Profesors Rejs Seklijs aizrāvās ar numismātiku. Voļins zināja sava aizokeāna kolēģa «hobiju». Viņš pat bija atvedis amerikāņu okeanologam suvenīru — senu Hersonesas kaluma sudraba monētu . ..
Tomēr tikties ar Reju Šekliju Voļinam izdevās tikai pašās Amerikas brauciena beigās. Seklijs nepiedalījās oficiālajās sarunās ar padomju okeanologiem un nepavadīja tos ekskursijā pa Savienotajām Valstīm. Neilgi pirms tam viņš bija cietis autokatastrofā un, kā par brīnumu palicis dzīvs, vairākas nedēļas nogulējis hospitālī Sanfrancisko. Dienu pirms izlidošanas uz Maskavu Voļinam paziņoja, ka Seklijs iznācis no hospitāļa. Vēl nespēdams pārvietoties bez citu palīdzības, viņš lūdz Voļinu atbraukt pie viņa uz ārpilsētas villu Kornblejā, pāris kilometru no Losan- dželosas.
Tikšanās ar Savienoto Valstu vadošo okea- nologu Sekliju bija svarīgs punkts Voļina aizokeāna brauciena programmā. Amerikāņi uzņēma padomju kolēģus ļoti viesmīlīgi, parādīja pētniecības centrus, zinātniskās zemūdens bāzes, pat topošo staciju pie Santa- krusas salas, tomēr par atbildi uz daudzajiem Voļina jautājumiem un apsvērumiem rokas vien plātīja. Nē, to viņi pagaidām precīzi nezināja, tas pagaidām neietilpa viņu darbu sfērā. Šeklijam gan varētu pajautāt, bet viņš ir smagi slims.
Gandrīz neko neizdevās uzzināt arī par dziļūdens pētījumu izvēršanu. Amerikāņu okeanologi bija ieinteresēti koordinēt pūliņus, lai sāktu izšķirošo uzbrukumu dzelmei, bet neviens nevarēja pateikt, kādā virzienā darbi tuvākajā desmitgadē īsti izvērsīsies. Voļinam radās iespaids, ka eksperimentālie pētījumi pagaidām ir nejauši, ka to virziens ir atkarīgs no atsevišķu zinātnieku interesēm, bet biežāk — no komersantu aprindām, kas finansē jaunu zvejas rajonu izpēti, metālu ieguvi no jūras ūdens, urbšanu jūrā … Ja amerikāņiem arī bija okeāna dibena vienota apgūšanas programma, par to bija vērts runāt tikai ar Reju Sekliju …
Uz Kornbleju Voļinu vajadzēja aizvest Tomam Braitonam — jaunam okeanologam,
Šeklija skolniekam. Viņš pavadīja padomju delegāciju ekskursijā pa Savienotajām Valstīm. Mazrunīgais, pagausais, allaž ļoti mierīgais Toms Braitons stipri atšķīrās no saviem trokšņainajiem, panaivajiem, enerģijas pārpilnajiem biedriem. Viņš bija atlētiski veidots, ar platu seju, sārtiem vaigiem, žilbinoši baltiem zobiem un meitenīgām bedrītēm vaigos un uz zoda. Gaišos matus viņš bija gludi sasukājis atpakaļ, tādēļ lielās, sārtās ausis likās drusciņ atkārušās. Voļinam viņš iepatikās jau pirmajā reizē ar savu mazliet mulso smaidu, nesatricināmo mieru, laipno, neuzbāzīgo uzmanību un vēl ar to, ka, uzminis uz kājas vai nejauši pagrūdis kādu, vienmēr atvainojās. Bet, sava milzeņa auguma dēļ būdams lempīgs, Toms mina apkārtējiem uz kājām diezgan bieži… Voļins zināja viņa darbus, kas bija veltīti Atlantijas okeāna straumēm un it īpaši Golfa straumei; tagad, iepazinies personiski un aprunājies, viņš pārliecinājās, ka Toms Braitons ir ļoti talantīgs.
Voļins pat ielūdza jauno zinātnieku atbraukt uz Padomju Savienību un piedalīties Okeanoloģijas institūta darbos. Uz to Braitons atbildēja, mulsi smaidīdams:
— Kā šefs — profesors Seklijs — izlems … Es būtu laimīgs … Paldies … Kā viņš …
Tai rītā Toms Braitons atbrauca pēc Voļina uz viesnīcu «Pinoss». Garā un zemā vaļējā mašīnā, kas izskatījās pēc melni lakota
«takša», viņi ilgi peldēja nebeidzamajā automobiļu straumē pa Losandželosas ielām, nira bulvāru zaJajos koridoros, brauca augšā pa desmitā stāva augstumā uzbūvētām estakā- dēm, grima dzijās, starp pilsētas komerciālās daļas debesskrāpjiem iespiestās ielu aizās. Tikai izbraucis uz ziemeļu piekrastes autoceļa betona lentes, Toms lika «taksim» traukties ātrāk.
Elastīga un silta gaisa pretstrāva slīdēja gar priekšējo stiklu un spieda samiegt acis. Autoceļa platais loks vijās gar līci. Voļins uzlika saulesbrilles un, atlaidies ērtajā ādas sēdeklī, skatījās, kā aizzib palmu un agavju rindas, aiz kurām pa labi piekrastes pauguru zaļumā redzami villu daudzkrāsainie jumti, bet pa kreisi mašīnai pretī skrien pludmales zeltainā maliņa. Sai rīta stundā pludmale bija gandrīz tukša; starp krāsainajiem paviljoniem un spilgtajiem peldētavu sauljumiem rēgojās tikai pa retam pirmo peldētāju stāvam. Zilā debess bez viena mākonīša tālumā saplūda ar okeāna zilo spoguli.
Toms vēl palielināja ātrumu. Tagad lakotais «taksis», pieplacis pie baltā ceļa, strauji un mīksti šķēla gaisu, un tas klusītiņām dziedāja, kā taustāma blīva siena drāzdamies garām. Uz to pašu pusi brauca maz mašīnu, «taksis» viegli panāca tās un apdzina gandrīz netveramā pagriezienā. Voļins zagšus palūkojās uz savu ceļabiedru. Toms sēdēja mazliet sakucis, nekustīgs kā statuja. Smagā roka rāmi gulēja uz stūres. Kopš izbraukšanas no «Pinosa» Toms nebija vēl bildis ne vārda.
— Vai jums izdevās vakar vakarā satikt savu šefu? — jautāja Voļins, pagriezies pret Tomu.
Toms klusēdams pamāja ar galvu, neno- laizdams skatienu no pretī joņojošā ceļa.
— Kā misteram Šeklijam ar veselību?
— Normāli. Ģipsis no pleca un kreisās kājas vēl nav noņemts. Citādi — normāli.
-i- Vai viņš patlaban galīgi nevar paiet?
— Viņu vadā ratiņos.
— Cik nepatīkami, ka profesors Seklijs jātraucē tādā reizē.
— Nē. Viņš pats gribēja tikties ar jums. Ļoti gribēja… Sajā nolūkā viņš iznāca no slimnīcas pirms laika …
— Bet, piedodiet, mister Braiton … Vai tādā gadījumā nebūtu bijis vienkāršāk organizēt mūsu tikšanos hospitālī?
— Viņš kategoriski bija pret tikšanos hospitālī …
— Ak tā …
— Jā. Katrs ir kaut kā ķerts. Šefs tādā ziņā … Viņš uzskata, ka hospitālis nav vieta kārtīgam cilvēkam. Un neļāva nevienam sevi apmeklēt. Pat mums ne… Viņš bija ticis hospitālī pirmo reizi mūžā. Viņa gados veselība viņam nav slikta.
— Liekas, viņš vēl nav vecs. Pēdējo reizi mēs tikāmies pirms dažiem gadiem Londonā …
— Jā … Toreiz šefam bija septiņdesmit trīs gadi.
— Viņam varēja dot piecdesmit.
— Vēl tagad var dot piecdesmit. Viņš mēdz teikt, ka okeāns esot iesālījis un iekonservējis viņu uz neierobežoti ilgu laiku …
Pavīdēja tuva krustojuma zīme. Toms piebremzēja; mašīna viegli noslīdēja uz sānu nobrauktuves un, vairākas reizes spēji pagriezusies, apstājās, ar radiatoru gandrīz skardama metālā kaltus vārtus. Voļins paraudzījās apkārt. Viņi atradās ēnainā beto- nētā laukumiņā, gar kura malām slējās slaidas cipreses. Aiz vārtu režģu kaluma bija redzama ar sarkanīgu granti nokaisīta aleja. Tā veda uz ne visai augstu, garu ēku parka dziļumā. Gan vārti, gan mazie vārtiņi blakām bija cieši aizvērti, aiz tiem — ne dzīvas dvēseles …
Toms piespieda hromēto pogu uz stūres, un «taksis» divas reizes īsi un aprauti notaurēja. Neviens nenāca pie vārtiem.
Mazliet pagaidījis, Toms izkāpa no mašīnas, piegāja pie vārtiņiem un pazvanīja. Arī šoreiz neviens nerādījās.
Toms apjucis paskatījās uz Voļina pusi un paraustīja plecus. Tad iebāza roku pa vārtiņu spraugu un sāka grābāties gar iekšpusi. Kaut kas noklikstēja, un vārtiņi atvērās. Toms deva Voļinam zīmi palikt uz vietas un pieliecies iegāja iekšā.
Taču viņš nebija paguvis paspert ne divus soļus pa aleju, kad no krūmiem izlīda kāds stāvs un aizšķērsoja ceļu. Tas bija drukns vidēja auguma vīrietis, ar masīvu galvu uz īsa kakla. Viņš bija ģērbies gaišpelēkās biksēs un tādas pašas krāsas blūzē ar īsām piedurknēm un virsū uzšūtām kabatām uz krūtīm. Plati iepletis kājas un sakrustojis rokas, svešais klusēdams gaidīja. Viņa žokļi ritmiski kustējās, kaut ko košļājot. Voļinam iešāvās prātā, ka šis cilvēks ir līdzīgs polismenam, kaut gan bikses, šķiet, runāja pretī šim pieņēmumam.
Toms kaut ko teica svešajam, bet tas noliedzoši papurināja galvu un nekustējās no vietas. Toms teica vēl kaut ko. Voļins izdzirdēja vārdus: «Padomju zinātnieks pie profesora Šeklija . ..» Cilvēks pelēkajās biksēs klausījās klusēdams, turpināja kustināt žokļus un caur pieri glūnēja uz Tomu. Kad Toms bija beidzis, svešais uz brīdi mitējās košļāt un paklusā balsī pateica vienu pašu vārdu. Pie tam viņš nepārprotami norādīja uz vārtiņiem.
Tālāk notikumi ievirzījās Voļinam pilnīgi negaidītā gultnē… Toms piegāja svešajam klāt, satvēra to ar vienu roku aiz blūzes, ar otru aiz bikšu dibena un, -viegli pacēlis gaisā, iemeta krūmos. Spriežot pēc brikšķa, ar kādu notika šī operācija, svešais bija paguvis nolidot krietnu attālumu, iekams zari nobremzēja lidojumu.
Toms gribēja doties tālāk, bet viņam ceļā stājās otrs svešinieks, ļoti līdzīgs pirmajam. Parādījies nezin no kurienes, viņš metās Tomam virsii ar nepārprotami ļaunprātīgiem nodomiem. Voļins nosprieda, ka šajā situācijā nedrīkst palikt vienaldzīgs: viņš steigšus iz- rausās no mašīnas, bet nebija paguvis paspert ne soli uz vārtiņu pusi, kad otrs svešinieks jau gulēja zemē, bet Toms pārkāpa viņam pāri, atskatījās, nomierinoši pamāja Voļinam ar roku un devās parka dziļumā.
Voļins uz brīdi apstājās, nezinādams, vai sekot Tomam vai palikt neitrālajā teritorijā aiz villas vārtiem. Pa to laiku no krūmiem izlīda pirmais svešinieks. Blūze viņam bija saplēsta, matos — zariņš ar raibiem ziediņiem, no deguna tecēja asinis. Viņš draudīgi tuvojās Voļinam, un Roberts Jurjevičs jau grasījās ieņemt aizstāvēšanās pozīciju, bet svešais tikai ar blākšķi aizcirta okeanologam deguna galā vārtiņus un, nelikdamies zinis par zemē gulošo biedru, klibodams skrēja uz māju.
Palicis viens, Voļins jutās mazliet vīlies. Iela bija pilnīgi tukša, arī aiz villas vārtiem nebija vairs neviena. Tikai bikšainais stāvs gulēja šķērsām pāri alejai, Voļins pagrūda vārtiņus. Tie nepadevās. Acīmredzot atslēga bija automātiski aizcirtusies ciet.
Drīz parka dziļumā atskanēja balsis un alejas līkumā parādījās vesela procesija. Pa priekšu soļoja Toms Braitons; aiz viņa tukla nēģeriete melnā kleitā un baltā priekšautā stūma ratiņkrēslu ar augstu atzveltni. Krēslā sēdēja pats profesors Seklijs — mazs, saus- nējs, spilgtā austrumniecisku krāsu halātā un uz pieres uzstumtā apaļā, melnā cepurītē.
Lielās raga brilles, caur kurām Seklijs skatījās tikai izņēmuma gadījumos, kā parasti turējās uz paša lielā, skrimšļainā deguna gala. Tomēr Voļinam labi pazīstamā kalsnā, mazliet nesimetriskā seja ar biezajām, sirmajām uzacīm un uz priekšu izvirzīto augšlūpu bija pilnīgi pārvērtusies. Tā bija pietvīkusi, likās vēl nesimetriskāka, acis bija apaļas. Profesors Seklijs bija saniknots. Viņš vicināja veselo labo roku — kreisā bija ģipsī — un kaut ko kliedza spiedzīgā, niknā balsī. Nēģeriete kliedza viņam līdzi. Abi vērsās pret vīrieti, kas gāja procesijas beigās. Vīrietis soļoja, zemu nodūris galvu, un ir nemēģināja taisnoties. Kad procesija tuvojās alejā gulošajam stāvam, Toms Braitons un vīrietis pavilka to kā maisu malā un nēģeriete stūma ratiņus tieši uz vārtiem.
«Viņš pēdējos gados tomēr ir sakrities,» nodomāja Voļins, skatīdamies caur režģi uz tuvojošos okeanologu. «Simpātiskais, vienmēr mazliet bļaustīgais vecais Seklijs, «mūsu Reksis», kā viņu pa jokam saukāja studenti …»
Par Rēksi sauca īru seteru, kas daudzus gadus pavadīja Sekliju visos braucienos un pat ieradās kopā ar viņu katedrā dienās, kad profesors lasīja lekcijas Kolumbijas universitātē. Reksis aizgāja bojā okeanologa cienīgā nāvē: vētras laikā vilnis noskaloja to no klāja. Tas bija noticis pirms daudziem gadiem, bet Seklijs vēl aizvien ar skumjām atcerējās savu mīluli…
«Reksis» kļuva par Šeklija iesauku, tapec ka studenti bija saskatījuši līdzību vecā se- tera vērīgajā, mazliet ironiskajā skatienā un viņa saimnieka sejas izteiksmē neskaitāmajās. fotogrāfijās, kas rotāja Šeklija kabineta sienas Kolumbijas universitātē …
Šo mazo anekdoti no universitātes dzīves Voļinam pastāstīja kāds okeanologs, kad padomju delegācija iepazinās ar Kolumbijas universitātes okeanoloģijas nodaļu. Raudzīdamies tagad vecā profesora dziļu grumbu izvagotajā sejā, kas izskatījās nesimetriska tādēļ, ka labā uzacs vienmēr bija uzrauta, bet kreisais mutes kaktiņš drusku noslīdējis uz leju un grumbas no kreisās puses likās vēl dziļākas, Voļins nevarēja neatzīt, ka tiešām ir līdzība ar seteru — ar ļoti .vecu, daudz pieredzējušu seteru, kas izpelnījies tiesības gudri, pētoši un ironiski skatīties uz apkārtējiem. Bet dažreiz arī dusmoties uz viņiem.
Taču dusmu grimase jau bija nozudusi no Šeklija sejas. Ieraudzījis aiz vārtiem Voļinu, viņš sāka māt ar veselo roku un laipni smaidīt.
— Tūkstoškārt atvainojos, dārgo kolēģi, — sāka Seklijs, tiklīdz Voļins bija iegājis pa vārtiņiem. — Man jālien zemē no kauna… Mans mīļais draugs — Losandželosas galvenais policijas komisārs — bija dabūjis zināt, ka esmu atkal mājā. Viņš iedomājās, ka mani noteikti jāapsargā, un atsūtīja šorīt divus «gorillas». — Seklijs norādīja uz vīrieti, kas pašlaik palīdzēja Tomam atvērt vārtus.
— Laime vēl, ka Toms, neiedziļinādamies liekās detaļās, atvēsināja viņu karstās galvas. Jā, Tom, palūkojiet, kas ir ar to otru puisi. Varbūt izsaukt ārstu?
— Neuztraucieties, ser, — norūca pirmais «gorilla», — Džinkinss jau atžilbst. Zvēru pie patentētajiem roku dzelžiem, ka neesmu redzējis puisi, kas būtu nogāzis Džinkinsu pirmajā paņēmienā. Jūsu palīgam ir zelta dūres, ser. Tīra zelta …
— Kā tad … — labprāt piekrita Seklijs.
— Es to esmu teicis vienmēr. Ja vajadzēs, viņš aizstāvēs mani jebkuros apstākļos… Bet jūs abi bez kavēšanās dodieties pie mana drauga mistera Kollija un pasakiet, ka es kategoriski noraidu apsardzi. Bet par to, ka Toms jūs abus noslānīja, priekšniecībai varat neziņot. Inspektors Kollijs jutīsies gaužām apbēdināts, ja to padzirdēs …
— Pateicos, ser, — nokliedza «gorilla» un sasita papēžus.
Voļins nociemojās pie profesora Šeklija veselu dienu. Seklijs parādīja savu parku, kurā bija savākti visu piecu kontinentu koku floras pārstāvji, un nelielo, pieticīgi iekārtoto māju. Centrālo vietu mājā ieņēma bibliotēka. Tai blakām atradās Šeklija darba kabinets. Kopā ar Tomu Braitonu viņi kabinetā ilgi aplūkoja milzīgu krāsainu Klusā un Indijas okeāna dibena kartes maketu. Šeklija vairāku gadu kolosālais darbs tuvojās nobeigumam.
— Saprotams, daudz kas paliek, ak vai, neskaidrs, daudz kas, — domīgi sacīja Šek- lijs, vilkdams ar pirkstu pa karti. — Jums, kolēģi, zināms, ir taisnība. Jāiet dzijāk. Jābūvē tur tādas zinātniskās stacijas kā jūsu «Tuskarora». Pēc tam — zinātnes pilsētiņas, zemūdens pilsētas. Tikai tad mēs jutīsimies kā īsti okeāna saimnieki. Bet pašreiz mūs tur nevar saukt pat par viesiem.
— Ir vajadzīgi droši zemūdens laboratorijas kuģi, kas spēj peldēt jebkurā dziļumā, — teica Voļins. — Kuģi, ko var nosēdināt uz jebkuras grunts, ar kuriem var braukt, «ap- tekot» apkārt zemūdens līdzenumu un kalnu reljefam. Kuģi, no kuriem jebkurā brīdī un jebkurā vietā var iziet skafandrā, zemūdens bezceļa mašīnā vai mazā, kustīgā zemūdenē …
— Tādus kuģus neradīs tik drīz, kā mums gribētos, kolēģi, — skumji pasmaidījis, teica Seklijs, pāri brillēm skatīdamies uz Voļinu. — Tagad visa uzmanība pievērsta kosmiskajiem lidojumiem. Mēs abi joprojām esam otrā plānā … Otrā, lai gan varētu dot cilvēcei lielākas vērtības, ,nekā daži cer iegūt no Mēness …
— Tādēļ arī es iesaku organizēt Okeāna dzīļu problēmu starptautisko institūtu, — teica Voļins. — Mēģināsim īstenot šo ideju vienlaikus vairākās vadošajās valstīs. Pierādīt, ka laiks uzbrukt okeāna dzīlēm … Vajadzīgi tikai entuziasti un …
— Nauda, — pateica priekšā Seklijs. — Milzu nauda, ko arī varētu dabūt, ja… «vadošās valstis» vairāk uzticētos cita citai.
— Kopīgi tāda mēroga darbi veicinās savstarpējās uzticības nostiprināšanos, profesor.
— Varbūt, un tomēr es paredzu kolosālas grūtības …
— Nav lielu pasākumu bez lieliem šķēršļiem … Protams, sākt tādus darbus vienkāršāk būtu laikmetā, kad uz zemes vairs nepastāvēs politiskās robežas. Taču rīt šis laikmets vēl nesāksies … Mēs apdzīvojam vienu planētu, un mūsu galvenais uzdevums ir darbs. Kopīgs darbs … Cilvēcei trūkst daudz kā. Bet daudz kas no tā, kā cilvēkiem trūkst, ir tepat blakām. Tikai jāizstiepj roka …
— Zināt, kas, manuprāt, sagādās galvenās grūtības? — domīgi iejautājās Seklijs. — Robežas … Politiskās robežas tur, Pasaules okeāna dzīlēs. Līdzko dzīles kļūs pieejamas, politiķi noteikti gribēs tās sadalīt… Tātad vēl viens iegansts konfliktiem un sadursmēm uz sauszemes?
— Tāpēc ir sevišķi svarīgi izvērst dzīļu detalizētus pētījumus un apgūšanu kā starptautiskus pasākumus. Politisko robežu tīkls nedrīkst nokļūt jūras dibenā. Lai okeāni paliek starptautiski — nevienam nepiederoši un visai cilvēcei piederoši. Bet dzīļu reālās bagātības jāsadala proporcionāli pirmo pasākumu līdzdalībnieku ieguldījumam …
— Jūs idealizējat cilvēku, kolēģi! Un piemirstat svētīto un nolādēto privāto iniciatīvu. Tikko mēs pavērsim plašu ceļu uz jūru un okeānu dzīlēm, turp gāzīsies tāda vieglas peļņas kārotāju straume, ka to neapturēs neviens līgums, neviens kordons. Konflikti ir neizbēgami… Tie uzliesmos noteikti, ja vien … — Seklijs sastomījās.
— Cilvēki nekļūs gudrāki, — pateica priekšā Toms Braitons.
— Nē, uz to es neceru, — atteica Seklijs. — Cilvēki ilgi nekļūs gudrāki. Es domāju par ko citu … bet atgriezīsimies pie mūsu sarunas tēmas. Loģiski spriežot, mēs, iniciatori uzbrukumam okeāna dzīlēm, neesam labākā situācijā par kuru katru pirmatklājēju grupu. Pētnieks nekad nedomā par to, kas var notikt ar viņa atklājumu. Bēdīgu piemēru ir daudz … Vēl vairāk, pat ja zinātnieks no- skārš iespējamās sekas, viņš tik un tā turpina darbu. Viņš nevar citādi… Tāpat mēs: mēs centīsimies realizēt iecerēto, lai gan jau tagad zinām, pie kā tas var novest… Jums, kolēģi, noteikti ir taisnība, tādus pētījumus labāk sākt kopīgi, uz starptautiskiem pamatiem. Tas dod kaut kādas nākotnes izredzes …
— Tātad principā jūs esat gatavs atbalstīt starptautiskā okeanoloģiskā centra izveidošanas ideju? — jautāja Voļins.
— Jā … Lai gan šo to iepriekš vajadzēs saskaņot ar valdību un militārajām iestādēm … Atgriezīsimies pie šī jautājuma … ziemā. Vispasaules okeanologu kongresā … Tagad laiks iet pusdienās!
Pēc pusdienām, dzerot kafiju, ko saimniece pasniedza kabinetā, saruna par darbiem okeāna dzelmē sākās no jauna.
— Mūsu oficiālā programma, kā jūs zināt, pagaidām ir diezgan necila, — sacīja Seklijs, maziem malkiem sūkdams biezo, smaržīgo dzērienu. — 1962. gadā sāka apgūt sešdesmit metru dziļumu. 1964. gadā uzbūvēja zemūdens laboratoriju pie Bermudu salām. Dziļums piecdesmit astoņi metri. Tagad cenšamies apgūt simt astoņdesmit metrus un ceram sasniegt kontinenta nogāzi pēc gadiem desmit. Jūs ar savu «Tuskaroru» esat aizsteigušies mums priekšā, pēc mana aprēķina, par gadiem pieciem. Jā, runājot par «Tuskaroru» … vai izdevās atminēt vasaras avārijas mīklu?
— Pagaidām nav izdevies …
— Bet stacija joprojām strādā normāli?
— Trīs mēnešus pēc avārijas likvidēšanas darbi notiek nepārtraukti.
— Un bez starpgadījumiem?
— Pagaidām bez sevišķiem starpgadījumiem.
— Kas galu galā bija noticis ar novērotājiem? — vaicāja Toms Braitons. — Oficiālā versija par bojā eju, tiekoties ar milzu kal- māru, personiski mani nepārliecināja. Astoņ- kāji nav nemaz tik agresīvi, kā daudzi domā … Bez tam vajadzēja būt cīņas pēdām, skafandra metāla daļu atliekām.
— Nekādu pēdu, — atbildēja Voļins. — Ne cīņas pēdu, ne skafandru atlieku, absolūti nekā .. . Zinām tikai, ka novērotāji atstājuši staciju cits pēc cita un pazuduši…
— Nervu sabrukums, dzijuma iedarbība … — sprieda Seklijs.
— Arī var būt…
— Okeāns uzdos mums vēl ne vienu mīklu vien, — sacīja Seklijs. — Mēs ļoti slikti pazīstam lielu dziļumu dzīvnieku pasauli. Starp būtnēm, kam daba dāvājusi dažādus izstaro- tājus un lokatorus, var gadīties arī tādas, kuras spēj mērķtiecīgi iedarboties uz psihi… Uz cilvēka psihi. Atcerieties leģendas par sirēnām … Katrā leģendā ir savs racionāls kodols. Es nebūt nepastāvu uz to, — turpināja Seklijs, pamanījis Voļina smaidu, — ka tām katrā ziņā jābūt zaļmatainām daiļavām ar zivju astēm … Ar līdzīgām īpašībām var būt apveltīti pat daži dziļūdens kalmāri, kas tādā veidā pievilina laupījumu. Vai kādi citi briesmoņi, par kuru eksistenci mums vēl nav ne jausmas. Jūsu «Tuskarora» atrodas dzijas Pasaules okeāna ieplakas malā. Nav šaubu, ka šajā ieplakā ir savi specifiski iemītnieki… Tom, vai mūsu viesim tika rādīts fotouzņēmums, kas izdarīts augustā Filipīnu iedobes malā?
— Tās noslēpumainās krustveida pēdas?
— Tieši tās.
— Laikam gan netika rādīts. Sie fotouzņēmumi vēl tiek pētīti.
— Paskatieties mana galda kreisajā augšējā atvilktnē, Tom. Tur guļ fotouzņēmuma kopija. Iedodiet to, lūdzu, kolēģim Voļinam.
Toms parakņājās galdā un pasniedza Voļinam lielu fotouzņēmumu. Uz tumšās, paugu
rainās dibena virsmas pa diagonāli stiepās skaidri izšķiramas pēdas — lielu, dziļi iespiestu plakanu krustu līnija.
— Nu, kā? — Seklijs jautāja Voļinam, kas ilgi un uzmanīgi aplūkoja fotouzņēmumu.
— Dīvainas pēdas. Neko tamlīdzīgu neesmu redzējis … Kaut gan … Nē, tas izskatījās citādi…
—Pārsteidz tas, ka šie krusti ir milzīgi, — ierunājās Toms. — Katrs metru liels. Bet pēda garāka par sešiem metriem. Uzņēmums izdarīts ar platleņķa objektīvu, ar lielu redzeslauku un ietver krietnu laukumu.
— Cik tur dziļš? — apjautājās Voļins.
— Trīs tūkstoši seši simti metru. Tas ir Mindanao salas austrumu piekrastē, precīzāk sakot, trīsdesmit kilometru uz austrumiem no Bagangas rifa.
— Tātad tieši pretī Filipīnu iedobes vidusdaļai, — papildināja Voļins. — Pazīstu šīs vietas … Kontinenta nogāze tur ir ļoti stāva un apraujas tieši pie iedobes visdziļākās daļas. Bet cik tālu aizstiepjas pēdas?
— Nav zināms, — atbildēja Seklijs. — Tas ir atsevišķs nejaušs uzņēmums. Fotografēšanu apgrūtināja stipra viļņošanās. Bet televīzijas iekārtas redzeslaukā pēdas nenonāca. Mūsu pētniecības kuģis «Meteors-3» dreifēja šajā rajonā vairāk nekā mēnesi. Atrast pēdas otrreiz neizdevās.
.— Vai batiskafs ir nolaists?
— Pagaidām ne. Batiskafi patlaban aizņemti citur. Mēģināsim, protams, aizvest uz turieni batiskafu, bet vēlāk.
— Ko saka speciālisti?
— Neko, — Seklijs atteica un paraustīja plecus. — Sīs pēdas ir mīkla. Pilnīga mīkla visiem. Arī man. Mums sakrājies ne mazums tādu noslēpumainu pēdu, bet šīs ir vislielākās un laikam arī visgrūtāk izdibināmās.
— Interesanti, kā tās bija orientētas okeāna dibenā, — teica Voļins, atdodot fotouzņēmumu Tomam. — Ja lejup pa nogāzi, varbūt kaut kas ir vēlies.
— Piemēram, milzīgs ritenis ar krustveida rievojumu, — Seklijs risināja domu tālāk. — Es jau viņiem to teicu. It kā lejup pa nogāzi Filipīnu ieplakā būtu noripojis milzīgs vecs riteņtvaikoņa dzenrats …
— Pēdas ir pavisam svaigas, bet veco tvaikoņu riteņiem …
— Nebija tāda rievojuma, — apstiprināja Seklijs. — Tas viss ir pareizi… Bet galvenais, kolēģi, ka pēdas iet nevis lejup, bet paralēli nogāzei. Fotoaparāts bija savienots ar žiroskopu, tādēļ uzņēmums iznāca orientēts. Pēdas tajā vietā, kur tās tika nofotografētas, gāja tieši pa meridiānu, gar Filipīnu ieplakas malu. Miniet nu, kas tur līdis, braucis vai ripojis trīsarpus kilometru dziļumā. Skaidrs ir viens — priekšmets ir milzīgs, ja tas atstājis tādus nospiedumus.
— Bez tam atstājis nesen, — piemetināja Toms. — Gar Filipīnu ieplakas rietumu nogāzi tieši vērojami noslīdeņi, pastāvīgi plūst
duļķu straumes*. Pedeja liela zemestrīce Min- danao notika pirms sešiem gadiem …
— Jā, — piekrita Voļins. — Zemestrīce Mindanao dod iespēju datēt nospiedumus ar pēdējiem sešiem gadiem. Neizprotamas pēdas …
— Bet šķiet, ka šie krustiņi jums tomēr kaut ko atgādināja, kolēģi? — vaicāja Seklijs, pāri brillēm vērīgi raudzīdamies uz Voļinu.
— Gan jā, gan nē … Es reiz redzēju interesantus nospiedumus krastā bēguma zonā. Tas bija sen. Toreiz es vēl nenodarbojos ar okeanoloģiju … Bet tās pēdas bija sabojājuši viļņi. Tās bija mazākas un varēja piederēt kādai zemes būtnei…
— Radījumi, kas atstāj tādas pēdas, diez vai rādās dienas gaismā, — sacīja Seklijs. — Citādi mēs jau sen zinātu par tiem …
Voļins nodomāja, ka derētu aizvest šo fotouzņēmumu uz Maskavu. Parādīt admirālim
Kodorovam. Ko viņš teiktu? Bet galu galā tas viss ir nieki… Nieki!
Noliecis galvu, Seklijs skatījās uz galda gulošajā kastē. Toms Braitons stampāja tabaku profesora mazajā, līdzīgi jautājuma zīmei izliektajā pīpē. Seklijs paņēma pīpi, aizsmēķēja un, atspiedies pret krēsla atzveltni, ar baudu ievilka dūmus. Pret griestiem uzvijās zilgani, smaržīgi mutuļi. Kabinetā joprojām bija klusu. Ar veselo roku aizsedzis acis, Seklijs domāja.
Tad viņš lēni ierunājās:
— Vilinoši, protams, būtu pastaigāties pa Pasaules okeāna dibenu … Mūsu paaudzei, ko? Pagaidām tā ir terra incognita pat mums abiem, lai gan mūs uzskata par okeāna pazinējiem. Jūs esat iecerējuši drosmīgu pasākumu, kolēģi. Jā, drosmīgu … Es esmu runājis ar dažiem jūsu okeanologiem. Viņi pagaidām ir pilnīgi apmierināti ar tām drupačām, ko dod pētījumi no kuģiem… Tāpat kā mēs … Bet dzelmju maršruti paliek sapnis … Gandrīz tāpat bija astronomijā. Skatījās no apakšas teleskopos. Pilnveidoja stiklus, sapņoja. Bet tad lidoja. Jā… Jūs sakāt, ka mums arī laiks iet pašiem dziļumā… Bet doktors Pāvels Dimovs… Viņš taču arī, liekas, ir viens no «Tuskaroras» konstruktoriem?
Seklijs pielieca galvu un cieši paskatījās Voļinam acīs. Voļins izturēja vecā okeano- loga durstīgo skatienu, nenolaida acis. Pauze Voļinam šķita mazdrusciņ par garu.
— Viņš vismaz kaut ko tādu teica … — Seklijs turpināja, atlaizdamies krēslā. — Di- mova kungs, «Tuskaroras» konstruktors un priekšnieks, liekas, uzskata, ka ir par agru nopietni uzbrukt lieliem dziļumiem. Viņš pat izmeta frāzi par rekordiem … Saprotiet, rekords un nekas vairāk. Bet es nezinu, vai zinātnei vajadzīgi rekordi. Dimova kungs teica: «Kad jūs — tas ir, mēs, amerikāņi, — būsiet mūs panākuši, mēs iesim vēl dziļāk.» Es mēģināju izklāstīt viņam mūsu viedokli, bet viņš pilnīgi paralizēja manu aizsardzību ar citātiem. O, viņš ir cilvēks ar lielu erudīciju … Un diplomāts … Jā …
— Dimovs daudz zina, — apstiprināja Braitons. — Melburnā mēs bijām pārsteigti … Viņš zina visus vecos un jaunos darbus. Visu sīki atceras. Vienlīdz viegli citēja mūsu jauno okeanologu pēdējos darbus, japāņu un filipīniešu pirmskara darbus … Pat Tungu.
— Tungu reti kāds vairs atceras, — domīgi sacīja Seklijs, neizņemdams pīpi no mutes. — Viņš ari nav atstājis gandrīz nevienu iespiestu darbu. Tikai dažas piezīmes japāņu valodā. Viņš rakstīja japāniski, lai gan bija dzimis Indonēzijā. Tas bija brīnum talantīgs cilvēks. Es jau nu zinu… Viņš bija pie manis praksē pirms kara, ja nemaldos, trīsdesmit sestajā gadā… Un vai jūs varat iedomāties, kolēģi, viņš jau toreiz pareģoja, ka Klusā un Indijas okeāna dibenā pastāv milzīgas kalnu grēdas. Pareģoja pēc atsevišķiem dziļuma mērījumiem, pēc netiešām pazīmēm … Un kā pareģoja … Daudz kas no tā, kas še uzzīmēts, — Seklijs uzsita ar plaukstu pa kasti, — bija viņa ar roku zīmētajās shēmās. Karti mēs sastādām tagad… Bez tam viņš izvirzīja domu par dziļajām straumēm — par okeāna dziļo ūdens slāņu cirkulāciju, par ko mēs vēl šodien gandrīz neko nevaram pateikt. Zinām, ka tā pastāv, ka nedrīkst gāzt okeānā radioaktīvos atkritumus. Bet kādā virzienā plūst dziļās straumes? Viņš sāka to aprēķinus … Un tajā pašā laikā bija talantīgs konstruktors …
— Kas ar viņu notika vēlāk? — iejautājās Voļins. — Viņa pēckara gadu rakstus es vairs neesmu lasījis.
— Viņš vispār rakstīja maz. Krāja materiālu kādam visu aptverošam darbam, bet nepaguva uzrakstīt… Viņš pazuda diezgan mīklainos apstākļos kara beigās. Nokļuva japāņu rokās, kad tie sagrāba Indonēziju … Tungs bija jauktenis: tēvs — javietis, māte — japāniete. Japāņi acīmredzot uzskatīja viņu par savējo, gribēja, lai viņš strādā. Kas notika pēc tam, nav īsti zināms… Es kara laikā dienēju flotē. Man iznāca piedalīties slavenajā Filipīnu operācijā* četrdesmit ceturtā gada beigās. Graujot japāņu Dienvidu grupējumu Surigao līcī, mūsējie ar uguni un torpēdām iznīcināja vairākus kuģus. No kāda japāņu līnijkuģa, kas bija uzskrējis uz rifiem, tika paņemtas pusapdegušas mapes ar štāba dokumentiem. Papīros atrada kara tiesas spriedumu. Dokuments bija stipri bojāts, tomēr izdevās izlasīt, kā sauc cilvēku, ko japāņi notiesājuši uz nāvi: Kanatarans Tungs, «bijušais profesors», kā teikts spriedumā.1 " Spriedums datēts ar četrdesmit ceturtā gada septembra beigām. Tas ir viss … Par ko japāņi izrēķinājušies ar Tungu, neizdevās noskaidrot. Neviens arī sevišķi neinteresējās par sīkumiem. Daļa dokumenta bija sabojāta, virsnieki, kas bija parakstījuši spriedumu, krituši kaujā pie Surigao. Kad es ierados Filipīnās pēc kara, Tungs vairs netika pieminēts … Ja viņš ir piedalījies Pretošanās kustībā un gājis bojā kā varonis, tad viņš pieder pie nezināmajiem varoņiem. Tādu katrā karā ir ne mazums …
Vakara saules slīpie stari ielūkojās logā un apspīdēja karti uz galda. Voļins paskatījās pulkstenī un teica, ka viņam jāpošas ceļā. Jāizlido pēc trim stundām, bet vēl jāiegriežas viesnīcā …
Saklijs paziņoja, ka jāiedzer ceļakāja, un aizsūtīja Tomu pie saimnieces pēc kaut kāda veca spāņu vīna. Kabinetā iestājās klusums. Voļins šķirstīja piezīmju grāmatiņu, gribēja vēlreiz pāliecināties, vai nav aizmirsis kaut ko svarīgu… Piezīmēs, kas attiecās uz sarunu ar Sekliju, pašās beigās izlasīja vārdu «monēta». Voļins pašūpoja galvu un mulsi pasmaidīja.
— Dārgais profesor, — viņš sacīja, izņemdams no portfeļa mazu aploksnīti, — piedodiet manu aizmāršību. Zinādams, ka esat kolekcionārs, piemiņai no mūsu tikšanās es atvedu nelielu suvenīru. Te tas būs … Atrasts Krimā, Hersonesas izrakumos. Liekas, trešais gadsimts…
Un viņš pasniedza Šeklijam mazu sudraba monētiņu.
— O-o, — aizkustināts teica vecais okea- nologs, — divkārt iepriecina tas, kas zina, ar ko iepriecināt! Paldies … Paskatieties, Tom, — viņš sauca, ieraudzījis Braitonu, kas svinīgi nesa lielu sudraba paplāti ar pudeli un augstām glāzēm. — Paskatieties, ko man uzdāvināja mūsu krievu kolēģis. Tas ir liels retums … Man tādas nebija. Kolēģis Voļins domā, ka tas ir trešais gadsimts, bet man šķiet, ka monēta ir vecāka. Droši vien vecāka … Jā, jā …
Un Seklijs, aizmirsis visu, sāka aplūkot monētu ar brillēm un palielināmo stiklu.
Toms ielēja glāzēs biezu vīnu. Uzmanīgi piebīdīja glāzi Seklijam.
— Jā, jā, — tas teica ar nopūtu, beigdams aplūkot monētu. — Apbrīnojami… Tā kļūs par vienu no manas kolekcijas rotām… Pagaidiet! Iekams paceļam glāzes, man kaut kas jāuzdāvina mūsu viesim… Ko lai uzdāvina?
— Apžēlojieties, profesor, tas nebūt nav obligāti… — sāka Voļins, juzdamies ļoti neērti.
— Nē, nē, bez ierunām, — izsaucās Seklijs. — Klusējiet! Ar suvenīriem vienmēr apmainās … O, es jau zinu, ka ….
Seklijs paņēma no galda mīklaino krust- veida pēdu fotouzņēmumu, uzrakstīja otrā pusē pāris vārdu un pasniedza Voļinam.
— Pateicos, — sacīja Voļins, spiezdams vecajam okeanologam roku. — Godīgi runājot, es vēlējos, kaut man būtu šis fotouzņēmums.
— Tātad esmu uzminējis, — atkal izsaucās Seklijs. — Tādi suvenīri vienmēr nes laimi… — Viņš piepeši apklusa un ļoti nopietni paskatījās uz saviem sarunu biedriem. — Turpretim visas monētas nenes laimi īpašniekiem, — viņš turpināja. — Biežāk tās pat nes nelaimi, īpaši zelta monētas… Man viena tāda ir. Man tā katrā ziņā jāparāda jums, kolēģi Voļin, un jums, Tom. Jūs arī neesat to redzējis. Izvelciet sekretera apakšējo atvilktni, Tom, un padodiet man.
Toms izpildīja lūgumu. Seklijs attaisīja kastīti, un Voļins ieraudzīja padziļinājumos uz melna samta gulošas veclaiku monētas.
— Te tā ir, — teica Seklijs, saudzīgi izņemdams no kastītes mazu, dzeltenu monē- tiņu. — Arī tas ir liels retums un, atklāti sakot, numismātiska mīkla. Jā, jā … Tā ir noslēpumaina monēta, kungi. Numismātikā tāpat ir savi noslēpumi. Tā ir astoņpadsmitā gadsimta vidus indonēziešu zelta rūpija. Monēta it kā ne pārāk veca un diezgan izplatīta … Bet… — Seklijs daudznozīmīgi pacēla pirkstu, — šī veida rūpijas ir ārkārtīgi retas. Tās kaltas tikai dažus gadus Matara- mas sultanātā Javas salā. Privātajiem kolekcionāriem un pasaules lielākajiem muzejiem pieder tikai dažas šādas monētas. Visi līdz mūsu dienām nonākušie eksemplāri ir noberzti un ar caurumiem — tie izmantoti kā greznumlietas. Visi, izņemot šo. Sī monēta izskatās tik jauna, ka sākumā es noturēju to par prasmīgu viltojumu. Tomēr tā ir īsta …
— Acīmredzot glabājusies kādā depozītā, — piezīmēja Voļins.
— Varbūt, lai gan … Viens no Mataramas sultāniem, tas, kurš kalis šīs monētas, karoja ar Apvienoto Austrumindijas kompāniju*. Astoņpadsmitā gadsimta vidū holandieši sagrāba ievērojamu Javas teritorijas daļu. Paredzēdams sakāvi, sultāns nolēma izvest savas dārglietas uz austrumiem un paslēpt Sumbavas salā. Taču kuģi ar vērtīgo kravu pārsteidza vētra, un tas nogrima kaut kur Bali jūras centrālajā daļā. Līdz ar kuģi nogāja dibenā Mataramas sultāna dārgumi, tai skaitā gados pirms sultanāta krišanas sakaltās zelta monētas.
— Interesanti, — sacīja Voļins, — vai apslēpto mantu mednieki nevarēja tikt klāt kuģim?
— Bali jūrā ir līdz diviem kilometriem dziļas vietas, — atbildēja Seklijs. — Tur nogrimuši ne mazums kuģu, bet, cik man zināms, nevienu nav izdevies izcelt. Mūslaiku pirātiem, kas meklē bojā gājušos kuģus, tas ir par dziļu. Dziļāk par simt metriem viņi parasti neriskē ienirt… Lai gan nesen kļuvis zināms zīmīgs gadījums … Glābšanas dienests izcēla transportkuģi, ko japāņi bija torpedējuši Javas jūrā pašā kara sākumā. Kuģis gulēja divsimt metru dziļumā, un izrādījās, ka tas ir izlaupīts. Pēc mūsu speciālistu domām, laupīšana notikusi tikai pirms kādiem diviem trim gadiem …
— Man nesen stāstīja, — ierunājās Toms, — ka japāņu kuģis, kas jūlijā izcelts pie Mo- luku salām no divsimt divdesmit metru dziļuma, arī bijis izlaupīts. Tajā atradies daudz zelta, taču seifi bijuši uzlauzti un tukši. Kā liecinot dažas pazīmes, seifi uzlauzti zem ūdens …
— Tātad zemūdens šakāļi pilnveido savas metodes un jau sākuši ienirt dziļāk, — teica Seklijs. — Lūk, uzskatāms pierādījums, cik pārsteidzoši uzņēmīgi ir zināmu aprindu «šeptmaņi», dārgais kolēģi… Vairāku vadošo valstu zinātne sper pirmos soļus šelfa apgūšanā, bet vieglas peļņas tīkotāji, izmantojot mūsu pieredzi, jau izlaupa šelfa rajonā nogrimušos kuģus. Un, kas attiecas uz dzijumu, ir jau aizgājuši mums priekšā … Starp citu, manas indonēziešu rūpijas mikla tādējādi nav atminama. Divsimt, pat divsimt divdesmit metru — tas vēl nav divi kilometri… Lai būtu kā būdams, dārgais mister Voļin, es esmu vienīgās kolekcionāriem pazīstamās ideāli saglabājušās Mataramas monētas laimīgais īpašnieks. Skatieties, ne laiks, nē cilvēki. nav atstājuši uz tās savas pēdas… Bet manās rokās tā nonāca neparastos un traģiskos apstākļos.
Pavasarī biju Singapūrā. Kādu vakaru, kad es gāju atpakaļ no ostas uz viesnīcu, man pienāca klāt noplucis malajietis, spriežot pēc izskata, bez darba palicis matrozis vai zvejnieks, un piedāvāja, lai nopērku šo monētu. Viņš prasīja par to šaušalīgu summu. Es biju pārliecināts, ka monēta ir viltota, un atklāti pateicu to malajietim. Viņš zvērēja, ka monēta ir īsta, bet cenu sāka nolaist. Galu galā es nopirku no viņa šo monētu, šķiet, par vienu desmito daļu no sākotnējās summas. Atdodams naudu, es vēlreiz atkārtoju, ka monēta, protams, ir viltota. Viņš drūmi paraudzījās uz mani un jautāja, vai es līdz rītam varēšot noskaidrot, vai monēta ir īsta vai nav. «Droši vien varēšu,» es atbildēju. «Tad es rīt atkal atnākšu uz šejieni,» viņš paziņoja, «un atnesīšu kungam vēl vienu tādu monētu. Vai kungs maksās par to tik, cik es prasīju sākumā, ja kungs zinās, ka monētas ir īstas?» — «Cik tādu monētu tev ir?» es apprasījos. «Tas nav no svara … Kungam es varu pārdot vēl vienu, bet tikai par tādu cenu, kādu es minēju sākumā.» Es apsolīju samaksāt un pat piemaksāt starpību par šo, ja abas monētas izrādīsies īstas. Viņš tūlīt nozuda …
Nākamās dienas rītā es bez pūlēm noskaidroju, ka monēta ir īsta, astoņpadsmitais gadsimts, un ārkārtīgi reta. Es biju nopircis to par pāris dolāriem, bet arī tā cena, ko viņš bija minējis sākumā, diez vai sastādīja simto daļu no tās īstās vērtības. Es gaidīju apmēram stundu, bet viņš neatnāca. Sapīcis un pa daļai apjucis — es taču uzskatīju sevi par šī .cilvēka parādnieku — devos uz viesnīcu. Blakus ielas krustojumā zem laternas stāvēja cilvēku bariņš. Kad piegāju klāt, viņi pašķīrās, un es ieraudzīju uz asfalta nekustīgu ķermeni. Tas bija mans vakarējais paziņa. «Kas viņam noticis?» es jautāju policistam. Tas vienaldzīgi paraustīja plecus. «Kāds iegrūdis nazi ribās. Drīz atbrauks mašīna un pievāks.» — «Vai viņš ir beigts?» — «Kā nu ne! Trāpīts tieši sirdī.» — «Viņi bija divi, ser,» policistam teica kāda meitene. «Viņi paņēma šā cilvēka maku un aizskrēja uz to pusi…» — «Kas tādam var būt makā,» atmeta ar roku policists. «Viņi te katru nakti dur cits citu.» Piebrauca mašīna, bet es gāju uz viesnīcu. Redziet, kungi, šī monēta nenesa laimi iepriekšējam īpašniekam …
— Bēdīgs gadījums, — sacīja Voļins, — un patiešām mīklains… Un jūs, profesor, neuzzinājāt, vai otra monēta viņam bijusi vai nav bijusi?
— Neuzzināju, — Seklijs nošūpoja galvu, atlikdams mazo zelta disku savā vietā ar samtu izklātajā kastītē. — Tā arī vairāk neko neuzzināju.
— Nu man jāiet, — sacīja Voļins pieceldamies.
— Piedodiet, ka aizkavēju jūs ar savām sarunām, — atģidās Seklijs. — Veci ļaudis allaž ir pļāpīgi. Pēc gadiem četrdesmit jūs pats to sajutīsiet, dārgais kolēģi. Tātad pēdējais šīs tikšanās tosts — par nākamo tikšanos un veiksmi kopīgajā darbā Klusajā okeānā.
— Par bezceļa mašīnu pirmo starptautisko ekspedīciju, kas šķērsos Kluso okeānu, — sacīja Voļins, paceldams glāzi.
— Vai dzirdat, Tom? — Seklijs pašūpoja galvu. — Es pieņemu šo tostu, lai gan līdz tam laikam droši vien nenodzīvošu … Jūs, Tom, gan piedalīsieties tādā ekspedīcijā. Jūs un jūsu paaudze. Kā es jūs apskaužu, Tom…
— Nu ko jūs, šef, — samulsis teica Toms. — Es … mēs …
— Dzeriet vīnu, Tom, — skubināja Seklijs. — Tas ir lielisks vīns… Tas gatavots Spānijā pirms pusgadsimta, vēl pirms tam, kad par «šefpavāru» kļuva vecais jezuīts Franko. Vēlāk spāniešiem vairs nebija tāda vīna … Uz jūsu veselību, kolēģi Voļin …
Kad vīns bija izdzerts, Seklijs paziņoja, ka grib pavadīt viesus līdz savas mājas vārtiem.
Visi izgāja parkā, un melnā saimniece atkal stūma ratiņkrēslu uz vārtiem. Toms devās uz garāžu pēc mašīnas. Pēc brīža spoži lakotais «taksis» klusi pieripoja pie parka vārtiem. Voļins jau gribēja sniegt vecajam okeanologam roku, kad liels, sarkanbalts limuzīns strauji iebrauca klusajā laukumā un spēji nobremzēja, tikko neietriecies ar radiatoru vārtos. No mašīnas izkāpa neliela auguma resnis ar apaļu galvu, zilgansārtu seju un īsi apgrieztiem sirmiem matiem, bet aiz viņa … abi šārīta «gorillas». Resnis ātri ienāca pa vārtiņiem, «gorillas» palika ārpusē.
— Ā, vecais Džemss, — izbrīnījies novilka Seklijs. — Priecājos tevi redzēt… Bet kādēļ nebrīdināji? Mēs tikko iztukšojām piecdesmit gadu veca heresa pudelīti. Lūdzu, esiet pazīstami: tas ir mans draugs un kolēģis profesors Voļins no Padomju Savienības, bet tas — pulkvedis Džemss Kollijs, Losandželo- sas sargeņģelis …
— Uzskatu par pagodinājumu iepazīties, profesor, uzskatu par pagodinājumu, — teica Kollijs, spiezdams Voļinam roku. — Tātad arī jūs esat okeanologs, hm … jā …
Voļins mēmi palocījās.
Pulkvedis paspieda roku Seklijam, pamāja ar galvu Braitonam un zīmīgi nokremšļojās.
— Saproti, Rej, man ar tevi jāaprunājas … — viņš sāka un aprāvās.
— Droši vien sakarā ar šārīta atgadījumu, — Seklijs piezīmeja pavīpsnādams.
— Jā, bet…
— Tad runā tepat, tūliņ. Misteram Voļinam ari būs interesanti paklausīties… Viņš to visu no rīta redzēja …
— Hm … Viss iznācis velnišķi muļķīgi, — teica Kollijs. — Tūkstoškārt atvainojos visiem klātesošajiem. Mani padotie, nē, ne šie, — pulkvedis pameta ar galvu uz «gorillu» pusi, — tur, pārvaldē, ir bijuši pārlieku operatīvi. Jā … Tas bija pārpratums … Bet, mīļais Rej, saproti, man uz kādu laiku jāatstāj te savi līdzstrādnieki, šie vai citi, ja šie tev nepatīk. Viņi dežurēs tikai naktīs, no vakara līdz rītam. Tu viņus neredzēsi, viņi tevi netraucēs. Bet viņiem te jābūt. Tas ir absolūti nepieciešams mana miera un … tavas drošības labad, Rej. Jūs tas droši vien pārsteidz, Voļina kungs. Jūsu zemē tā nav. Pie mums diemžēl, hm … gadās. Lai jums kļūtu saprotams šārīta incidents, paskaidrošu: mēs esam saņēmuši drošas ziņas, ka pret manu draugu profesoru Šekliju tiek gatavots atentāts. Tas ir tikai jūsu zināšanai, mister Voļin, un tavai zināšanai, Rej. Protams, lūdzu to neizpaust. Pagaidām … Kamēr mēs kādu nesaņemsim ciet…
— Nudien jāsmejas! — aizkaitināts iesaucās Seklijs. '— Vai tiešām tu nevarēji atrast sev piemērotāku nodarbošanos, Džems? Man kauns mūsu viesa priekšā … Padomā mazliet, kam es esmu vajadzīgs?
— Hm … Esmu domājis un ne mazliet vien. Vairāk… Pagaidām nevaru pasacīt
kaut ko noteiktu. Un varētu piebilst vēl kaut ko, lai tu neturētu mani par galīgu muļķi.
— Bilsti, ja esi sācis.
— Cerams, ka jūs, Voļina kungs… Bet nekas, vienalga … Pēc pāris dienām par to sāks bazūnēt avīzes. Tava autokatastrofa, Rej, bija speciāli sarīkota. Man ir drošas ziņas … Tev vienkārši smaidīja laime, vecais …
— Blēņas … — sacīja Seklijs.
Tomēr viņa balsī nebija iepriekšējās pārliecības.
— Mister Voļin, — turpināja pulkvedis Kollijs. — Iespējams, jūs neko nemanījāt, bet jūs un jūsu biedrus arī pastāvīgi novēroja, hm … mūsu zēni. Mēs baiļojāmies, ka tikai kādam no jums neiznāktu mazas nepatikšanas. Bet nedomājiet neko ļaunu. Mēs vienkārši baidījāmies par jums kā par saviem draugiem. Jūs, liekas, rīt braucat projām no mūsu zemes. Ļoti labi… Uzklausiet labu padomu. Ja šodien vai rīt pirms izlidošanas jūs kaut kas pārsteidz vai jūsu tuvumā notiek kāds kautiņš, nepievērsiet uzmanību un, dieva dēļ, neiejaucieties. Un brīdiniet savus biedrus …
— Pateicos, pulkvedi, — ar tikko manāmu smaidu atbildēja Voļins. — Ļoti interesantajā braucienā pa Statiem es un mani biedri vairākas reizes pieredzējām, kā jūs teicāt, nelielus kautiņus … Tomēr visos gadījumos mēs izturējāmies, kā pienākas, un diez vai mums var pārmest…
— Ak mans dievs, — pārtrauca Kollijs, — vai tad es runāju par to! Mani tautieši, it īpaši jaunatne, nezina, kur likt savu enerģiju … Es personiski nesaskatu nekā ļauna apstāklī, ka dažus jautājumus izšķir ar dūrēm. Es uzskatu boksu par vienu no cēlākajiem sporta veidiem. Šajā gadījumā es domāju pavisam par ko citu… Cerams, jūs mani sapratāt?
— Ne gluži…
— Hm … Vēlāk sapratīsiet… Un atcerieties manu draudzīgo padomu.
— Tu, liekas, esi nolēmis iedzīt visiem bailes, Džems, — sacīja Seklijs, vērīgi lūkodamies uz pulkvedi. — Varbūt tu paskaidrosi, kas īsti ir noticis?
— Pagaidām nekas sevišķs. Es tikai gribu, lai arī turpmāk būtu tāpat.
— Nu, kad Džemss sāk tā runāt, patiesību no viņa neizdibināsi, — teica Seklijs. — Labi, lai tavi «sargeņģeļi» paliek tepat, bet lai nerādās man acīs .. . Un lai es nejustos kā mājas arestā.
— Okei, — atviegloti nopūties, izmeta pulkvedis. — Paldies, Rej. Paldies, ka tu atvieglo rnanu grūto uzdevumu … Bet, kas attiecas uz «gorillām», — viņš turpināja, pieliecies Seklijam pie pašas auss, — tagad varu pateikt, ka viņi tik un tā būtu palikuši te, pat ja tev ienāktu prātā iebilst. Jā gan … Tāpēc ka tā nav mana iedoma, Rej … Tā ir paša prezidenta pavēle. Ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk strādāt, Rej. Visiem citiem pienā-
kūmiem pievienojusies vēl gan savējo, gan svešu okeanologu apsardzība. Nē, nudien vajadzēs iesniegt atlūgumu …
Kad Voļins un Toms Braitons jau sēdēja mašīnā, pulkvedis Kollijs pienāca klāt Tomam un pačukstēja viņam dažus vārdus. Toms izbrīnījies paskatījās uz pulkvedi, brīdi padomāja, tad palocīja galvu.
— Brīnišķīgi, — skaļi teica pulkvedis, — tā arī dariet. Laimīgu ceļu, profesor Voļin!
Mašīna sakustējās un garām «gorillām» klusi izbrauca no parka. Voļins paraudzījās atpakaļ. Vecais Seklijs, sēdēdams savā ra- tiņkrēslā, māja viņam ar veselo roku.
Visu atpakaļceļu Toms klusēja. Tikai netālu no viesnīcas viņš sacīja Voļinam:
— Es pagaidīšu lejā. Pulkvedis lūdza, lai aizvedu jūs uz aerodromu. Jūs lidosiet uz Ņujorku nevis ar satiksmes, bet ar speciālu kara lidmašīnu. Neraizējieties, viss ir saskaņots ar jūsu vēstniecību. Ņujorkā jūs sagaidīs … — Mazliet padomājis, Toms piebilda: — Acīmredzot viņi patiešām ir kaut ko uzošņājuši — Kollijs un pārējie. Un tagad baidās par šefu un jūsu delegāciju. Gaužām dīvaini… Pavadījis jūs, braukšu vēlreiz pie šefa. Padzīvošu pie viņa tās pāris dienas. Vecais ir gluži viens. Viņam nav neviena tuvinieka …
Otrā rītā pirms padomju delegācijas izlidošanas uz Eiropu Voļins izlasīja Ņujorkas avīzēs ziņu, ka naktī katastrofu cietusi satiksmes lidmašīna Losandželosa—Ņujorka. Lid
mašīna aizdegusies gaisā, lidojot pāri Kordil- jeriem. Visi, pasažieri un apkalpe gājuši bojā… ✓
«Vai tā būtu vienkārša sagadīšanās? Nejaušība?» prātoja Voļins, skatīdamies pa logu uz zilpelēkajiem Atlantijas ūdeņiem, kas vizēja tālu lejā. «Varbūt kāds pieteicis karu okeanologiem? Tomam Braitonam bija taisnība. Nudien gaužām dīvaini… Lai nu kā, par dzīvību es, liekas, varu pateikties pulkvedim Kollijam …»