Biedēklis taisījās doties uz Mirkšķoņu zemi. Parasti viņš ceļoja palankīnā, kuru nesa kokpauri, kas tagad bija visjaukākie un cītīgākie strādnieki Smaragda zemē. Valdnieka priekšā stāvēja Garbārdainais Zaldāts, kuram Biedēklis nodeva pēdējās pavēles par savas prombūtnes laiku.
Un tad pa Troņa zāles atvērto logu iedrāzās izspūrusī vārna Kaggi-Karr. Viņai bija tiesības katrā laikā ierasties pie valdnieka bez pieteikšanas. Kaggi-Karr taču bija visvecākais Biedēkļa draugs. Un tieši viņai Biedēklis bija pateicīgs par savu tagadējo augsto stāvokli. Tā taču bija Kaggi-Karr, kas viņam ieteica sadabūt smadzenes, kad viņš vel kvernēja mieta gala kviešu laukā.
— Tr-r-rauksme! — kliedza Kaggi-Karr. — Pa putnu stafeti saņemts ļoti svarīgs ziņojums.
— Kāds ziņojums? No kā? — noprasīja Biedēklis.
— Ziņojums no mūsu drauga Dzelzs Malkas Cirtēja, — atbildēja vārna. — Viņš liek tev nekavējoties paskatīties burvju kastītē un apgalvo, ka tas esot ļoti svarīgi!
— Kur ir burvju kaste? — Biedēklis uztraucās. — Dodiet to šurp!
Izrādījās, ka burvju kastes nav tur, kur tā vienmēr stāvēja. Apkopējai bija apnicis tai noslaucīt putekļus, un viņa to bija aiznesusi uz pieliekamo.
Un, lūk, kaste nolikta Biedēkļa priekšā, uztraukdamies viņš skaita maģiskos vārdus:
«Birelja-turelja, buridakl-furidakl, debess mala sārto, zālīte zaļo. Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi man Dzelzs Malkas Cirtēju!»
Stikla matētā virsma no iekšpuses iegaismojās, Biedēklis ar Dinu Hioru saķēra galvas, bet vārna šausmās ieķērcās. Burvju televizors viņiem parādīja Violetās pils lielās zāles iekšpusi, un tur uz troņa sēdēja Urfins Džīss un viņa priekšā sasiets stāvēja Dzelzs Malkas Cirtējs!
— Nelaime… — ievaidējās Biedēklis. — Malkas Cirtējs sagūstīts … Tad lūk, kāpēc Stella man ieteica pieskatīt šo nelieti Urfinu Džīsu! Bet — tss, paklausīsimies viņu sarunu.
No televizora klusu, bet saprotami atskanēja Urfina vārdi:
— Tātad jūs piekto reizi atsakāties kalpot man Violetajā zemē?
— Es piekto reizi jums saku — nē, nicināmais iebrucēj, un teikšu to pašu desmito un simto reizi!
Biedēkli pārņēma lepnums par varonīgo draugu, bet vārna noķērca:
— Ur-r-fins dr-r-raņķis!
Diemžēl viņas lamas nenokļuva līdz Džīsa ausīm, bet tas pavēlēja sardzei:
— Aizvediet arestēto un ietupiniet visdziļākajā pagraba!
Biedēklis trīcēja aiz niknuma un kvēlas vēlēšanās būt līdzās
draugam. Ja arī viņš nevarētu tam palīdzēt, tad vismaz dalītos liktenī. Bet Kaggi-Karr dusmās cirta ar knābi pa ekrānu, mērķēdama Urfina sejā. Un labi vēl, ka stikls izturēja: kā redzams, tas jau bija tādiem gadījumiem aprēķināts.
— Nu tu tomēr lēnāk! — Biedēklis brīdināja vārnu.
Ar skumjām viņi noskatījās, kā Marāni ved Malkas Cirtēju pa pustumšiem koridoriem, kamēr Violetās zemes valdnieks nokļuva drūmā pazemē. Ekrāns nodzisa, jo nevarēja uztvert neviena gaismas stariņa.
— Ko tagad darīt? — satraukti jautāja Kaggi-Karr.
— Es domāšu, — atbildēja Smaragda salas valdnieks un iegrima prātojumos.
Kā vienmēr tādos gadījumos, viņa galva sāka tūkt un uzpūs- ties, no tās līda ārā adatiņas un kniepītes. Vārna līdzcietīgi nolūkojās uz draugu.
— Vai sāpīgi? — viņa klusu pajautāja.
— Liecies mierā, lūdzama, — Biedēklis noburkšķēja, — netraucē man koncentrēties.
Viņš domāja veselu stundu un beidzot triumfēdams paskatījās uz Kaggi-Karr.
— Izdomāju, — viņš teica. — Tev būs jālido pie Urfina karaspēka.
— Kādēļ? — brīnījās vārna. — Vai tad es varu aizturēt veselu armiju, ja tā nāk mums virsū?
— Es arī nedomāju, ka tu to vari izdarīt, — Biedēklis iebilda. — Tu būsi mūsu in-for-ma-tors ienaidnieka nometnē, — viņš svarīgi paziņoja.
— Un ko tas nozīmē? — painteresējās Kaggi-Karr.
•— Redzi, kamēr Malkas Cirtējs sēd tumšā pazemē, no kastes labuma maz. Bet tu aizlidosi uz Violeto zemi, tur visu izlūkosi, noklausīsies un būsi kursā par visu, kas tur notiek. Katru dienu tieši pusdienas laikā pēc saules pulksteņa es palūgšu kasti, lai parāda tevi, un tu man paziņosi visu, ko esi uzzinājusi.
Vārna nonāca sajūsmā.
— O, es tātad būšu izlūks Urfina nometnē?
— Nu jā, — apstiprināja Biedēklis.
— Tad tā arī būtu teicis. Citādi: in-for-ma-tors, kur-sā … Un kur tikai tu ņem tādus gudrus vārdus?
— Te, mammucīt, te, — Biedēklis papliķēja pa sēnalām piebāzto galvu, kurā lēni salīda atpakaļ adatiņas un kniepītes.
— Jā, ne velti tev piešķīra Trīskārt Visgudrā titulu, — ar cieņu pateica vārna.
— Un kā gan tu domā? — atsaucās Biedēklis.
Nedrīkstēja zaudēt laiku, jo putna lidojums līdz Violetajai
zemei ilga veselu diennakti, un tāpēc vārna devās ceļā.
— Ja es uzzināšu kādus sevišķi svarīgus jaunumus, es tos paziņošu pa putnu stafeti, — atvadīdamās teica Kaggi-Karr. — Bet tu turi Troņa zāles logus vaļā dienu un nakti.
Galma vaktniekam bija pavēlēts katru dienu dažas minūtes pirms pusdienas laika valdnieku brīdināt. Pēc tam Biedēklis sēdās pie televizora. Kā jau bija gaidāms, pirmajā dienā vārna vēl nebija aizsniegusi mērķi. Viņa bija nonākusi pie Violetās zemes robežām un mierīgi turpināja lidojumu, pat nedomādama, ka viņu no tālienes vēro Biedēklis.
Nākamajā dienā sakaru seanss noritēja veiksmīgi. Kā redzams, Kaggi-Karr bija uzzinājusi pareizo laiku, jo pusdienā Biedēklis viņu ieraudzīja sēdam uz pils jumta. Vārna lūkojās uz Smaragda salas pusi un runāja lēni un saprotami:
— Mans draugs, stāvoklis ir sliktāks, nekā mēs domājām. Urfinam Džīsam kaut kā izdevies kļūt par Lecoņu pavēlnieku, un viņš no tiem savācis lielu karaspēku. Es nevarēju saskaitīt, cik viņam ir zaldātu, jo tie nevienu mirkli nevar nosēdēt uz vietas, visu laiku skraida un lēkā. Bet viņu ir krietni vairāk par tūkstoti. Visa Violetā zeme ir viņu rokās. Viņi aplaupa Mirkšķoņus, visu ēdamo jau atņēmuši. Iedzīvotāji mirst badā, rok no zemes saknes, ēd graudus, ko salasa tīrumos. Tuvākajās dienās Urfins gatavojas karagājienam uz Smaragda salu, bet pagaidām apmāca zaldātus, kuri, jāsaka, ir diezgan stulbi. Es centos sastapt Dzelzs Malkas Cirtēju, bet nevarēju iekļūt viņa cietumā. Baidos, ka nabadziņš sarūsēs. Tas man viss! Rīt seanss parastajā laikā.
Vārna paklanījās neredzamajam klausītājam un aizlaidās uz tuvāko augļu koku birzi pusdienot. Biedēklis nobrīnījās, cik īsi un noteikti Kaggi-Karr paziņoja visu, kas notiek ienaidnieku nometnē. Viņam gribējās vārnu uzslavēt, bet — ak vai! — televizors tādu iespēju nedeva.