Dziļummērītāja bultiņa lēnām slīdēja pa skalu: divi simti, divi simti piecdesmit, trīs simti, trīs simti piecdesmit…
Batiskafu vadīja Koškins. Vojins uzmanīgi vēroja lokatoru ekrānus, laiku pa laikam paskatīdamies caur kabīnes biezo izliekto stiklu. Zilā krēsla aiz iluminatora pamazām sabiezēja. Četrsimt metru dziļumā valdīja necaurredzama tumsa. Paretam uzzibsnīja zilganas un violetas dzirkstis, lēni aizslīdēja, izplūdušas mirgojošas joslas.
— Kalmāri, Robert Jurjevič, — nezin kādēļ «čukstus paziņoja Koškins, bailīgi šķielēdams uz gaišajām punktētajām līnijām.
— Aleksejs visur redz kalmārus, pie tam vienmēr milzīgi lielus, — sacīja Rozanovs, slaids, gaišmatains jauneklis ar garu vasar- raibumainu seju, kurš sēdēja aiz Voļina.
— Bet tas nav nekas vairāk kā dziļūdens zivis no hauliodu dzimtas.
— Jums taisnība, — apstiprināja Voļins,
— bet arī daži kalmāri aizpeldēja garām pavisam tuvu. Tiesa, ne visai lieli.
— Starp citu, Aleksej, — piezīmēja Rozanovs, — šie hauliodi arī ir mīlīgi radījumi: zobi tiem kā dunči, bet vēders spējīgs izplesties. Tie aprij laupījumu, kas vairākas reizes garāks par viņiem pašiem.
— Dziļums pieci simti divdesmit, — paziņoja Koškins.
— Ja stacijā ir ieslēgta gaisma, drīz mums tā jāierauga, — sacīja Voļins, ielūkodamies tumsā. — Lielie ārējie reflektori laikam nespīd … Citādi tie jau būtu redzami. Lūk, uz ekrāna stacijas ēkas un šahtas apakšgals. Spriežot pēc kontūrām, tie ir veseli.
Rozanovs zīmīgi noklepojās.
_— Dzijums pieci simti piecdesmit, — pavēstīja Koškins no satraukuma aizsmakušā balsī.
— Tagad esiet, cik vien iespējams, uzmanīgs, — teica Vojins. — Vēl kādus desmit metrus un tad apstājieties. Vispirms pabrauksim zem stacijas būvēm. Tikai bez steigas, Aleksej Pavlinovič.
— Es b-braucu ātri trtikai augšā, — stostīdamies paskaidroja Koškins, — un arī t-tad tikai pa labu c-ceju …
— Kas jums noticis?
— Dzijuma iespaids, — sacīja Rozanovs. — Dziļāk par piecsimt piecdesmit sāk stostīties.
— T-tiesa, bet pēc tam p-pāriet…
— Stacija patlaban ir tieši virs mums, — teica Voļins. — Tā nav apgaismota.
— Bet v-varbūt ir nolaistas visas b-bruņu plātnes?
— Negribas ticēt.
— Izslēgsim mūsu apgaismojumu, — ierosināja Rozanovs.
— Var, — piekrita Voļins un noknikšķi- nāja slēdžus.
Šaurā kabīne iegrima necaurredzamā tumsā. Tikai uz vadības pults kā spokains zaļš raksts zibsnīja skalas un bultiņas, un uz lokatora apaļā ekrāna skaidrāk iezīmējās stacijas būvju kontūras. Akla tumsa bija arī aiz iluminatoru biezajiem stikliem. Neviena spīdoša punkta, nevienas aukstas dzirksts, kas liecinātu par dziļūdens iemītnieku klātbūtni. Darvmelna tumsa, klusums, šķietams tukšums…
«Te nu ir okeāna dzelmju mūžīgā nakts,» Voļinam iešāvās prātā, «melnais tuksnesis… Cik grūti iedomāties, ka tikai puskilometru no šejienes spīd saule, dzirkstī okeāna virsma, pār ūdeņiem ķērkdamas lidinās kaijas… Augšā ir dzīvība, te — tumsa un nāves saltā elpa. Pat kosmosa tukšums ir devīgāks — tur mirdz zvaigznes …»
— Z-zvaigznes! — atskanēja Koškina čuksti. — Zem mums zvaigznes …
Voļins paskatījās uz leju, tur, kur vajadzēja būt apakšējam iluminatoram. Zem ba- tiskafa lēni slīdēja spilgti gaišzili punkti. No katra punkta aizlocījās prom gaišzili stari.
— Tās ir dziļūdens jūras zvaigznes — bri- singijas, — teica Rozanovs. — Tās guļ smiltīs … Vai nav skaistas?
— Aleksej Pavlinovič, apturiet pilnīgi! — nokomandēja Voļins. — Spriežot pēc brisin- gijām, mēs vēl kustamies. Stacija ir pavisam tuvu. Ieslēdziet batiskafa ārējos reflektorus!
Kā gaiši taisnstūri uzliesmoja iluminatori. Spilgtās gaismas straumes izrāva no tumsas pie sarkanīgi brūnā jūras dibena pieplakušo būvju palseni spīguļojošās puslodes un slīpi uz augšu ejošo šahtu, kas pamazām izzuda dzelmes melnumā. No šahtas apakšējās daļas balstiem uz akmeņaino grunti krita asas sakrustojušās ēnas. No apgaismotā laukuma zibenīgi šāvās prom tumši, vārpstiņām līdzīgi ķermeņi, bet pa sarkanīgajiem akmeņiem naski aizskrēja kāds dīvains radījums, kas atgādināja milzīgu pūkainu zirnekli ar garām posmainām kājām.
— Gigantiskais dziļūdens krabis! — iesaucās Rozanovs. — Tādu es vēl nebiju redzējis! Kad izpleš kājas, platums divarpus metru. Zēl, ka netiek ārā.
— Atradis ko n-nožēlot, — sacīja Koškins. — Tāds c-cilvēku pārgriež uz p-pusēm kā nieku.
— Blēņas! Mūsu kolekcijā tāda vēl nav.
— Nevar zināt, kurš k-kura kolekcijā tiks, ja sastapsies ar v-viņu aci pret aci…
— Stacija ir vesela, bet nekādu dzīvības zīmju, — kluskteica Voļins, uzmanīgi skatīdamies pa iluminatoru. — Kas mūs sagaida iekšā?
— Vai tad mēs t-tagad tiksim iekšā? — Koškins izbrīnījies jautāja.
— Mēs ne. Jūs taču zināt, ka batiskafs tam nav piemērots. Bet, ja jau tur viss ir vesels, ūdenslīdēji pa šahtu agri vai vēlu nonāks līdz nodalījumiem, kuros nav ūdens, un pavērs ceļu no augšas.
— Vai jūs domājat, ka pašā stacijā ūdens nav? — ātri iejautājās Rozanovs.
— Esmu gandrīz pārliecināts par to. Pat domāju, ka pagaidām ūdens nav arī šahtas apakšdaļā. Odens ieplūda šahtā pa vaļējo lūku simt četrdesmit astoņu metru dziļumā un piepildīja augšējo nodalījumu. Otrdien no rīta, kad Petropavlovskā notika apspriede, ūdens ielauza šķērssienu starp šahtas pirmo un otro nodalījumu un ieplūda apakšējā nodalījumā … Tad pirmo reizi iedarbojās signalizācija. Zemāk par otro nodalījumu ūdens šahtā nevar būt, pareizāk sakot, pirms mūsu ieniršanas nebija.
— Bet kas, pēc jūsu domām, Robert Jurjevič, atvēris lūku? — jautāja Rozanovs. — Pati atvērties taču tā nevarēja.
— Tas šajā notikumā ir gandrīz vismīklainākais. Lūka ir atverama no ārpuses. Spiediens šajā dziļumā ir aptuveni piecpadsmit atmosfēru. Iedomājieties, piecpadsmit atmosfēru uz tādu laukumu. Kopsummā tas ir aptuveni trīssimt tonnu. Lai atvērtu lūku bez mehānismiem, tai vajadzēja pielikt trīssimt tonnu lielu vilcējspēku. Mehānismi atrodas augšā, un tie nav ieslēgti, to mēs zinām droši. Tomēr lūka izrādījās atvērta, bet signalizācija izslēgta. Pie tam signalizāciju varēja izslēgt tikai no iekšpuses, bet lūka visdrīzāk atvērta no ārpuses.
— V-varbūt tomēr k-kalmārs? — jautāja Koškins.
— Tikai ja pieļauj, ka vispirms tas ielīdis šahtā un atvienojis signalizāciju.
— T-tad braucam tālāk, — piekrita Koškins. — Uz k-kurieni tagad?
— Apbrauksim apkārt stacijai, — teica Voļins. — Pārbaudīsim, vai tiešām nekādu ārēju bojājumu nav, un nirsim augšā gar šahtu.
— Bet tur, k-kur tā ieiet n-nogāzē?
— No turienes taisni uz augšu.
Batiskafs gausi pagriezās un, apgaismodams stacijas būvju puslodes ar varenajiem reflektoriem, devās uz priekšu.
— Viss vesels, — konstatēja Voļins. — Iluminatoru bruņu plātnes arī nav nolaistas. Novērošanas tornis izbīdīts … Stop! Ko tas nozīmē? Izejas priekštelpas durvis ir vaļā?… Tuvāk, Koškin, vēl tuvāk… Ielaidiet gaismu priekštelpā…
— Tukša, — nočukstēja Koškins. — Tātad pirms avārijas kāds no viņiem ir izgājis no stacijas un nav atgriezies. Pēdējo pārraidi vadīja Savčenko. Tātad izgājis Severinovs…
— Varbūt izgājuši abi, — savu viedokli izteica Voļins. — Mēs taču nezinām, kādēļ pārtrūka pārraide.
— Abi uzreiz n-nevarēja … Instrukcija n-neļauj …
— Dārgais, vai tad instrukcijā iespējams visu paredzēt? Varēja izveidoties situācija, kad otram novērotājam bija pilnīgi nepieciešams iziet okeānā, kaut gan instrukcijā tas nav paredzēts.
— Savčenko ziņotu p-par to uz augšu. Viņš ir ukrainis, mierīgs, prātīgs cilvēks.
— Atkārtoju, mēs nezinām, kādēļ pārtrūka radiosakari. Notikumi varēja attīstīties tik strauji, ka mierīgajam, prātīgajam Savčenko vairs nepietika laika pārdomām … Viņam vajadzēja rīkoties, nedomājot par instrukciju. Jā, starp citu, instrukcijā noteikts, ka «Tuskarorā» jābūt vismaz trim novērotājiem. Bet pēdējās nedēļās apakšā pastāvīgi atradās divi, dažbrīd pat viens. Te nu ir jūsu instrukcija!
— Viens c-cilvēks palika tur ļoti īsu laiku. Piemēram, kad es pēdējo reizi biju stacijā. Toreiz es pats nomainīju otru.
— Kaut vai uz pāris stundām, bet palika viens. Tas ir pilnīgi nepieļaujami.
— Mums vēl ir maz trenētu novērotāju, kas būtu sagatavoti darbam tādā dziļumā, — iejaucās Rozanovs. — Mani Nikolajs Aris- tarhovičs izsauca atpakaļ uz Petropavlovsku, lai es pabeigtu disertāciju. Dimovs aizbrauca uz okeanologu simpoziju Melburnā. Tāpēc dežūrām apakšā vajadzēja izmantot Mišu Severinovu, lai gan viņš vēl studē.
— Bet kādēļ neļāvāt strādāt stacijā Marinai Bogdanovai? — asi noprasīja Voļins. — Izrādās, viņa pati lūgusi, lai atļauj, un ne vienu reizi vien.
— Pie tā vainīgs Nikolajs Aristarhovičs un… Dimovs, — taisnojās apmulsušais Rozanovs. — Viņi uzskatīja, ka sievietei apakšā nav ko darīt, bez tam… Dimovam, liekas, bija domstarpības ar Marinu. Varbūt tā arī bija labāk. Marinai katrā ziņā… Tagad būtu nevis divi, bet trīs upuri…
— Vai arī neviena, — atcirta Voļins.
Dziļūdens kuģa šaurajā kabīnē iestājās
klusums. Veikli manevrēdams, Koškins vadīja batiskafu, ar sekstei līdzīgo ķīli gandrīz skardams dibenu. Viņi apmeta loku, apgriezās un vēlreiz dažu metru attālumā pabrauca ga
rām stacijas centrālajam kupolam. Pie atvērtās izejas priekštelpas Koškins atkal nobremzēja. Batiskafs sastinga uz vietas.
— Grunts ir akmeņaina, — pusbalsī sacīja Voļins. — Nav nekādu pēdu.
— Speciāli izvēlējāmies t-tādu v-vietu, — atteica Koškins. — Lai uzvandītās dūņas netraucētu novērotājiem.
— Bet tagad dūņas noderētu, varētu meklēt pa pēdām. Starp citu, Aleksej Pavlinovič, kur Savčenko bija redzējis tās noslēpumainās pēdas, par kurām jūs stāstījāt?
— Tas ir t-tālu no šejienes un dziļāk. Gandrīz Busoles līcī. Tur vietām ir dūņains dibens. Nospiedumi dūņās …
— Jūs tur neesat bijis?
— Nē, protams. Bet žurnālā viņš norādījis aptuvenas k-koordinātes.
— Vai žurnāls palicis stacijā?
— Jā.
— Robert Jurjevič, — klusi sacīja Rozanovs, — Nikolajs Aristarhovičs ir noraizējies: vaicā, kā iet un kad sāksim uznirt.
— Ziņojiet, ka stacija ir vesela. Uznirt sāksim pēc desmit minūtēm … Aleksej Pavlinovič, — Voļins uzrunāja Koškinu, — pabraukāsimies vēl mazliet, pamazām attālinoties no stacijas. Jāapskata labāk dibens…
Batiskafs tikko manāmi sašūpojās. Spožo starmešu apgaismotais stacijas kupols sāka lēni peldēt prom un drīz izgaisa tumsā.
Pagāja viena nedēļa. Pagāja otra… Strādāja no rīta līdz vakaram. Strādāja pat naktīs. Vareni motori nepārtraukti sūknēja ūdeni no pieplūdušajiem nodalījumiem. Kā milzu vaboles augšup un lejup pa šahtu kustējās ūdenslīdēji skafandros, kas bija līdzīgi bruņinieku ietērpam. Dzelmē visu laiku dežurēja batiskafi. Kad viens iznira, otrs sāka ienirt… Tagad tas viss jau garām …
Tai dienā, kad bija paredzēts izbraukt no. Simuširas, Voļins pamodās ļoti agri. Pa atvērto logu nobālušajās debesīs varēja redzēt Orionu. Diena solījās būt saulaina — reta dāvana Kuriļos vasaras mēnešos. Viss bija paveikts, komisijas protokols parakstīts vakar vakarā. Līdz aizlidošanai bija atlikušas vairākas stundas. Pirmās brīvās stundas divarpus nedēļu laikā …
«Sagaidīšu sauli,» nosprieda Voļins.
Viņš veicīgi apģērbās un izgāja ārā. Ausa rīts. Austrumos pār okeānu stiepās melnas mākoņu strēles. To malas jau bija kļuvušas rožainas, bet debesis starp mākoņiem izskatījās pēc perlamutra. Rožaini bija kļuvuši arī sniegi uz vulkāna, kura piekājē bija apmetušās «Tuskaroras» virszemes bāzes mājiņas. Bozdamies rīta dzestrumā, Voļins ātri aizgāja līdz bākai. Atspiedies pret akmens ba- lustrādi, pārlaida skatienu tukšajam tumšajam okeānam. Lejā bangojās viļņi, un no to smagajiem triecieniem tikko manāmi drebēja balustrādes akmeņi. Pie ieejas šahtā vēl dega ārējās laternas, bet bija neierasti kluss.
Ūdeni sūknēt bija beiguši vakar, tāpēc motori klusēja …
Palēnām debess vērtās gaišāka un okeāns mainīja krāsas — no melna kļuva iezilgani pelēcīgs. Jau varēja saskatīt viļņu ņirboņu un aļģu joslas netālu no krasta.
Atjoņoja rīteņa brāzma. Tā atnesa pazīstamas jūras smaržas un sīksīkus, tikko sajūtamus sāļo šļakatu putekļus. Voļins pagrieza seju pretī brāzmai un piemiedza acis. Atdzīvojās atmiņas …
Tāpat kā toreiz, pirms divdesmit gadiem … No neilgajām robežsarga gaitām rītausma pie okeāna laikam bija iespiedusies atmiņā visspilgtāk. Rāmajās saullēkta stundās okeāns ir apbrīnojami skaists un sevišķi noslēpumains … Kopš bērnības okeāns bija vilinājis viņu ar savu neaptveramo plašumu, nez no kurienes lidojošo vēju valgo elpu, nepārtraukti mainīgo ūdens nokrāsu fantastisko vizmu un neskaitāmajiem dzelmes sargātajiem noslēpumiem. Okeāna aicinājumu viņš bija sajutis gandrīz vai fiziski, tāpēc bija veltījis mūžu okeānam. Bet izvirzītie uzdevumi izrādījās neticami grūti, un, taisnību sakot, neviens no tiem vēl nebija atrisināts. Daudzi gadi bija aizritējuši, meklējot atrisinājumu, bez sava gala meklējot, eksperimentējot.,. Cik nebija neveiksmju! Protams, «Tuskarora» ir viņa lolojums. Viņa un vēl dažu entuziastu lolojums. Bet cik nebija oponentu… Vēl tagad viņi nav nolikuši ieročus. Pat vecais Ankudinovs uzskata, ka ar «Tuskaroru» ir pārsteigušies, ka ir par agru tiekties tādos dziļumos. Un, it kā lai nostiprinātu pretinieku pozīcijas, šī noslēpumainā traģēdija … Staciju gan izdevās saglabāt, un tā darbosies. Pagaidām darbosies … Bet noslēpums ir palicis — savāds mokošs noslēpums, kas kā smaga nasta nospiedīs tos, kuriem vajadzēs strādāt «Tuskarorā».
Kā viņš bija paredzējis, ūdens nebija ieplūdis ne šahtas apakšējā daļā, ne pašā stacijā. Avārijas starpsienas bija izturējušas pārbaudi. Bet kas noticis stacijā tai naktī? Kur palikuši abi novērotāji? Acīmredzot izgājuši un nav atgriezušies … Bet kāpēc? Kas izslēdzis gaismu stacijas telpās? Kāpēc Savčenko tik pēkšņi pārtrauca radiopārraidi? Daudzi «kāpēc» bija palikuši bez atbildes …
Stacijā viss bija savā vietā un pilnīgā kārtībā. Trūka tikai divu skafandru — tātad abi novērotāji patiešām bija izgājuši ārā. Raidītājs bija izslēgts. Tātad Savčenko pēc paša iniciatīvas pusvārdā pārtraucis raidījumu un izslēdzis raidītāju. Tiesa, trūka arī novērojumu žurnāla pēdējā sējuma … Iepriekšējais bija pabeigts ceturtdienas vakarā, to apliecināja attiecīgs ieraksts. Jauno sējumu, ko novērotājiem bija vajadzējis sākt piektdien, stacijā neatrada. Koškins apgalvo, ka jaunais žurnāls iesākts un Savčenko pat uzskicējis tajā Busoles līča dibenā atrastās noslēpumainās pēdas. Bet Koškins varēja arī sajaukt. Ļoti iespējams, ka jauno žurnālu vienkārši nepaguva iesākt, jo piektdien Savčenko bija stacijā viens, ja neskaita Koškinu. Severinovs ienira naktī no piektdienas uz sestdienu. Savādi, protams, ka divi akurāti novērotāji divu dienu laikā nav ierakstījuši žurnālā ne rindiņas… Pārraide aprāvās tai brīdī, kad Savčenko paziņoja par violeto mirdzumu. «Šodien divas reizes redzējām violetu mirdzumu okeāna dibenā. Tā avots pārvietojas…» — tie bija pēdējie vārdi, ko augšā bija ierakstījusi Marina. Tad piepeši viss apklusa. «Tuskarora» vairs neatbildēja.
Te, protams, ir pieļauta kļūda … Vajadzēja noskaidrot, kas tai laikā noticis šahtā. Bet, no otras puses, radiosakari bija pārtrūkuši arī agrāk, automātiskā signalizācija nebija devusi nekādu signālu, visu stacijas un bāzes rajonu nepārtraukti novēroja robežsargi. Marina smagi pārdzīvo notikušo, zūdās, ka tūliņ nav izsludinājusi trauksmi, nav skrējusi uz šahtu. Ja meitene būtu devusies naktī uz šahtu, upuru skaits droši vien būtu vēl lielāks…
Dīvains cilvēks ir šī Marina. Entuziaste un gudriniece, bet šai tieksmei ierakties darbā cauri laužas tāda kā vēlēšanās atsvešināties no visas pasaules. It kā viņa gribētu un nevarētu aizbēgt no savām domām, aizmirst kaut ko. Bet iespējams, ka vainīga ir avārija, kuras pasīvai lieciniecei meitene gadījās būt. Jābrīnās, cik viņa klusa un noslēgta; atdzīvojas tikai tad, kad runā par darbu. Ankudinovs apgalvo, ka Marina tāda bijusi jau studiju gados, domā, ka iemesls ir nelaimīga mīlestība. Bet Rozanovs, kas, šķiet, pats nav vienaldzīgs pret Marinu, licis saprast, ka viņa mīlējusi Mišu Severinovu …
Skaidrs, ka nevajadzēja uzticēt Severino- vam patstāvīgas dežūras stacijā. Viņš ir jauns, nepieredzējis. Bet tai naktī kopā ar viņu bija Savčenko — nosvērts, drosmīgs cilvēks, lielisks okeanologs. Kāda neparedzēta nejaušība uzglūnējusi viņiem, lai pārsteigtu tos tumšajā dzelmē?
Meklējumi vairāku metru rādiusā ap staciju neko nedeva. Ne novērotāju mirstīgo atlieku, ne skafandru daļu, ne pēdu — absolūti nekā … Savčenko un Severinovs it kā bija izšķīduši aklajā tumsā. Komisijas protokolā hipotētiskā formā ar daudzām ierunām pieņemta Luhtanceva versija: novērotāji varējuši krist par upuri milzīgajam astoņkā- jim, kas vairākkārt redzēts stacijas tuvumā. Tāda iespēja, protams, nav noliedzama, taču daudz kas runā tai pretī. Ja Savčenko būtu steidzies palīgā biedram, diez vai viņš pa ceļam būtu izslēdzis gaismu stacijā un droši vien būt paguvis uzsaukt kaut ko pa radio Marinai. Nē, astoņkājis lai paliek ministrijas ierēdņiem.
Tagad, pēc stacijas atjaunošanas, tūkstošiem cilvēku lūdz institūtu nosūtīt tos darbā uz «Tuskaroru». Tuvākajās dienās te ieradīsies jauni novērotāji… Ja nevajadzētu personiski ziņot ministram par komisijas darbu un institūtā Ļeņingradā negaidītu pienākums, viņam, Voļinam, vajadzētu palikt tepat. Pastrādāt pāris mēnešu «Tuskarorā», pašam uzmanīgi izpētīt dibenu. Diemžēl tagad tas nav iespējams. «Tuskaroras» priekšnieks pagaidām, līdz Dimova pārbraukšanai no Austrālijas, būs Gena Rozanovs*. Viņš, liekas, ir spējīgs, drosmīgs jauneklis un diezgan labs pētnieks, bet pārlieku daudz entuziasma viņam nav. Labi vismaz, ka izdevās pārvarēt Luhtanceva pretestību, pārliecināt viņu, lai Jauj apakšā strādāt Marinai. Viņas klātbūtne kompensēs to, kā nav Rozanovam … Ja vien viņa spēs saprasties ar Dimovu. Ai, ir gan tas Dimovs …
Kādam smagi soļojot, šņirkstēja grants. Voļins pacēla galvu un mazliet pārsteigts aptvēra, ka ir pavisam gaišs. Okeāna virsma bija kļuvusi tumši zila, mākoņi austrumos maigi zeltaini, un kuru katru brīdi aiz tiem varēja uzšauties gaisā rīta saules bālie stari.
Bākas platformai rāmā gaitā tuvojās Ankudinovs vatenī, baltās audekla biksēs un uz pakauša atstumtā salmenē. Vecā biologa platā, sarkanā seja staroja apmierinātā smaidā.
— Kāds rītiņš, Robert Jurjevič, — elsodams teica Ankudinovs. — Burvīgs! Negribas braukt prom. Bet jūs, dārgais, gan agri augšā. Nenāk miegs pirms aizbraukšanas?
— Gribējās redzēt saullēktu …
— Man arī. Cik jauki…
— Uz kurieni tagad jūs, Ivan Ivanovič? — jautāja Voļins.
— Uz Krimu, pie saviem delfīniem. Pēc tam uz Maskavu. Septembrī atkal uz šejieni. Koškins piedraudēja līdz septembrim pabeigt okeanārija uzmetumus. Es gan viņam neticu. Darba tur ir bez jēgas, piedevām vēl daļu strādnieku un tehnikas pārsviedīs uz šahtu …
— Jā, lifta montāžu vajadzēs paātrināt…
— Eli, Robert, Robert, cik tu esi ietiepīgs! — pikti pārtrauca Ankudinovs. — Piedod, ka es tā vienkārši… Lai gan tu tagad akadēmiķis, bet tavs skolotājs esmu es… Tātad man ir atļauts… Es tavu «Tuska- roru» iekonservētu uz pāris gadiem. Nu, kaut vai līdz tam laikam, kad būs konstruēta droša jūras bezceļa mašīna. Tā taču vajadzīga vispirms kā tādu mašīnu bāze.
— «Tuskarorai» veicamie uzdevumi ir daudz plašāki, — iebilda Voļins. — Mums nepieciešami nepārtraukti novērojumi…
— Novēro vesels no batiskafiem-
— Vai batiskafi var aizstāt bezceļa mašīnas?
— Bet vai cilvēkus pazudināt drīkst? Neaizraujies, dārgais. Lai gan tevi iecēla par komisijas priekšsēdētāju, institūta zinātniskajai padomei un Akadēmijas prezīdijam atbildēsi tu… Bet tur tev «draugu» — lai nedod dievs. Pagaidi tikai, vēl pārbrauks no simpozija Dimovs, tas uzbērs ir sāli, ir piparus. Es to tipu vispār institūtā neturētu, bet viņš — še tev — ielavījies pasaulē pirmās dziļūdens stacijas priekšniekos.
— Dimovs ir augošs zinātnieks, spējīgs okeanologs. Jauns, sava darba entuziasts…
— Bet cilvēks?
— Katram no mums ir savi trūkumi, Ivan Ivanovič.
— Taisnība, eņģeļu dabā nav. Bet trūkumi var būt dažādi… Dimovs nav labs cilvēks, Robert. Bet, kas nav labs cilvēks, nevar būt labs zinātnieks. Tā, redzi…
— Jūs esat pārāk stingrs pret cilvēkiem.
— Man ir atļauts . .. Daudz cilvēku savā mūžā esmu redzējis … Dažādus … Protu atšķirt labu no slikta. Arī tas tavs Dimovs jau studiju laikā dūrās acīs. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš man eksāmenā izlūdzās atzīmi. Kas viņam bija biļetē, protams, neatceros, bet viņš atbildēja visu ko, tikai ne to, kas vajadzīgs. Mēle viņam jau toreiz bija īstajā vietā. Sāka filozofēt, neļāva ne vārda iebilst. Pārākos dziļāk — tukšums … Kad viņš bija atbildējis, teicu viņam: «Kaut ko jau jūs, jaunais cilvēk, zināt, bet vairāk par trijnieku likt nevaru.» Viņš man pie piedurknes. «Ivan Ivanovič, tas ir pārpratums. Es visu zinu; gadījās nelaimīga biļete. Pajautājiet vēl, lūdzu. Esmu teicamnieks, saņemu lielāku stipendiju.» Ko tu iesāksi? Prasīju vēl. Viņš atkal — riņķī un apkārt, bet, tikko nonāk līdz būtībai, tā jūtu — peld. Ilgi ar viņu nomocījos … Galu galā teicu: «Labi, ielikšu jums četrinieku, bet ņemiet vērā, ka tas ir aiz matiem izvilkts.» Viņš, nekauņa, grābs mani atkal aiz piedurknes. «Nelieciet atzīmju grāma- tinā četrinieku. Palikšu bez paaugstinātās stipendijas. Es nevaru. Man ir māte, man ir krustmāte … Atļaujiet rīt atnākt vēlreiz.» Un gandrīz vai raud.
Bet man, saproti, gan pretīgi, gan tā kā žēl. Tas notika drīz pēc kara. Daudziem klājās grūti. «Varbūt puisim liela ģimene,» es nodomāju. «Ticis pie paaugstinātās stipendijas, bet es viņam visu sabojāšu.» Pašķirstīju atzīmju grāmatiņu. Redzu, piecnieki vien. «Eh,» nodomāju, «no vienas balles zinātnes celtne nesabruks. Velns viņu rāvis! … Ielikšu «pieci». Lai saņem savu paaugstināto stipendiju.» Un ieliku arī… Viņš pieklājīgi pateicās un aizgāja. Vēlāk gadījās ēdnīcā sarunāties ar vienu no pasniedzējiem: izrādījās, arī no tā Dimovs izlūdzies piecnieku. Kāds šeptmanis!
— Ivan Ivanovič, eksāmens vienmēr ir loterija. Kā kuram veicas. Man, piemēram, jūs pirmajā eksāmenā arī iegriezāt četrinieku. Bet es vielu zināju.
— Nu, bet tu atzīmes nelūdzies.
— Protams, ne. Bet es uzskatu, ka jūs toreiz arī kļūdījāties par vienu balli… Vienam iedevāt par daudz, otram par maz, bet vidēji — normāli…
— Neba par to ir runa, — atkal sadusmojās Ankudinovs. — Protams, eksāmena atzīme ne vienmēr atspoguļo lietas būtību … Dažreiz atnāk kāda zaļacaina meiča ar rudiem matiem, tāda kā Marina Bogdanova, un tik jauki peld … Tu aizsapņojies un vairs neklausies, kādus niekus viņa gvelž … Tu no- liekuļo un ieliec četrinieku par skaistām actiņām. Droši vien te tāpat ir gadījies… Bet izlūgties atzīmes — tas ir augstākā mērā riebīgi … Vispār eksāmenus vajadzētu atcelt… Tie nav vajadzīgi ne studentiem, ne mums … Katrā disciplīnā tagad ir prakse. Tas ir pareizs un precīzs kritērijs, ko kurais vērts.
• — Vai tad jūs nešķirat zināšanas no prasmes?
— Kādreiz tās šķiroja … Tas bija vēsturiski attaisnots. Bet tagad pat humanitārajās zinātnēs izmanto elektroniskos skaitļotājus. Tagad zināt vispirms nozīmē prast izdarīt. Tā, redzi… Tu neesi vienis prātis?
— Esmu vienis prātis tikai daļēji. Enciklo- pēdisti, kas daudz zina un maz prot, vajadzīgi arī mūsu dienās. L$i izdarītu lielus vispārinājumus.
— Nu, nu … Tu daudz proti, visu mūžu strādāsi kā ēzelis, bet vispārināt ļausi dimo- viem? Viņi darīs to labprāt… Zina tagad vairāk nekā agrāk, studenti būdami. Tikai disertāciju izstrādāšanai viņiem joprojām vajadzīga palīdzība. Es zinu: Dimova doktora disertācija uzrakstīta, ne tikai izmantojot tavus materiālus, bet arī ar tavu palīdzību.
— Jūs pārspīlējat, Ivan Ivanovič.
— Nekā tamlīdzīga … Un, tavai zināšanai, arī balsojot es viņam iegriezu. Ne tāpēc, ka idejas būtu sliktas. Idejas ir labas, bet tās nav viņa idejas. Tā, redzi… Un, ja mūsu padomē būtu vairāk tādu dīvainu vecu ankudi- novu, doktora grādu viņš neredzētu kā savu pliko pauri.
— Pagaidām viņam nav pliks pauris.
— Un nebūs arī. Tas tāpat, runāšanas pēc… Dimovi ir nodrošinājušies gan pret plikpaurību, gan pret stenokardiju. Toties daudzi viņu dēļ paliek bez matiem un iedzīvojas stenokardijā.
— Par ko jūs viņu tā nīstat, Ivan Ivanovič? Taču ne jau tā nelaimīgā eksāmena dēļ.
— Varētu tev izstāstīt, bet negribas tādā rītā bojāt garastāvokli. Gadījums ar viņa māti vien ko vērts … Viņa taču iesūdzēja to tiesā … Dēlu tiesā! … Bet lai nu paliek … Labāk pasaki, kādēļ viņu nesauca atpakaļ no simpozija? Viņš tomēr skaitās «Tuskaroras» priekšnieks.
— Akadēmijas prezīdijs ļāva viņam pašam izvēlēties — braukt atpakaļ vai palikt tur līdz galam. Viņš paziņoja, ka viņa piedalīšanās simpozijā esot ārkārtīgi svarīga, un palika. Pēc nedēļas būs atpakaļ.
— Atbrauks, lai pēc kautiņa vicinātu dūres. To viņš prot. Tātad viņam deva iespēju izvēlēties pašam, bet mums neviens nejautāja … Mēs acīmredzot niekojāmies, ja esam iztramdīti un atsūtīti šurp.
— Dārgais Ivan Ivanovič, kādēļ jūs tā? Jūs labi zināt, ka viņš aizbrauca uz simpoziju kā vienīgais mūsu zinātnes pārstāvis. Un simpozijs tieši veltīts dziļūdens pētījumiem no stacionārām stacijām. Mums ir svarīgi zināt visu, par ko tur tiks runāts, un formulēt savus priekšlikumus par kopīgu pētījumu organizāciju.
— Tātad vajadzēja braukt tev, nevis viņam.
— Varbūt. Bet es biju aizņemts, jūs to zināt. Man vajadzēja piedalīties zemūdens bez- ce|a mašīnu izmēģinājumos.
— Nu, tik un tā tu nevarēji tur būt.
— Nevarēju … «Tuskaroras» dēļ. .. Par laimi izmēģinājumi atlikti līdz rudenim. Modelis vēl prasa nopietnu darbu.
— Lai nu paliek, — labsirdīgi teica Ankudinovs. — Tev droši vien ir taisnība. Te bez levis arī varēja ievārīt nezin ko. Neviens neticēja, ka stacija ir vesela. Pat es neticēju … Varēja pazudināt tavu «Tuskaroru» … Ko tu domā tagad darīt?
— Vispirms cīnīties, lai staciju neiekonser- vētu. Ļoti svarīgi, ko no simpozija pārvedīs Dimovs… Rudenī gribu braukt uz Ameriku, likties ar Šekliju. Vienoties par kopīgiem darbiem Klusā okeāna dibenā.
— Bet te? — bargi noprasīja Ankudinovs, skatīdamies Voļinam acīs. *
— Vēl neesmu izlēmis … Es atstāju Roza- novam sīku instrukciju. Varbūt tomēr atklās kaut kādas pēdas dibenā. Kaut nelielu atminējuma atslēgu. Ja ne, domāsim, domāsim un meklēsim … Cilvēki nevarēja pazust bez pēdām.
— Ļaunprātību tu atmet pilnīgi?
Mēs taču dzirdējām, ko teica ģenerālis. Zemūdene nevarēja piekļūt klāt nemanīta.
Tātad atliek pieņemt, ka ir jau radītas jūras bezceļa mašīnas, kuras mēs un amerikāņi nesekmīgi pūlamies uzkonstruēt vairāk nekā desmit gadus. Ja ne mums, ne amerikāņiem tas pagaidām nav izdevies, kas vēl varēja to izdarīt? Citas planētas iedzīvotāji? Pagaidām nav pamata pieņemt, ka viņi būtu apmetušies uz Zemes, pie tam nevis kaut kur, bet Klusā okeāna dibenā … Laikam Koškins vienīgais ir spējīgs izdomāt kaut ko tādu… Bez tam, ja kaut kas būtu sapostīts vai būtu redzamas cīņas pēdas. Nekā tāda nav. Ir pazuduši cilvēki… Tikai cilvēki. It kā būtu tikai izgājuši.
— Varbūt tā arī bija? Dziļuma psihoze?
— Vēl atliek šahtas lūka. To kāds ir atvēris. Ne Savčenko,' ne Severinovs nebūtu varējuši to izdarīt. Nebūtu varējuši pat tad, ja būtu sajukuši prātā. Viņiem nepietiktu spēka.
— Bet brīnumu nav, dārgais.
— Acīmredzot… Kaut gan jaunā rītausmā var atgadīties tas, kas sākumā liktos brīnums. Mūsu kosmonauti sadūrās ar to uz Mēness … Arī mēs esam ielauzušies svešā un neizzinātā pasaulē. Meklēsim atbildi.
— Vai tiešām tev nav neviena pieņēmuma, Robert? Kaut kas līdzīgs idejai, kāda darba hipotēze? …
Voļins domīgi pārlaida skatienu tuksnesīgajam zilajam okeānam un, pasmaidījis tikai ar acīm, klusi sacīja:
— Pirms divdesmit gadiem es te dienēju robežsargos. Tad man radās gluži neticams
pieņēmums … Un notikums ar «Tuskaroru», tā liktos, apstiprina šo pieņēmumu . .. Bet tagad es, tāpat kā Pāvels Stepanovičs Dimovs, ari zinu vairāk, nekā zināju pirmajā eksāmenā … Tāpēc mans vienīgais pieņēmums man pašam šķiet galīgi fantastisks. Kā zinātnieks es vienkārši nedrīkstu nodot to apspriešanai. Tas ir tik neticams, ka es neriskēju formulēt to līdz galam pats sev… Starp citu, atteikdamies to formulēt, es klusībā piebilstu, ka īstenība dažreiz aizsteidzas priekšā katrai fantastikai… Skatieties, kāds no verandas māj mums ar roku. Tā ir Marina. Droši vien aicina brokastīs. Ejam ātrāk!