Ieņēmuši pilsētu, Lecoņi piedrūzmēja mājas un veikalus, piepildīja pili. Smaragda pilsētā viss viņus pārsteidza un. sajūsmināja. Zaldāti smiedamies norāva pilsētniekiem zaļās brilles un uzlika sev. Un nevarēja vien attapties no izbrīna, kad viss visapkārt izskatījās zaļš.
Smaragdi uz namu jumtiem un sienām, starp bruģa akmeņiem Marāniem nelikās nekādas brīnumlietas, tādi bija atrodami viņu kalnos. Taču namu augstums, šķietama jumtu saskaršanās, ar tepiķiem izklāto un skaistām mēbelēm pildīto istabu greznība pārsteidza salmu telšu iemītniekus.
Tad lūk, kad piepildījās dāsnie ugunīgā dieva solījumi! Ielauzdamies bagāta amatnieka vai tirgoņa dzīvoklī, Urfina zaldāti izgrūda saimniekus ārā, kliegdami:
— Tas ir mans!
Izdzītie iedzīvotāji raudādami atstāja salu. Tagad viņi pat nožēloja tos laikus, kad Urfins Džīss pie viņiem ieradās ar kokpau- riem. Tie tomēr nekāroja svešu mantu, tiem nevajadzēja ne pajumtes, ne ēdiena, ne apģērba. Un, ja toreiz Džīss uzlika pilsētniekiem lielus nodokļus, tad vismaz no mājām nedzina ārā.
Džīss kārtības nodibināšanu pilsētā iesāka ar to, ka izdzina zaldātus no pils.
— Pils ir dieva miteklis! — viņiem tika paziņots. — Te drīkst atrasties tikai Lielā Urfina miesassargi, kurus viņš izraudzīsies no viscienīgākajiem karavīriem. Bet apmeklētājus var ielaist, tikai pieteicot pavēlniekam.
Ak vai! Miesassargi neattaisnoja viņiem parādīto uzticību. Jau pirmajā naktī viņi pa paradumam aizmiga kā nosisti. Un, ja Dins Hiors un Faramants neatrastos gūstā, Urfins būtu saņemts ciet jau pirmajā naktī. Bet drosminieki sēdēja cietumā, un iekarotājs pēc negulētās nakts atviegloti sagaidīja rītausmu.
Urfinam par lielu izbrīnu, pa Troņa zāles atvērto logu ielaidās viņa vecais, uzticamais palīgs buršanā ūpis Huamokolatokints.
— Huam! — iekliedzās pārsteigtais Urfins.
— Huamoko! — bargi izlaboja ūpis. — Nāk prātā, mēs taču norunājām, ka ar mazāk es neesmu mierā.
Urfins gribot negribot nobrīnījās par putna neatlaidību — desmit gadu laikā tas nebija aizmirsis savas prasības.
— Ja Huamoko, tad Huamoko, — Džīss piekrita. — Lai nu kā, bet es priecājos, redzot tevi sveiku un veselu, vecais draugs!
— Tu zini, karali, ka vēsts par tavu ierašanos mūsu novadā mani aizsniedza jau tajā pašā dienā, kad tava armija ielenca salu.
— Un kāpēc tu tūlīt neieradies mani apciemot? — Urfins painteresējās.
— Redz, vecs esmu kļuvis un nekustīgāks. Taisījos katru dienu un atkal atliku.
īstenībā vecais viltnieks nogaidīja, kā beigsies aplenkums. Un, ja Urfins būtu atsists un aizgājis tukšā, Huamoko ne prātā nenāktu pie viņa ierasties. Bet tagad … Tagad cita lieta, ar uzvarētāju vērts atkal draudzēties.
— Es atnesu tev labu dāvanu, — turpināja ūpis. — Vai tev ir zināms, ka es esmu visu šejienes ūpju un pūču cilšu valdnieks? Cienot manas zināšanas un pieredzi, viņi mani baro ar pelēm un putniņiem ..,
— Tas viss neattiecas uz lietu, — Urfins viņu nepacietīgi pārtrauca.
— Klausies tālāk. Reiz mani padotie nespēja samedīt man kārtējo porciju peļu un piedāvāja to vietā saldos nuh-nuh koka riekstus. Rieksti nav barība mūsu brālim, bet vajadzēja piekrist. Es paknābāju tos nedaudz, un ko tu domā: man uznāca tāds bezmiegs, ka es veselu diennakti ne acis neaizvēru.
Urfins priecīgi sakustējās.
— Tātad tu saki — nuh-nuh rieksti…
— Tas ir tas, kas vajadzīgs tavai sardzei. Esmu pilsētā kopš vakara, ne vienreiz vien pārbaudīju tavas apsardzes modrību un — teikšu tev godīgi — tādus miegamices es savā mūž, esmu redzējis. Griez vai gabalos, nepamodīsies.
— Rieksti bezmiegam — tas ir brīnišķīgi, — piekrita U; — Es tūlīt aizsūtīšu uz mežu kādus desmit cilvēkus ar gro; un tu, mīļais Huamokolatokint, parādi viņiem nuh-nuh \ Gremoņu zemē es tādu nezināju.
— Tas aug tikai Smaragda pilsētas apkaimē, — paskaic ūpis, juzdamies glaimots, ka Urfins viņu sauc pilnā vārdā.
— Ja nuh-nuh rieksti pierādīsies derīgi, es likšu trīs mec kiem katru dienu tev piegādāt svaigus putnus, — Džīss de apsolīja.
Pēc dažām stundām dārgā krava bija nogādāta pilī. Ur lika no riekstu kodoliem pagatavot stipru uzlējumu ar vaniļi citām garšvielām un pavēlēja katram sargam vakarā izdzēri krūzītei šī dzēriena.
Kopš tā laika patruļnieki naktīs vairs negulēja un viltus ralis jutās mierīgs viņu apsardzībā. Tiesa gan, izrādījās, nuh-nuh rieksti nemaz nav tik nekaitīgi. Tie, kas bija dzēr novārījumu, nomodā redzēja dažādas halucinācijas, acis ti klīda apkārt, viņi stostījās un mocījās ar neizprotamām sku jām. Labs garastāvoklis tiem atgriezās tikai pēc tam, kad atl bija iedzēruši jaunu indes porciju.
No Violetās zemes nepienāca nekādi ziņojumi, un Urfins b, pārliecināts, ka tur viņa vara nostiprināta. Viņš vērsa skatien uz Rietumiem. Džīss sūtīja pret Gremoņiem un kalnračiem ti zaldātu izlases rotas Harta vadībā, kuru bija iecēlis pulkve; pakāpē.
— Pēc trīs nedēļām Zilajai zemei jābūt iekarotai, — pavēlē karalis.
Urfina priekam nebija robežu: likās, visi viņa plāni izpilda ar apbrīnojamu noteiktību, pat par spīti tam, ka no viņa bij aizgājis milzu ērglis.
— Labi vien, ka Karfakss mani pameta, — Urfins skaļi prā toja, ar skatienu sekodams Harta kolonnai, kas soļoja pa dzel teniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. — Grūti ir sadzīvot ar putnu, ka: ķerts uz godīgumu. Viņš, re, neatzīstot viltu, ha-ha-ha! Bet va bez viltus es būtu kļuvis par karali un dievu? Nākotne man sola tikai uzvaras un slavu ..,