Trešajā dienā pēc atgriešanās no Ņujorkas Maskavā Voļins piebrauca pie admirāļa Ko- dorova. Admirālis pieņēma okeanologu savā darba kabinetā, nepārtraukdams uzklausīja stāstu par braucienu, par Šeklija apmeklējumu, par to, ka gājusi bojā lidmašīna, ar kuru vajadzēja lidot Voļinam … Tad ilgi aplūkoja krustveida pēdu fotouzņēmumu, ko bija saņēmis Voļins, — Šeklija atvadu dāvanu.
Garais, kalsnais, vienmēr uzmanīgais, mierīgais un laipnais Kodorovs ar pareizajiem un paskarbajiem jauneklīgās sejas vaibstiem Voļinam ļoti patika. Roberts Jurjevičs pazina admirāli jau daudz gadu, kopš tiem senajiem laikiem, kad pirmā ranga inženierkapteinis profesors Kodorovs lasīja lekcijas okeanolo- ģijas studentiem, viens no kuriem bija Roberts Voļins … Vēlāk Kodorovs ieņēma augstu amatu štābā un profesoram, bet pēc tam akadēmiķim Voļinam iznāca bieži tikties ar viņu zinātniskajās konferencēs, Zinātņu akadēmijas sanāksmēs un visos gadījumos, kad okea- nologiem bija vajadzīga kara jūrnieku palīdzība …
Iezvanījās viens no telefoniem uz galda. Kodorovs pacēla skaisto, sirmo galvu un novilka ar pirkstu pa celiņu retajos matos. Paņēma klausuli. Klusi noteica: «Jā …»
Uzklausījis neredzamo runātāju, admirālis sacīja:
— Lieliski. Pasakiet, lūdzu, Ivanam Ivano- vičam, ka gaidu viņu. Pie manis pašreiz sēž Roberts Jurjevičs. Satikšanās būs pašā laikā… Zvanīja Ankudinova uzdevumā, — paskaidroja admirālis, nolikdams klausuli.
— Večukam kaut kas steidzams … Pie viena apskatīs to uzņēmumu. Jūs taču neesat vēl tikušies pēc atgriešanās?
— Neesmu paguvis, — atteica Voļins.
— Saradās tik daudz darba …
Admirālis pazvanīja. Ienāca jauns adjutants un sastinga, kā iemīlējies skatīdamies Kodorovā.
— Pēc ceturtdaļstundas atbrauks profesors Ankudinovs, — teica admirālis. — Lūdzu, tūlīt vediet iekšā pie manis.
Adjutants sasita papēžus un izgāja.
— Tas viss ir ļoti savādi, Robert, — turpināja admirālis, aplūkodams uz galda nolikto uzņēmumu. — Dažreiz sāku domāt, ka mūsu kaimiņi aiz okeāna konstruējuši to, ar ko mēs noņemamies pēdējos gados.
— Esmu pārliecināts, ka ne …
— Viņi uzdāvināja uzņēmumu; tas it kā apstiprina, ka jums taisnība … Protams, ja notikums ar uzņēmumu nav veikls manevrs …
— Es nedomāju, ka Seklijs būtu spējīgs uz šādiem «manevriem». Bez tam viņš ir pārāk izcila personība, lai tiktu iepīts tādās intrigās. Ja būtu gribējuši iesmērēt mums šo uzņēmumu, būtu iztikuši bez Šeklija palīdzības.
— Pieņemsim … Taču uzņēmumā fiksētas, visticamākais, jūras dibena bezceļa mašīnas pēdas …
— Es neesmu par to pārliecināts, — nopūzdamies sacīja Voļins. — Neesmu, tāpēc ka, izņemot mūs un amerikāņus, neviens cits pagaidām laikam nespēj uzbūvēt kaut ko tamlīdzīgu. Mēs šo problēmu vēl neesam atrisinājuši, un viņi, manuprāt, arī ne… Šai gadījumā man nav iemesla neticēt viņiem … Brauciena laikā viņi parādīja okeanoloģijas jomā ļoti daudz, droši vien gandrīz visu …
— Bet jūs aizmirstat viņu jūras kara floti. Slepenos darbus …
— Flotes uzdevumus izpilda tie paši zinātnieki, ar kuriem mēs tikāmies. Man radās iespaids, ka viņi netur slepenībā, savus dziļūdens izmēģinājumus. Jo vairāk tādēļ, ka kara jūrnieki nav pārāk ieinteresēti stacionāros darbos jūras dibenā. Tā ir tāda vieta, kurp jūrnieks, kas ciena sevi, netiecas … Pat visi okeanologi nesteidzas nokļūt tur … Nē, ja vispār šos nospiedumus iztulko kā jūras dibena bezceļa mašīnas pēdas, es drīzāk esmu gatavs pieļaut, ka tādu mašīnu ir uzkonstruējuši japāņi.
— To es noraidu, — sacīja admirālis.
— Tad atliek noslēpumaini atbraucēji no citas saules sistēmas, — smaidīdams teica Voļins. — Vairāk nekas!
— Tas būtu jautājuma visvienkāršākais atrisinājums, — secināja Kodorovs. — Un viss uzreiz nostātos savā vietā. Severinovu un Savčenko viņi nolaupījuši, lai mēģinātu nodibināt kontaktu ar zemiešiem. Šahtas lūku atvēruši, lai parādītu, cik pilnīga viņu tehnika. Vai tā nav?
— Pie Luhtanceva par saimniecības daļas vadītāju strādā kāds Koškins, — sacīja Voļins. — Talantīgs puisis, kaut gan tikai ar tehnikuma izglītību. Tiesa, viņš beidzis trīs tehnikumus, bet tālāk nav gājis … Tad, lūk, šis Koškins lieliski pazīst visu okeanoloģijas tehniku, sākot ar dziļūdens vinču un beidzot ar batiskafu. Pats vada lidmašīnu, kuteri, pat batiskafu. Es nemaz nerunāju par automašīnu. Tur viņam līdzīgu nav …
— Es viņu mazliet pazīstu, — sacīja Kodorovs. — Esmu lasījis viņa ziņojumu par pēdējo «Tuskaroras» apmeklējumu pirms avārijas. Uzrakstīts sakarīgi, bet šausmīgi kļūdaini …
— Ak vai, — nopūtās Voļins. — Viņš lieliski runā japāniski, korejiski un ķīniski, bet nesatiek ar savu dzimto valodu… Ja esat lasījis viņa ziņojumu, jūs, protams, atceraties, ka viņš tajā piemin pēdas, ko redzējis Savčenko Busoles līča dibenā …
Admirālis pamāja ar galvu.
— So pēdu zīmējums nav saglabājies, — turpināja Voļins, — kaut gan Koškins apgalvo, ka Savčenko paguvis to uzskicēt… Koškins stāsta, ka tās'pēdas arī bijušas krust- veida. Tad, lūk, Koškins, bet viņam ļoti patīk izvirzīt hipotēzes, ir nopietni pārliecināts, ka Klusajā okeānā parādījušies citu planētu iemītnieki. Venērieši,,. Uz Venēras tie dzīvo
okeānos un, ieradušies uz Zemes, arī apmetušies vislielākajā okeānā… Koškins sīki iepazīstināja mani ar šo savu hipotēzi pēc tam, kad es biju izbrāķējis viņa pirmās divas hipotēzes, par gigantisko kaļmāru un kašalotu — «Tuskaroras» avārijas vaininiekiem.
— Nu ko, — teica Kodorovs, — se noti ē vero, e ben trovato[3]. visa nelaime ir tā, ka mēs zinām milzum .daudz nospiedumu un pēdu, par kuru izcelsmi pagaidām neko prātīgu pateikt nevaram … Tomēr jārēķinās ar to, ka lielos dziļumos kāds jau ir iekļuvis un kaut ko tur dara… Un varbūt ne pirmo gadu …
— Vai jums ir jauni fakti?
— Šis tas ir … Bez tam man vajadzēja vēlreiz izanalizēt vecos… Arī to, ko jūs kādreiz stāstījāt par savu dienestu robežapsardzē …
Voļins gribēja protestēt, bet admirālis aizsteidzās viņam priekšā.
— Nesteidzieties iebilst, — viņš ātri turpināja. — Vispirms paklausieties. Starptautiskā kriminālpolicija nākusi uz pēdām kādai lielai bandai. Pēdējā laikā konstatēts, ka daudzie pirātiskie uzbrukumi tirdzniecības un pasažieru kuģiem dienvidaustrumu Āzijas jūrās ir vienas bandas roku darbs. Tā pat nav banda, tā ir vesela armija, kas acīmredzot bāzējās Filipīnās. Bet tur, paši zināt, ir vai
rāk nekā septiņi tūkstoši salu, daudzas ir neapdzīvotas un praktiski nepieejamas, tāpēc ka tās klāj džungļi, bet gar krastu mangrovju brikšņi. Slepenas bāzes tur var radīt, cik vien tīk, un tās atklāt būs diezgan grūti. Domā, ka šos laupītājus vada kāds Sati Saru, gandrīz vai leģendāra personība. Par viņa bojā eju tika ziņots daudz reižu, bet brīnumainā kārtā viņš vienmēr uzcēlās no miroņiem. Acīmredzot Sati Saru un viņa draugiem ir ne tikai ātrgaitas kuteri, bet arī lielāki kuģi, pat zemūdenes … Tiesa, šķiet, nav bijis gadījuma, kad pirāti būtu atstājuši dzīvu kādu cilvēku no viņu sagrābtajiem kuģiem, taču ir savākti pierādījumi, ka daži uzbrukumi notikuši no zemūdenēm …
— Es šo to esmu dzirdējis, — piezīmēja Voļins, — bet uzskatīju baumas par stipri pārspīlētām …
— Līdz pēdējam laikam tās drīzāk bijušas pārāk zemu novērtētas, — ļoti nopietni iebilda admirālis. — Jau vairākus gadus visas dienvidaustrumu Āzijas privātās kompānijas maksā laupītājiem kolosālu atkāpšanās naudu, lai pirāti neaiztiktu to kuģus. Tā ir maksa par apsardzību. Sati Saru pirāti «apsargā» privāto kompāniju kuģus! … Bez tam bandīti laikam nodarbojas arī ar spiegošanu… par labu vairākām valstīm vienlaikus … Tādēļ dažs labs izliekas neredzam viņu mahinācijas. Bet pēdējā laikā bandas vadoņi jūtas tik stipri, ka nerēķinās vairs ne ar vienu … Uzbrukuši pat amerikāņu kara kuģiem … Tagad daudzas lielas laupīšanas un diversijas dienvidaustrumu Āzijā, virkni mīklainu un pārdrošu slepkavību, kas pēdējos mēnešos notikušas gandrīz visos Zemes kontinentos, saista ar šīs bandas darbību. Tā acīmredzot paplašina «ietekmes sfēru», aprijot mazākas citu valstu bandas. Nesen oficiāli izsolīta milzu atlīdzība par katra bandas locekļa galvu. Interesanti, ka pašu Sati Saru neviens nav redzējis. Pat par viņa fotogrāfiju izsolīta liela summa. Es gandrīz nešaubos, ka bandai ir sakars arī ar nogrimušo kuģu izlaupīšanu … Tās vadoņi, kuru rīcībā ir lieli jo lieli līdzekļi, varēja radīt visu ko, ieskaitot zemūdens bezceļa mašīnas. Viņi varēja uzbūvēt arī zemūdens bāzes, jo tikai tajās viņi vēl kādu laiku var uzskatīt sevi par praktiski neaizsniedzamiem. Un, lūk, viss, ko jūs stāstījāt man par atentātu pret profesoru Sekliju, par pulkvedi Kolliju, kas, cik man zināms, nav nekāds muļķis, un viņa rūpēm, beidzot par bojā gājušo lidmašīnu, ar ko jūs gribējāt lidot, — tas viss liek padomāt. Ja Sati Saru patiesi interesējas par okeāniem, bet okeāni viņam ir simtiem tūkstošu nogrimušu kuģu … Dabiski, ka tādā situācijā par bandas visbīstamākajiem «konkurentiem» kļūst okeanologi un vispirms tie, kuri gatavojas apgūt dzīles … Šodien es saņēmu ziņu. Pirms divām dienām Kasablankas lidlaukā simtiem cilvēku acu priekšā nonāvēts okeanologs — profesors Bruno Loters. Vai jums pazīstams šis vārds?
— Jā, — izsaucās pārsteigtais Voļins. — Es pat tikos ar Loteru apmēram pirms mēneša, Amerikas brauciena laikā… Ankudinovs viņu labi pazīst. Loters pēdējos gados nodarbojās ar delfīniem. Viņš strādāja kaut kur Filipīnās. Savienotajās Valstīs bija zinātniskā komandējumā … Kā tas viss noticis?
— Viņu nošāvusi sieviete, kad viņš izkāpis no lidmašīnas. Nošāvusi un pazudusi… Pašlaik tiek meklēta … Bet izdevība jau palaista garām… Protams, var būt, ka slepkavībai nav nekā kopīga ne ar Sati Saru, ne ar jūsu piedzīvojumiem Amerikā, tomēr … nav izslēgts arī tiešs sakars. Ņemot vērā visu teikto, ņemot vērā traģisko un mīklaino atgadījumu ar «Tuskaroru», ņemot vērā, dārgais Robert, to apstākli, ka Sati Saru bandas pirmās lielās operācijas sākās tieši tad, kad jūs dienējāt par robežsargu Kuriļos, es … arī mēģinu radīt darba hipotēzi… Un šo to mēs pamazām sākam pārbaudīt. Jā, ne visai sen es runāju ar jūsu bijušo priekšnieku.
— Ar manu priekšnieku? — Voļins sarauca pieri.
— Jā, ar majoru Ņesterenko. Vai atceraties tādu?
— Ā, atceros, — teica Voļins. — Es taču arī nesen redzēju viņu. īsa, nejauša tikšanās, bet iznāca interesanti…
— Mana tikšanās ar viņu nebija nejauša, — smaidot sacīja admirālis. — Un runājām mēs diezgan ilgi. Man radās iespaids, ka aizritējušie gadi viņam maz ko iemācījuši.
— Ko īsti jūs no viņa gribat? Viņš bija un droši vien ir palicis kārtīgs vecs karavīrs, kura spriedumi neiziet no reglamenta paragrāfu nospraustajām robežām.
— Viņš bija un joprojām ir robežsargs, Robert. Viņa vieta ir priekšējā līnijā. Priekšējā, saproti… Tā Ir ļoti atbildīga robeža. Ja majors nespriestu tikai reglamenta paragrāfu robežās, mēs tagad droši vien zinātu daudz vairāk par šīm noslēpumainajām pēdām, — admirālis uzsita ar pirkstu pa Voļina atvesto fotouzņēmumu. — Un «Tuska- rorā» varbūt nebūtu noticis tas, kas tur ir noticis.
— Viņš, liekas, sen vairs nedien Kuriļos.
— Un tomēr vēl joprojām ir par daudz ko atbildīgs. Mīklainie notikumi Onekotanas salā turpinājās arī pēc tam, kad majors Ņesterenko bija nosūtījis jūs uz kontinentu. Bet par to kādu citu reizi…
— Bet vai ir izdevies noskaidrot kaut ko jaunu sakarā ar «Tuskaroru»?
— Tikpat kā neko. Tur tiek rūpīgi novērots. Jūsu «Tuskaroru» mēs pašlaik apsargājam tā, ka baidos, vai jūs pats drīz nepieprasīsiet to slēgt… Man ir aizdomas, ka Ivans Ivanovičs nolēmis apmeklēt mani tieši šajā sakarā …
— Bēdīgi, ja tā būtu, — noteica Voļins. — «Tuskarorai» rodas aizvien vairāk pretinieku. Es, jāatzīstas, rēķinājos ar to, ka jūs atbalstīsiet… Jo kad beidzot būs radīta bezceļa mašīna …
— Es joprojām esmu ar jums, Robert Jurjevič. Joprojām uzskatu, ka «Tuskarora» veic lielu darbu, ka tā ir ļoti vajadzīga. Tāpēc gribu, lai maksā ko maksādams, atminēt tās noslēpumu.
— Tātad vēl cerat, ka tas ir iespējams?
— Dum spiro spero[4] — smaidīdams teica admirālis.
Atvērās durvis, un, pirms uz sliekšņa nostājies adjutants bija paspējis ziņot, kabinetā ienāca Ankudinovs. Pastūmis sānis adjutantu, viņš virzījās tieši uz admirāļa galdu. Kodorovs un Voļins piecēlās.
— Jaukas lietiņas, — elsdams sāka Ankudinovs. — Apsveicu jūs, admirāl. Bet tu, Robert, varēji atlicināt brīvu brītiņu un atnākt pie vecā. Jā … Es gribu jums kaut ko jautāt, admirāl. Vai «Tuskarora» ir, kā saka, Akadēmijas Okeanoloģijas institūta zinātnisko pētījumu bāze vai eksperimentu objekts kādai visai cienījamai iestādei, kuras pārstāvis esat jūs, admirāl?
— Vispirms, lūdzu, sēstieties, dārgais Ivan Ivanovič, — sacīja admirālis, tikko manāmi pamirkšķinādams ar aci Voļinam. — Kaut kas noticis ar delfīniem?
— Ha, ar delfīniem! — Ankudinovs salēcās krēslā. — Tur pat neviena menca un saira nav palikusi piecdesmit jūdžu rādiusā. Visas aizbaidītas un iztrenkātas. Nav ko novērot, nav ko pētīt… Kāda velna pēc vajadzīga tāda zemūdens bāze?
— Te nu ir medaļas otra puse, — admirālis uzrunāja Voļinu. — Tie mūsu lokatori, ultraskaņa, magnētiskie tīkli un viss pārējais. Lai cik žēl, šo to vajadzēs aizvākt…
— Viss jāaizvāc pie deviņiem velniem! — iekliedzās Ankudinovs. — Tur nepieciešams atjaunot dabiskos apstākļus. Un vēl paliek jautājums, kad tie tagad tiks atjaunoti. Zivs arī nav nekāda dumjā. Mēnesi biedēta, tik drīz tā atpakaļ nenāks.
— Sarežģīts jautājums! — atzina admirālis. — Ivanam Ivanovičam, protams, ir taisnība, bet arī mums jāgādā, lai jūs varētu droši strādāt.
— Blēņas! — atkal iesaucās Ankudinovs. — Tikai netraucējiet mūs. Bet, kas attiecas uz drošību, gan mēs paši kaut ko izdomāsim. Vai tad jūs tur, apakšā, gatavojaties ķert diversantus, vai? Skatieties labāk augšā, bet mūs ūdenī atstājiet mierā …
Admirālis uzmanīgi pabīdīja tuvāk biologam krustveida pēdu fotouzņēmumu.
— Ivan Ivanovič, paskatieties, — viņš sāka. — Kas tas, pēc jūsu domām, varētu būt? Kāds zvērs?
— Jūs nenovirzieties sāņus, — pikti sacīja Ankudinovs, — pabeigsim to pašu … Ko-a? Kas tad tas? — viņš turpināja pavisam citā tonī, paraudzījies uz fotouzņēmumu. — Kur jūs to ņēmāt?
— Vispirms pasakiet, pēc kā tas izskatās.
— Kas?
— Tas, kas atstāj tādas pēdas trīsarpus kilometru dziļumā.
— Nav rie jausmas … Pag, vai tās ir mākslīga vai dabiska objekta pēdas?
— To mēs gribētu uzzināt no jums.
— No manis, — Ankudinovs dusmīgi iešņācās. — Vai es kāda čigāniete? Es zīlēt neprotu … Pagaidiet… — Viņš iedziļinājās pēdu uzņēmumā.
Voļins un admirālis pacietīgi gaidīja.
— Nezinu, — beidzot sacīja Ankudinovs. — Ja jūs esat gatavi apgalvot, ka šīs pēdas nav atstājis kāds mākslīgs objekts, tad es varu pieļaut, ka tās ir dabas objekta pēdas… Tā, redzi…
— Diemžēl mēs neko nevaram apgalvot, — piebilda admirālis. — Aplūkosim mūsu jautājumu no otras puses. Kurš no jums pazīstamajiem okeāna iemītniekiem varēja atstāt dibenā tādas pēdas?
— No pazīstamajiem neviens, — kategoriski paziņoja Ankudinovs. — No nepazīstamajiem jebkurš … Tā, redzi…
— Iznāk vienādojums ar daudziem nezināmajiem, — konstatēja Voļins.
— Interesanti, ko domā pats Seklijs? — jautāja Ankudinovs, izlasījis uzrakstu fotouzņēmuma otrā pusē.
— Apmēram to pašu, ko jūs, — atteica Voļins. — Amerikāņi nezina, kas tas ir…
Ankudinovs apmierināti novilka: «Hm» un nolika uzņēmumu,
— Kā tad ir ar «Tuskaroru»? — viņš jautāja Kodorovam.
— Jūs gribat zināt, kas noticis jūnijā «Tus- karorā»? — vaicāja admirālis, bungādams ar pirkstiem pa galda stiklu.
— Man tagad viss vienalga, — atcirta biologs. — Puišiem dzīvību jūs neatdosiet, un, kas tur lēcies, varat vairs neskaidrot… Laiks rit… Bet strādāt tālāk jūs traucējat … Tā, redzi.. .
— Labi, Ivan Ivanovič, ņemsim vērā jūsu vēlēšanos, jo vairāk tāpēc, ka, liekas, arī Roberts Jurjevičs ir vienis prātis ar jums . . . Bet, mani draugi, lai novērotāji, viss «Tuskaroras» personāls tur acis un ausis vaļā … Nedrīkst neņemt vērā arī ļoti ļaunu cilvēku ļaunos nolūkus …
Ankudinovs urbās ar acīm admirālī. Kabinetā kļuva kluss. Bija dzirdama tikai vecā biologa saraustītā elpa.
— Nu, nu, — viņš beidzot nomurmināja. — Ja es jūs nepazītu, admirāl … Bet varbūt Roberts ir kaut ko atvedis no ārzemēm?
— Visa vaina ir lūkā, — pēc brīža teica admirālis. — Tajā lūkā, kuras dēļ šahtā ieplūda ūdens. Ja nebūtu tās… Ja nebūtu tās, es pat esmu gatavs noticēt, ka Savčenko un Severinovu vienlaikus pārņēma dziļuma psihoze un viņi pilnīgi zaudēja kontroli pār savu rīcību. Bet no ārpuses atvērtā lūka …
— Tātad tomēr no ārpuses? — ātri pārjautāja Voļins.
— Jā … Var uzskatīt, ka tas ir konstatēts.
— Bet signalizācija?
Admirālis noplātīja rokas.
— Es, protams, nezinu, kas noticis ar to sasodīto lūku, — sacīja Ankudinovs. — Es vēl ne visai uzticos mūsu izdaudzinātajai automātikai .. . Nebrīnieties, es esmu vecs vīrs, cilvēkiem ticu vairāk nekā visgudrākajiem aparātiem. Visu mūžu esmu pētījis jūras iemītniekus un varu droši apgalvot, ka mēs pazīstam tos ļoti slikti. Ja mēs joprojām aprakstām jaunas jūras dzīvnieku klases un pat tipus — atcerieties kaut vai ne pārāk sen atklātās pogonoforas, — tad ko lai saka par jaunām ģintīm un sugām . .. Paskatieties, kā paplašinājušies mūsu priekšstati par jūras dibena faunu pēc pirmajiem «Tuskaroras» darba mēnešiem. Par spīti grūtībām un nelabvēlīgajiem apstākļiem … Un to jums saku es, lai gan nebūt neesmu dedzīgi aizstāvējis stacionāros darbus tādā dziļumā. Bet tas, ko līdz šim izdevies veikt «Tuskarorai», ir piliens neaptveramā okeānā. Kāda ir dzelmju pasaule? Tikai dažas jūdzes no mūsu stacijas atrodas Kuriļu ieplaka. Mēs pat lāgā nezinām tās dziļāko vietu. 1953. gadā «Vitjaz» noteica maksimālo dziļumu — 10 377 metri. Voļins pirms dažiem gadiem «precizēja» šo skaitli par vēl vienu kilometru. [5] Bet kāda jums ir garantija, ka šajā gigantiskajā aizā nav vēl dziļāku vietu? Esmu pārliecināts, ka Kuriļu, Filipīnu, Mariannas un citu Pasaules okeāna lielo ieplaku dibenā bez mums jau zināmiem iemītniekiem ir arī nepazīstami, bet to vidū tādi, kādus nespēs radīt pat visbagātākā iztēle. Beidzot vēl kaut kas: starp bezgala daudzajiem problemātiskajiem nospiedumiem, kas atrasti okeāna dibenā, tāda tipa krustveida pēdu kā Šeklija fotouzņēmumā nav daudz … Un visi «krusti» tiecas novietoties dziļūdens ieplaku malās. Sis fotouzņēmums izdarīts Filipīnu iedobes malā; Savčenko bija redzējis krustveida pēdas netālu no Kuriļu ieplakas; nospiedums, ko kādreiz tika novērojis Voļins Onekotanas salas piekrastē, arī no Kuriļu ieplakas ar roku aizsniedzams. Protams, apgalvot bez iebildumiem es nevaru, bet uzskatu par iespējamu pieņemt, ka Pasaules okeāna dziļūdens ieplakās mājo kāds zinātnei vēl svešs un droši vien diezgan liels dzīvnieks, kas atstāj dūņainajā dibenā krustveida pēdas …
— Tātad ir izvirzītas vairākas koncepcijas, — rezumēja Kodorovs. — Godājamais Ivans Ivanovičs pēc daudziem iebildumiem izteicās par labu šo noslēpumaino pēdu organiskai izcelsmei; es rezervēju sev tiesības aizstāvēt pēdu sakaru ar kādu mākslīgu ierīci, kas peld vai pārvietojas pa jūras dibenu. Robert Jurjevič …
— Saprotiet, man ir ārkārtīgi grūti, — teica Voļins. — Būtībā es vienreiz jau esmu atteicies no sava viedokļa šajā jautājumā … Un vēl aizvien svārstos. Jā, pirms divdesmit gadiem es biju gatavs uzskatīt, ka esmu redzējis bezceļa mašīnu, kas izlien no okeāna Onekotanas salas krastā .. . Bet vēlāk es ne vienu reizi vien pārliecinājos, ka acis var maldināt. Tajos gados nebija tādas tehnikas, kāda radīta tagad. Nē, kā pieņemts izteikties zinātnieku aprindās, es rezervēju sev tiesības izteikties vēlāk. Bet varu piemetināt, ka noslēpumainie pirāti, kuru rīcībā ir ultramoderna tehnika, man ir tikpat nepieņemami kā Koškina ieceļotāji no citām planētām.
— Skaidrs, ka tās ir tīrās blēņas, — piebalsoja Ankudinovs.
— Ivan Ivanovič, vai jūs pazināt profesoru Bruno Loteru? — pēc īsas pauzes jautāja admirālis.
— Pazīstu … Afērists, ne profesors. Pats sevi dēvē par profesoru.
— Dēvēja … Tāpēc ka viņš jau …
— Ā, saprotu… Nu, ja tā, tad es klusēju, klusēju … Mirušie vai nu jācildina, vai arī par tiem jāklusē . ..
— Ko viņš darīja pēdējos gados?
— Visu ko. Galvenokārt dresēja delfīnus. Ķēra tos, dresēja un pārdeva jūras teātriem. Ar to blēdis, piedodiet, nelaiķis, droši vien krietni iedzīvojās …
— Ivans Ivanovičs kā vienmēr spriež ļoti bargi, — piezīmēja Voļins. — Loteram, ja atmiņa mani neviļ, bija ļoti interesanti raksti par jūras zīdītājdzīvnieku bioloģiju. Viņš, piemēram, mēģināja izpētīt vaļveidīgo gandrīz acumirklīgo spēju pielāgoties dažāda spiediena apstākļiem. Kā jums labi zināms, vaļi un delfīni spēj ienirt ļoti dziļi. Un viņš …
— Bija raksti, — pārtrauca Ankudinovs,
— pirms gadiem desmit. Bet pēc tam viņš kļuva par veikalnieku un pameta zinātni.
— Interesanti, — domīgi novilka admirālis. — Pētīja dziļuma iespaidu uz zīdītājiem … Delfīnu dresūra … Ļoti interesanti…
Un admirālis sāka rakstīt kaut ko savā bloknotā.
— Iesim, Robert, — aicināja Ankudinovs.
— Pa ceļam pastāstīsi, par ko vienojies ar aizokeāna kolēģiem … Tātad jūs, admirāl, dosiet rīkojumu, lai «Tuskaroras» novērotājiem netraucētu strādāt…
— Došu, — pieceldamies apstiprināja Kodorovs. — Kurš no jums abiem būs «Tuska- rorā» pirmais?
— Droši vien es, — teica Ankudinovs.
— Izlidoju parīt.
— Tas ir jauki, — nopriecājās admirālis.
— Kopā ar jums lidos kāds biedrs. «Protežējiet» viņu. Palīdziet iekārtoties par «Tuskaroras» ceturto dežurējošo novērotāju. Jums taču tur vēl ir brīva vieta?
— Jā, bet… — sāka Ankudinovs.
— Izdariet to manis dēļ, dārgais Ivan Ivanovič, — turpināja admirālis, pieiedams klāt vecajam biologam un paņemdams viņu zem rokas. — Pieņemiet manu «protežē» par praktikantu uz neilgu laiku — kamēr nebūsiet sameklējis piemērotāku kandidātu. Viņš ir labs speciālists, nodarbojas ar psiholoģiju un drusku ar bioloģiju, bet viņa specialitāte ir dažas Hotno sapieris [6] varietātes.
— A, — sacīja Ankudinovs. — Tādā gadījumā vajadzēs piekrist. Nekas cits neatliek …
— Un atgādiniet biedriem «Tuskarorā», ka jābūt piesardzīgiem un modriem, — uzreiz kļuvis nopietns, piebilda admirālis. — Modriem un piesardzīgiem, — viņš atkārtoja, pavadīdams Voļinu un Ankudinovu līdz kabineta durvīm.
— Un es gandrīz vai sāku domāt, ka arī jūs, Ivan Ivanovič, esat atnācis pie admirāļa, lai pieprasītu slēgt «Tuskaroru», — sacīja Voļins, kad viņi bija nonākuši līdz mašīnai.
— Arī es? — atkārtoja vecais biologs, caur pieri vērdamies Voļinā. — Tātad jau esi kaut ko dzirdējis?
Voļins pamāja ar galvu.
— Interesanti, ko?
— Vakar Akadēmijas Prezīdijā man parādīja Luhtanceva vēstules kopiju. Nikolajs Aristarhovičs ir panikā … Iesaka iekonservēt staciju … Kamēr nebūs noskaidroti jūnija traģēdijas apstākļi.
— Un ko tu?
— Pateicu ta: ja viņam bail no atbildības, stacija jāatņem Petropavlovskas filiālei un jāpakļauj tieši Okeanoloģijas institūtam.
— Citiem vārdiem sakot, — tieši tev. Pareizi, Robert. Nu, bet par maniem centieniem tu vairs nešaubies?
— Tagad vairs ne.
— Paldies par to pašu… Tad, lūk, varu tev ziņot: kopš Marina Bogdanova sākusi strādāt apakšā, viņa viena pati atklājusi ap trīsdesmit pilnīgi jaunu dziļūdens organismu ģinšu. Lūk, kas ir tava «Tuskarora», tas ir, mūsu «Tuskarora»!
— Priecājos to dzirdēt, — sacīja Voļins, — bet visvairāk priecājos, ka profesors Ankudinovs no svārstīgā kļuvis par aktīvu «Tuskaroras» aizstāvi un iestājas par izvērstiem stacionāriem pētījumiem lielos dziļumos. Ka viņš beidzot nolēmis atrauties no šelfa . .. Tas nostiprina «Tuskaroras» piekritēju pozīcijas …
— Tu pārvērtē manas iespējas, — noņurdēja Ankudinovs, ar pūlēm spraukdamies Voļina mašīnā. — Saki labāk, kad lai tevi gaida «Tuskarorā»? Tur visi interesējas par tevi. Pat Bogdanova …
— Kādēļ «pat»? — sapīcis iejautājās Voļins, uztvēris sarunu biedra vārdos apslēptu ironiju.
— Tādēļ, ka viņa ne par vienu neinteresējas … Ne par vienu un ne par ko, izņemot savu darbu. Bet ir gan drosmīgs meitēns un laba bioloģe. Tas ir, no viņas iznāks laba bio- loģe, — izlaboja Ankudinovs. — Pagaidām viņai ir visinteresantākie fakti. Tikai paturi prātā, ka tavs Dimovs viņu agri vai vēlu aprīs. Viņiem jau bijuši un arī tagad ir konflikti. Kas bijis agrāk, es nezinu, bet, kad pēdējo reizi biju aizbraucis, vajadzēja iejaukties. Ar Dimovu pirms mēneša es izrunājos pamatīgi. Nu, tu to dabūsi zināt. Pirms aizbraukšanas viņš tev kā institūta direktoram uzskrīvēja sūdzību, tik garu kā lentenis. Kad būsi Ļeņingradā, izlasīsi.
— Pirms kādas aizbraukšanas? — pārvaicāja Voļins, nospiezdams starteri. — Vai tad viņš kaut kur aizbrauca?
— Vai tad tu nezini? — brīnījās Ankudinovs. — Vēl tagad viņa nav «Tuskarorā». Aizbrauca uz Filipīnām. Tur Sebu šajās dienās atklāj starptautisko simpoziju, kas veltīts mūsdienu rifu būvēm.
— Zinu, — teica Voļins. — Uz simpoziju vajadzēja braukt man, bet tad nolēmām sūtīt Rozanovu. Tātad viņi aizbrauca abi?
— Tavas prombūtnes laikā viss tika pār- spēlēts. Rozanovs ir «Tuskarorā», bet Dimovs aizbrauca uz Filipīnām.
— Pāvelam Stepanovičam ir iepatikusies ārzemju braucieni, — negaidīti skarbi noteica Voļins. — Šobrīd viņam nevajadzēja atiet nost no «Tuskaroras»… Redziet, cik slikti ir, kad institūta direktors aizbrauc uz ilgāku laiku, — pasmīnējis viņš pēc brītiņa piebilda.
Strauji uzņēmis ātrumu, Voļins ievadīja
savu «Caiku» pa Vernadska prospektu peldošo mašīnu straumē.
— Kas attiecas uz Dimovu, tad es ne vienu reizi vien esmu tevi brīdinājis, — līdzjūtīgi sacīja Ankudinovs, uzlikdams tuklo, sārto roku Voļinam uz pleca. — Bet tieši tas ir sīkums, ka viņš aizbraucis bez tavas ziņas. «Tuskarorā» ir mierīgāk, kad viņa tur nav. Ļaunāks ir kaut kas cits . .. Viņš uzskrīvējis kādu denunciāciju arī par tevi. Mēģinājis pierunāt, lai Luhtancevs arī paraksta. Bet tas atteicies. Uzbrukumu ievadījis gudri… Uzklūp perspektīvajiem plāniem, pierāda, cik bezjēdzīgi ir izvērst stacionārus dziļūdens pētījumus. Apgalvo, ka pagaidām «Tuskarora» ir robeža un ka iet dziļāk nozīmē ielaisties avantūrā. Spriedelē par taupību. Tā, redzi… Kam viņš aizsūtījis to melu rakstu, nezinu. Dzirdēju, ka uzrakstījis arī avīzei… Rakstu pagaidām gan nepublicēšot, bet denunciācija uzrakstīta ir… Es domāju, vai tikai par šo denunciāciju kāds labs tēvocis nav iedevis viņam komandējumiņu uz Filipīnām?
— Dzīves sīkumi, — atteica Voļins, spēji uzgriezdams «Čaiku» uz tilta, — sīkumi, dārgais Ivan Ivanovič. Par mani jau tik daudz rakstījuši… Galu galā katram ir tiesības runāt to, ko viņš domā. īpaši, ja cilvēks ir dziļi pārliecināts, ka viņam taisnība. Arī es esmu pārliecināts, tāpēc man ir viegli… atkauties. Nekas dižens netiek paveikts bez šķēršļiem … Skatieties, cik skaisti, — turpināja Voļins, rādīdams uz milzīgās pilsētas panorāmu, kas pavērās no tilta. — Sevišķi mīlu Maskavu tādu — nespodras saules apspīdētu, ietītu dūmakā un rudens dzeltenumā, kas aizsedz tāles… Vienmēr sapņoju paklaiņot pa to naktī, kad ielas ir tukšas un skanīgas un pār Kremļa torņiem spīgo pilns mēness … Bet nekādi neiznāk . . . Laika, cik daudz laika pietrūkst . .. Bet «Tuskarorā» būšu pēc pāris mēnešiem. Ātrāk nevaru.
— Pamēģini varēt, — īdzīgi izmeta Ankudinovs, atvirzīdamies nostāk un no sāniem vērdamies Voļinā. — Pamēģini varēt, tāpēc ka vajag. Dimovam tomēr jāierāda viņa vieta, kad atgriezīsies. To vari tu vienīgais. Luhtancevs nevarēs, bet ko es — varu tikai noriet. Taču viņam tas bara-bir [7] .. . Viņš man daudzreiz ir teicis: «Jūs te esat zinātniskais konsultants un nejaucieties administratīvās lietās.»
— Vai tiešām tā teica?
— Apmēram tā …
— Vai jums, dārgais Ivan Ivanovič, neliekas, ka mēs paši dažreiz tiecamies ielikt apkārtējo cilvēku vārdos mazliet citādu domu nekā tā, kas tajos izteikta? Dimovs ir «Tuskaroras» priekšnieks. Dabiski, reizēm viņam ir jārīkojas kā administratoram . . . Taču, kaut gan viņam ir, teiksim, apstrīdamas vispārcilvēciskas īpašības, viņš ir enerģisks un prasmīgs administrators … Tas nav noliedzams.
Un man jums ir liels personisks lūgums. Neaiztieciet viņu un nekaitiniet, kad viņš atgriezīsies no Filipīnām. Viņš taču acīmredzot zina jūsu attieksmi … Ir nepieciešams radīt «Tuskarorā» mierīgu, lietišķu atmosfēru … Kā saka, mūsu kopīgā dižā pasākuma interesēs. Dažreiz tā dēļ ir jāaizmirst antipātijas un … simpātijas.
— Klausoties tevī… — dusmīgi sāka Ankudinovs un piepeši aprāvās. Nenovērsdams skatienu no Voļina sejas, viņš domīgi pašūpoja galvu. — Zini, Robert, — Ankudinovs turpināja pēc īsas pauzes, — tu kļūsti aizvien līdzīgāks admirālim Kodorovam. Agrāk tā bija tikai ārējā līdzība. Es jau ne vienu reizi vien esmu teicis: ja viņu pataisītu par divdesmit gadiem jaunāku, bet tev uzvilktu mugurā admirāļa formu, jūs laikam nevarētu atšķirt … Bet tagad tu sāc runāt un pat spriest kā viņš …
— Vai tas ir slikti vai labi?
— Nezinu … Domāju gan, ka cilvēkam vienmēr jāpaliek tam, kas viņš ir.
— Klāt esam, — sacīja Voļins, strauji nobremzēdams. — Protams, jums taisnība . .. Tomēr palikt tam, kas cilvēks ir, nebūt nenozīmē palikt nemainīgam …