Notikumi, kas atgādināja detektīvfilmas kadrus, norisinājās pusotra simta cilvēku acu priekšā: to redzēja reaktīvās lidmašīnas Lisabona—Kasablanka—Keiptauna pasažieri, sagaidītāji, žurnālisti, muitas ierēdņi, Kasa- blankas starptautiskās lidostas policisti…
Kad baltā lidmašīna piebrauca pie spoži apgaismotās lidstacijas ēkas un pa trapu sāka nākt lejā pasažieri, vienam no tiem — garam vīrietim baltā uzvalkā un tropu ķiverē piegāja klāt eleganta jauna sieviete tumšās brillēs, ar gludi atpakaļ atsukātiem melniem matiem. Dažādās valodās runājošā pūļa ča- loņā divi šāvieni noskanēja pavisam klusi. Tikai tuvumā stāvošie redzēja, ka gandrīz tiešā tēmējumā šauj sieviete tumšās brillēs. Pasažieris kā neizpratnē apstājās, sagrīļojās un pat neievaidējies saļima uz betona plātnēm. Izbailēs iekliedzās sievietes, pūlis pašķirās.
Pie nokritušā pieskrēja policisti, bet šāvēja jau bija nozudusi, it kā būtu ielīdusi zemē.
Iekaucās policijas mašīnu sirēnas, atskanēja svilpieni un kliedzieni: «Paejiet nost, pa- ejiet nost!» Apžilbinoši zibsnīdama starmešus, atjoņoja balta sanitārā mašīna. Atvērās durtiņas. Pēc brīža nestuves ar nekustīgo ķermeni ieslīdēja mašīnā.
Melnīgsnējais arābu ārsts ar šauru seju, šaurām, gluži kā uzzīmētām ūsiņām par atbildi policistam tikko manāmi pakratīja galvu. Policists veicīgi ielēca mašīnā blakām šoferim. Griezīgi iespiedzās sirēna, un mašīna aizdrāzās.
— Tas ir viss, — filozofiski rezumēja kāds no žurnālistiem, pielikdams punktu savā bloknotā.
— Izklīst, izklīst! — klaigāja policisti.
— Mans dievs, ko nogalināja? — histēriski šņukstēdama, visiem prašņāja pavecāka dāma. — Kas viņš ir?
— Šķiet, kāds profesors… Lidojis no Savienotajām Valstīm.
— Bet par ko?
— Atriebība aiz greizsirdības.
— Blēņas! Tas ir bijušais nacists. Bet šāva «Izraēlas atriebējs». Ir tāda slepena organizācija. Viņi vēl līdz šim izrēķinās ar esesie- šiem, kas izvairījušies no tiesas …
— Šāva sieviete, es pats redzēju. Jauna un skaista.
— Padomā tikai!
— Vai viņu aizturēja?
— Uzreiz. Uzlika roku dzelžus un aizveda.
— Nieki, nepaguva aizturēt… Aizbēga.
— Policists pieskrēja klāt. Viņa tam — bah, bah! — un projām.
— Nav taisnība, šāva tikai divas reizes. Un abas reizes uz to … uz esesieti…
— Nē, aizturēja!
— Neaizturēja, kad es jums saku.
— Izklīst, izklīst!
Pūlis kļuva retāks. Melns kalpotājs jau kaisīja virsū smiltis tumšajam plankumam uz betona.
Skaļruņi uz brīdi apklusa, un tad spoži apgaismotajās lidostas zālēs, lidlaukā un ar mašīnām pieblīvētajā laukumā kļuva dzirdama spalga, valdonīga balss:
«Uzmanību, uzmanību! Tiek meklēta gadus divdesmit veca sieviete, brunete, pelēkā kleitā, baltās kurpēs un tumšās brillēs. Seja melnīgsnēja, ovāla. Ap kaklu pērļu rota. Uzmanību, uzmanību! Visiem, kas pazīst šo sievieti vai to sastaps, nekavējoties ziņot policijai vai aizturēt. Uzmanību, uzmanību! Visiem Ka- sablankas starptautiskās lidostas policijas aģentiem aizturēt sievieti.. .»
Policijas inspektors Gaspars Moluano ātri ienāca savā kabinetā. Aģenti, kas viņu gaidīja, izstiepās un pielika pirkstus pie lakotajiem cepuru nagiem.
— Nu? — jautāja Moluano, apsēdies pie galda.
— Te ir cietušā dokumenti.
— Tā … Bruno Loters, vācietis, okeanogrāfijas profesors no Manilas, Filipīnu pavalstnieks, sešdesmit divus gadus vecs. Lidojis viens no Ņujorkas uz Keiptaunu caur Lisabonu. Vai paliks dzīvs?
— Ārsts šaubās, ser.
— Kas redzēja šāvēju?
— Aģents Mohameds Ben-Buska.
— Jūs?
— Ja, ser.
— Jūs esat muļķis.
— Tieši tā, ser. Mani atspieda atpakaļ. Šaut nebija iespējams.
— Divkāršs muļķis. Piedalīsieties aizturēto nopratināšanā.
— Tieši tā, ser.
Pie kabineta durvīm klauvēja.
— Iekšā! — atsaucās Moluano.
— Atļaujiet ziņot, ser. Te ir nupat operējot izņemtā lode. Otra izgājusi cauri.
— Tā … Kalibrs 5,35. Beļģu automātiskais brauniņš. Bet kādēļ saplacināta? Un kas tie par dzelteniem gabaliņiem?
— Tie izņemti no ievainojuma, ser. Cietušā sānkabatā atradās samta futrālis ar kaut kādām monētām. Viena no lodēm, laikam šī, skārusi monētu. Tās gabaliņi iekļuvuši ievainojumā. Te tie ir.
— Kur futrālis un monētas?
Aģenti saskatījās.
— Droši vien palika jakas kabatā, — kāds nenoteikti novilka. — Mēs paņēmām tikai dokumentus un kabatas portfeli.
— Visu, kas bija klāt cietušajam, tūliņ gādājiet šurp. Viņa čemodānu ari.
— Mēs domājām, ser …
— Jūs esat muļķi! Izpildiet… Jā, izskatās pēc zelta. Droši vien monētas ir zelta. Varu saderēt, ka tās jau nozadzis kāds no maniem puišiem.
Policisti atgriezās pēc dažām minūtēm.
— Nu?
— Futraļa nekur nav. Ārsts un masa apgalvo, ka vispār neesot to redzējuši. Varbūt futrālis izkritis un palicis sanitārajā mašīnā …
— Futrālis ir jāatrod! Pārmeklēt mašīnu! Ārstu šurp, tikko viņš beidz operāciju!
— Ārsts jau ir te, ser. Viņš gribēja parunāt ar jums.
— Lai nāk iekšā. Un atstājiet mūs divatā.
— Tieši tā, ser.
Kabinetā iesteidzās arābu ārsts operāciju virsvalkā un baltā cepurītē.
— Labvakar, inspektor.
— Labvakar, pareizāk sakot, labrīt. Pulkstenis jau ir trīs … Kā jūsu pacientam?
— Ievainojumi izrādījās nāvīgi, un klīniskā nāve iestājās jau notikuma vietā. Es atvēru krūšukurvi, bet neko vairs nevarēju līdzēt. Abas lodes gājušas cauri sirdij, bet…
— Bet?
— Dīvaina paradība, ser. Mana prakse
nekā tamlīdzīga nav bijis … Un vispār, cik man zināms, medicīna nepazīst tādu gadījumu. Būdams miris, viņš … runāja, ser.
— Kā runāja?
— Pilnīgi skaidri sadzirdami. Kad ņēmu ārā no sirds lodi, šis cilvēks bija miris. Tomēr es pilnīgi skaidri saklausīju viņa pēdējos vārdus. Māsa, kas operācijas laikā man asistēja, arī dzirdēja.
— Ļoti interesanti… Ko tad teica mirušais?
— Vispirms viņš teica kaut ko man nezināmā valodā … Tad angļu valodā: «Tūliņ pārtrauciet.» Neslēpšu, ka es stipri sabijos un māsa arī. Mēs taču zinājām, ka šis cilvēks ir pilnīgi beigts. Tomēr es pārvarēju sevi, piespiedu sevi turpināt… un tad notika vispārsteidzošākais … Viņš nogārdzās un nočukstēja pavisam klusu: «Aitasgalva … Aizliedzu tev kaut ko iesākt, Mi… Tūliņ ej atpakaļ …» To viņš nočukstēja franču valodā, bet ne ar lūpām un ne ar mēli. Man grūti paskaidrot, no kurienes nāca vārdi, bet viņš tos izrunāja …
— Nu, nu … — teica inspektors. — Izklausās pēc pasakas. Bet varbūt tas ir brīnums? Vai jūs ticat brīnumiem, dakter?
— N-nezinu.
— Bet vai visu, ko jūs stāstījāt, jūs varētu apstiprināt ar zvērestu?
— Protams … Operāciju māsa tāpat…
— Tātad šajā gadījumā ir noticis brīnums, — enerģiski teica inspektors Gaspars Moluano, — brīnums, kas tikpat rets policijas praksē, cik tas acīmredzot rets medicīnā. Lai izmeklēšanai būtu panākumi, lūdzu jūs, dakter, un māsu pagaidam klusēt par to, ko jūs stāstījāt. Nevienam ne pušplēsta vārda. Domāju, ka Mi ir slepkavas vārds. Varbūt viņš minēja tās vārdu, aicinādams atriebt?… Zēl tikai, ka viņš neiedomājās nosaukt tās uzvārdu, — brīdi padomājis, piebilda inspektors.
Ārsts šaubīdamies pašūpoja galvu.
— Jūs šaubāties? — saausījās Moluano.
— Nezinu, ko lai saka… Var būt, ka jums ir taisnība, bet… Ko tad nozīmē vārdi «tūliņ pārtrauciet»? Uz ko tie varētu attiekties?
— Varbūt uz jums? Viņš taču juta, ka jūs nespēsiet viņu … salabot. Ila-ha … Nekas, mēs viņu dabūsim rokā. Lai tad es neesmu Gaspars Moluano, ja viņa aizies tālu. Ei, Makgibs, — uzsauca inspektors, ieslēgdams mikrofonu, — ziņojiet, kāds ir stāvoklis.
No sarunu iekārtas, kas stāvēja uz inspektora galda, nāca tāla pērkona grāvieni.
Neredzamais Makgibss kāsēja. Tad kļuva dzirdams viņa dziļais bass.
— Lidostas teritorijā aizturētas trīsdesmit sešas brunetes vecumā no sešpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Viena no aizturētajām pretojās: iekoda aģentam 017 pirkstā un izrāva viņam kreiso ūsu.
— Ļoti labi… Lai turpina, — teica mikrofonā Moluano. — Sāciet nopratināt aizturētās. Es tūliņ ieradīšos. Ko deva nogalinātā personīgo mantu apskate?
— Neko svarīgu, ser, — noducināja skaļrunis. — Mantās nav atrasta nedz piezīmju grāmatiņa, nedz dienasgrāmata. Vienīgā ar roku rakstītā atzīme bija uz viņa čemodānā atrastās vakardienas avīzes «New York Times» malām: «Sebu», daži cipari, jādomā, telefona numurs, un uzvārds …
— Kāds uzvārds?
— Volens, Roberts Volens, varbūt Voļins … Rakstītais ne visai skaidri salasāms, bet uzvārds divreiz trekni pasvītrots.
— Bet futrālis ar monētām?
— Vēl nav atrasts, ser.
— Atkārtoju, futrālis ir jāatrod. Sapratāt? Un noskaidrojiet, kas ir «Sebu». — Inspektors atgrūda mikrofonu. — Nu, dakter, vai jūs labi ieskatījāties nelaiķī iekšā?
— Nesaprotu … Ko jūs gribat teikt? Kur iekšā?
— Liekas, es izsakos pilnīgi precīzi… Mani interesē, vai viņam iekšā nav… tranzistora. Tagad ražo tranzistoruztvērējus tabletes lielumā. Tādu var pat norīt. Sapratāt?
— Pagaidām vēl ne …
— Bēdīgi! — nopūzdamies teica inspektors. — Tad klausieties uzmanīgi. Līķi nogādājiet morgā. Rīt vēlreiz iztaisiet sekciju. Mums jāpārliecinās, vai viņam vēderā vai kaut kur citur nav kāds miniatūrs aparāts. Velns parāvis, jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka viņš pats runāja, kad jūs viņu griezāt. Tagad sapratāt?
— Šķiet, sāku saprast, bet, ticiet man, ja norītu mazu tranzistoru, pēc divdesmit četrām stundām tas …
— Tomēr pārbaudiet un, protams, rūpīgi apskatiet ķermeni no ārpuses.
— Ziņo Makgibss, — atskanēja no skaļruņa. — Sebu ir Filipīnu pilsēta un osta arhi- pelāga centrā.
— Ļoti labi, — teica Moluano. — Steidzīgi piesakiet telefona sarunu ar policijas priekšnieku Manilā un ar Parīzi — ar Starptautiskās kriminālpolicijas biroju. Jūs, dakter, esat brīvs. Dienā paziņojiet papildu sekcijas rezultātus.
Palicis viens, Moluano ļāvās pārdomām.
— Lai mani sauc par pēdējo muļķi, — viņš norūca pieceldamies, — ja šīsdienas slepkavības pavedieni nestiepjas uz Filipīnām, uz šo noslēpumaino austrumu laupītāju midzeni. Būs jāieskatās pēdējos Parīzes biļetenos. Viņi tur uzošņājuši vēl kaut kādas pēdas… Mi?… Protams, tas ir saīsināts sievietes vārds. Bet kāds? Mari, Marianna, Maritana, Miguela … Bet varbūt viņš uzrunāja Migu- elu, Mišelu vai Miklasu? Nelaiķis varēja būt runīgāks. Bet vispār bezgala dīvains notikums. Interesanti, ko šajā sakarā teiktu mans augsti godājamais skolotājs pulkvedis Kollijs?