakens nerādījās.
— Jums neveicas, Aleksej Pavlinovič … Bet atgriezīsimies pie jūsu hipotēzēm. Tātad to ir trīs?
— Pirmā — astoņkājis, Robert Jurjevič. Tas ir avārijas vaininieks.
— Ko tad tas varēja nodarīt?
— Visu ko. Savčenko stāstīja, ka tie esot traki gudri nezvēri. Ne velti krakens vairākas dienas peldējis ap staciju. Viņš meklējis vājo vietu. Tad viens grābiens — un gatavs …
— Tā … Bet otra … hipotēze?
— Kašalots, Robert Jurjevič! Kašalots vajāja krakenu, uzbruka tam. Plēsdamies viņi sabojāja šahtu.
— Piedodiet, ko sabojāja?
— Šahtu, kas ved uz staciju.
— Nav slikti izdomāts. Atliek vēl trešā hipotēze.
— Trešā man pašam ir visneskaidrākā un miglainākā, Robert Jurjevič, — sacīja Koš- kins, pieliekdamies Voļinam pie auss un nez kāpēc noklusinādams balsi līdz čukstam. — Es vēl neesmu izdomājis līdz galam, bet jums pateikšu … Tur varēja būt vēl kāds … Viņi varēja atlidot no Venēras… Savčenko stāstīja par pēdām. Saprotiet, izpētes brauciena laikā viņš bija atradis gaužām neparastas pēdas dibenā …
Kabineta durvis atvērās. Balstīdamies uz spieķa, strauji ienāca profesors Nikolajs Aris- tarhovičs Luhtancevs, neliela auguma, kalsns, ar šauru seju, kumpu degunu un sirmu ķīļ- bārdiņu. Paspēris dažus soļus, viņš piespieda spieķi ar elkoni un izstiepa abas rokas pretī Voļinam.
— Robert Jurjevič, mans dārgais, beidzot! Bezgala priecājos, redzot jūs … Padomājiet, kāda nelaime!… Divi labākie novērotāji un mūsu «Tuskarora» … Trešo dienu nespēju atjēgties! Visu laiku domāju, kur ir mūsu kļūda. Un nespēju saprast… Šausmas, tādas šausmas …
Un, nelaizdams vaļā Voļina rokas, Luhtancevs piespieda pie acīm baltu batista lakatiņu.
Voļins sajuta smalku smaržu aromātu. Viņš piesardzīgi atbrīvoja roku no Luhtan- ceva vēsajiem pirkstiem. Pametis ar galvu Koškinam, kas iesāņus manījās laukā no kabineta, Voļins teica:
— Es atvedu «Tuskaroras» glābšanas darbu projektu. Saskaņosim to, Nikolaj Aris- tarhovič, pirms apspriedes un iesniegsim komisijai apstiprināt. Būs vajadzīga robežsargu un ūdenslīdēju nodaļas palīdzība, kā arī abi jūsu filiāles batiskafi.
— Viens batiskafs ir uz vietas, Simuširā. Bet, šķiet, tas nav īsti kārtībā, — paskaidroja Luhtancevs, apsēzdamies pie milzīga rakstāmgalda. — Bet otrs … — Kaut ko atcerējies, Nikolajs Aristarhovičs apklusa.
— Otram jābūt Simuširā ne vēlāk kā rīt, — sacīja Voļins. — Un pirmais ir pilnīgi jāsagatavo darbam. Es lūdzu jūs, Niko- laj Aristarhovič, tūliņ dot nepieciešamos rīkojumus. Kas attiecas uz glābšanas darbu plānu, tad tas ir šāds …