Cenšanās pēc iespējas drīzāk kļūt par Burvju zemes pavēlnieku tik stipri bija pārņēmusi Urfinu Džīsu, ka viņš negribēja zaudēt nevienu lieku dienu.
Pirmo nakti Urfins pavadīja Torma būdiņā viņa gultā, bet rītā paziņoja kņazam, ka nekavējoties jāuzsāk pils būve viņam, uguns dievam. Viņš, kas ir dievs, nevar apmierināties ar nožēlojamu ļaužu mitekli, jo viņš taču pametis greznus kambarus savos debesu mājokļos.
Tūkstoš cilvēku sāka stiept akmeņus no kalnu nogāzēm uz Urfina izraudzīto vietu. Citi strādnieki smēla no ezera dibena lipīgas dūņas, kas aizstāja cementu.
Urfins parādīja Marāniem, kā iemūrēt ēkas pamatus, iestiprinot akmeņus citu pie cita, kā sasaistīt tos ar cementu. Marāni izrādījās ļoti apķērīgi, darbs gāja no rokas. Visspējīgākos Džīss iecēla par meistariem un desmitniekiem. Savus instrumentus Džīss no paslēptuves izvilka negaisa laikā, kad nepārtraukti grāva pērkons un liesmoja zibeņi, bet pārbiedētie Marāni gulēja teltīs un nojumēs, aizmiegusi acis un galvas iespieduši rokās.
Ziņnesis Eots Lings paziņoja Lecoņiem, ka rīki, ar kuriem strādās viņu pavēlnieks, ir svēti. Lielajam Urfinam tos atsūtījusi debesu valdniece Saule, un pieskarties tiem bez dieva atļaujas ir liels grēks.
Urfins sāka darināt durvju stenderes, iztēsa griestu sijas un spāres jumtam, gatavoja logu rāmjus. Viņa veicīgajās .rokās darbs kūsāja. Darbs viņam sagādāja prieku, viņš taču tik ilgi nebija turējis rokās cirvi un kaltu. Te nu Urfins būtu varējis aizmirst godkārīgos plānus un baudīt labākā meistara slavu Lecoņu zemē. Bet viņš arvien atcerējās, ar kādu negodu viņu izvadīja no Smaragda pilsētas, cik nicinoši pret viņu izturējās, kad uzskatīja, ka viņš vairs nespēj kaitēt.
Un Urfins drūmi čukstēja caur sakostiem zobiem:
— Ienaidniekiem nebūs žēlastības! Atriebība, atriebība!…
Ap Urfinu pulcējās godbijīgi dīkdieņi un jūsmoja par viņa darinājumiem. Viss, kas saistījās ar galdnieka darbu — ēveles švīksti pār dēli, kalta klaudzoņa, zāģa šņākoņa —, tas viss Lecoņiem likās tāds brīnums, kādu veikt pa spēkam tikai dievībai.
Kņazs Torms jutās ārkārtīgi laimīgs, kad uguns dievs viņam atļāva dažas reizes pārlaist ar ēveli pār dēli. Viņš salasīja zemē nokritušās skaidiņas un kā dieva žēlastības zīmi svinīgi aiznesa uz savu telti.
Celtniecība veicās. Pils sienas ar katru dienu pacēlās arvien augstāk, ēka sāka izskatīties iespaidīga: Marāni to uzlūkoja ar godbijīgām bailēm.
Lecoņu raksturā bija kāda interesanta īpašība: dienā izskrē- jušies un izlēkājušies, naktīs tie gulēja nāves miegā un uzmodināt tos nebija iespējams, kaut vai ar lielgabalu šautu pie auss. Šo īpašību Urfins Džīss veikli izmantoja. Savam ziņnesim Eotam Lingām viņš lika iedzīvotājiem paziņot, lai katra ģimene atnestu dievam kā dāvanu dārgakmeni, citādi vistuvākajā laikā tos piemeklēšot nelaime.
Pārbiedētie Marāni nesa Urfinam labākās vērtslietas. Džīss zināja, kā tās izlietot. Kādā naktī, kad ielejas iedzīvotāji gulēja ciešā miegā, viņš uz ērgļa aizlidoja uz Pļāpoņu zemi. Tur, Rožainajā pilsētā, viņš uzmeklēja tirgoni, atdeva tam pāris desmit dārgakmeņu, un tas apņēmās Urfinam nopirkt skaistas mēbeles, tepiķus, aizkarus, virtuves traukus, logu stiklus un daudz ko citu.
Nākamajās naktīs visus pirkumus uz platās ērgļa muguras pārnesa uz Marānu zemi un noslēpa vientuļā alā. Karfaksam šie noslēpumi nepatika.
— Kāpēc pirkumus neizdarīt atklāti, dienas gaismā? — cildenais ērglis noprasīja.
Urfins mānījās un izlocījās.
— Mans mīļais draugs Karfaks, saproti taču, — teica Džīss, — ja arī es apmānu Marānus, tad tikai ar cēlu mērķi. Ja viņi būs pārliecināti, ka man piemīt burvja spējas, tie labprātāk sekos man uz laimīgu dzīvi!
Augstā skaistā pils bija gatava. To nosedza ar kārniņiem, kurus no māliem gatavoja sievietes, bet apdedzināja Urfins pats. Bet mājā iekšā nebija nekā, un logu vietā bija tukši rāmji.
Vakarā Urfins sacīja Tormam:
— Gaišais kņaz, uzlūdzu tevi ar dzīves biedreni un padomniekiem rīt pie manis iesvētīt jauno dzīvokli.
Torms nobrīnījās:
— Lielais Urfin, tavā pilī taču nekas nav gatavs.
— Lai tas tevi nesamulsina, — augstprātīgi pasmaidīja Urfins. — Dievībai iespējams tas, par ko jums, vienkāršiem mirstīgajiem, nav ne mazākās jēgas.
Visu nakti Urfins un lācis strādāja, ne minūti neatpūzdamies. Un, kad rītā Torms un vecākie atnāca pie pils, tie izbrīnā iesaucās.
Pils mirdzēja ar tīri nomazgātiem logu stikliem. Iekšā viesus pārsteidza neredzēta greznība: grīdas klāja pūkaini paklāji, logus krāsaini aizkari, istabas pildīja smalkas mēbeles, bet no ēdamistabas plūda kairinošas ēdienu smaržas.
— Brīnums, brīnums! — iekliedzās Marāni un nokrita uz ceļiem.
Uz uguns pagatavotie ēdieni kņazam, kņazei un lielmaņiem ārkārtīgi garšoja. Uz galda atradās svaiga maize, ceptas pīles, cepti augļi, kuru garšu Lecoņi nekad nebija pazinuši, un dažādi kārumi no Pļāpoņu zemes.
— Lūk, kā dzīvo dievi!—jūsmoja Torms, atgāzdamies pret krēsla atzveltni un glaudīdams pilno vēderu.
— Jā, tā dzīvo dievi, — apstiprināja Džīss. — Bet tagad arī jūs varēsiet tā dzīvot, ja paklausīgi izpildīsiet manas pavēles.
— Mēs esam ar mieru, lielais dievs! — korī atbildēja Marāni.
— Vispirms jums jāuzceļ mājas, — teica Džīss.
— Mums mājas? Mums? — svētās šausmās iekliedzās Marāni. — Tādas kā tev?
— Nē, ne jau gluži tādas, — nevērīgi piezīmēja Urfins,
— protams, mazākas un vienkāršākas, un tomēr jūs dzīvosiet mājās. Un tālāk — jums ēdiens jāgatavo uz uguns. Jūs taču redzat, ka šis ēdiens garšīgāks par jūsējo.
Marānu sejās atspoguļojās viņu ilgās bailes no uguns, šīs bargās, draudīgās dievības.
— Nāciet man līdzi! — Urfins pavēlēja.
Viņš ieveda viesus virtuvē un parādīja tiem liesmu, kas mierīgi dega krāsnī.
— Redziet, kā es esmu piejaucējis uguni, — teica Džīss.
— Tikpat mierīga tā ienāks arī jūsu pavardos, apsildīs dzīvokļus, sievietes uz tās vārīs zupu un ceps pīrāgus.
— Patiešām liels un labs ir Marānu ugunīgais dievs! — Torms un viņa padomnieki uzslavēja Urfinu.
Kopš šīs dienas vientuļajā Marānu ielejā sākās plaša celtniecība. Viss darba smagums gūlās uz vienkāršo ļaužu pleciem. Dižciltīgie paši neko nedarīja. Viņi tikai uzmudināja mūrniekus jn namdarus, kurus apmācīja Urfins, un tie rāvās no saules ēkta līdz rietam ar īsiem pārtraukumiem ēšanas reizēs. Strādnieki ar skumjām atcerējās jautrās sacensības boksā, skriešanā ar lēcieniem un sāka domāt, ka nav nekāda prieka no ugunīgās dievības apmešanās viņu vidū. Bet reliģiozās bailes viņiem neāva pie tādām domām kavēties.
Torma, Venka, Grema un citu augstmaņu ievākšanās jaunajās mājās noritēja ar lielu pompu. Tauta, drūzmēdamās pie aiz- vizlotiem logiem, pūlējās saskatīt dzīrotāju siluetus, saklausīt pieskurbušās balsis: Urfins bija Marāniem iemācījis gatavot no kviešu graudiem reibinošu dzērienu.
Marānu augstmaņi tagad stāvēja par Urfinu kā mūris. Ja viņi pat aptvertu, ka Urfins ir parasts cilvēks, ar viltu piesavinājies dievišķu godu, viņi tomēr ietu tam līdzi kaut līdz pasaules malai. Tagad viņi ar šausmām atcerējās vecos laikus, kad dzīvoja tādās pašās teltīs kā melnā tauta, ēda tādu pašu žļurgu un sālītas pīles … Pazaudēt ar Urfina palīdzību iegūtos labumus viņiem likās ļaunāk par nāvi.
Marānu aristokrātiem kopš seniem laikiem bija sakrājies daudz dārgakmeņu — ametisti, rubīni, smaragdi. Viņi jau agrāk bija šā tā tirgojušies ar Pļāpoņiem, iemainīdami no tiem pirmās nepieciešamības preces. Tagad tirdzniecība izvērsās ļoti plaša.
Marāni izgāja kalna nogāzē pret Stellas valstību, māja ar rokām un kliedza, lai piesaistītu Pļāpoņu uzmanību. Redzēdami kaimiņu mierīgos nolūkus, Pļāpoņi pienāca klāt un tīksminājās par dārgakmeņu mirdzumu.
Drīz vien pušķainā izveidojās īsts tirgus. Pļāpoņi sanesa pārdošanai vistas un aunus, pienu un sviestu, augļus, drānas un skaistas mēbeles. Un, kad Torms iegādājās izgriezumiem greznotu galdu un krēslus, uz mata tādus pašus kā dieva pilī, viņam uzmācās pamatotas šaubas, bet viņš tās nevienam neizpauda.
Vienkāršie ļaudis, protams, sev mūra mājas necēla. Par tādām viņi nevarēja ne sapņot, jo cilts vadoņi viņus iejūdza smagā darbā. Pēc būvdarbu pabeigšanas ļaudīm vajadzēja stāties pie sējumu paplašināšanas. Maizes cepšana, bet pēc tam strauji uzplaukstošā degvīna brūvēšana prasīja daudz vairāk labības, nekā tika savākts agrāk. Krāšņu apkurināšanai aristokrātu mājās vajadzēja malkas, un katru rītu virkne malkas cirtēju devās uz mežu, bet vakaros atgriezās ar smagu nesamo. Agrāk, kad augstmaņiem nebija tik lielu prasību, vienkāršā tauta dzīvoja daudz vieglāk.
Pagāja daži mēneši, un kņaza Torma pavalstniekiem uzgūlās jaunas grūtības.
Sacenzdamies savā starpā par greznāko mājas iekārtojumu, augstmaņi iztērēja senču uzkrātos dārgakmeņus, un nebija vairs ar ko pirkt skaistus paklājus, dārgas mēbeles un tērpus. Un tad aristokrāti spieda trūcīgos iegūt viņiem smaragdus un dimantus.
Tā kā virskārtā dārgakmeņi bija jau izrakti, vajadzēja rakt šahtas, bet tas bija grūts un bīstams darbs. Lai neiegrūtu šahtu sienas, tās vajadzēja nostiprināt ar balstiem, bet pēc tiem jāiet tālu uz mežu.
Baidīdamies, ka tikai kalnrači nenoslēpj atrastos dārgakmeņus, bagātnieki pielika tiem uzraugus, bet, lai uzraugi savus pienākumus izpildītu godīgi, tiem maksāja labas algas. Un atkal cieta trūcīgie.
Sīs neiepriecinošās ainas novēroja gudrais Karfakss, un tās radīja viņā sašutumu. Ērglim pašam Marānu ielejā neklājās slikti. Kalnos, kas apjoza ieleju, dzīvoja āži, un tie nokļuva ērgļa nagos. Ezerā bija milzum daudz pīļu, un Karfakss nesmādēja šo laupījumu.
Bet ap sirdi viņam ar katru dienu kļuva smagāk. Vakaros ērglis sarunājās ar Urfinu. Viņš jautāja:
— Kur ir laime, ko tu solīji šai nabaga tautai?
Urfins ar mākslotu sajūsmu iesaucās:
— Bet tu paskaties, kā dzīvo kņazs Torms! Kā dzīvo Venks, Grems un citi!
— Tādu nav daudz, — iebilda Karfakss. — Bet lielajam vairumam to, kas mitinājās teltīs un ēda jēlu barību, dzīve ir kļuvusi daudz grūtāka.
— Nevar taču visu uzreiz! — atrunājās Urfins. — Pienāks arī citu kārta.
— Arvien mazāk un mazāk es tev ticu, — skumji noteica cildenais putns. — Kņazs ar saviem padomniekiem slīkst greznībā tikai tāpēc, ka viņu labā strādā tūkstošiem ļaužu. Bet kas strādās šo nabagu labā?
Lai nebūtu ar ērgli jāstrīdas, Urfins centās nerādīties tam acīs. Un Marānu ielejā dzīve virzījās tā, kā bija nospraudis viltīgais godkāris.