Urfina armija sastāvēja no divdesmit rotām, pa simt cilvēku katrā. Džīss uzskatīja, ka divi tūkstoši karavīru pietiks, lai iekarotu Violeto un Zilo zemi, kā arī Smaragda pilsētu.
Gājienu uzsāka pusdienas laikā. Armiju līdz kalniem pavadīja visi ielejas iedzīvotāji. Katrs zaldāts nesa lingas ar akmeņu krājumu, stipru rungu un somu ar pārtiku pirmajam laikam.
Kad Marāni bija nokāpuši no kalniem, karavadonim tikai ar lielām pūlēm izdevās panākt, lai armija virzītos rota aiz rotas, ievērojot noteiktos starpposmus. Rotas ik minūti pajuka, jo te viens, te otrs zaldāts paskrēja malā, lai apskatītu tauriņu, putnu vai puķi, kādu nebija ielejā.
Urfins jāja uz lāča un ar ilgām atcerējās savus paklausīgos, disciplinētos kokpaurus. Bet ar Marāniem šie vēl bija tikai ziediņi, odziņas nāks vēlāk.
Tiklīdz pār zemi nolaidās krēsla, Lecoņu rindas sajuka, zaldātiem uzmācās miegs. Urfins tik tikko paguva norīkot sargposteņus, kad visa armija jau gulēja nāves miegā. Pusstundu pakavējies, Urfins gāja pārbaudīt posteņus. Visi sargi gulēja, par spīti stingrajai pavēlei apsargāt nometni- Daži bija uz zemes saritinājušies kamolā, daži krāca sēdus, bet daži bija izmanījušies aizmigt stāvus, apkampuši ar rokām kokus. Urfins pārskaitās un pavēlēja lācim apgriezt tos ar kājām gaisā, pieslienot stumbriem. Viņi mierīgi gulēja tālāk!
Visus šos neaizsargātos karotājus varētu apkaut kā cāļus, ja naktī uzbruktu ienaidnieks. Bet nekādu ienaidnieku tuvumā nebija, un Urfins, atmetis ar roku militāriem reglamentiem, pats devās pie miera teltī, ko bija nopircis no Pļāpoņiem. Viņa miegu apsargāja bezmiedzis Cāponis.
Auksts pirmsausmas vējš uzmodināja Marānus. Drebinādamies un staipīdamies viņi skrēja uz tuvējo strautiņu mazgāties. Pēc trūcīgām brokastīm karaspēks atkal devās ceļā.
Pēc dažām stundām viņus apturēja Lielā upe. Kādreiz šajā upē Ellu un viņas draugus bija pārsteiguši plūdi. Biedēkli aiznesa straume, bet Lauva un meitene gandrīz noslīka viļņos. Marāni noraudzījās uz upi ar izbrīnu un bailēm. Savā ielejā viņi nekad nebija redzējuši tik daudz tekoša ūdens: strautiņi sākās kalnos un ātri noskrēja līdz centrālajam ezeram.
Upe ilgi aizturēja armiju, jo Marāni neprata peldēt. Bija jātaisa plosti un pašam karavadonim krietni jāpastrādā pie pārcelšanas. Beidzot šis nopietnais šķērslis palika aiz muguras, un nekārtīgās kolonnas aizsoļoja tālāk. Zaldātus mocīja izsalkums, jo pārtiku viņi bija apēduši jau otrā dienā.
Bet tad viņus ieveda augļu koku birzī, un kas tikai tad sākās!
Zaldāti smiedamies un bļaudami drāzās pie kokiem, trieca lejā augļus — gan gatavos, gan zaļos —, un sākās mežonīgas dzīres. Marāni ar baudā apstulbušām sejām rija nepierastos gardumus, un veltīgi Urfins skraidelēja, aicinādams uz mērenību: neviens viņā neklausījās.
Mācība bija barga. Vakarā visai armijai sasāpējās vēderi. Ne augstais priesteris Krāgs, kas pavadīja karaspēku, ne rotu komandieri neizglābās no kopīgā likteņa.
Šajā vietā uzkavējās trīs dienas. Un labi vēl, ka tika cauri bez upuriem, Marāniem vēderi bija stipri. Kad zaldāti sāka atveseļoties, Urfins Džīss ilgas stundas dzina viņiem galvās, ka nepieciešams ievērot visstingrāko disciplīnu un klausīt viņa pavēles.
Bet grūti bija īsā laikā pāraudzināt šos ļaudis, vientiesīgus kā bērni, kas visu ātri aptver un tikpat ātri aizmirst.
Desmitajā karagājiena dienā nostāk no ceļa parādījās Mirk- šķoņu apmetne. Urfinam ar lielām pūlēm izdevās pārliecināt savus karavīrus, ka nav jēgas visai armijai uzbrukt mazam ciematiņam. Ciemata ieņemšanai nosūtīja Boisa rotu.
Protams, nekāda kauja nesanāca. Tikko Mirkšķoņi ieraudzīja, ka uz viņu ciematu, pilnās rīklēs aurodams, brāžas niknu liel- galvainu ļaužu bars ar rungām, tie acumirklī padevās, un viņus izdzina no mājām.
Sākās laupīšana. Ciematā bija divdesmit trīs mājas, un visās divdesmit trijās uzliesmoja kautiņi.
— Tas ir mans! — kliedza saniknotie Marāni, mīcīdami cits citu ar pamatīgām dūrēm un raudami cits citam no rokām dažādus mājturības priekšmetus — krēslus, dvieļus vai spilvenus.
Laiku pa laikam pa atvērtu logu vai durvīm izlidoja kāds laupītājs, bet pārējie turpināja kautiņu par lielu izbrīnu Mirkšķo- ņiem, kas drūzmējās labu gabalu nostāk. Pēdīgi istabā palika tikai viens, kautiņos visvairāk norūdītais. Tas uzvaroši noskatīja iekaroto telpu un paziņoja:
— Šī būs mana māja! Šodien pat došos pēc ģimenes, atvedīšu to šurp, un mēs dzīvosim te.
Kad Boisa rota atgriezās pie pamatsastāva, tai trūka komandiera un divdesmit divu kareivju.
— Un kur pārējie?—Izbrīnījies noprasīja Urfins. — Krituši kaujā?
— Nē, pavēlniek, — atbildēja kāds zaldāts. — Viņi palika ciematā.
— Ko nozīmē — palika? — Urfins neapmierināti savilka melnās uzacis.
— Tu taču teici, ka mēs dzīvosim siltās, ērtās mājās, kad būsim tās iekarojuši, — paskaidroja zaldāts. — Viņi iekaroja un dzīvos tur.
«Tas nu ir kaut kas!» Urfins gandrīz iekliedzās skaļi. «Tā jau visa mana armija izplūdis pa iekarotiem ciematiem un Violetajā pilī mēs nonāksim divatā ar Čāponi. Nē, tā tā lieta neies!»
Urfinam vajadzēja doties uz ciematu un stiept ārā Boisu un viņa zaldātus no viņu iekarotajām mājām. Karavadonis veselu stundu pierādīja vientiešiem, ka tālāk viņus gaida neizmērojami dārgumi, viņš aprakstīja Smaragda pilsētas greznību. Tomēr tas viss nabaga neattīstītiem prātiem nebija aptverams, bet Mirkšķoņu mājas — tās, lūk, stāvēja viņu priekšā tādas skaistas, ērtas .. .
Galu galā Urfinam izdevās zaldātus aizvest, un Mirkšķoņi sāka sakārtot savas izpostītās mītnes.
Bet kāda gan izskatījās Boisa rota pēc pirmās kaujas «operācijas»! Viens gāja, uzmaucis galvā kastroli, otram rokas bija pilnas ar nažiem un dakšiņām, trešais uzsējis uz muguras milzīgu koka sili. Bet divi dūšīgi malači stiepa gultu ar pēli, spilveniem un segām.
Drūmais Urfins par šo ainu smējās līdz asarām. Tomēr ne visai ilgi trofeju īpašnieki priecājās par tām. Pirmo nosvieda gultu, tai pakaļ aizlidoja sile, bet drīz vien tiem sekoja viss pārējais. Tā bērni ātri pamet apnikušās rotaļlietas.