Urfina armija ātri virzījās uz priekšu. Mirkšķoņi, mierīgie amatnieki un zemkopji, nevarēja pretoties pēkšņi uzbrūkošo spēcīgo, ātrkājaino spēkavīru ordai,
Džīsa mācības nebija veltīgas. Tagad Marāni nepalika dzīvot
ieņemtajās mājās, neaiztika traukus un mēbeles, bet pievāca tikai drēbes un segas. Viņi izgrāba visus pārtikas krājumus: pienu, sviestu, sieru, miltus, izķēra vistas un zosis, apkāva govis un aitas, un pēc viņu aiziešanas ciemati bija kā ar slotu izslaucīti.
Neviens no Mirkšķoņiem nevarēja brīdināt Dzelzs Malkas Cirtēju par tuvējām briesmām. Urfins rīkojās pēc visiem kara mākslas likumiem. Viņa armijai pa priekšu gāja patruļnieku ķēde, un tie noķēra visus, kas mēģināja izkļūt ziemeļaustrumu virzienā. Tāpēc Violetās zemes valdnieks it nemaz nepiesargājās.
Līdz Dzelzs Malkas Cirtēja pilij bija palikušas tikai nedaudzas jūdzes. Urfins pavēlēja galvenajiem spēkiem palikt uz vietas, bet pats ar pārdesmit izlūkiem devās uz priekšu. Viņam līdzi bija Cāponis un koka klauns Eots Lings.
Izlūki virzījās uzmanīgi, gandrīz rāpus, un visu laiku ieklausījās. Drīz viņi izdzirda kaut kādu troksni un kņadu. Urfins pieplaka zemei, rādīdams piemēru zaldātiem un Cāponim. Uz priekšu devās Eots Lings, kurš. pelēkajā trušu ādu ietērpā uz pelēkās zemes nebija saskatāms.
Pēc dažām minūtēm klauns atgriezās un klusu raportēja:
— Tur ir Dzelzs Malkas Cirtējs. Viņš lauž celmus.
Celmu laušana bija Malkas Cirtēja iemīļota nodarbošanās. Tā viņam atgādināja pagātni, kad viņš vēl bija no miesas un kauliem kā visi cilvēki un strādāja mežā, lai sakrātu mantu, ierīkotu savu saimniecību un apprecētos ar jauku meiteni, kuru mīlēja. Bet meitenei bija ļauna radiniece, kas pierunāja burvi Gingemu, un tā nobūra Malkas Cirtēja cirvi. Cirvis viņam nocirta vispirms kājas, pēc tam rokas un visbeidzot arī galvu. Izveicīgs kalējs nocirstos locekļus apmainīja pret dzelzs locekļiem, tikai neprata izgatavot sirdi. Bet sirdi Malkas Cirtējs ieguva no burvja Gud- vina un bija ar to ļoti apmierināts.
Celmu laušana deva lielu labumu: attīrītos laukus Malkas Cirtējs atdeva Mirkšķoņiem, un viņi tajos sēja kviešus. Ne velti Mirkšķoņi lepojās ar Dzelzs Malkas Cirtēju un mīlēja viņu kā savu tēvu: viņš taču bija pasaulē vienīgais valdnieks, kas strādāja savu pavalstnieku labā!
Urfins turpināja izprašņāt klaunu:
— Viņš ir viens?
— Viens.
— Un kur ir viņa šausmīgais cirvis?
— Zemē, divdesmit soļu attālumā no viņa paša.
— Nu, tad Malkas Cirtējs ir mūsu rokās, — nočukstēja Džīss.
Tika izstrādāts uzbrukuma plāns. Džīss pavēlēja Marāniem
Malkas Cirtēju ielenkt un vienā mirklī mesties tam virsū no visām pusēm. Bet Cāponim jāskrien pie cirvja un jāuzgāžas tam virsū ar savu smago ķermeni. Ja Malkas Cirtējs pagūtu paķert cirvi, kaujas iznākums būtu skaidrs: dzelzs spēkavīrs atkautos no jebkura uzbrucēju skaita.
Neko nenojauzdams, Dzelzs Malkas Cirtējs uzspieda resno, zem saknes pabāzto sviru un domāja vispatīkamākās domas. Nupat nesen viņš bija saņēmis paziņojumu, ka drīz pie viņa ieradīsies ciemos Biedēklis un Kaggi-Karr, tātad atkal sāksies atmiņas par veciem laikiem.
Un pēkšņi vienā acumirklī mierīgā aina pārmainījās. No apkārtējo celmu un ciņu aizmugures pacēlās mežonīgi puskaili stāvi un metās uz Malkas Cirtēju. Bet tas tik ļoti apjuka no negaidītā uzbrukuma, ka neiedomājās paķert mietu, kas viņa rokās varēja kļūt parbriesmīgu ieroci.
«Pie cirvja! Ātrāk pie cirvja!» viņš nodomāja.
Nokratījis uzbrucējus, Malkas Cirtējs metās turp, kur gulēja cirvis. Bet cirvi jau bija paslēpis masīvais lāča ķermenis, un to nogrūst nebija tik viegli.
Marāni uzkārās Malkas Cirtējam mugurā, cieši ieķērās rokās un kājās. Par izlūkiem Urfins bija izraudzījis visstiprākos un veiklākos no sava karapūļa. Cīņa nebija ilga. Drīz vien Dzelzs Malkas Cirtējs, virvēm sasaistīts, gulēja zemē. Pa viņa vaigiem jau grasījās noritēt nespēka niknuma asaras, bet, par laimi, Malkas Cirtējs atcerējās:
«Es sarūsēšu! Un neviens mani neieziedīs ar eļļu …»
Ar gribas spēku Malkas Cirtējs savaldījās un pacēla acis: viņa priekšā, greizi smaidīdams, stāvēja Urfins Džīss.
— Jūs!… Tas esat jūs! — brīnījās uzvarētais spēkavīrs. — Bet Biedēklis taču man stāstīja, ka jūs mierīgi dzīvojot savās mājās, Zilajā zemē
— Un kā viņš to uzzināja? — aizdomīgi noprasīja Urfins.
Malkas Cirtējs gandrīz izpļāpājās par burvju kasti, bet laikus apķērās: nedrīkstēja taču atklāt ienaidniekam tik svarīgu noslēpumu. Urfins gan pats viņu izglāba no grūtā stāvokļa, teikdams:
— Ā, es saprotu! Viņam, protams, ir ziņojuši Gremoņi. Jā, es tur dzīvoju ilgus gadus, bet, kā redzat, esmu šeit, atkal pie varas, un tagad manā rīcībā ir nevis divi simti koka zaldātu, bet tūkstoši spēcīgu, izveicīgu Lecoņu!
— Kā jums izdevās viņus iekarot? — jautāja pārsteigtais Malkas Cirtējs. — Viņi taču nekad nevienu nelaida sev tuvumā!
— Ar mani bija izņēmums, — ņirdzīgi lielījās Urfins. — Viņi taču saprot, kas esmu es. Bet tuvāk pie lietas. Es atkal lieku jums priekšā: vai jūs gribat kļūt par manu vietnieku Violetajā zemē un manā vārdā pārvaldīt Mirkšķoņus?
Džīss būtu varējis iecelt citu vietnieku, bet viņam glaimoja doma, ka tāda slavena personība kā Dzelzs Malkas Cirtējs kalpotu viņam, izpildītu viņa pavēles. Un Malkas Cirtējs būtu varējis dot liekuļotu piekrišanu un pēc tam Urfinu piemānīt, bet viņš bija godīgs un tāpēc lepni atbildēja:
— Nē, nekad!
— Pielūkojiet, vēl nožēlosiet, — ļauni piedraudēja Džīss. — Šoreiz es jūs ieslodzīšu nevis tornī, bet dziļā, drūmā pazemē, kur mitrums jūs drīz vien iznīcinās!
Malkas Cirtējs nodrebēja, iedomājoties tādu šausmīgu likteni, bet tikpat stingri atkārtoja:
— Nē, tūkstošreiz nē!
Viņš domāja:
«Eh, kaut taču Biedēklis iedomātos palūkoties burvju kastītē. Man tas nepalīdzēs, toties viņš pats izglābtos no nelaimes!»
Par laimi, garām lidoja zīlīte. Redzēdama, ka ar valdnieku noticis kaut kas nelabs, tā nolaidās zemāk un sāka riņķot pār sasieto Malkas Cirtēju. Bet tas iekliedzās:
— Padod ziņu uz Smaragda pilsētu Biedēklim, lai viņš paraugās kastītē!
«Kādā kastītē?» nodomāja Urfins. «Vai viņš no pārbīļa murgo?»
Bet zīlīte turpināja riņķot virs Malkas Cirtēja, un tas atkal un atkal viņai kliedza, lai Biedēklis katrā ziņā paskatoties
kastītē, no tā atkarājoties viņa liktenis. Pārskaizdamies Urfins svieda zīlītei ar akmeni, bet tā aizlidodama nočiepstēja:
— Sapratu! Biedēklim jāparaugās kastītē! Un tas ir ļoti svarīgi!
Apmierinātais Malkas Cirtējs nogulās ērtāk un apklusa.
Drīz pienāca Džīsa armija, un Alalkas Cirtējs saprata, kāds tas ir draudīgs spēks. Jā, tie nav stulbie kokpauri, kurus viegli izdevās nobaidīt ar vienu vienīgu šāvienu no koka lielgabala.
Dzelzs Malkas Cirtējs bija ļoti smags, un, lai varētu viņu nest, Urfins izgatavoja stipras nestuves. Nogāzto valdnieku nesa četri lecoņi, un karaspēks svinīgi devās uz Violeto pili.
Grūti bija gaidīt, ka Mirkšķoņi pēc vadoņa zaudēšanas varētu pili aizstāvēt. Urfins to ieņēma bez mazākās pretošanās. Savu mežonīgo armiju Urfins pilī neielaida, lai tā nesapostītu iekšējo iekārtu. Komandierus viņš nometināja saimniecības ēkās, bet augstajam priesterim Krāgam ierādīja dzelzs krātiņu, kurā burve Bastinda kādreiz bija turējusi sagūstīto Lauvu. Krāgs šo mītni uzskatīja par ļoti omulīgu, lai gan drusku pašauru.
Ierindnieki apmetās ārā, naktī segdamies ar Mirkšķoņiem nolaupītām segām.
Dzelzs Malkas Cirtēju nonesa dziļā pagrabā. Sagūstītais spēkavīrs gulēja mitrā kaktā un skumji domāja:
«Kas gan būs tālāk? Vai Biedēklim izdosies aizstāvēt Smaragda salu, vai arī viņš, tāpat kā es, nonāks cietsirdīgā iekarotāja gūstā?„,.»