Apspriede apgabala komitejā turpinājās jau vairāk nekā stundu. Voļins klausījās runātājos un kaut ko atzīmēja bloknotā. Profesors Luhtancevs kodīja pirkstus un laiku pa laikam kaut ko čukstēja. Viņš jau divas reizes bija mēģinājis iebilst institūta vadībai adresētajiem pārmetumiem, bet apspriedes vadītājs — pirmais sekretārs — katrreiz ar žestu atturēja viņu, un Luhtancevs apklusa, sašutumā mirkšķinādams no negulēšanas piesār- tušos plakstiņus. Kabineta tālākajā kaktā sēdošais Koškins jūsmīgi skatījās uz Voļinu. Kad Voļins sāka rakstīt, Koškins blenza uz blakus sēdētāju — kalsnēju rudmatainu meiteni pelēkā svīterī — un, aprauti čukstot, kaut ko skaidroja viņai. Meitene skumīgi māja ar galvu un vērīgi klausījās.
— Lietas apstākji visumā ir skaidri, — teica vadītājs, kad viens no runātājiem bija beidzis un kabinetā uz brīdi kļuva kluss.
— Tagad jautājums nav, kas un cik lielā mērā vainīgs… Ja būs vajadzība, mēs pie tā vēl atgriezīsimies. Galvenais, kāds liktenis piemeklējis cilvēkus, kas atradās stacijā avārijas brīdī. Pirms apspriedes jums tika izdalīts glābšanas darbu projekts, ko izstrādājis profesors Luhtancevs …
— Kopā, — iesaucās Luhtancevs, — kopā ar godājamo valsts komisijas priekšsēdētāju akadēmiķi Robertu Jurjeviču Voļinu.
— Jā, — piekrita apspriedes vadītājs,
— es tikai īsuma dēļ minēju jūs vienīgo. Kas grib izteikties par šo projektu?
Klātesošie sāka čaukstināt papīrus un pusbalsī sarunāties.
— Viss it kā būtu pareizi, — skaļi teica sirms vīrs ar vēja appūstu sārtu seju. — Jāsaka «jā», un lai strādā ar dieva palīgu. Ūdenslīdējus mēs dosim tūliņ pat.
— Robežapsardze nosūtīs pieprasītos spēkus un līdzekļus šodien sešpadsmitos nulle nulle, — paziņoja viens no ģenerāļiem.
— Lidmašīnas būs pēc stundas, — piebilda otrs ģenerālis.
— Vai vēl kāds grib izteikties? — jautāja apspriedes vadītājs.
— Jā, — tikko dzirdami atsaucās Voļins.
— Vārds Robertam Jurjevičam.
Voļins piecēlās. Viņa pētošais skatiens noslīdēja pār apspriedes dalībnieku sejām.
— Jāatzīstas, ka es gaidīju jautājumus,— sacīja Voļins, — jautājumus par projekta būtību. Projekts izstrādāts, pieņemot, ka stacija ir palikusi vesela …
Luhtancevs nemierīgi sakustējās krēslā, nokāsējās, izvilka kabatas lakatiņu un sāka rūpīgi slaucīt brilles.
— Palikusi vesela, — Voļins atkārtoja, skatīdamies pāri Luhtancevam. — Visai iespējams, ka liela tās daļa pat vēl nav pieplūduši ar ūdeni. Visi runāja par stacijas bojā eju; autori orientējas uz to, ka stacija ir vesela … Pagaidām vesela, kaut gan ir iespējams, ka mums neizdosies to saglabāt… Laika ir maz, tagad nav iespējams pārliecinoši pamatot šos apsvērumus. Galvenais arguments, uz kura mēs balstāmies, ir tas, ka nav iedarbojusies neviena signalizācijas sistēma …
— Bet cilvēki? — kāds iejautājās.
— Par cilvēku likteni pagaidām neko droši nevar teikt… Pastāv trīs iespējas: pirmā — viņi ir ieslēgti vienā nodalījumā, otra — gājuši bojā, trešā … viņu stacijā nav …
— Kur tad viņi palikuši?
— To es nezinu.
Visi sāka trokšņot. Bija saklausāmi pārsteiguma izsaucieni. «Nieki,» kāds nobasēja. Voļins pacēla roku, likdams apklust, bet šai brīdī uz paneļa pie apspriedes vadītāja galda uzliesmoja sarkana actiņa. Vadītājs pieliecās tuvāk sarunu iekārtas ekrānam, noklausījās ziņojumu un piecēlās.
— Tikko saņemta radiogramma no Simu- širas, — viņš teica. — «Tuskaroras» sauszemes bāze uztvērusi stacijas trauksmes signālu.
— Kādu signālu? — ievaicājās Voļins.
— Ūdens ielauzis vienu no avārijas starpsienām šahtā.
— Lūdzu apstiprināt glābšanas darbu projektu ar labojumu, ka visi termiņi tiek saīsināti uz pusi, — teica Voļins.
— Bet atjaujiet, Robert Jurjevič… — ierunājās Luhtancevs.
— Ja būs vajadzīgs, diskusiju turpināsim Simuširā. Komisijas locekļus lūdzu būt gataviem izlidot pēc piecpadsmit minūtēm. Kā ar lidmašīnu? — Voļins ar acīm sameklēja Koškinu.
— Viss kārtībā, Robert Jurjevič, — jūsmīgi atsaucās Koškins. — Helikopteri ir tepat uz jumta, lidmašīna pilnā kaujas gatavībā institūta nolaišanās laukumā ārpus pilsētas.
— Lūdzu apstiprināt projektu, — atkārtoja Voļins.
— Kas ir par? — jautāja vadītājs. — Tā … Skaidrs. Kas pret? … Nav neviena … Kas atturas? Viens — profesors Luhtancevs.
— Es sakarā ar termiņu saīsināšanu, — steidzīgi ierunājās Luhtancevs. — Tas ir pilnīgi nereāli… Es uzskatu …
— Pierakstiet, — aprāva vadītājs. — Apstiprināts vienbalsīgi, vienam atturoties. Nu, labu veiksmi, Robert Jurjevič, komandējiet! Liekas, jūs vēl kaut ko gribējāt sacīt?
— Gribēju lūgt Marinu Vasiļjevnu Bogdanovu kopā ar komisiju lidot uz Simuširu.
— Bogdanova, dzirdējāt? — jautāja apspriedes vadītājs.
Koškina rudmatainā kaimiņiene pamāja ar galvu un pagriezusies vērīgi palūkojās uz Voļinu. Viņu acis sastapās. Viņa neapjuka un nenovērsa skatienu. Tikai tas uz brīdi kļuva skumjš un lūpu kaktiņos ievilkās sāpju rievas. Kāds pasauca meiteni. Viņa strauji pagrieza galvu, un Voļins ieraudzīja to profilā: mazliet pavērtas pilnīgas lūpas, mazs, taisns deguns, kupla rudu matu grīste, kas aizsedz kaklu.
«Apbrīnojama seja,» nodomāja okeano- logs, «katrā pagriezienā kaut kas cits. Cik daudz tajā kontrastu un slēptu skumju! Pat nevar pateikt, vai viņa ir skaista vai nav. Vai, piemēram, mati un acis … Nē, laikam tomēr ir skaista… Pat ļoti. Kaut gan — kāda tam nozīme.»
Apspriedes dalībnieki, skaļi sarunādamies, jau gāja ārā no kabineta.
Okeāns bija neparasti mierīgs. Zaļganpe- lēki viļņi saplaka mitrajās smiltīs, pārvērtās par baltām putu mežģinēm un ar tikko dzirdamu čaukstoņu aizvēlās atpakaļ. Vēja nebija. Tālu no krasta cauri zemajiem pelēkajiem mākoņiem reizumis paspīdēja saule, un tad pār okeānu nogūlās nespodri sudrabaini dzelteni plankumi. Bet salu klāja bieza, necaurredzama mākoņu seģene, un tajā pazuda vulkānu tumšās, sarkanīgi pelēkās nogāzes. Gaiss smaržoja pēc mitruma un pūstošām aļģēm. Šad un tad uzsmidzināja sīks, ūdens putekļiem līdzīgs lietutiņš.
Šahtas masīvais metāla korpuss kā gigantiska caurule veda ieslīpi ūdenī. Apausta ar sarežģītu nostiprinājumu konstrukciju, tā izskatījās pēc milzu dinozaura, kas uzniris no nezin kādiem okeāna dziļumiem un, piepeldējis pie paša krasta, izbāzis no ūdens vareno kaklu ar mazo galviņu. Izbāzis un tā arī uz mūžiem sastindzis no pārsteiguma. Tur, kur varēja iztēloties briesmoņa galvu, trīsdesmit metru virs paisuma līmeņa atradās ieeja šahtā. Turp veda ažūras metāla laipas, kas bija pārsviestas pār šauro liedaga joslu piecpadsmitstāvu nama augstumā. Laipas nozuda ieslīpā tunelī, kas bija izkalts tumšā bazalta blīvā. No lavas bija veidotas salas dienvidrietumu daļas krasta augstās krantis. Uz šīm krantīm atradās neliels lavas plato — zaļš paugurains laukumiņš, ko šķērsoja dziļas gravas. Laukumiņa viņā malā pie krants nākamā pakāpiena bija novietotas «Tuskaroras» virszemes būves — vairākas betona mājiņas, angari mašīnām un heliktop- teram. Uz klints pie pašas krants — bāka, mazliet iesāņus — aktinometrisko novērojumu
torņi, meteoroloģiskā stacija, prožektori, radari. Gaisā uz mākoņu fona — antenu režģis.
Ieeja tunelī atradās gandrīz laukumiņa centrā, metru divsimt no bāzes mājiņām. Koškins un bioloģijas profesors Ankudi- novs — viens no valdības komisijas locekļiem, kas pirms stundas bija atlidojis uz Si- muširu, — iznāca no tuneļa, un Ankudinovs apsēdas atpūsties uz plata koka sola, kas stāvēja pie ieejas.
— Piekusāt, Ivari Ivanovič? — līdzjūtīgi jautāja Koškins, pieliekdamies un ielūkodamies Ankudinova platajā sejā ar trīskāršo zodu. — Te ir augstu, būs savi simt piecdesmit metri virs jūras līmeņa.
— Virs paisuma līmeņa, dārgumiņ, nevis virs jūras līmeņa, — izlaboja elsojošais Ankudinovs. — Tā … Bet ir gan stāvs tas jūsu tunelis, kaut išaks nospertu tos, kas tuneli izgudrojuši.
Ankudinovs smagi nopūtās, izvilka no kabatas kārtīgi salocītu mutautu, izpleta un nemās slaucīt nosvīdušo seju un tumši sārto kaklu.
Zemāk nekur nebija vietas, Ivari Ivanovič, - iebilda Koškins. — Paskatieties, kāda saimniecība. Cik neaizņem jūsu akvāriji vien. Labi vēl, ka okeanārijam atradās vieta lejā klintīs. Tā tikai mēdz teikt, ka «Tuskarora» paredzēta četriem novērotājiem. Lejā var strādāt četri, bet te, augšā, gandrīz četrdesmit. Bet, kad būvēja, te bija piecsimt cilvēku. Un būvēja vairāk nekā trīs gadus.
— Būvēja ilgi, strādāja aši, — norūca Ankudinovs, — bet pazudināja, draudziņ, vienā sekundē. Tā, redzi…
— Vēl nekas nav zināms, — teica Koškins. — Varbūt nekā tāda nav. Varbūt vēl strādāsim.
— Strādāt, protams, strādāsim, — piekrita Ankudinovs. — Ja ne šajā, tad citā vietā … Jūras dzelmē vietas gana. Arī amerikāņi Ka- lifornijā būvē dziļūdens staciju. Jau runā par zemūdens pilsētiņu.
— Amerikāņi! — Koškins nicīgi saviebās. — Robertam Jurjevičam galdā sen jau guļ gatavs projekts — Starptautiskā okeāna dzelmju problēmu pētīšanas institūta zem'- ūdens pilsētiņas projekts.
— Tavs Roberts Jurjevičs pārāk steidzas, — pikti sacīja Ankudinovs. — Gatavs pārkāpt pats sev pār galvu. Tā, redzi… Kur nu vēl iepriekšējo eksperimentu gadi. Okeāna dzelmju problēmu institūts… Divdesmitā gadsimta kolumbi! Pirmo dziļūdens staciju uzbūvēja, bet liftam naudas pietrūka? Kājām kāpa sešsimt metru dziļumā.
— Lifta montāžu plānoja nākamajā gadā. Vai tad, pēc jūsu domām, labāk būtu bijis gaidīt vēl gadu, kamēr izbūvē liftu?
— Manuprāt, vajadzēja sākt ar seklākām vietām. Kā francūži, amerikāņi… Bet mēs uzreiz no piecpadsmit uz sešsimt metriem. Streb nu tagad.
— Protams, — nedaudz aizvainots, teica Koškins, — lai pētītu jūsu delfīnus un men
cas, pietiek arī ar piecpadsmit metru dziļumu. Taču mums ir citi uzdevumi…
— Mums ir citi uzdevumi, — atdarināja Ankudinovs. — Mums, dārgumiņ manu, ir viens uzdevums — apgūt okeānu, piespiest to kalpot cilvēkam. Tā, redzi… Okeāns ir tāda mantnīca, kas dažam labam pat sapņos nav rādījusies. Dzīvība ir radusies okeānā, un viss dzīvei nepieciešamais ir okeānā: neizsmeļami ūdens un barības krājumi, visi ķīmiskie elementi izšķīdinātā veidā; es nemaz nerunāju par sāls krājumiem un dzelzs un mangāna nogulām okeāna dibenā. Plus divas trešdaļas visu ogļu, naftas un metāla atradņu, kas paslēpušās zemūdens kalnos un līdzenumos un gaida atklājējus. Bet ko mēs pagaidām ņemam no šīs mantnīcas? Mencas un siļķes, kā mūsu senči pirms piecsimt gadiem. Piedevām vēl pāris sauju jūras kāpostu, ko līdz šai dienai neesam vēl iemācījušies pienācīgi .gatavot. Tu, Koškin, ieminējies par delfīniem: lai tos pētītu, pietiekot arī ar piecpadsmit metru dziļumu … Bet vai tu zini, cik dziļi sastopami delfīni?
— Zinu, — pikti sacīja Koškins, — līdz astoņsimt — tūkstoš metriem.
— Bet es esmu pārliecināts, — turpināja Ankudinovs, — ka tie pavisam viegli ienirst četri pieci tūkstoši metru dziļi. Viņi ir īsti dzelmju izlūki, tātad mūsu sabiedrotie. Tomēr mēs nevis izmantojam delfīnus, bet joprojām strīdamies, vai viņi ir dumjāki vai gudrāki par mums. Tā, redzi…
— Pareizi, Ivan Ivanovič, arī es ta saprotu. Tātad jāiet dziļumā.
— Neko tu neesi sapratis, Koškin, — atmeta ar roku Ankudinovs. — Vispirms jāatrisina seklo jūru dibena un šelfa [2] problēma. tas ir nākamo paaudžu galvenais uzdevums. Ja pierādīsim, ka ir iespējams apdzīvot seklos akvatorijus ar dziļumu līdz divsimt metriem, mēs dāvāsim cilvēces aktīvai darbībai planētas gabaliņu, kura platība būs lielāka par Āzijas kontinentu. Bet tas, brālīt, ir četrdesmit miljonu kvadrātkilometru. Aplēs, cik pilsētu tur var uzcelt, cik zemūdens plantāciju, zivju un krabju rezervātu un tamlīdzīgu lietu var radīt…
— Es taču … — sāka Koškins.
— Labi, — sacīja Ankudinovs, pieceldamies no sola. — Tas tā, runāšanas pēc… Savam akadēmiķim vari neteikt. Viņš to no manis ne vienreiz vien ir dzirdējis, gan runājot zem četrām acīm, gan zinātniskajā padomē …
— Es taču …
— Zinu, zinu … Piebriestu no vecuma … Lai nu kā, astoņdesmit trīs gadi, Koškin. Nu, esam ieelpojuši svaigu gaisu? Ejam atkal šahtā. Runājot laiks pagāja ātrāk, citādi nebija vairs vienkārši jaudas gaidīt. Nevaru ciest šīs sarunas pa radio. Tik un tā neko nevarēs līdzēt, ja viņiem tur kaut kas atgadīsies …
— Kas tad var atgadīties, — iebilda Koškins. — Roberts Jurjevičs atļāva nolaisties šahtā tikai līdz simt piecdesmit metriem. Neliela izlūkošana … Līdz vakaram sagatavos batiskafu. Roberts Jurjevičs grib pats nolaisties lejā, lai apskatītu staciju no ārpuses. Apsolīja arī mani ņemt līdzi.
— Tevis vien tur vēl trūka.
— Es nevis vienkārši tāpat, bet kā operators. Es, Ivan Ivanovič, to ba.tiskafa sistēmu pazīstu kā savus piecus pirkstus.
— Nu, ja kā savus piecus pirkstus, tad tu nederi, — sacīja Ankudinovs, lēnām čāpodams lejā pa spoži apgaismotā tuneļa betona pakāpieniem. — Ko tu zini par saviem pieciem pirkstiem? Tikai to, ka pirkstu ir pieci, ka tie ir īsi, spalvaini, bet mazā pirkstiņa nags ir salauzts? Lai vadītu batiskafu, jāzina katra nervu mezgla anatomija un fizioloģija tā mehānismos. Bet tu droši vien pat nezini, cik falangu ir taviem pieciem pirkstiem.
— Tūliņ izskaitīšu … Trīspadsmit.
— Nekā nebija.
— Manas kreisās rokas rādītājam, Ivan Ivanovič, vienas falangas nav. Krabis ar spīlēm nošķērēja.
— Kā tev tas gadījās?
— Es vēl biju puika. Vladivostokā. Bērni bija noķēruši pamatīgu krabi. Es gribēju aplūkot tuvāk, bet šis — caps! — pirkstu ciet… Bija nost vienā rāvienā.
— Tātad izmācīja. Par mācību, Koškin, vienmēr ir jāmaksā. Tāpat ir ar «Tuska- roru» …
Viņi izgāja no tune|a, mazliet pagājās pa metāla laipām virs liedaga un apstājās šahtas tumšās rīkles priekšā. Ejot dziļumā, šahta pakāpeniski kļuva šaurāka. No ārpuses likās, ka tajā ir pavisam tumšs. Taču, ielūkojoties vērīgāk, lejā, metrus piecdesmit no ieejas, varēja saskatīt vāji apgaismotu laukumiņu un uz tā ļaužu grupiņu.
Turēdamies pie aukstajām, mitrajām margām, Koškins un Ankudinovs kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm uz laukumiņu ar cilvēkiem. Pār galvām liecās masīvi velvju stiprinājumi, ko apspīdēja elektrisko spuldžu blāvā gaisma. Spuldzes bija patvērušās starp stiprinājumiem kā milzu melnas gofrētas apkakles krokās. Tās deva maz gaismas un tik tikko apspīdēja betona pakāpienus un šahtas metāla sienas.
— Atkal pazeminājuši spriegumu, — sacīja Koškins, uzmanīgi iedams Ankudinovam pa priekšu. — Kas viņiem ir ar to elektrību?
Beidzot laukumiņš ir klāt.. . Pagaidām tas uzbūvēts no metāla režģiem, kas balstās uz sienu stiprinājumiem. Pāris metru zem režģu grīdas tikko dzirdami skalojās neredzamais ūdens, kas bija piepildījis šahtu.
Koškins un Ankudinovs piegāja pie tumšajiem stāviem, kuri bija sadrūzmējušies ap radioaparatūru un ierīcēm, kas bija noliktas tieši uz laukumiņa režģu grīdas.
— Atpakaļ, Ivan Ivanovič? — iejautājās viens no cilvēkiem atskatījies. — Nu, kas tur, augšā, labs?
Koškins pēc balss pazina profesoru Luh- tancevu.
Ankudinovs nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
— Bet. mums, zināt, ir jaunumi, — turpi- naja Luhtancevs, nenovērsdams acis no paneļa ar daudzkrāsainu spuldzīšu rindām. — Mans Rozanovs ar savu palīgu ūdenslīdēju atklājuši apakšā kaut ko interesantu. Nupat pie viņiem aizgāja Roberts Jurjevičs.
— Kā — «aizgāja»? — nīgri jautāja Ankudinovs. — Kur aizgāja?
— Zem ūdens … Uzvilka skafandru un aizgāja…
— Un jūs laidāt viņu vienu?
— Viņš nav viens. Viņam līdzi aizgāja Marina Bogdanova. Bet vispār viņu tur ir četri.
— Kur viņi ir patlaban? — jautāja Ankudinovs, spiezdamies tuvāk galdam ar radioaparatūru.
— Rozanovs ar ūdenslīdēju ir simt piecdesmit metru dziļumā. Bet Voļins un Bogdanova — lūk, skatieties, — Luhtancevs rādīja uz nelielu lokatora ekrānu, — sasnieguši simt piecdesmit metru dziļumu. Pēc dažām minūtēm viņi satiksies.
— Robert Jurjevič, dārgais, vai jūs dzirdat mani? — Ankudinovs iekliedza mikrofonā.
— Dzirdu, Ivan Ivanovič, — atbildēja sarunu skaļrunis.
— Kā veicas?
— Pagaidām viss kārtībā.
— Marinočka, — atkal kliedza Ankudinovs, — jūs neatejiet no viņa ne soli! Viņš ir ļoti pārgalvīgs.
— Ivan Ivanovič! — pārmetoši teica Luhtancevs.
— Ko Ivan Ivanovič, — Ankudinovs pēkšņi kļuva nikns. — Tagad klusējiet, jums nevajadzēja laist viņu uz turieni.
— Bet atļaujiet… — aizskarts iesāka Luhtancevs.
— Ko tur vēl atļaut?
— Tā taču nedrīkst, te ir … jaunākie līdzstrādnieki, bet jūs, atvainojiet, sākat bļaustīties.
— Te, mans mīļais, visi pašu ļaudis — vecākie, jaunākie, vidējie … Piedodiet, protams, ja jau esat apvainojies.
— Roberts Jurjevičs ir komisijas priekšsēdētājs, un, ja reiz viņš bija izlēmis, man nebija pamata …
— Tpu, — atkal saskaitās Ankudinovs. — Es jūsu vietā drīzāk būtu gājis pats. Un vai tad tas jūsu Rozanovs galu galā kāds maziņais, ka viens netika galā? Bet, ja tā, nevajadzēja viņu nemaz sūtīt.
— Roberts Jurjevičs lika priekšā ienirt brīvprātīgajiem. Rozanovs pieteicās pirmais. Jūs taču zināt…
— Šķiet, viņi jau satikušies, — steidzīgi sacīja Koškins, raudzīdamies Ankudinovam pār plecu. — Spriežot pēc radara ekrāna, viņi visi jau ir kopā. Bet kur palicis ceturtais?
— Robert Jurjevič, — atkal iekliedza mikrofonā Ankudinovs, — kā jums tur iet?
— Redzu Rozanova_ reflektoru, — bija dzirdams skaļrunī. — Are, kur viņš pats… Interesanti, ļoti interesanti… O — o!
— Kas tur notiek? — uztraukts ievaicājās Ankudinovs. — Varbūt vēl kādam vajadzētu ienirt?
— Nē, nevajag! Gan tiksim galā. Savādi, gaužām savādi…
Kādu laiku no skaļruņa nāca tikai nesaprotama čaukstoņa, acīmredzot Voļins sarunājās ar Rozanovu.
— Robert Jurjevič, lūdzu, informējiet mūs visu laiku! — atkal iekliedzās Ankudinovs.
Atbildes tomēr nebija.
— Robert Jurjevič!
— Skatieties! — iesaucās Koškins. — Uz lokatora ekrāna palicis tikai viens signāls. Kur tad pārējie trīs?
— Visiem, kas ieniruši, nekavējoties ziņot par sevi, — teica mikrofonā Luhtancevs. — Visiem pēc kārtas. Akadēmiķi Voļin?
— Viņš nedzird, — pēc brīža atskanēja Marinas Bogdanovas balss. — Ekranē šahtas sienas. Viņi visi ir izgājuši ārā.
Ankudinovs un Luhtancevs satriekti saskatījās.
— Jo tālāk, jo trakāk, — norūca kāds no komisijas locekļiem.
Iestājās sasprindzināts klusums.
— Viss ir skaidrs, — pēkšņi iesaucās Koškins. — Simt četrdesmit astoņu metru dziļumā otrā avārijas starpsienā ir rezerves izejas lūka. Šajā vietā šahtas korpuss guļ uz nogāzes grunts. Ja lūku atver, var iziet ārā.
— Vai jūs klusēsiet? — nošņāca Luhtancevs. — Bogdanova, vai jūs pašlaik redzat Robertu Jurjeviču un pārējos?
— Nē, — atbildēja balss skaļrunī. — Bet es varu paskatīties, kur viņi ir.
Pēdējais gaišais punkts uz lokatora ekrāna aizslīdēja līdz zaļganā lauka malai un nozuda.
— Nejēdzība, — nočukstēja Luhtancevs.
— Marina, Marinočka, — teica mikrofonā Ankudinovs, — neizejiet vismaz jūs ārpus sakaru robežām.
— Nē, nē, es dzirdu jūs labi, — atskanēja Marinas balss, un punkts uz radara ekrāna atkal uzliesmoja.
Visi atviegloti nopūtās.
— Mans uzlabojums, — lepni paskaidroja Koškins, rādīdams uz spīdošo punktu. — At- starojums no īpašas plātnītes pie skafandra ķiveres. Speciāli virzāmajam staram, kā, piemēram, tur, šahtā. Arī no kuģa akvalangists labi novērojams. Tikai šahtas sienas ekranē. Tikko esi izlīdis laukā, tā pagalam …
— Paklausieties, Koškin, vai jūs nevarētu pievaldīt mēli? Tas nudien nevienu neinteresē, — izgrūda Luhtancevs.
— Bogdanova, — viņš turpināja mikrofonā, — kas tad ir ar Robertu Jurjeviču un pārējiem?
— Viņi ir dibenā. Apskata no ārpuses šahtu.
— Kādēļ atvērāt rezerves izeju? Un vispār, kā jūs to varējāt?
— Nezinu …
Atkal kļuva kluss. Pagāja vairākas minūtes. Tad lokatora ekrāna malā cits pēc cita parādījās vēl trīs gaiši punkti.
— Nu, paldies dievam, šķiet, viss, — atviegloti noņurdēja Ankudinovs.
Sarunu skaļrunī tūliņ atskanēja Voļina balss:
— Uzmanību! Mēs sākam uznirt…
— Nemociet taču, Robert Jurjevič, — lūdzās Ankudinovs. — Pasakiet kaut divus vārdus: ko jūs tur redzējāt?
— Rezerves lūka bija vaļā, — atbildēja Voļins. — Un šķiet, ka tā atvērta no ārpuses, iepriekš atvienojot signalizāciju. Vārdu sakot, vēl viena mīkla … Bet tagad var cerēt, ka stacijā ūdens vēl nav ieplūdis.