Sakaru seansi notika katru dienu pusdienas laikā. Nekā jauna nebija. Malkas Cirtējs pa vecam sēd pagrabā, ziņoja izlūks, un tomēr viņa, Kaggi-Karr, to redz katru dienu. Gūstekni katru dienu ved pie Urfina, un tas cenšas viņu pierunāt pakļauties uzvarētājam. Bet Malkas Cirtējs ir nelokāms. Viņa dūša ir jo stiprāka kopš tā laika, kad viņš ieraudzīja Kaggi-Karr pils logā un saprata, ka Biedēklis ir brīdināts par briesmām. Un, ja nu ir tā, tad viņa vecais draugs gatavojas aizstāvībai. Dzelzs Malkas Cirtējam kļuva vieglāk pārciest mokošo ieslodzījumu.
Marānu ierindas apmācības turpinājās, jauniesauktie apguva soļošanu kolonnā, izklaidu uzbrukumu, pagriezienus pa labi un pa kreisi un tamlīdzīgi. Urfins nežēloja pūles, ar zaldātiem viņš noņēmās no rīta līdz vakaram.
No visa personāla, kas apkalpoja Violeto pili, Urfins atstāja tikai virēju Fregozu: viņa lieliski gatavoja. Fregoza pilī kalpoja jau piecus gadus. Viņa atcerējās Bastindu, kura mīlēja labi paēst, bet nevarēja ciest neko šķidru, kā ķīseli vai kompotu. Ne velti viņa baidījās no šķidrumiem: Ella izkausēja burvi, uzlie- dama tai spaini ūdens.
No saviem saimniekiem Fregoza visvairāk mīlēja Malkas Cirtēju: viņš nebija izlutināts. Bet laipnā Malkas Cirtēja vietā stājās cietsirdīgais Urfins Džīss. Un viņu tad nu virējai vajadzēja barot ar labākajiem ēdieniem! Cik reižu Fregoza netaisījās piebērt zupai indi un darīt galu Urfina godkārīgajiem nolūkiem! Tomēr viņa pārliecinājās, ka tādā veidā no iebrucēja netiks vaļā. Viņš nosēdināja pie galda augsto priesteri Krāgu un lika tam pirmajam nogaršot visus pasniegtos ēdienus.
Fregozas uztraukumiem drīz pienāca gals: Urfina armija uzsāka karagājienu uz Smaragda salu. Iekarotajā Violetajā zemē Urfins par savu vietnieku atstāja Boisu, no visiem simtniekiem tas likās vissaprātīgākais. Kā garnizonu Boisam atstāja pussimtu Marānu. Džīss uzskatīja, ka tāda daudzuma pilnīgi pietiek, lai turētu padevībā bailīgos Mirkšķoņus.
Gājiena laikā grūti klājās vārnai Kaggi-Karr. Sakarus vajadzēja uzturēt par katru cenu, bet kā lai uzzina pareizu laiku bez saules pulksteņa?
Kad tuvojās pusdienas laiks, izlūks sāka katru mirkli vērot sauli un koku ēnas. Viņas ziņojumi bija ļoti īsi, un vārna tos atkārtoja vairākas reizes, cerēdama, ka jel viens no tiem nokļūs līdz Biedēklim. Tā arī notika, jo Smaragda salas valdnieks ilgstoši neatgāja no televizora. Dažus ziņojumus vajadzēja noklausīties divas trīs reizes. No sava informatora kārtējiem ziņojumiem Biedēklis zināja, ka pa naktīm, kad Marāni guļ nāves miegā, Kaggi-Karr ilgi sarunājas ar Malkas Cirtēju un uztur viņam možu garastāvokli. Vēl vairāk: vārna piesolījās Malkas Cirtēju atbrīvot, pārcērtot ar stipro knābi virves. Malkas Cirtējs atteicās: nakts stundās viņš nepagūšot aiziet tik tālu, lai ātr- kājainie Marāni viņu nepanāktu. Toties Kaggi-Karr sadabūja armijas noliktavās eļļu un iezieda Malkas Cirtēja rūsošās locītavas, tā glābdama draugu no reimatisma lēkmēm.
Biedēklis neapmierinājās televīzijas sakaru uzturēšanā tikai ar vārnu. Viņš tvēra redzas laukā gan drūmo Urfinu karaspēka priekšgalā, gan kādu rotu, kas soļoja pa akmeņaino plakankalni, gan nestuves, uz kurām stiepa sasaistīto Malkas Cirtēju.
Smaragda sala pastiprināti gatavojās aizstāvībai. Gatavošanās darbus pārzināja Biedēklis, Dins Hiors un Faramants.
Garbārdainais zaldāts, kuru Biedēklis atkal iecēla feldmaršala amatā, aizmirsa savu bārdu, bet Faramants nolika malā somu ar zaļajām brillēm. Trijatā ar Biedēkli viņi nodibināja Galveno štābu. Štābisti saprata, ka kanāls uz kādu laiku aizturēs uzbrucēju armiju, un visi pilsētnieki cēla līdz debesīm Biedēkļa tālredzību — pārvērst Smaragda pilsētu par salu.
— Mūsu valdnieks, — ar lepnumu runāja ļaudis, — saredz nākotni daudzus gadus uz priekšu!
Un tomēr bija skaidrs, ka ienaidnieki pārkļūs pāri kanālam. Tātad par galveno aizstāvības līniju jākļūst pilsētas mūriem.
Feldmaršala vadībā iedzīvotāji vēla uz mūriem akmeņu kaudzes, novietoja salmu klēpjus, sagatavoja vara kubulus ar ūdenī, lai pirms sturmēšanas to uzvārītu un gāztu pār uzbrucēju galvām. Ieroču taisītāji gulēja tikai divas trīs stundas diennaktī. Viņi gatavoja stingri uzvelkamus lokus, izdrāza bultas, bet kalēji izkala tām dzelzs uzgaļus.
Pa ceļiem uz pilsētu čīkstēja mazu zirdziņu vilkti rati, kā ari ķerras. Pārtiku uzkrāja ilgākam aplenkumam. Smaragda pilsētas iedzīvotāji vēl labi atcerējās, ko nozīmē Urfina Džīsa valdīšana, un negribēja to otrreiz izbaudīt.
Kad Urfina armija atradās trīs dienu pārgājiena attālumā no Smaragda zemes, Biedēklis pa putnu pastu saņēma svarīgu paziņojumu. To atnesa zaļā vārna.
— Vārnas Kaggi-Karr uzdevumā ziņoju jums, Trīskārt Visgudrais Valdniek, sekojošo! — aizelsusies nokliedza zaļā vārna: — Urfina Džīsa karaspēks fermās pievāc dēļus un baļķus. Tos nest ir ļoti grūti, un Urfina zaldāti krīt vai no kājām un tomēr stiepj šos smagumus. Kaggi-Karr nesaprot šīs rīcības mērķi.
Biedēklis tūlīt sasauca kara padomi, kur piedalījās Faramants, Dins Hiors un daži ievērojamākie pilsoņi.
Feldmaršals Dins Hiors izteica pieņēmumu, ka baļķus izlietos kā tarānus, lai pārsistu pilsētas vārtus. Bet, kāpēc Urfinam ievajadzējies dēļu, to viņš nevarēja izskaidrot. Sagādes priekšnieks Faramants domāja, ka dēļus un baļķus stiepj ugunskuriem, lai naktīs sildītos un gatavotu ēdienu.
Tad vārdu ņēma Biedēklis.
— Eh, jūs, stra-tē-ģi, — viņš nicīgi teica. — Vai tiešām jūs nesaprotat, ka Urfins zina par mūsu kanālu. Bet ļaudis pa ūdenī staigāt taču nevar, pār ūdeni jātaisa tilts. Lūk, tāpēc ienaidnieki arī nes līdzi materiālus.
Apjukušie padomes locekļi klusēja.
Trešajā dienā pēc padomes sēdes Urfina karapūļi saplūda ielejā Smaragda salas tuvumā. Gājiena laikā Marāni bija aplaupījuši iedzīvotājus un tagad dižojās violetajos Mirkšķoņu apģērbos un zaļajos Smaragda zemes fermeru svārkos un biksēs. Viņu bruņojums bija lingas un zarainas rungas. Karaspēka izskats bija diezgan draudīgs.
Plašs ūdens klajš zibēja Urfina acu priekšā. Viņš zināja, ka ap Smaragda pilsētu izrakts kanāls: baumas par to klīda visur, par kanālu zināja pat Mirkšķoņi. Bet iekarotājam nebija priekšstata par kanāla apjomiem, viņš nebija domājis, ka tas izrādīsies tik nopietns šķērslis. Un viņš domās sevi uzlielīja par to, ka nodrošinājies ar lielu daudzmnu būvmateriālu.
Iztālēm ieraugot ienaidnieku, pārcēlāji pārdzina prāmi uz pilsētas pusi. Tad pēc Faramanta pavēles to apkrāva ar salmiem, un šos salmus Vārtu Sargs aizdedzināja. Prāmis sadega dažās minūtēs, no tā pāri palika pārogļojušās laivas, bet arī tās nogrima. Tūlit pēc prāmja iznīcināja arī visas jahtas un laiviņas.
Prāmja iznīcināšanu Urfins uzņēma mierīgi: viņš bija paredzējis, ka pilsētas aizstāvji tā arī rīkosies. Tilta būve kjuva neizbēgama. Tas bija grūts darbs, bet Džīss bija pieradis neatkāpties grūtību priekšā. Marāni pārvērtās par nesējiem, namdariem, sapieriem.
Dienās darbs kūsāja, naktīs armija gulēja ciešā miegā. Ja par šo vājību būtu zinājis ielenkto Galvenais štābs! Bet Kaggi-Karr, atgriezusies pilsētā un draugu priecīgi sagaidīta, nez kāpēc par to nekā nepastāstīja. Droši vien viņa uzskatīja, ka tāds Marānu miegs ir parasta lieta. Un galu galā pilsētniekiem uzbrukumu traucēja tas pats kanāls.
Pilsētas aizstāvji skumji novēroja, ka šaurā tilta lente ar katru dienu pagarinās, bet nekā nespēja Marānus aizkavēt. Starp pilsētas mūri un kanālu pletās plaša parka josla. Cauri tai ielenkto bultas nevarēja aizlidot līdz ienaidniekiem.
Pagāja mēnesis. Pamatīgs tilts aizstiepās no kanāla viena krasta līdz otram. Pirmā Marānu rota pārgāja tam pāri zosu gājienā, tai sekoja citas. Ar lingām bruņotie zaldāti nesa garus dēļus un ba]ķu nogaļus. Ielencēji piedrūzmēja parku. Slēpdamies aiz koku stumbriem, viņi zagās pie pilsētas mūra. Tas bija bīstami. Smaragda pilsēta sīksti aizstāvējās. Augšā iešņācās bultas, ievainotie Marāni vaidēdami līda atpakaļ. Urfina armijā taurētāji izziņoja atkāpšanos. Zaldāti paslēpās bultām neaizsniedzamās vietās.
Urfins aizsūtīja uz mežu vairākas Marānu rotas, lai sacirstu lokanus zariņus. No zariņiem zaldāti sāka pīt vairogus. Vakarā darbs vēl nebija pabeigts un miegs, kā allaž, pieveica Urfina karapulku. Karavadoni pārņēma dziļš satraukums: aplenkuma liktenis karājās mata galā. Pasaucis palīgā Čāponi, Urfins ķērās pie darba …
Šajā naktī Dins Hiors un Faramants arī negulēja: viņiem bija savs pārdrošs plāns. Kad zemi ietina bieza tumsa, viņi klusi izgāja aiz pilsētas vārtiem. Ar salmu klēpjiem un degošām lāpām divi varoņi skrēja uz tiltu, lai to nodedzinātu. Bet pieskrējuši viņi nevarīgi apstājās: lāpu liesmas atspoguļojās tumšā ūdenī. Urfins ar lāci bija nojaukuši tilta malējo posmu!
Jā, pretinieki bija viens otra vērti.
Rītā viss sākās no jauna. Bet tagad uzbrucēji bija neievainojami. Aizsegdamies ar stipriem vairogiem, viņi pienāca klāt pie mūra.
Ienaidnieki spraigi apšaudījās. Lindzinieki raidīja uz mūri akmeņu mākoņus, un pilsētniekiem vajadzēja slēpties aiz ķieģeļu dzeguļiem. Savukārt pilsētas aizstāvji šāva ar lokiem, svieda lejup granīta šķembas, degošus salmu klēpjus.
Slēpdamies aiz vairogiem, Marāni darīja noslēpumainu darbu. Viņi vēla pie sienām baļķu nogaļus un uz tiem šķērsām novietoja garus, lokanus dēļus. Biedēklis un viņa štābs no slēptuvēm raudzījās uz šo dīvaino nodarbību, neko nesaprazdami. Viņi saprata, bet pārāk vēlu.
Kad gar sienu bija uzstādīts ap simt dēļu, uz to galiem pēc taures signāla nostājās karavīri ar rungām pie jostām. Dēļu brīvie gali pacēlās gaisā… Feldmaršals Dins Hiors nobālēja un nomurmināja:
— Mēs esam pagalam … Tās ir metamās ierīces! Par tādām es esmu lasījis senajās hronikās. Bet kur Urfins to uzzinājis?
Marāniem pasākums veicās ātri un noteikti. Uz katra brīvā dēļa gala reizē uzlēca divi trīs zaldāti, pretējie gali uzlidoja gaisā un augstu pasvieda ļaudis.
Vairāki desmiti Marānu sasniedza mērķi. Ar stingrajām rokām viņi pieķērās mūra malai un, atraisījuši no jostām rungas, metās virsū pilsētas aizstāvjiem.
Pilsētnieku starpā sākās panika. Pamezdami mūri, viņi steidzās uz savām mājām veltīgā cerībā tur paglābties. Faramants un Dins Hiors varonīgi pretojās, un pat Biedēklis mēģināja ar savām vārgajām salmu rokām pacelt lielu akmeni. Taču spēki bija pārāk nevienlīdzīgi. Virspavēlnieku un viņa štābu sasēja. Biedēklis atkal kļuva Urfina Džīsa gūsteknis. Jaunais valdītājs tūlīt viņam lika priekšā izteikt savu padevību un kļūt par iekarotāja vietnieku Smaragda zemē. Tāpat kā Malkas Cirtējs, Biedēklis kategoriski atteicās.
— Aizvest šo spītnieku un viņa dzelzs draugu uz torni, kur viņi kādreiz jau bija ieslēgti, — norīkoja Urfins. — Un novietot nevis galotnē, bet mitrā pazemē zem torņa. Paraudzīsim, cik ilgi viņi tur izturēs.
Par spīti uzbrukušajai nelaimei, Biedēklis priecīgs satikās ar draugu. Malkas Cirtējs it kā sveicinot klusēdams pamāja ar galvu, viņš nespēja runāt.
Biedēklis gāja aiz smagi soļojošā Dzelzs Malkas Cirtēja un ar rūgtumu domāja par brīnišķīgo kasti, kuru iegūs Džīss. Nelaime būs, ja viņš uzminēs tās noslēpumu, tad Urfina varenība vēl vairāk pieaugs. Bet pēc tam Biedēklis atcerējās, ka, izņemot viņu, neviens nezina maģiskos vārdus, un bez tiem kaste ir tikai skaists nieciņš, Šos vārdus jau nu Urfins no viņa neizdabūs ne ar kādiem līdzekļiem.
Gūstekņus ieveda tajā pašā pagrabā, kur Biedēklis kādreiz bija karājies uz āķa par sacelšanos pret Urfinu. Pazīstamais āķis vēl arvien rēgojās pie sienas, tikai aizritējušajos gados bija sarūsējis.
— Es jau te esmu bijis un izrāvies, izraušos arī šoreiz, — moži paziņoja Biedēklis.
Dzelzs Malkas Cirtējs skumji pašūpoja galvu.
Iekarojis Smaragda zemi, Urfins Džīss nolēma atkal pakļaut savā dienestā kokpaurus. Šie koka cilvēki, neievainojami, nenogurdināmi, varēja viņam izdarīt milzīgus pakalpojumus. Bet šo nodomu izjauca Kaggi-Karr. Tūlīt pēc pilsētas krišanas viņa sasauca kokpaurus meža norā un sarīkoja mītiņu. Uzlaidusies uz slaida kokpaura galvas, Kaggi-Karr atklāja sapulci.
— Uzklausiet mani, koka ļaudis! — viņa skaļi iesāka savu runu. — Lai jums būtu zināms, ka valdības grožus Smaragda zemē mūsu labā valdnieka Biedēkļa Gudrā vietā esmu saņēmusi es, Kaggi-Karr! Vai jūs zvērat padevību man, jūsu valdniecei?
— Zvēram! — nesaskaņotā korī atbildēja kokpauri.
— Tad uzklausiet manus vārdus! Kad jums nikno seju vietā izgrieza jautrus, smaidīgus vaibstus, ar to pašu pārmainījās jūsu tikums. Kopš tā laika jūs nespējat cilvēkiem kaitēt un visi sāka jūs cienīt kā labus, darbīgus strādniekus. Bet nežēlīgais Urfins Džīss nodomājis atkal ķerties pie kalta un pārvērst jūs par izdzimteņiem un ļaundariem. Jūs gribat to?
— Nē, nē, negribam! Labsirdība ir labāka!
— Nu, tad jums atliek tikai viens: bēgt uz Tīģeru mežu un tur paslēpties* dziļās gravās un nogaidīt laiku, kad beigsies Urfina vara. Un es, zemes valdniece, jums apsolu, ka jāgaida nebūs ilgi.
Un kokpauri rosīgi aizkleģerēja uz Tīģeru mežu. Tā sabruka Urfina Džīsa cerības. Tikai starp bijušajiem policistiem atradās daži tādi, kuriem bija vienalga, kam pakļauties, un tie iestājās Urfina dienestā.