Bija pagājuši vairāki mēneši kopš tā laika, kad Urfins Džīss ieradās Marānu zemē un pasludināja sevi par ugunīgo dievu.
Nemiers vienkāršajā tautā auga ar katru dienu. Kā veči, tā jaunekļi ar nožēlu atcerējās to svētlaimīgo laiku, kad viņi gan nepazina uguni,, toties neliecās darba jūgā, ko tiem bija uzkrāvuši dižmaņi.
Bet Marāni neiedrošinājās kurnēt — un ne tikai atklāti, bet pat ciešā ģimenes lokā. Ne vienreiz vien bija noticis, ka paļas par ugunīgo dievu, ko pateica tikai sievas un bērnu klātbūtnē, nonāca ausīs varasvīriem un vainīgais saņēma bargu sodu. Un .pēc tam jaunajā cietumā ieslodzītais nabadziņš, sadauzītos sānus berzēdams, domāja:
«Kas gan varēja padzirdēt manus pārdrošos vārdus? Ne jau žurka, kas rakājās pa atkritumiem pie ieejas teltī, būtu tos atstāstījusi?»
īstenībā tā nebija žurka, bet nenotveramais spiegs Eots Lings, kas trušu ādu ietērpā ložņāja pa ciematu.
Un tomēr Urfins Džīss juta, ka tautas dusmu izvirdums tuvojas. Nikns, nevaldāms izvirdums, un to apspiest nevarēs trīs desmiti policistu, ko kņazs Torms bija savācis no uzticamiem cilvēkiem.
«Ir laiks!» nolēma Urfins. «Laiks mest šo badīgo, daudzcie- tušo ordu uz ziedošajiem Mirkšķoņu un Gremoņu novadiem! Izsalkušie, saniknotie Marāni kā viesulis brāzīs pāri Burvju zemei un savā ceļā sadragās visu!»
Koka klauns Eots Lings piekrita sava pavēlnieka lēmumam.
— Ja mēs vēl kavēsimies, var sākties sacelšanās, — teica klauns, — es jau daudzās būdiņās esmu redzējis zem salmiem paslēptas rungas.
— Mēs virzīsim šīs rungas uz Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja pavalstnieku galvām, — drūmi noteica Urfins.
Nākamajā dienā uz ugunīgā dieva saucienu visi Marānu ielejas iedzīvotāji sapulcējās plašā norā pie ezera. Priekšā stāvēja spēcīgi, plecīgi vīrieši, tālāk drūzmējās veči un vecītes, sievietes, bērni. Urfins Džīss pakāpās virs pūļa. Sarkanā apmetnī un sarkanā cepurē ar spalvām viņš stāvēja uz liela akmens, kuru bija atstūmis Cāponis. Žilbinoši mirdzēdams saules staros, Urfins šķita īsts uguns dievs.
Džīss pacēla roku, un visi apklusa.
— Mani iemīļotie Marāni! — viņš iesāka dobjā, spēcīgā balsī.
— Es zinu, ka daudziem no jums klājas grūti, un jūs par to vainojat mani … — Vīrieši nokāra galvas, bet Urfins turpināja:
— Es jūsu sirdis saredzu kā uz delnas. Lūk, tu, Bois, un tu, Hart, un tu, Klem, sakiet — kam jūs gatavojāt jūsu teltīs noslēptās rungas?
Marāniem, kuru vārdus nosauca Džīss, uz pieres spilgti iekvēlojās sarkanas stāvas svītras, kādreizējās verdzības pēdas. Policisti metās uz sazvērniekiem, lai aizvestu tos uz cietumu, bet Urfins tos apturēja ar majestātisku žestu.
— Nevajag! Es viņiem piedodu, viņi tā rīkojušies neizpratnē. Mani bērni, Marāni! Jā, jums ir grūti, smagi, bet kas tur vainīgs? Ne jau jūsu labais kņazs Torms un ne jau viņa cēlsirdīgie padomnieki! Viņi gribētu jums visiem sagādāt labklājību, bet nevar, un tur vainīgs — liktenis! Jā, liktenis! — skanīgi atkārtoja Urfins. — Palūkojieties visapkārt!
Ar plašu rokas vēzienu viņš parādīja visapkārt, un Marāni uzlūkoja savu ieleju, it kā redzētu to pirmo reizi.
— Šajā šaurajā, nabadzīgajā apvidū ir daudz akmeņu un ļoti maz auglīgas zemes! Te neaug pat skaistie augļu koki, ar kuriem tik bagāta pārējā zemes daļa. Te nav pļavu, kur varētu ganīties treknas aitas un pienīgas govis. Bet pavērsiet savus skatienus uz ziemeļiem un rietumiem!…
Klausītāju galvas acumirklī pagriezās.
— Ja netraucētu kalni, jūs tur ieraudzītu auglīgus līdzenumus ar augļu koku birzīm un ziedošām druvām, ar -lielu daudzumu siltu, omulīgu māju. Turp, turp es vedīšu jūs, mani bērni, tur jūs atradīsiet visu dzīves labumu pārpilnību! Jūsu laime ir aiz kalniem!
Mežonīgs pūļa rēciens pārtrauca runātāju.
— Ved mūs, mūsu tēvs! —kliedza satrauktas balsis, un visskaļāk kliedza tie, kas bija apzīmogoti ar verdzības zīmēm. •— Ved mūs, augstais dievs!
Ar rokas mājienu Urfins atjaunoja klusumu.
— Tajos novados dzīvo vāji, izlutināti radījumi, tie nav pieraduši cīnīties un kauties …
— Bet mēs no kautiņa nebaidāmies! — ieaurojās spēcīgais Boiss, kam teltī bija paslēpta runga. — Mēs viņiem parādīsim, šiem ņuņņām, ho-ho-ho!
Viņu atbalstīja kareivīgu balsu koris.
Tik viltīgi Urfins tautas dusmas novirzīja uz nevainīgajiem Mirkšķoņiem un Gremoņiem.
Mītiņš beidzās.
Urfins sāka nodot lietišķus rīkojumus. Par simtnieku komandieriem viņš iecēla Boisu, Klemu, Hartu un citus kautiņu mīļotājus, spēcīgus azartiskus puišus.
— Atlasiet savos simtos tikai jaunus, veselīgus zēnus. Veču mums nevajag, veči lai sēd mājās un gatavojas pieņemt kara laupījumu.
Kā atbilde atskanēja rupji smiekli. Nākamie karakalpi jau dievināja savu vadoni.
Šajā rītā Karfakss bija aizlidojis uz tālajiem kalniem medībās. Atgriezies ielejā, viņš ieraudzīja tur neparastu rosību. Pa ceļiem komandieru vadībā maršēja vīriešu vadi. Nogludinātos laukumiņos jaunie Marāni paukojās ar rungām. Skanēja kareivīgi saucieni.
— Kas te notiek? — ērglis izbrīnījies jautāja Urfinam.
— Marāni gatavo karagājienu pret Mirkšķoņiem un Gremo- ņiem, un es, lieku roku uz sirds, nevaru viņus atturēt, — nekaunīgi atbildēja Urfins. — Nabadziņiem tik grūti klājas šajā noplicinātajā ielejā.
— Tu esi zemisks cilvēks! — Karfakss nodārdināja. — Bez šaubām, tu pats viņus sakūdīji un tagad taisies izmantot laupīšanas kara augļus!
Milzīgais ērglis, ieplētis spēcīgo knābi, draudoši virzījās pret cilvēku.
— Nu, gāz arī! —tas mierīgi pateica. — Sit, bet tikai tā, lai uzreiz būtu beigts!
Karfakss atkāpās.
— Nicināmais! — dobji ierunājās ērglis. — Tu zini, ka es nevaru nenieka nodarīt pāri savam glābējam. Un to tu vienmēr zināji, viltīgais cilvēk. Tu dzini intrigas aiz manas muguras — un pat vēl vairāk, 'ar manu palīdzību , >, Ak, es nelaimīgais, esmu kļuvis par ieroci nelieša rokās. Savu grēku es izpirkšu ar nāvi, bet atceries, Urfin! Labi tu nebeigsi, to es saku gaišredzības stundā, kādas uznāk mums, milzu ērgļiem.
Un, izteicis šo ļaunu vēstošo pareģojumu, Karfakss pacēlās gaisā un aizjoņoja uz Ērgļu ieleju, pretim savam liktenim. Viņš zināja, ka viņu gaida bojā eja, viņu netaupīs nesamierināmais ienaidnieks Arahess, bet viņš negribēja palikt pie Urfina un ar savu klātbūtni attaisnot un atbalstīt tā plānus.